Foto: Clint Gardner
Rīgas mēram gan vajadzētu būt Ušakovam pašam, pretējā gadījumā uz nākamā gada oktobri no viņa šodienas triumfa var palikt pāri tikai slapja vieta.
To, ka rīts pēc pašvaldību vēlēšanām varētu nest nepatīkamus pārsteigumus, daudzi nojauta jau ilgāku laiku. Īstā “asaru ieleja” vēl tikai sākas, savukārt nesenās pašvaldību vēlēšanas drīzāk būtu uzskatāmas nevis par vēlēšanu cīņu par iespējām pārvaldīt Rīgu, bet gan par sacensību par iespējām pašiem pārdzīvot krīzi mierīgāk un ērtāk. Diez vai kāda no ievēlētajām partijām šobrīd priecīgi dodas ieņemt krēslus kādu rūpju par sabiedrisko interesi vadīta. Šāds uzdevums būtu pārāk nepateicīgs, lai to uzņemtos ar tādām mirdzošām sejām, kādas mēs kopš sestdienas redzam televīzijā.
Tomēr pēcvēlēšanu laiks mudina mūs arī paraudzīties uz rezultātiem plašākā perspektīvā. Daudzi komentētāji pēdējās dienās ir jau izteikušies par kādām plašākām izmaiņām Latvijas politiskajā dzīvē, kuras nozīmētu ko vairāk par kārtējo pašvaldību ievēlēšanu. Vairāki politiķi jūsmo par politisko spēku “konsolidāciju” domē ievēlēto četru partiju ietvarā. Artis Pabriks (SCP) izsakās, ka Saskaņas Centrs un līdz ar to krievvalodīgie līdz ar Rīgu ir ienākuši varā uz palikšanu. Publiciste Marina Kosteņecka intervijā laikrakstam Diena norāda, ka abām Latvijas etniskajām grupām beidzot esot “piegriezies naids”. Turpretī, pēc vēsturnieces Ilgas Kreituses domām, vēlēšanu rezultāti rāda, “cik dziļā krīzē ir politika un demokrātija”. Šķiet, ka šie viedokļi nav nesavienojami, tieši tādēļ varam aiz kokiem saskatīt kādu mežu un vienotu izpratni par politiskajām perspektīvām valstī.
Nesagaidīsiet!
Etniskais izlīgums un iespēja demokrātiskas līdzdalības ceļā pārvarēt sabiedrības sašķeltību ir sens sapnis ne vienam vien Latvijas iedzīvotājam. Ir pilnīgi saprotama vēlme kādreiz piedzīvot laikus, kad jebkuru konstruktīvu politisku diskusiju nebūs iespējams pārtraukt ar klaigāšanu par okupāciju, nepilsoņu tiesībām, valsts valodu, lojalitāti, veterāniem, “fašistiem” un pieminekļiem — īsi sakot, par visiem tiem jautājumiem, kuri kopš neatkarības atjaunošanas aizņem lauvas tiesu mūsu politiskajā dienaskārtībā. Tomēr šī vēlme reizēm izpaužas vēlmju domāšanā, mēģinot saskatīt šādas attīstības pirmās bezdelīgas jebkurā norisē — no protestiem pret Alekseja Loskutova atbrīvošanu līdz hokejam un šā gada 13. janvāra grautiņiem. Tomēr šie optimistiskie minējumi visbiežāk ir bijuši maldinoši.
Arī balsojums Rīgā pašvaldību vēlēšanās bija šāds māneklis. Lai gan partijas varbūt ir citas un dažas no tām uzsver savu šķietamo etnisko neitralitāti, tas lielā mērā tomēr bija etniskais balsojums. Ievēlēto deputātu uzvārdi, svītrojumi un plusi gan pagaidām vēl nav zināmi, taču pietiek paskatīties pa vēlēšanu iecirkņiem, lai saprastu, ka nekas daudz nav mainījies. Salīdziniet, piemēram, balsojumu pārsvarā krievvalodīgajā 107. iecirknī Rīgas Purvciema vidusskolā un balsojumu 36. iecirknī 6. vidusskolā salīdzinoši latviskajā Grīziņkalnā, lai saprastu, ka nekas īpaši mainījies šeit nav. Etniskais faktors joprojām ir noteicošs vēlētāju izvēlei, un runāt par kādu pragmatisku konsensu nav īsti iespējams. Cita lieta, ka vēlētāji vairs nav atdevuši savas balsis par tām pašām vecajām partijām, kuru leģitimitāte balstījās etniskajā retorikā, pirmkārt — par TB/LNNK un PCTVL. Taču tās partijas, par kurām ir nobalsots biezā slānī, ne tuvu nav etniski neitrālas. Pietiks atcerēties Ģirta Valda Kristovska (PS) prasības pēc “vienotās latviskās ideoloģijas” un Nila Ušakova (SC) atrašanos 9. maija orģiju organizatoru pirmajās rindās un publisku Rubika slavināšanu. Protams, retorika jaunajiem etnopolitiķiem gan ir mīkstāka un vairāk atbilstoša sociālās krīzes gaisotnei. Taču gan SC, gan PS bez savas etniskās nostājas būtu pilnīgi tukšas vietas.
