Raksts

Vadībzinības, politoloģija un papiroloģija: izglītības kvalitāte LU


Datums:
23. marts, 2005


Kādas ir iespējas uzlabot izglītības kvalitāti Latvijas Universitātes programmās, kurās tiek gatavoti sabiedrības vadības un politikas zinātnes speciālisti? Citiem vārdiem - kā izvairīties no ministrijās dzirdamajiem jautājumiem jaunajiem ierēdņiem: “Vai tad jums to skolā nemācīja?” un pieredzējušāku studentu starpsaucieniem garlaicīgu lekciju laikā: “Pasniedzēj, kur mēs to liksim?”, kā risināt problēmu, kura paslēpusies zem perfekti sakārtotajiem mācību programmu “papīriem”? Par to debatē LU mācībspēki, studenti un valsts pārvaldes darbinieki.

Sanda Putniņa, Pasaules Bankas konsultante: Šai diskusijai ir īsa priekšvēsture: jau 2003.gadā notikušajā diskusijā tika secināts, ka viens no galvenajiem trūkumiem politikas kvalitātes uzlabošanā ir izglītības kvalitāte un otrs – ka valsts pārvalde nespēj īsti skaidri definēt, ko ierēdņiem vajadzētu prast. Starplaikā Valsts Kanceleja ir izveidojusi amatu katalogu, kur ir diezgan skaidri aprakstīti pienākumi un kompetences, tā ka šī puse būtu it kā kārtībā. Izglītības ziņā – Vidzemes Augstskolā ir izveidota sabiedrības vadības maģistrantūras programma. Tieši šādā aspektā mēs noturējām diskusiju pagājušā gada decembrī, kur ar Izglītības ministrijas un augstākās izglītības pārstāvjiem apspriedām problēmas. Izskanēja tāds kluss viedoklis, ka izglītības kvalitāte nav vēl tāda, kādu to vēlētos redzēt darba devēji, valsts pārvalde un paši studenti. Šis lai tad ir tas atspēriena punkts, no kura šodien sākam – noskaidrojot, ko varētu darīt labāk un kas tam šobrīd traucē?

Kristīne Brūvere, LU politikas zinātnes maģistrante, strādā Veselības ministrijā Stratēģiskās plānošanas departamentā: Man ir bakalaura grāds politoloģijā, un es varu pateikt ļoti, ļoti lielu paldies par šīm zināšanām, bet man sākot strādāt valsts pārvaldē bija diezgan lielas problēmas divos aspektos. Es absolūti neizpratu, kā notiek politikas dokumentu gatavošana. Otrā lieta –politikas ietekmes novērtēšana, es nezināju, ne kas ir ex post, ne ex ante. Tās ir divas galvenās lietas, ko man nebija iedevusi Universitāte. Man bija kursi, liekas, tie saucās politikas analīze, kur, protams, bija ļoti daudz labas lietas, bet man pietrūka prakses, un, kas attiecas uz politikas dokumentu gatavošanu un politikas ietekmes novērtēšanu, man pat nebija teorētiskās bāzes. Un tad bija jautājumi no departamenta vadības: kā, tu esi politologs, vai tad jums to skolā nemācīja?

S. Putniņa: Būtībā sanāk, ka Universitāte šajā brīdī nezina, kas cilvēkam ir vajadzīgs, lai strādātu. Protams, ir jautājums, vai tas ir individuālu pasniedzēju, vai tas ir programmas un fakultātes uzdevums?

Biruta Sloka, Eirofakultātes Rīgas centra vadītāja, LU Ekonomikas un vadības fakultātes akadēmiskais personāls: LU regulāri vērtē studiju kvalitāti un to uzlabo. Notiek regulāras darba devēju un studentu aptaujas, ierosinājumi ir ļoti rūpīgi izvērtēti un iekļauti studiju programmās. Es gribētu arī teikt, ka no LU un ne no vienas akadēmiskās izglītības nevar iegūt pilnīgi visas iemaņas un praktiskās zināšanas, lai varētu tās uzreiz pielietot praksē līdz pensijai un varbūt pat pēc pensijas. Galvenais akadēmiskās izglītības mērķis ir attīstīt iemaņas, lai varētu patstāvīgi analizēt un izdarīt secinājumus.

