Foto: Jessica Gow © EPA/AFI
Referenduma kā arhaiskas tradīcijas atcelšana, ietverot svarīgos politiskos jautājumus partiju priekšvēlēšanu programmā, varētu sniegt daudz atbildīgāku, efektīvāku un patiesi demokrātisku pārvaldību.
Referendumā par eiro ieviešanu Zviedrijā 14.septembrī 56,1% pilsoņu nobalsoja pret, kamēr tikai 41,8% par. Kā izskaidrot zviedru referenduma rezultātus? Ko notikušais referendums vēsta?
“Pret” argumentu analīze
Analizējot faktorus, kas izšķīra referenduma likteni eiro noliedzēju labā, iespējams izdalīt četrus savstarpēji saistītus argumentus.
Pirmais – tā saucamais neatkarības arguments. Ar neatkarību šeit nav jāsaprot kaut kāds mītisks nacionālisma projekts, bet vispirms – tas ko zviedri sauc självständigheten – spēja patstāvīgi pieņemt lēmumus par savu monetāro politiku, nevis nodot šīs funkcijas pārnacionālai iestādei – Eiropas Centrālajai bankai. Tomēr šim argumentam ir arī plašāks fons – tas ietver sevī kopš Napoleona kariem pasludināto neitralitātes politiku, kas nosargāja Zviedrijas stabilitāti un attīstību laikos, kad visa pārējā pasaule karoja.
Neatkarība pār savas monetārās politikas veidošanu, iespējams, saistījās arī ar bailēm zaudēt noteikšanu pār jau tā trauslo Zviedrijas labklājības valsts modeli – folkhemmet – “tautas māju”, kurā vieta, aizsardzība un nodrošinājums ir visām zviedru sabiedrības dažādajām sociālajām grupām. Nereti zviedru labklājības modelis tiek uzskatīts par visu 20. gadsimta Zviedrijas sasniegumu kvintesenci, kad viena no visnabadzīgākajām Eiropas valstīm sešdesmitajos gados bija izrāvusies un nokļuvusi pasaules visattīstītāko valstu vidū. Tomēr šis modelis jau reiz piedzīvoja satricinājumu deviņdesmito gadu sākumā, kad IKP uz vienu iedzīvotāju sāka kristies, sasniedzot zemāko rādītāju 1994. gadā – neilgi pēc tam Zviedrija iestājās ES, tomēr 1989. gada līmeni ekonomika atguva tikai 1998. gadā.
Trešais iemesls, kādēļ zviedri svētdien nobalsoja pret eiro, ir Skandināvijai tik raksturīgais skepticisms pret ES projektiem vispār. Visticamāk, ka eiro un eirozonas monetārās politikas veidošanas sarežģītajiem principiem bija visai sekundāra nozīme. Diskutējot ar zviedriem par viņu izvēli referendumā, secināju, ka eiro jautājums tika sasaistīts ar ES politikām vispār – tautas nobalsošana bija kā savdabīgs “uzticības balsojums” vienotajai Eiropai un pretspars federālisma tendencei, ko varēja novērot Eiropas Konventa darbībā. Kā argumenti pret ES tika minēta “pārāk liberālā ES vides politika”, kas liekot zviedriem nolaist viņu stingros vides standartus, pārliecīgā birokrātija (daži atminējās Santēra komisijas laikā notikušo franču komisāres Edītes Kresonas turpat vai koruptīvo darbību), tika minēts, ka ES ir izdevīga tikai “Vācijas un Francijas kapitālistiem un lielajiem zemes īpašniekiem”, ka “mēs maksājam pārāk daudz, bet nesaņemam neko pretī” un ka ES ir demokrātijas deficīts.
Iespējams, ka zviedru referenduma iznākumu lielā mērā noteica tieši argumenti par demokrātiju. Zviedrijas Zaļās partijas pārstāve reiz salīdzināja ES un eiro ar Hitlera Vāciju, citējot slaveno izteikumu: “Ein Volk, ein Reich, ein Führer!” Viņasprāt, eiro esot tikpat liels totalitārisma potenciāls, cik nacisma ideoloģijai.