Populistu fronte
Protams, domē ir iekļuvis vēl kāds nopietns spēlētājs — tas pats, kurš gan cits? Taču visiem etniskās konsolidācijas piekritējiem būtu sev jāuzdod jautājums: vai šāda konsolidācija patiešām ir tas, ko mēs gaidām un vēlamies? Aināra Šlesera (LPP/LC) kampaņa un panākumi liecina, ka Latvija beidzot būs ieguvusi vienu pilna apjoma populistu, kuram ir pilnīgi vienalga, ar kādiem saukļiem un ideoloģijām zvejot balsis. Šā politiķa popularitāte vienmēr ir bijusi balstīta nosacīti “zemākās” kvalitātes elektorātā — tajos Latvijas pilsoņos, kuriem politika patiesībā neinteresē, kuri ir smagi vīlušies valsts līdzšinējā attīstībā un gatavi iekrist uz jebkuru primitīvi vilinošu piedāvājumu.
Citas mūsu reģiona valstis šādu populismu ir iepazinušas jau ilgāku laiku iepriekš: Roberts Fico Slovākijā, brāļi Kačiņski Polijā, iespējams, arī Pakss Lietuvā. Tie ir ļaudis, kuri veiksmīgi izmanto demokrātiju antiliberāliem mērķiem, zvejojot depolitizēto, izmisušo un atriebīgo cilvēku balsis ar vienkāršiem, bieži ksenofobiskiem saukļiem. Te nu jums arī būs “etniskā konsolidācija”: neizvēlīgajam Šlesera kungam nav nekas pretī salasīt šādus ļautiņus pa abām etniskajām kopienām. Viņš ļoti labi jūt konjunktūru: etniskais nacionālisms paver krietni šaurākas iespējas lētticīgo zvejošanai, nekā, teiksim, homofobija, “ģimenes vērtības” un Ostapa Bendera cienīgi Ņū-Vasjuku labiekārtošanas plāni.
Šāda “etniskā konsolidācija” vieš zināmas bažas. Tiesiskas valsts un demokrātijas piekritēji (tajā skaitā šo rindu autors) savulaik bieži pārmeta Tautas partijai, ZZS un TB/LNNK necaurspīdīgu lēmumu pieņemšanu, interešu konfliktus un sabiedrības faktisku uzskatīšanu par nesaprātīgiem lopiem. Šīs partijas lielākoties reaģēja ar klusēšanu, neveiklu taisnošanos un “tu pats esi muļķis” tipa argumentiem. Atklāts nicinājums pret šiem ideāliem paspruka ļoti reti — kā slavenajā Aigara Kalvīša (TP) replikā par kvaukšķiem. Turpretī Šlesers piedāvā pavisam citu politikas stilu. Riebumu pret liberālas demokrātijas ideāliem, korupcijas apkarošanu un varu dalīšanu viņš pauž ļoti atklāti un godīgi — un cilvēkiem tas patīk! Viņam vienkārši nav saistoši kaut kādu olgalvainu intelektuāļu vai matainu žurnālistu apsvērumi — aiz viņa kā mūris stāv depolitizēts vēlētājs ar izskalotām smadzenēm.
Tāda nu reiz ir tā politikas dialektika. Ka tik vēl nesanāk tā, ka pēc Šlesera populisma uzvaras gājiena Rīgā un, iespējams, arī nākamgad Latvijā, ne viens vien lūgs Dievu, lai pie varas atgrieztos TP vai TB/LNNK, kurām, neskatoties uz visaptverošo korupciju un kliķes saimniecību, vēl piemita vismaz minimālas aiztures pret demokrātijas pamatprincipu piesmiešanu.