Katra studija programma LU tiek gatavota saskaņā ar citām programmām, kas pastāv pasaulē, un arī ar prasībām, kādas ir darba tirgum. Ja kādu neapmierina šīs prasības, tad vajag to ierosināt studiju programmas vadībai, un tas noteikti tiek uzklausīts. To es varu teikt ar pārliecību, jo es esmu LU Studiju padomes locekle jau ilgu laiku, piedalos arī studiju programmu vērtēšanā pirms akreditēšanas, pirms licencēšanas.

Studiju programmas vispirms tiek apspriestas studiju fakultātēs, tur ir vismaz trīs neatkarīgi eksperti, kas vērtē. Tad mums Studiju padomē ir vismaz četri eksperti, ieskaitot studentus, kuri ir ļoti prasīgi un rūpīgi. Mūsu studiju programmas ir jāsalīdzina ar divām ES veco valstu studiju programmām, lai līmenis būtu atbilstošs. Es esmu eksperts studiju kvalitātes vērtēšanā arī Lietuvā, un tur tas pietrūkst, tur akadēmiskā brīvība ir daudz lielāka un dod arī sliktākus rezultātus.

Vladimirs Makārovs, LU Sabiedrības vadības maģistra programmas students, plaša pieredze politikā un valsts pārvaldē: Mēs ar savu padomju mantojumu perfekti esam iemācījušies sakārtot papīrus, bet man no iekšienes izskatās daudz nepatīkamāk. Es nenoliedzu, ka programmas ir labas, un varbūt arī saturs ir labs, bet var piekrist, ka akadēmiskā izglītība nekad nenodrošinās visu.

Otrā problēma – pat ja mēs piekopjam semināru un referātu politiku, es gribētu dzirdēt pasniedzēju novērtējumu, kur bija kļūdas un nepilnības. Ja es to nedzirdu, tad manā izpratnē mēs nesaņemam vajadzīgo zināšanu apjomu, jo nezinām, vai mūsu kolēģi ir sagatavojuši materiālu vajadzīgā kvalitātē.

Trešā problēma ir atsevišķu pasniedzēju pārslogotība. Es pasniedzēju darbu vērtēju kā aktieru darbu, katra lekcija viņam ir pirmizrāde. Pat ja pasniedzējam acis deg un viņš ir savas lietas patriots, bet ja tā ir piektā lekcija pēc kārtas vienas dienas laikā, tad tā pirmizrāde nesanāk. Ir pasniedzēji fanātiķi, kuri perfekti paņem auditoriju; ir pasniedzēji, kas ļoti labi atstrādā, bet ir pasniedzēji, kas vienkārši izmanto to, ka šī ir maksas grupa un liela daļa auditorijas ir atnākusi saņemt diplomu. Šādu pasniedzēju lielākā neveiksme, man liekas, ir mūsu kurss – ir vismaz 30 cilvēki, kuri zina, ko grib saņemt, un tad no auditorijas izskan izsaucieni: pasniedzēj, jūs mūs jau pazaudējāt, pasniedzēj, bet kur mēs to liksim! Nu labi, mums, kam ir pāri 40, tā izglītība nozīmē vairāk formalizēšanu, savu zināšanu strukturizēšanu, bet, ja tie jaunie nesaprot, tad viņiem tiešām tas viss paiet garām.

Es godīgi varu pateikt – ētiku un makroekenomiku es baudīju, jo tur bija iespējas strīdēties, jautāt plus saņemt adekvātu atbildi. Man šobrīd ir trīs kursi, un es nevaru apgalvot, ka kaut viens no tiem ir priekš sirds. Tas nozīmē, ka sestdien divas daļas es piespiežu sevi, jo es zinu, ka man to vajag, bet vienu daļu es domāju – ak Dievs, kad tas beigsies, kur palikuši mani 70 lati. Piedodiet, ja man ir desmit priekšmeti gada laikā un tas maksā 700 lati, tad vienkārši rēķini. Man liekas, ka mēs par savu naudu gribam kaut ko vairāk. Papiroloģija, kas ir sakārtota perfekti, ne vienmēr atbilst reālai situācijai, un es ieteiktu LU nopietni domāt par pasniedzēju kvalitāti.

Daina Bāra, LU Politikas zinātnes bakalaura studiju programmas vadītāja: Mums, stādot programmu, ir problēmas, ko ievērot un ko atmest. Notiek pāreja no četru gadu programmas uz trīsgadīgu, un tagad ir runa par kvalitāti, cik daudz kursus vajag u.tml. Bet ir viena lieta – normatīvi par kredītpunktiem un kursu skaitu, pie tā mums vairāk vai mazāk ir jāpieturas. Mums ir jāsaskaņojas ar Eiropas noteiktajām prasībām, ar Universitātes prasībām un arī ar darba devējiem.

