Raksts

Stāsts par viltoto olīveļļu


Datums:
26. novembris, 2007


Autori

Rita Kaša


Pirms dažām nedēļām žurnālā New Yorker (13.08.2007. Tom Mueller raksts ‘Slippery Business: The Trade in Adulterated Olive Oil’) izlasīju rakstu par to, kā 1990. gados lielie olīveļļas pārstrādātāji Itālijā viltoja augstākā labuma olīveļļu un to pārdeva Eiropas un starptautiskajā tirgū.

Pēc New Yorker sniegtās informācijas, Eiropas patērētāji arī šodien nevar droši zināt vai tas uzraksts ‘Extra-Virgin Italian Olive Oil’ patiešām identificē patieso pudeles saturu.

1997. un 1998. gadā olīveļļa Eiropas Savienībā bija visvairāk viltotais lauksaimniecības produkts. Pēc New Yorker ziņām, ieņēmumi no viltotās olīveļļas pārdošanas līdzinājās ienākumiem no kokaīna tirdzniecības. Kaut gan ES un pat likuma sargi Amerikā ir centušies likt šim šaubīgās olīveļļas biznesam galu, tā joprojām ir neuzveikta starptautiska problēma.

Raksts, uz ko šeit atsaucos, stāsta, ka olīveļļa ir visvērtīgākā no visām augu eļļām. Tās ražošana ir dārga un laikietilpīga, savukārt mazāk vērtīgas vielas tai piejaukt ir ļoti viegli. Olīveļļas viltošana ir īpaši izplatīta Itālijā, kas ir pasaulē lielākā olīveļļas importētāja, patērētāja, kā arī eksportētāja. Augstākā labuma olīveļļu vilto tai piejaucot citas mazāk vērtīgas eļļas tādu kā lazdu riekstu eļļu un zemas kvalitātes olīveļļu, kas klasificēta kā lampante un nevar tikt likumīgi pārdota kā uzturā lietojama. Tāpat arī ne vienmēr viltotās eļļas pamatā ir ES izcelsmes olīveļļa. Tā var būt eļļa, kas ievesta Itālijā no Turcijas vai Tunisijas, vai kādas citas Vidusjūras valsts, kas nav ES dalībniece. Ceļā no savas izcelsmes zemes uz Itāliju, šī olīveļļa ‘pārtop’ ES ražotā eļļā. Savukārt par šo pārvērtību no savām kabatām samaksā ES nodokļu maksātāji, jo itāļu olīveļļas izplatītāji saņem subsīdijas no Briseles.

Kā patērētāji, arī Latvijā, var būt pārliecināti, vai no veikala plaukta paņemtā zaļganās eļļas pudele, kuras etiķete vēsta par augstākā labuma garšu, patiešām satur lielisko produktu? Par to būtu jāgādā kvalitātes kontroles dienestiem, kur, lai pārliecinātos par produkta atbilstību aprakstam, importētā eļļa būtu jādegustē. Saskaņā ar ES noteikumiem, augstākās klases olīveļļai jāpiemīt manāmai asuma, rūgtuma, un parupjai, augļiem līdzīgai garšai. Tai nedrīkst būt neviena no sliktajām 16 piegaršām, kuru vidū ir tādas kā ‘pelējuma’, ‘sasmakuma’, ‘gurķu’ un ‘netīrumu’.

Izlasījusi New Yorker rakstu, izstāstīju par šo eļļas lietu savai ģimenei un piekodināju, lai raugās vērīgi, pērkot itāļu olīveļļu. Bet kā? Pie veikala plaukta to nepagaršosi. Tā nu es šodien jūtos nedaudz sašļukusi, ka tā eļļa, ko viņdien nopirku apzīmētu kā no Itālijas importētu ‘extra-virgin’, pēc augstākā labuma mantas negaršo.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!