Mēs pavisam bijām četri
Jautājot par Rīgas domes nākamās koalīcijas veidolu, konkrētas prognozes veidot ir pāragri — lai gan ir grūti saprast, kādēļ vēl kādam vajadzētu iesaistīties koalīcijā, kurā toni uzdod Šlesers un Ušakovs. Vienlaikus ir iespējams izdarīt dažas piesardzīgas prognozes par turpmāko attīstību. Pirmkārt, Šlesera un Ušakova slavenais “tandēms” ir izteikti asimetrisks: Šlesers ir miljonārs ar lielu pieredzi valsts nozagšanā un vērienīgiem ietekmes tīkliem visos varas līmeņos. Ušakovs turpretī ir jauns cilvēks, kurš pats “dzīvo no politikas” un kaut vai tikai tādēļ vien ir daudz vieglāk ietekmējams savos lēmumos, pat neņemot vērā pieredzes trūkumu. Ietekmēt gribētāju netrūks. Pietiek palūkoties uz visu to plejādi, kura aiz viņa jauneklīgās sejas ir ievilkta Rīgas domē — daudzi no viņiem labprāt spēlēs savas spēlītes tā vietā, lai tā vienkārši pakļautos “jaunajam gurķim” Ušakovam. Vai Ušakova galvenais ietekmes faktors būs Šlesers vai tomēr Dolgopolovs, Urbanovičs vai kāds cits no “saskaņiešu” vecajiem, rādīs laiks. Katrā gadījumā viņš darītu gudri, ja maksimāli dažādotu savu partneru loku, un tā vietā, lai nonāktu atkarībā no viena, spētu tos izspēlēt vienu pret otru un saglabāt pats savas pozīcijas. Tieši tādēļ došanās divu partiju koalīcijā Ušakovam ir riskanta, taču, ja to viņš tomēr grib darīt, tad mēram gan vajadzētu būt viņam pašam. Pretējā gadījumā uz nākamā gada oktobri no viņa šodienas triumfa var palikt pāri tikai slapja vieta.
Otrkārt, īpaši etniskās tēmas visdrīzāk atgriezīsies politiskajā dienaskārtībā, īpaši tad, ja tiks izveidota divu partiju koalīcija. Šlesera un Ušakova tandēms var kļūt par pateicīgu mērķi uzbrukumiem, jo viņu pretinieki visdrīzāk pulcēsies zem nacionālajiem karogiem: sak’, “krievi” noveduši Rīgu līdz pēdējam. Tā varētu būt laba augsne etniskajai mobilizācijai, īpaši krīzes laikā un pirms Saeimas vēlēšanām. Kolēģis Arnis Kaktiņš nesen pareizi izteicās, ka pret Šleseru var veiksmīgi cīnīties tikai lielāks Šlesers. Turklāt iespējams, ka šis nākamais Šlesers būs nacionāls radikālis, kurš atkal solīs atbrīvot Latviju no sarkanās sērgas un beidzot aizstāvēt “latviešu intereses”. Tas, ko partijas visdrīzāk ir mācījušās no šīm pašvaldību vēlēšanām, visdrīzāk nav nekāda atbildības uzņemšanās vai pārdomas par līdzšinējo darbību. Tās drīzāk ir sapratušas, ka šāds nekautrīgs populisms ļoti labi iet cauri un ved pie teicamiem rezultātiem. Tādējādi Šleseram var parādīties spēja pavairot pašam sevi līdzīgi aģentam Smitam Matriksā.
Centrāleiropas valstu pieredze rāda, ka pret populistiem nav citu līdzekļu, kā vien ļaut viņiem strādāt. Arī bravūrīgajai runāšanai par 50 000 darbavietām, 800 latu vidējo algu un citiem solītajiem brīnumiem ir jāļauj īstenoties praksē. Līdzšinējā pieredze rāda, ka reālie rezultāti visbiežāk ir gaužām vāji, un nākamajās vēlēšanās populisti zaudē ietekmi. Visdrīzāk tas tā būs arī Latvijā, un populisms tiks pārslimots; tomēr pati slimošana visdrīzāk būs diezgan smaga.
____________________
* Vasjuki — pilsētiņa Ilfa un Petrova romānā Divpadsmit krēsli. Talantīgais kombinators Ostaps Benders Vasjuku iedzīvotājiem iestāstīja, ka viņu pilsētiņas attīstība balstīties uz šaha nozari.
Praiģot! (ies cauri — krievu val.)