Mēs esam centušies iekšienē diezgan pamatīgi kontrolēt izglītības kvalitāti gan ar studentu aptaujām, gan individuālām sarunām ar darba devēju, bet acīmredzot tas nav tik viegli. Tagad, cik es saprotu, mēs ejam uz to, ka Sociālo zinātņu fakultāte veido zināmu izglītības kvalitātes pašdiagnostikas programmiņu. Galvenā doma – lai gala rezultāti saskanētu ar studiju procesu. Esam sākuši ar to, ka esam iekļāvuši mazliet studentus, mācībspēkus un tagad arī darba devējus. No darba devējiem, un tā ir vislielākā problēma, mēs neesam dzirdējuši, ko tad vajag un kādas ir problēmas. Mēs neesam īsti saņēmuši to, ko valstij nepieciešams gatavot.

S. Putniņa: No valsts puses ir sagatavots amatu katalogs darbiniekiem un ierēdņiem, kuri strādā valsts pārvaldē, ar viņu pienākumiem un kompetencēm.

D. Bāra: Turpinot, mēs esam vispār satraukušies sociālajās zinātnēs, jo pēdējā laikā izskan ārkārtīgi bieži uzbrukumi, un tāpēc mēs paši arvien vairāk runājam par izglītības kvalitātes pašdiagnostikas programmu. Vai ir bijis kāds pētījums, kas tirgum ir nepieciešams, ko mēs jau dodam, kas ir labi un kas ir slikti? Es atvainojos, ja es nezinu.

Inese Vilāne, LU Sabiedrības vadības maģistra programmas studente, ilgstoša pieredze valsts pārvaldē, specializējusies izglītības kvalitātes vērtēšanā: Es šorīt izpētīju gan Eiropas Asociācijas akreditācijas nolikumu, gan dažādu augstskolu sabiedrības vadības maģistra programmas Eiropā un Amerikā. Principā varētu Makarova kungam piekrist – papīri ir kārtībā, mēs papīru versijā esam tieši līdzvērtīgi jebkurai augstskolai. Bet izglītības kvalitāte nav tikai šī viena lieta – mācību saturs, kurā vērtē dokumentus. Nākošā ļoti lielā lieta ir mācīšanās un mācīšanas procesa kvalitāte.

Es varētu pastāstīt, ka no iekšpuses es šajā procesā nejūtos ļoti labi. Tā ir vienmēr bijis, kad mēs aptaujājam skolotājus un skolēnus, studentus un pasniedzējus, tad sajūta no pasniedzēju puses ir – mēs darām visu ļoti labi, bet viņi maitas nemācās. Mēs esam mēģinājuši ietekmēt kvalitāti, esam gājuši pie attiecīgajām amatpersonām un teikuši, ka gribētu kaut ko drusku labāku. Es arī saprotu, ka nevar piedāvāt to, kā LU nav, jūs nevarat klonēt Peniķa kungu. Bet man ļoti gribētos, lai mēs visi kopā nonāktu pie tā, ka šim procesam tomēr jāpievērš lielāka uzmanība. Dažos kursos notiek nekontrolēts mācīšanās process, kur neviens nesaprot, vai mēs vispār tur kaut ko darām pareizi. Dažos kursos notiek strikts mācīšanas process, kur vienīgais pareizais materiāls ir šī pasniedzēja sarakstītā grāmata – ja es to no galvas nezinu, tad nekā… Tas nekas, ka es vēl būtu varējusi izlasīt piecas grāmatas par šo – tas netiek ņemts vērā.

Mans secinājums – ierēdņi nezina, ko viņiem vajag, acīmredzot šī vēl ir mūsu valsts pārvaldes problēma.

B. Sloka: Kāpēc te nav uzaicināts neviens absolvents? Neapšaubāmi mums te ir ļoti respektabli studenti, bet atkal, no otras puses, daudzreiz ir bijuši tādi studenti, kuri no sākuma pīkst un šausminās, bet pēc tam saka, ka tas bija tieši tas, ko vajadzēja.