Lielā mērā populārās politiķes un “jā” kampaņas sejas Annas Lindas slepkavība sacēla uztraukumu par to, vai zviedru demokrātiskās tradīcijas paliks neskartas. Daudzi prognozēja, ka tieši šī nelaime “iežēlināšot” zviedrus balsot par eiro. Tomēr rezultāts nenozīmē, ka zviedri cietsirdīgi nostājās pret nogalinātās politiķes uzskatiem un piemiņu. Taisni pretēji – manuprāt, zviedru balsojums pret eiro bija arī vismaz daļēji pārprasts balsojums par demokrātiju – tika sperts solis, uz kuru zviedru Zaļo un Kreisā partijas aicināja reklāmās savus vēlētājus ne tikai ilgi pirms slepkavības, bet pat dienu pirms referenduma, kad zviedru sociāldemokrāti bija apstādinājuši savu “jā” kampaņu.
Referenduma nepieciešamība
Notikušais referendums ir ne tikai apgrūtinājums turpmākajai ES ekonomiskajai integrācijai, bet arī līdzinās politiskam farsam. Šo apgalvojumu vēlos pamatot ar trim argumentiem. Pirmkārt, zviedru politiskā kultūra uzrādīja visai interesantu populisma tendenci, kas izpaudās pārspīlētos un izpušķotos argumentos gan par, gan pret eiro – jau iepriekš minētie ES salīdzinājumi ar nacistisko Vāciju, tirdzniecības ministra Leifa Pagrockija eiro veltītie epiteti (“mačo valūta”), premjerministra Jērana Pēršona izteikumi par eiro pretinieku argumentācijas liesumu, utt. Otrkārt, zviedru referendumam ir tikai konsultatīva nozīme – galavārds tik un tā paliek Riksdāga rokās, kas varbūt tieši tāpat, kā pēc referenduma par satiksmes kustību pa labo ceļa pusi, varētu neņemt vērā tautas nobalsošanas rezultātus. Un visbeidzot – raugoties no starptautisko tiesību viedokļa, referendumam nemaz nebija jānotiek – 1994. gada 13. novembrī, balsojot par Māstrihtas līgumu, zviedri jau nobalsoja par eiro ieviešanu.
Mūsdienās ir nostiprinājusies pārstāvnieciskā demokrātija – vēlētāji nosaka savas valsts likteni vēlēšanu dienā, balsojot par noteiktu partijas sarakstu vai kandidātu un par viņu piedāvāto sabiedrības attīstības programmu. Tomēr nereti tiek iedarbināts tautas nobalsošanas mehānisms, argumentējot, ka tas ir “visdemokrātiskākais” lēmumu pieņemšanas veids. Sabiedrības, kurās referendumi notiek bieži, reti var lielīties ar aktīvu pilsoņu piedalīšanos balsošanā, līdz ar to mazākums izlemj visas sabiedrības likteni. Vai referendums patiesi joprojām ir saistīts ar demokrātiju?
Šķiet, ka referendums mūsdienās ir kļuvis par tādu kā atbildības “ventili” – politiķi nevēlas riskēt ar nepopulāra lēmuma pieņemšanu un noveļ atbildību uz tautas pleciem. Pārskatot referendumu vēsturi Zviedrijā un Latvijā, nevar apgalvot, ka, piemēram, labās puses ceļa satiksme, alkohola tirdzniecības ierobežojumi, atomreaktoru slēgšana un grozījumi LR Pilsonības likumā ir vitāli svarīgi politiski jautājumi – tie drīzāk ir vienkārši politizēti. Var diskutēt par to, cik racionāli ir vēlētāju lēmumi, ja politiskajā diskusijā tiek lietoti populistiski, vulgarizēti un ar emocijām uzlādēti argumenti. Referenduma kā arhaiskas tradīcijas atcelšana, ietverot svarīgos politiskos jautājumus partiju priekšvēlēšanu programmā, varētu sniegt daudz atbildīgāku, efektīvāku un patiesi demokrātisku pārvaldību.
“Latvija Eiropā”
Šī publikācija ir tapusi projekta “Fwd:Eiropa” ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.