Raksts

Punkts viens – veterāns. Punkts divi – dīvains


Datums:
21. oktobris, 2008


Autori

Ivars Ījabs


Foto: Caroline

Godmanis kā persona pavisam noteikti ir ievērojami demokrātiskāks par visiem tiem glancētajiem demagogiem, kuriem nav nekas pretī pamest veco fiziķi “zem tramvaja”, lai paši labāk izskatītos uz viņa fona.

Grieķu cilmes romiešu vēsturnieks un rakstnieks Plūtarhs slavu ieguva ar darbu Paralēlās dzīves, kurās tiek aprakstītas izcilu grieķu un romiešu biogrāfijas. To salīdzinājums ļauj Plūtarham izdarīt secinājumus par cilvēku morāli un amoralitāti dažādos laikmetos. Šodien ne mazāku slavu varētu iegūt tas vēsturnieks, kurš uzdrošinātos salīdzināt Austrumeiropas valstu pirmo demokrātiski ievēlēto līderu dzīves gājumus pēc PSRS sabrukuma. Šāds salīdzinājums, iespējams, spētu pastāstīt par katru jauno demokrātiju krietni vairāk par statistikām un formālām atskaitēm. Šeit būtu jārunā ne tikai par tādām titāniskām figūrām kā Lehs Valensa vai Vāclavs Havels. Interesantāks būtu tālāko karjeru salīdzinājums tiem cilvēkiem, kuriem reāli nācās aizsākt milzīgas un ļoti nepopulāras reformas unikālā vēsturiskā situācijā, kad šķietami “progresīvās” valsts sociālisma sistēmas nācās pagriezt atpakaļ pie šķietami “atpalikušās” buržuāziskās demokrātijas. Tie būtu Tadeušs Mazoveckis Polijā, Kazimira Prunskiene Lietuvā, Edgars Savisārs Igaunijā, Jozefs Antals Ungārijā, Marians Čalfa Čehoslovākijā un Ivars Godmanis Latvijā.

Neatkarīgi no politiskajiem nopelniem šiem ļaudīm piemīt īpašs statuss savu valstu kolektīvajās atmiņās. Viņi lielākoties nevaldīja ilgi — deviņdesmitajos gados toni lielākoties jau noteica citi. Viņu kļūšana par valdības vadītājiem bieži izskatījās ārkārtīgi nepārliecinoši. Ģērbti sociālistiskā universālveikalā pirktos uzvalciņos, ar apšaubāmām manierēm un sliktu angļu valodu, nervozi un nobijušies, viņi izskatījās ļoti bēdīgi iepretim ne tikai glancētajiem rietumu politiķiem, bet arī komunistiskajai elitei. Bet! Viņi bija pirmie, kuri bija “mūsējie”, pirmie, kurus nebija iecēluši “viņi”, bet gan bijām ievēlējuši “mēs”. Šādi cilvēki tik viegli neaizmirstas. Neskatoties uz drīz vien sekojošo “raudu ieleju” deviņdesmitajos gados, agrīnie reformatori vienmēr baudīs īpašu statusu savas valsts politiskajā vidē — neatkarīgi no tā, vai viņi paliks pirmajās rindās kā Savisārs, atkāpsies otrajā plānā kā Mazoveckis, vai vispār pametīs politiku kā Čalfa.

Ivara Godmaņa gadījums savā ziņā ir īpašs — neviens cits no pirmo reformu valdību vadītājiem Austrumeiropā nav pēc pārtraukuma atgriezies valdības vadītāja amatā. Pats par sevi tas nav ne labi, ne slikti. Tomēr tas liek uzdot jautājumu: cik lielā mērā cienījamais politikas veterāns ir spējīgs piemēroties jaunajai situācijai un adekvāti to izprast? Godmaņa figūra premjera amatā šodien aizvien biežāk tiek apstrīdēta, turklāt to dara ne tikai valdības kritiķi, bet arī viņa paša koalīcijas partneri. Viss liecina, ka stratēģiski izdevīgā mirklī notiks mēģinājums tikt vaļā no Godmaņa, lai aizstātu viņu ar kādu jaunāku un “nenogurušāku”. Šo scenāriju Latvijas pilsoņi kā vienmēr nespēj nedz veicināt, nedz novērst. Par to ierastā kārtā lems koalīcijas padomes patricieši. Tomēr mēs varam savlaicīgi apsvērt, cik īsti “labs” vai “slikts” patiesībā ir Godmanis un ko no viņa vēl varētu sagaidīt.