V. Makārovs: Es noteikti reprezentēju kā bijušais darba devējs ļoti daudzus jūsu absolventus.

Ir veikti pētījumi, ko vajadzēs, bet diemžēl tikai par to, ko vajadzēs rīt. Akadēmiskai izglītībai vajadzētu pētījumu, ko vajadzēs pēc 5 un 10 gadiem, jo akadēmiķi vienmēr ir konservatīvi, programmas sagatavošana un akreditācija prasa procesu un laiku. Manuprāt, tiešām nevar pateikt, kādus valsts pārvaldes speciālistus vajadzēs Latvijā pēc pieciem gadiem.

D. Bāra: Es gribētu atgriezties pie Indianas universitātes, kas ir diezgan prestiža, un kur es darbojos kā pētnieks un arī lekcijas apmeklēju ļoti daudz, lai paskatītos, kā māca. Man liekas, ka mūsu pasniedzēji ar visām savām piecām pirmizrādēm dod daudz vairāk informācijas, materiālus, nekā es saskatīju tur. Otrs moments – mūsu studenti ir mazliet prasīgāki, varbūt mazāk dara paši. Bet viņi šeit studiju laikā strādā, kas savukārt tur tā nav.

S. Putniņa: Biju līdzvērtīgā skolā Sirakūzā, iegūstot maģistra grādu publiskajā administrācijā. Esot studentam tur un esot bijušam studentam šeit Sociālo zinātņu fakultātē, man liekas, ka saturs atšķiras diezgan daudz. Ja runājam par politikas analīzi – to nevar iemācīt vienā priekšmetā, tas ir metožu kopums, kas ir jāapgūst sistemātiski, un visai programmai ir jābūt virzītai uz to – tas ietver gan mikroekonomiku padziļināti, statistiku utt. LU tas it kā viss uz papīra bija, bet realitātē nē. Ko es redzēju tur un kas pienesa ļoti lielu vērtību pasniedzējiem, bija tas, ka viņu darbs bija integrēts ar pētniecību, ko viņi veica priekš valdības, piemērojot teorētiskās zināšanas, pētot politikas jautājumus, rakstot koncepcijas, ziņojumus.

Iveta Reinholde, LU Politikas zinātnes programmas doktorande: Man gribas iebilst, jo es bakalauru ieguvu LU. Pa starpu studēju gan Norvēģijā, gan Zviedrijā, pamanījos strādāt gan valsts sektorā, gan privātajā. Ir jānodala, vai Universitātes mērķis ir sagatavot perfekti labu ierēdni ar visām metodēm, vai tomēr akadēmiskai izglītībai mērķis ir iedot vispārīgu prasmju kopumu, kuras pēc tam attīsta un izmanto. Otrkārt, salīdzinot skandināvu izglītību ar LU, viņi ir nedaudz atpalikuši – kad tur mani kursa biedri lasīja pirmo, otro vai trešo autoru, man nebija, ko darīt, jo es visu biju izlasījusi jau kursos šeit.

S. Putniņa: Mēs tad varētu apstāties pie pirmā definējuma, ko tad īsti gatavo – vai absolventus, kas ir jau gatavi strādāt? Šobrīd īpaši šī problēma ir izteikta struktūrfondu vadībā, kur ir jāveic politikas ietekmes vērtēšana, programmēšana – tas ir iemaņu kopums, kas šobrīd tiek pieprasīts.

I.Vilāne: Akadēmiskā augstskola nav profesionālā, es nevaru prasīt no Universitātes, lai tā man iemāca trenkāt debetu un kredītu pa divām ailītēm, priekš tam ir kursi.

Edvīns Vanags, LU vadībzinību doktora studiju programmas vadītājs: Manuprāt, vislielākais trūkums ir, ka mēs vairāk mācam, nevis ierosinām mācīšanos. Tomēr mēs ejam pa līmeņiem – bakalauriem tas īpatsvars mācīšanai ir lielāks, bet maģistriem jau mazāks, neviens ar karotīti mutē neliek, un doktorandiem vēl mazāks. Doktorandiem atsakāmies no monolekcijām, bet notiek semināri, diskusijas. Es noteikti piekrītu Makarova kungam – vajag atgriezenisko saiti, vienīgi ne tikai no pasniedzēja, bet arī no studentiem, sevišķi, ja tādi pieredzējuši studenti nāk.

