Raksts

Svešvalodu mācīšana un valsts politika: slepena dienas kārtība?


Datums:
14. februāris, 2006


Autori

Marija Golubeva


Foto: E.Rudzītis © AFI

Slēpjoties no izaicinājumiem aiz konservatīvām stratēģijām, var sasniegt tikai vienu – ierobežot Latvijas indivīdu konkurētspēju globālajā tirgū. Vai tā it leģitīma izvēle izglītības dienas kārtībā?

Tālajos astoņdesmitajos gados, atvadoties no kārtējās izlaiduma klases, kādas Rīgas skolas angļu valodas skolotāja atzinās absolventiem, ka īpaši nepūlējās iemācīt viņiem angļu valodu. Tā tomēr nebija atzīšanās pedagoģiskā mazspējā, jo par iemeslu skolotāja nosauca nevēlēšanos panākt, lai skolēni iemīlētu svešu, ‘padomju iekārtai naidīgu’ britu kultūru un valsti.

Mēs apmācām, bet viņi aizbrauc…

Šo pirms vairākiem gadiem dzirdēto epizodi atcerējos, Finanšu ministrijas rīkotā sarunā par ES struktūrfondu programmām dzirdot ierēdņu viedokli, ka svešvalodām jau nu gan nav jābūt vispārējās izglītības stiprināšanas prioritātei. Jo, kā jau izteicies viens no Latvijas politiskajiem līderiem: “mēs viņus apmācām, bet viņi aizbrauc”.

Pēc šīs loģikas būtu jāsecina, ka “neaizbrauc” droši vien no tām valstīm, kur svešvalodas mācās sliktāk vai nemācās nemaz. Pētot iepriekšējo programmēšanas periodu operacionālās programmas citās ES valstīs, nākas secināt, ka Latvijas darbaspēka pašreizēja patvēruma zeme Īrija par ES fondu naudu darīja tieši to – stiprināja svešvalodas vispārizglītojošās skolās. Tātad, savu iedzīvotāju konkurētspējas paaugstināšana, tai skaitā ar svešvalodu mācīšanu, nav tomēr pretrunā ar valsts strauju ekonomisku attīstību.

“Vadāmā demokrātija”?

Izglītības politikā, kā jebkurā citā rīcībpolitikas jomā, prioritātes bieži izriet ne tikai no situācijas un sabiedrības vajadzību objektīva novērtējuma, bet arī no plānošanā iesaistīto pušu ideoloģiskajām nostājām. Tomēr valstīs, kur iekārta ir demokrātiska un brīvā tirgus attiecības ir pieņemtas vairāk vai mazāk par normu, ideoloģiskā virzība nevar būt klajā pretrunā ar indivīda tiesībām uz brīvu izvēli.

Pašlaik valdības partiju programmās nav atrodami punkti par indivīdu iespēju ierobežojumiem, lai izvairītos no spējīgāku iedzīvotāju emigrācijas. Taču vērojot reakciju uz darbaspēka brīvas plūsmas izaicinājumiem ES struktūrfondu “dalīšanas” kontekstā, rodas iespaids, ka baiļu ietekmē nejauši veidojas slepena dienas kārtība.

Īsumā to var formulēt šādi. Ar ES struktūrfondu naudas palīdzību apmācīsim labus tehniskos darbiniekus un inženierus, lai attīstās tehnoloģijas. “Nelabvēlīgos” jauniešus apmācīsim par galdnieku palīgiem un skursteņslauķiem.

Doktorantūrā apmācīsim fiziķus, ķīmiķus un citus dabaszinātņu cilvēkus, un pēc iespējas vairāk attīstīsim profesionālo sporta izglītību, kā arī neformālo sporta izglītību. Brīvajā laikā mūsu tehniski izglītotā sabiedrība nodarbosies ar sportu un citiem nekaitīgiem jaunrades veidiem. Turklāt par valsts budžeta naudu mēs viņiem iemācīsim mīlēt Latvijas vēsturi.

Svešvalodu zināšanas skolas programmas ietvaros palīdzēs dažiem savienot zemkopības nodarbes ar lauku tūrisma attīstību. Bet ieguldot lieko naudu svešvalodu skolotāju apmācībā, var rasties nevēlams efekts – līdzīgi kā ar ieguldījumiem sociālo zinātņu doktorantūrā, jo augsti kvalificēti kritiķi mūsu perfekti sakārtotajai tehniskajai sistēmai diez vai būs vajadzīgi.