Godmaņa otrā fronte

Joprojām notiekošajā jezgā ap valsts budžeta veidošanu nesavtīgie kolēģi Godmanim ir atvēlējuši runas vīra lomu. Sarunās ar žurnālistiem un opozīciju Godmanis vairākkārt ir izteicies neiecietīgi un pacēlis balsi. Viņa publiskās komunikācijas stils reizēm ir monoloģisks un citu viedokļiem nepieejams. Šī progresējošā tendence dažiem kritiķiem no mediju sfēras ir ļāvusi runāt par “autoritārisma” atdzimšanu premjera rīcībā, tomēr šādi minējumi, manuprāt, nav pamatoti. Pirmkārt, mūsdienās autoritārisms jau sen vairs nav bargs un pavēlniecisks. Tas ir populistisks, daiļrunīgs un pīāriski perfekts. Milzu distance, kas mazliet vecišķu neiecietību šķir no Berluskoni, Čavesa vai Putina perfektajām manipulācijām, ir tā pati, kas Godmani šķir no patiesa autoritārisma. Otrkārt, Godmanis kā persona pavisam noteikti ir ievērojami demokrātiskāks par visiem tiem glancētajiem demagogiem, kuriem nav nekas pretī pamest veco fiziķi “zem tramvaja”, lai paši labāk izskatītos uz viņa fona. Nemitīgi sūtīt valdības vārdā runāt mazliet ekscentrisku intelektuāli, kurš konsekventi neizmanto PR konsultantus, mīl abstrakti papļāpāt un reizēm negaidīti uzsprāgst — kas gan būtu vēl izdevīgāk tiem “partneriem”, kuri ar saviem dārgajiem uzvalkiem, frāžainajām runām un labi uztrenēto demagoģiju gribēs pielaizīties sabiedrībai pēc Godmaņa gāšanas?

Ar to es nebūt negribu apgalvot, ka ar Godmaņa komunikācijas stilu viss būtu kārtībā. Ne tuvu. Kā publisku diskusiju dalībnieks viņš patiesi ir problemātisks, un tā saknes varētu būt meklējamas dziļāk. Saprotams, katrs cilvēks ir unikāla personība, taču reizēm ir vērts uzmest acis arī viņa socioloģiskajam profilam. Godmanis pieder pie tās paaudzes, kura, sabrūkot Padomju Savienībai, bija tajā savas dzīves pilnbrieda laikā, kuru senie grieķi sauca par akmē ­— viņam bija četrdesmit. Pirms tam Godmanis piederēja tehniskajai inteliģencei. Tas bija salīdzinoši liberāls padomju sabiedrības slānis, kuru raksturoja ne tikai samērā augsts sociālais prestižs, bet arī noteikti morāles standarti, relatīva intelektuālā brīvība un zems ideoloģiskās indoktrinācijas līmenis, kurš daudz sāpīgāk skāra visu veidu humanitārijus. Kā jau šajās aprindās tas tolaik bija pierasts, Godmanis jaunībā daudz piedomāja pie savas vispusīgās attīstības. Viņš daudz sportoja (Godmaņa aizraušanās ar tenisu atšķirībā no vairuma jaunizceptās “elites” tenisistu ir aizsākusies jau ilgi pirms deviņdesmitajiem), sistemātiski strādāja fizikā (viņš kā nekā ir zinātņu doktors ar nopietnām publikācijām), paralēli arī daudz lasīdams, interesēdamies par mūziku (ne tikai par roku, bet arī par klasisko mūziku) un arī pats muzicēdams tīri ciešamā līmenī. Pirms atmodas Godmanis, līdzīgi daudziem citiem, gatavojās piederēt attīstītā sociālisma inteliģences “labajai sabiedrībai”, kura bija samērā vispusīgi izglītota, prasīja no cilvēka rūpīgu darbu un pašdisciplīnu, vienlaikus pieciezdama arī sīkus grēciņus, piemēram, tolaik visai ierasto tu-draudzību ar alkoholu.