Inese Vorončuka, LU Sabiedrības publiskās pārvaldes katedras vadītāja: Man ir ar ko salīdzināt. Es pusgadu biju Amerikā kā viesprofesors un arī kā studente un varu salīdzināt metodisko pieeju. Mūsu pasniedzēji grib visu, ko zina, dot studentiem, bet es sekoju Amerikas paraugam. Tur profesors nāk ar vienu lapiņu un vispirms nosauc piecus sešus literatūras avotus, kuri jāzina līdz nākamajai trešdienai. Nākamā trešdienā pasniedzējs nāk atkal ar vienu lapiņu, un viņi izdiskutē visu, kas ir saistīts ar šiem izlasītajiem avotiem. Man tas patīk – vairāk diskusijas, mazāk informatīva materiāla. Bet lieta tāda, ka Amerikā daudzi, kas nāk uz maģistrantūru, nestrādā. Viņi ņem kredītus uz diviem gadiem, maksā par mācībām un ir brīvi. Bibliotēka strādā no septiņiem rītā līdz diviem naktī, tā ir 17 stāvu ēka, pilna ar gaismu – viņi tur lasa, daudz lasa. Mums ir cita situācija. Ko mēs no pasniedzēju puses varam piedāvāt, ir vairāk izvēles kursus. Ir 80 cilvēki – vienam vairāk vajag juridiskas zināšanas, otram vēl kaut ko. Mums to vajag ņemt vērā, un dot nevis divus, bet četrus izvēles priekšmetus. To mēs tiešām varam mainīt. Vēl mēs varam skatīties, ka vismaz 20% priekšmetus savām programmā varam mainīt. Katrai grupai, kad ir eksāmens, es lūdzu pateikt visas negatīvās un pozitīvās lietas par kursu, un ko varētu uzlabot. Mēs varam mainīt priekšmetu struktūru, būtību, un mēs varam mainīt arī programmu. Mēs varam piedāvāt ne tikai B, bet arī C izvēles kursus.

Par koncentrāciju – tiešām, sestdienas studentiem ir ļoti koncentrēta programma. Bet pagājušajā gadā mēs piedāvājam pagarināt mācības par pusgadu, un tad nevajadzētu sēdēt līdz astoņiem, bet līdz pieciem, taču – grupā nebija neviens, kas piekrita. Tas ir saistīts ar naudu, jo vēl par pusgadu ir jāmaksā.

Par pasniedzējiem – studentiem ir izvēle. Savā priekšmetā mēs esam divi pasniedzēji, un viņi var izvēlēties, vai iet pie manis vai tās otras.

Agrita Kiopa, projektu vadītāja Finanšu ministrijā, organizē apmācības struktūrfondu vadībā iesaistītajām institūcijām, Valsts Kancelejā vadīja ANO Attīstības programmas finansētu projektu politikas ietekmes vērtēšanai: Visādos veidos skatoties uz universitāti, gan pati kā studente sabiedrisko attiecību programmā valsts pārvaldei, kura diemžēl neizdzīvoja, gan asistējot viesprofesoriem, es saprotu, ka ir mēģināts izglītības saturā dabūt jaunās lietas. Eirofakultāte ir vedusi iekšā dažādus vieslektorus, kuri pēc tam ir bijuši politikas zinātnes un citās nodaļās. Mēs visu laiku mētājam to bumbiņu – tie, kas strādā, saka, mums nedod to, ko mums vajag, dodiet, dodiet! Un jūs sakāt – mēs jums visu dodam, bet jūs nesaprotat to. Bet varbūt mēs varam domāt, ko tad var darīt uz priekšu?

B. Sloka: Es te piebildīšu, ka bija labi, ka bija tā Eirofakultāte un ka tā vēl joprojām līdz vasarai ir. Pilnībā piekrītu, ka augstskolas pasniedzējam pats galvenais ir būt iesaistītam pētniecības darbā pie nozīmīgu jautājumu risināšanas. Bet, ja paskatīsimies uz realitāti, tad diemžēl Latvija pēc piešķirtā finansējuma pētniecībai ir pēdējā vietā visā Eiropā, pat aiz Albānijas. Ir labi, ka tagad būs nauda no Eiropas sociālā fonda un arī struktūrfondiem, ka ir iespējams pieteikties pētījumiem. Un te noteikti LU gatavo nopietnas komandas un vēlas piedalīties, piemēram, dažādos politikas vērtējumos, kā, piemēram, tika izsludināts iepirkums uz Nacionālā attīstības plāna izstrādes izvērtēšanu. LU arī iesniedza pieteikumu, bet vienīgais kritērijs, pēc kā vērtēs, kam to piešķirs, ir cena.