Bažas par jaunas “vadāmas’ demokrātijas izveidošanu šajos secinājumos var būt pārspīletas, bet tikpat pārspīlēta un nesabalansēta ir pašreizējā virzība uz tehnisko un ‘sportisko’ prioritāšu dominēšanu pār visām parējām izglītības politikas prioritātēm. Interesanti, ka starp prioritātēm nav redzama jauno eiropiešu pilsoniskā izglītošana – it kā šajā jomā Latvijā un ES viss ir pilnīgi kārtībā, un mūsu izglītības sistēma lieliski tiek ar to galā. Bet atgriezīsimies pie svešvalodu jautājuma.

Mīti un pašpiepildoši pareģojumi

Mīts, ka labākas svešvalodu (interneta izmantošanas, pasaules vēstures, utt.) zināšanas kaut kādā noslēpumainā veidā klusi grauj cilvēku piesaisti savai zemei un identitāti, padarot viņus par bezpersoniskiem globalizācijas upuriem, ir zināmā mērā radniecisks mītam par drukātā vārda graujošo ietekmi uz kristīgām institūcijām, kas bija izplatīts Gutenberga revolūcijas sākumposmā.

Abos gadījumos aizspriedumiem ir potenciāls attīstīties par pareģojumiem, kas paši sekmē savu īstenošanu. Tik tiešām, drukāto vārdu bija iespējams izmantot gan baznīcas dogmu proponēšanai, gan baznīcas kritikai, un rezultātā attiecīgās institūcijas mainījās.

Līdzīgā veidā arī pareģojums, ka vidusmēra latvieša kārdinājums pārvietoties uz viņa individuālai attīstībai labvēlīgāku vidi citā valstī var kļūt nepārvarams, ja līdzās dzimtajai valodai viņš/viņa labi zinās vēl divas vai trīs valodas, var patiešām attaisnoties, ja Latvijā attīstība aizkavēsies.

Bet tieši indivīdu rīcībspēja nosaka attīstības potenciālu, un informācijas sabiedrības apstākļos svešvalodu zināšanas ir viens no būtiskākajiem rīcībspējas priekšnoteikumiem – it īpaši, ja indivīdi dzīvo mazā valstī, kuras iekšējā informācijas telpa ir, no vienas puses, maza, bet no otrās puses – atvērta. Vai arī atvērtības jautājumu ir plānots nedaudz pārskatīt?

Konservatīvisms – vai leģitīma izvēle izglītībā?

Uz augšminētajiem apgalvojumiem varētu atbildēt, ka svešvalodu mācīšanas pasākumu neiekļaušana ES struktūrfondu programmu prioritātēs nenozīmē, ka valstī netiks pakāpeniski uzlabotas svešvalodu zināšanas. Jo beigu beigās, ir arī skolas programma, kur svešvalodām atvelēts gana daudz stundu.

Tomēr mācību standartu un stundu plāna esamība pati par sevi reti kad nodrošina izglītības kvalitāti. Par to liecina pašu politikas ieviesēju biežās atsauces uz to, ka viss ir atkarīgs no skolotāja. Skolotāju seminārā, kad apmēram 80 klātesošajiem tika lūgts pacelt roku tiem, kas jūtas pilnīgi sagatavoti jauno pamatizglītības standartu ieviešanai “dabā”, pacēlās tikai viena roka.Svešvalodu zināšanas ir kapitāls, ko cilvēki iegulda racionāli. Nav brīnums, ka pašreizējos Latvijas ekonomikas apstākļos daudzi izvēlas šo kapitālu ieguldīt darba meklēšanā ārzemēs. Tāpat nav brīnums, ka pašreizējos darba tirgus apstākļos daudzi cilvēki, kas potenciāli varētu izvēlēties strādāt skolā, aiziet strādāt citur. Bet vai viss pateiktais var būt pamats valstij neieguldīt naudu un pūliņus savu iedzīvotāju spēcināšanā, tai skaitā caur svešvalodu prasmju uzlabošanu?

Slēpjoties no izaicinājumiem aiz konservatīvām stratēģijām, var sasniegt tikai vienu – ierobežot Latvijas indivīdu konkurētspēju globālajā tirgū. Vai tā it leģitīma izvēle izglītības dienas kārtībā?


Eiropas struktūrfondu operacionālās programmas. Projekts

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!