Šis profils Godmani būtiski atšķir gan no tiem politiķiem, kuri ienāca varas elitē no dažādiem padomju nomenklatūras līmeņiem, gan no nākamās paaudzes politiķiem, kuri pašlaik dominē viņa valdības sastāvā. Neskatoties uz brīžiem panaivo imidžu, Godmanis patiesībā ir intelektuālis ar samērā plašu redzesloku un augstu pašapziņu. Viņš nepieder nedz pie profesionālajiem aparatčikiem, nedz pie tiem, kuri politikā vispirms saskata privātas peļņas avotu. Problēma ir tikai tajā, kā viņš uztver savu lomu politikā. Protams, ka Godmaņa dzīves galvenais notikums ir bijusi nokļūšana Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja amatā un vairāk nekā trīs gadu ilga noturēšanās tajā, šo posteni 1993.gadā atstājot jau kā LR ministru prezidentam. Šis laiks ar visām tā kolīzijām acīmredzot ir bijis pietiekami iespaidīgs, lai Godmanis vēl 2008. gadā joprojām justos kā Tautas frontes politiskās komitejas vadītājs. Godmani neatlaidīgi vajā priekšstats, it kā viņš atrastos kādas saliedētas un varonīgas komandas priekšgalā, kura grasās godam pretoties apokaliptiskām pārmaiņām. Fakts, ka atšķirībā no Tautas frontes laikiem pašlaik valstij vislielākos draudus rada nevis kādi ārēji spēki, bet gan alkatīgi un kašķīgi pašmāju politiķi, viņam acīmredzot ir paslīdējis garām. Pildīdams savus pienākumus ar lielu personiskās atbildības sajūtu, viņš katru lēmumu uzlūko kā sarežģītu vienādojumu ar milzum daudziem nezināmajiem, kura atrisināšana vispirms ir viņa paša intelektuālo spēju jautājums. Sarunas, konsultācijas, konfliktējošas intereses — tas viss ir sekundāri iepretim monumentālajam domāšanas procesam. Šis process prasa vienlaikus aptvert milzum daudz dažādu aspektu, kurus vieglāk būtu ietvert algebras formulās, nevis latviešu valodas teikumos. Tieši tādēļ arī Godmaņa intervijas atstāj diezgan nesakarīgu iespaidu — jau pirmais palīgteikums katrā teikumā parasti novirzās no uzdotā jautājuma, radot priekšstatu, ka runātājs sistemātiski “brauc auzās”. Tas tā nebūt nav, jo Godmanis pats droši vien spēj pārraudzīt problēmu visā tās sarežģītībā. Tomēr argumentācijas gaita gan ir saprotama vienīgi viņam pašam.

Laikam gan visneveiklāk Godmanis jūtas tad, kad viņam ir jāizsakās par partiju politiku. Šādos mirkļos rodas iespaids, ka viņam ir teju vai kauns par partiju kā tādu pastāvēšanu vienotas frontes vietā. Godmanim pašam ar partijām gan arī nav gājis diez ko spoži. Iestājies tajā pašā Latvijas ceļā, kurš viņu savulaik izmeta no politikas, viņš pēc īsas un ne visai veiksmīgas karjeras finanšu ministra amatā beigu beigās „ceļā” palika kā kapteinis uz grimstoša kuģa, asistēdams šīs partijas sabrukumam. “Ceļa” dīvainā atdzimšana kopā ar Šlesera mācītājiem, kur Godmanis faktiski bija vadošā persona, arī neliecina par tālredzību partiju politikā. Varam tikai iedomāties, kādas galvassāpes inteliģentajam liberālim Godmanim rada viņa jauniegūto draugu klerikālisms, Ļedjajevs un nemitīgā homoseksuāļu gānīšana. Godmanis acīmredzot vienkārši nav partiju cilvēks, turklāt viņa “partneri” to lieliski saprot. Vai gan citādi viņi pagājušā gada decembrī būtu deleģējuši sarunām par piecu partiju valdību tieši Godmani, kas jau a priori paredzēja šo sarunu izgāšanos?

Premjera dienas skaitītas

Pēc visa iepriekš sacītā var rasties kārdinājums iztēloties Godmani kā romantisku tēlu Latvijas politikā. Tā teikt, vecais cīnītājs, dzimtenei saucot, atkal nostājās ierindā, lai no jauna noliktu savu sirdi uz tēvzemes laimes altāra par spīti nikniem ienaidniekiem un nodevīgiem draugiem. Taču šāda sentimentalitāte būtu, maigi izsakoties, nepamatota. Par iespēju atgriezties politikā Godmanis apzināti samaksāja ar publisku triecienu savai reputācijai — kad pašu līdz kliņķim nolaistais Latvijas ceļš bija bankrotējis, to vienkārši pārdeva ideoloģiski visai kliedzošā formā. Turklāt Godmaņa “līdzpriekšsēdētājs”, kā liekas, pie izdevības ātri vien pārdos arī premjeru Godmani ar visiem viņa plāniem. Ja Godmanis to patiesi vēl nav sapratis, tad tā patiesi ir nepiedodama nolaidība: neaizmirsīsim, ka pagājušajā decembrī LPP/LC nemaz neizvirzīja Godmani kā savu oficiālo kandidātu premjera amatam, lai nenāktos par viņu atbildēt. Ja jau Godmanis sirdī ir tāds nācijas glābējs, kā dažam liekas, tad kādēļ viņš neveido pats savu partiju, tā vietā skriedams pakaļ apšaubāmas reputācijas oligarhiem, kuru nodomi politikā ir vairāk nekā skaidri?