Arī pilnībā piekrītu, ka pasniedzējam ir ārkārtīgi grūti, ja viņš strādā jau piekto lekciju, bet dzīve ir dzīve. Vienmēr ir publiski atklāti konkursi, un tagad jau piesakās līdz trijiem cilvēkiem uz vienu vietu, bet var teikt, ka tādi dižulīši jau nemaz nenāk.

S. Putniņa: Mums iepriekšējā diskusijā bija viens ļoti būtisks jautājums, ka it īpaši akadēmiskā izglītībā būtu nepieciešams pasniedzējs ar doktora izglītību. Cik Latvijā vispār ir doktoru, kuri ir ieguvuši jums nepieciešamā veida izglītību?

B. Sloka: Desmit reizes mazāk, nekā vajag.

S. Putniņa: Viens no risinājumiem izskanēja, ka ir nepieciešams pārejas periods, kad atļauj iesaistīt cilvēkus ar maģistra grādu, lielāku profesionālo pieredzi. Vienlaicīgi šajā diskusijā mēs dzirdam, ka lietotāji prasa profesionālas iemaņas, bet Jūs sakāt – nē, mēs esam akadēmiskas programmas. Kaut kā tas neiet kopā.

B. Sloka: Lai iet studēt tur, kur piedāvā šīs profesionālās studiju programmas. Ir Daugavpilī, ir Valmierā.

S. Putniņa: Bet vai tā ir objektīva izvēle cilvēkam, kas strādā Rīgā?

D. Bāra: Profesionālās programmas ir arī LU. Bet ir vēl viena lieta – es nedomāju, ka tagad pēc visas tās jaunās valdības gudrās nostājas, mums īpaši dos zaļo gaismu profesionālajām programmām sociālajās zinātnēs, tai skaitā sabiedrības vadībā un politikas zinātnē.

I. Vilāne: Es neesmu prasījusi profesionālo programmu, es gribētu mācīties akadēmiskas zināšanas par valsts pārvaldi. Es neprasu šajā programmā grāmatvedību – lai Dievs pasarg’. Es gribu šo kursu, lai beidzot saprastu, kā valstī notiek procesi, kas ir saistīti ar valsts pārvaldi.

A. Kiopa: Pirms iet uz noteikto programmu, katrs vairāk vai mazāk iepazīstas ar to un pieņem lēmumu, vai iet uz šo vai tomēr citu. Bet, ja tu izlasi nosaukumus un redzi – aha, man būs tas, tas un tas, bet tad tu atnāc un brīnies, ko te dari. Ir pasniedzēji, kuri ir vienkārši izcili, bet blakus atkal ir tādi, kas nu ir zem katras kritikas. Tas diemžēl paliek uz pašu pasniedzēju sirdsapziņas. Jautājums ir, kā tam tikt klāt.

K. Brūvere: Tā tas ir vienmēr un visur. Ir kursi, kur tu sēdi ar atvērtu muti un klausies to pasniedzēju, un ir priekšmeti, kur stāsta, kad sākās pirmais pasaules karš.

S. Putniņa: Jautājums, kas man rodas – vai fakultātēs ir kāda stratēģija, kā risināt problēmu ar cilvēkresursu trūkumu, ja mēs beigās izkristalizējām, ka tā ir galvenā.

V. Makārovs: Es vienu negatīvu lietu pateikšu. LU vispār nedomā par apmācību iespējām cilvēkam ar problēmām. Neskatoties uz to, ka visa Latvija zina, ka man ir otrā grupa redzes dēļ, es kuļos līdzi tikai pateicoties saviem kursa biedriem. Pasniedzējus tas vispār neinteresē.

Par problēmas risināšanu – Vorončukas kundzes versija par to, ka vairāk vajag piedāvāt izvēles kursus, lai studentam ir iespējas aizmukt citur, ja viņam nepatīk – tas atrisinātu šo problēmu. Šobrīd man nav tāda iespēja. Es sēžu, es dzirdu, ka pilnīgi muļķības runā, piecreiz noklusēju, sestajā reizē uzsprāgstu. Ir jārada tolerantas sadarbības modelis. Vajag paskatīties to bāzes izglītību, kāda katram ir, un no kāda kursa atbrīvot. Jo mums ir studenti, kuri to kursu ir noklausījušies kā bakalauri, un tagad viņi klausās kā maģistri. Vajag universitātes līmenī pārmantojamību.

S. Putniņa: Ir svarīgi, ka šī ir pirmā diskusija tādā lokā. Mērķis nav atrisināt konkrētās problēmas, bet gan padomāt vairāk par kvalitāti, ko mēs varētu uz priekšu darīt, lai cilvēkiem būtu iespējas šeit iegūt to, ko mēs vēlamies iegūt, lai būtu iespēja piesaistīt labus pasniedzējus. Latvija nav tik liela, lai mēs te attīstītu vairākas starptautiski konkurētspējīgas valsts pārvaldes programmas. Drīzāk tā būs viena ar kādiem nelieliem satelītiem.

A. Kiopa: Vēl viens mērķis ir šo diskusiju publicēt, lai arī valsts pārvaldei, kad tā domā par šīm lietām, ir kur paskatīties. Mēs to diskusiju varam nosūtīt Izglītības ministrijai un teikt, lai domā kaut ko un palīdz. Prāti tiešām ir jāliek kopā.

B. Sloka: Bet kāpēc uzreiz vajag ministrijai un portāliem, kāpēc mēs tagad nesēžam universitātē, ja jums ir pretenzijas par kvalitāti? Tāpēc ir studentu pašpārvaldes pārstāvji, kas piedalās studiju programmas novērtēšanas padomē, un studentiem arī vienmēr ir veto tiesības, nu, kāpēc tas netiek izmantots?

A. Kiopa: Tur, kur ir cilvēki, kam tas interesē, tur arī tā diskusija rodas. Mērķis nav viens otram pārmest, bet noskaidrot, kas ir vajadzīgs un ko darīt.

D. Bāra: Tad es gribētu ierosināt – mēs tagad taisām jaunu programmu, kur būs trīs virzieni, tai skaitā publiskā pārvalde un politika, tā vēl nav pilnībā apstiprināta, bet ir jau uzrakstīta. Tagad būtu ļoti labi, ja mēs zinātu, kas valsts pārvaldei ir vajadzīgs.

A. Kiopa: Mēs varam tam projektam noorganizēt diskusiju, to var lūgt nokomentēt pārvaldei.

V. Makārovs: Ja kāds vēlētos uzzināt, ko vajag, viņš saspringtu. Pirmkārt, ir Latvijas Nacionālais attīstības plāns, kur ir noteikti attīstības pamatvirzieni, prioritārie sektori. Lielākajā daļā nozaru ir sektorpolitikas – varbūt novecojušas, bet ir. Paņemot jebkuru nozari, mēs atradīsim programmatiskos dokumentus, ar kuriem ir iespējams strādāt. Jautājums manā izpratnē ir pavisam cits: vai kāds ir gatavs sagatavot tādus speciālistus, kas būtu pietiekoši profesionāli valsts pārvaldē? Piedodiet, LU nav gatava to darīt. LU ir gatava iedot bāzes zināšanas.

Manā izpratnē, vislielākā problēma sabiedrības vadības programmā ir studentu atlase. Es joprojām redzu lielu skaitu studentu, kas šos 700 latus tērē tikai tāpēc, lai dabūtu vāciņus. Man ir viens kritērijs – studentu skaits uz eksāmeniem un studentu skaits, kas regulāri apmeklē mācības.

Cita lieta – īsti nav prognozes par to, kādi speciālisti būs vajadzīgi nākotnē. Es dzirdēju, ka tieši sabiedrības vadības speciālistiem ir vislielākais bezdarbnieku īpatsvars, kaut gan es tam neticu. Varbūt LU varētu pieprasīt valsts pārvaldei, lai tiek veikts šāds pētījums par to, kas būs vajadzīgs pēc pieciem un septiņiem gadiem.

D. Bāra: Ir viens pētījums par augstāko izglītību ieguvušo bezdarbnieku profesijām. Visaugstākā pašlaik ir ekonomists, nevis sabiedrības vadība, pēc tam seko jurists, uzņēmējdarbības vadītājs, vidējās izglītības skolotājs, psihologs, filologs.

S. Putniņa: Nobeigumā es gribētu palūgt īsi pateikt, ko Jūs varētu paņemt līdzi no šīs diskusijas, un kādi varētu būt nākošie soļi, ko varētu darīt iesaistītās institūcijās?

B. Sloka: Labi, ka šāda diskusija ir uzsākta, to vajadzētu turpināt. Manuprāt, nākamreiz šo diskusiju taisām LU, uzaicinot bijušos absolventus un pašus darba devējus. Mums tiešām tas nav vienalga vai tikai formalitātes pēc, bet gan lai tiešām pilnveidotu šo studiju programmu un lai katrs students būtu apmierināts.