Mocekļa aura Godmanim noteikti nepiestāv. To apliecina arī viņa nesenā darbība iekšlietu ministra amatā. Nedz valdības balsojumā par drošības likumu grozīšanu, nedz uzbrukumos KNAB vadībai, nedz “gazpromizācijas” projektā Godmanim nav nodrebējusi roka atbalstīt valdības līniju. Iespējams, ka Godmani patiešām vada arī patriotiski motīvi. Taču biežāk viņa comeback[1] atgādina izmisīgus centienus par katru cenu vēlreiz “parullēt” augstākajā līgā, pirms vecums klāt.

Tomēr visam skaistajam reiz pienāk gals, un arī Godmaņa dienas visdrīzāk ir skaitītas. Viņa pozīcijas ļodzīšana jau ir aizsākusies. Nemaz nerunājot par Mareka Segliņa “tīri cilvēciskajām” rūpēm par nabaga pārstrādājušos Godmani, nepārprotamu mājienu par premjera tālāko likteni Tautas partijas kongresā deva arī pats ciltstēvs Andris Šķēle. Galvenā problēma ir sagaidīt īsto mirkli, kad to darīt. Tas šoreiz nebūt nav viegli. Vispirms, tas nedrīkstētu notikt, pirms valsts nesāk atgūties no saimnieciskās krīzes. Pretējā gadījumā jaunais “glābējs” varētu dabūt pa sprandu par savu bezspēcību, un tas nu noteikti nebūtu vēlams. Tas, ka krīze ieilgtu, nebūtu nekas briesmīgs. Briesmīgāk būtu, ja pašvaldību vēlēšanās, pateicoties ekonomikas augšupejai Godmaņa vadībā, lauvas tiesu sagrābtu Šlesera polituzņēmums. Tādēļ no Godmaņa visdrošāk būtu tikt vaļā, lai varētu mierīgi sagaidīt 10. Saeimas vēlēšanas ar savu cilvēku premjera amatā. Tiesa, šādam scenārijam ir jāsagatavo augsne. Ja Godmani nometīs tāpat vien, Zatleram var ienākt prātā viņu nominēt otrreiz. Šādā gadījumā var sanākt lielas ziepes, jo otrajā reizē Godmanis var izdomāt veidot pats savu, ne vairs “reciklētu” Kalvīša valdību. Tādēļ Godmani ir vēlams diskreditēt, izsakot līdzjūtīgas bažas par viņa mentālo stāvokli, sūtot uz televīziju atbildēt par pilnīgi visu pasaulē notiekošo, torpedējot jebkuru premjera iniciatīvu un liekot viņam publiski izskatīties pēc idiota, kurš nemitīgi maina savu viedokli, un tamlīdzīgi.

Godmanis pašlaik patiesi ir grūtā situācijā. Koalīcijas vadība viņu ir iezīmējusi uz kaušanu, un jautājums ir tikai par laiku. Tomēr, lai cik tas paradoksāli nebūtu, šādai situācijai ir arī savas priekšrocības. Godmanim tieši pašlaik ir iespēja izdarīt arī kaut ko labu, proti, izvirzīt kādu neatkarīgu, cienījamu un profesionālu cilvēku KNAB priekšnieka amatam. Ja Godmanis rīkotos izlēmīgi un gudri, viņš noteikti varētu panākt šāda cilvēka apstiprināšanu valdībā un Saeimā. Protams, ka valdošās koalīcijas krusttēvi vislabprātāk vēlētos redzēt biroja galvgalī Vladimiru Vaškeviču vai kādu viņam līdzīgu personu. Taču diez vai viņi būtu gatavi atklāti konfliktēt ar Godmani situācijā, kad īstās ekonomiskās ziepes vēl ir tikai priekšā. Turklāt Godmanim īsti nebūtu iemesla nelikt uz kārts savu atkāpšanos, jo viņa dienas premjera amatā tāpat ir skaitītas. Tā Latvijas politikas ciltstēvam būtu iespēja pēc ilgāka konformisma perioda izdarīt kaut ko patiešām labu savai valstij — bez tukšas runāšanas.

____________________

[1] Atgriešanās (pie varas) — angļu val.


Bīstamie sakari

Kā papus lems, tā būs

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!