D. Bāra: Piekrītu, ka mums jāturpina šī diskusija par izglītības kvalitāti. Atzīstu, ka LU sniedz akadēmiskas zināšanas, bet tām noteikti jābūt saskaņotam ar prasībām darba tirgū.

I. Vorončuka: Protams, man nav vienalga, ko domā studenti un darba devēji par mūsu programmu. Mums ir visaugstākais konkurss fakultātē, un tagad ir jādomā, kā novērtēt kontingentu, lai nenāk cilvēki no privātsektora tikai tāpēc, lai saņemtu diplomu.

Ko mēs varam uzlabot? Mēs varam dot vairākas iespējas uz izvēles kursiem kā ārzemēs, kur students pats formulē savu programmu. Ja runā konkrētāk par katru priekšmetu – tad, protams, ir cilvēkresursu problēma.

K. Brūvere: Noteikti jāmēģina atrast balanss starp piedāvājumu un pieprasījumu, un es kā absolvents un students labprāt gribētu palīdzēt savai fakultātei, ja mans viedoklis noder turpmākās diskusijās.

V. Makārovs: Universitāte ir konservatīva un ar bažām uztver šādu publisku diskusiju, nu tas ir aptuveni tāpat kā politiķiem – tiem arī nepatīk publiska problēmu apspriešana. Kāpēc mēs bijām spiesti minēt darvas karotes, kuras nenoliedzami eksistē jebkurā darbā? Mūsu grupā ir cilvēki ar lielāku pieredzes bagāžu, ieraugot bijušos augstākos valsts pārvaldes ierēdņus, ministra ģīmi, viens otrs pasniedzējs apmulst. Es domāju, ka programma iziet normālu attīstības ciklu, un ja būs iespējas aizvietot kursus un pamukt, tad arī nebūs domstarpību.

E. Vanags: Es domāju, ka mums vajadzētu maksimāli paņemt visu, ko var no kritiskajām piezīmēm, pirmkārt, liberalizēt programmu, dot lielāku izvēles iespēju – ne tikai menedžeriem, ekonomistiem, bet arī citu fakultāšu studentiem. Otrkārt, mēs varētu daudz vairāk lietot aktīvās mācību metodes, tad nebūs garlaicīgi lekcijās. Vajag arī pašiem studentiem, lai arī cik tas grūti būtu strādājošiem, noskaņoties vairāk lasīt literatūras paralēli tam, ko dzird lekcijās.

I.Reinholde: Pirmkārt, nākamā diskusija būtu jāorganizē ar sākotnēju pieņēmumu, ka tik traki mums ar izglītības kvalitāti nav, kā reizēm izskan publiski. Kā LU un Latvijas izglītības fans, es to uzskatu par ļoti labu un gribu pateikt paldies. Protams, ir daži aspekti, kas ir jāpamaina, bet ir pamati, uz kā augt, mēs neesam galīgā ellē.

A. Kiopa: Es esmu priecīga, ka, ejot prom no šīs diskusijas, LU pārņem stafetes kociņu un to turpinās. Varam domāt arī tādās kategorijās – kā mēs varam šajā jomā ietekmēt valsts politiku, kā mēs varam pētniecībai piesaistīt līdzekļus, kā mēs varam lobēt savas vajadzības.

S. Putniņa: Ļoti interesēti būtu nākotnē dzirdēt definējumu, kas tad ir izglītības kvalitātes mērķi. Ja mēs runājam par sabiedrības vadību, tad es negribētu piekrist, ka mums būtu jāskatās, cik no tiem ir bezdarbnieki. Drīzāk tā kvalitāte ir jāskatās tajā, cik Latvija ir sekmīga savas integrācijas definēšanā, arī ES kontekstā – jo cilvēki, kas mācās šajā programmā, strādā šajā līmenī, un līdz ar to šīs ir tās prasības pret izglītību. Un vēl, kas man nebūtu skaidrs – Jūs sakāt, ka jums ir vislielākais konkurss, tas nozīmē, ka teorētiski jums jābūt iespējām piesaistīt ne tikai Latvijas, bet arī ārzemju pasniedzējus, jo ir pieprasījums pēc jūsu programmas. LU vajag panākt resursus, lai veiksmīgākās programmas arī visvairāk attīstās.


Diskusijas secinājumu analīze un ieteikumi tālākai rīcībai

Politikas kvalitātes uzlabošanas iespējas

Sabiedrības vadības kompetences un augstākā izglītība Latvijā

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!