Foto: Mastery of Maps
Es domāju, ka vismaz dažreiz portālā ir jāparādās arī pa kādam stāstam ar laimīgām beigām. Šis būs liels paldies tiem, kuri iesaistījās mana motorollera Vespa meklēšanā un stāsts par to, kur pazūd motorolleri un kas tad viņus īsti meklē.
Pirms tieši 2 nedēļām es kā parasti no rīta ar ķiveri galvā devos pie savas Vespas, lai dotos uz darbu. Tikai diemžēl secināju, ka rollera vairs nav. Nozagts.
No šīs stāsta sekos vairākas mācības.
Ja godīgi, tikai tajā brīdī sapratu, kādā ignorancē esmu dzīvojusi vairākus gadus, kopš nolēmu – apsargāts mājas pagalms un apsists koši zaļs braucamais ir absolūta garantija tam, ka neviens zaglis to nekad nenozags. Jo kur pārdot košu braucamo, kurš ir sasists – tam nav ne tirgus vērtības, ne lielas pircēju mērķauditorijas? Nu vismaz, ja ES būtu zaglis, tādu mantu jau nu gan neņemtu. Bet laikam tas ir galvenais iemesls, kādēļ es NEESMU zaglis – neprotu saskatīt potenciālu zogamos priekšmetos. Mācība nr.1.: nozagšanas potenciāls ir jebkuram priekšmetam.
Protams, vainīgā vainošana nav apsveicama, bet tomēr savu vainas daļu uzņemos – rolleris nebija saslēgts, tam nebija signalizācijas, tas nebija apdrošināts (apdrošināt rolleri ir nenormāli dārgi – augsts pašrisks). Vienmēr domāju, ka to var tikai aiznest, jo stūre tiek bloķēta, tādēļ manā vainīgo sarakstā pirmo numuru saņēma apsardze – ko viņi darīja, ka neredzēja, kā to aiznes?!
Apsardzes bizness vispār ir izdevīgs bizness – no viņiem kaut ko piedzīt var tikai tad, ja var pierādīt apzinātu ļaunprātību vai neizdarību. Šoreiz – tieši zagšanas brīdī apsargs bija apgaitā aiz mājas; laiks, ko prasīja zādzības veikšana: 4 minūtes. Izrādās, stūri var salauzt un rolleri aizstumt – nekas nekur nav jānes. Tā ir mana mācība nr.2: Apsardze neko negarantē un ne par ko īsti neatbild.
Noskatījāmies videoierakstu un secinājām, ka zaglis ir ļoti labi redzams videokameras ierakstā. Izsaucām policiju, parakstījām kaudzi dokumentu, no policistiem pēc krietnas prašņāšanas izzināju citu lietu – laba ideja rollerī ir ievietot GPS trekeri. Tāpat tas ir atgādinājums visiem tiem, kuri tā arī savā telefonā nav uzlikuši to aplikāciju, kas palīdz atrast telefonu. Mācība nr.3: Vajag ne tikai gudri domāt par to, ka kaut kad vajadzētu ielikt GPS trekeri, bet nopirkt un ielikt.
Policija aizbrauca, es devos uz darbu un rūpīgi izplatīju attēlu ar nozaudēto rolleri un saviem kontaktiem – vislielākā bija Twitter atsaucība (nepilns tūkstotis retvītu), bet neslikti gāja arī Facebook un draugiem.lv. Mācība nr.4: Pienāk brīdis, kad noder laika investīcija sociālajos medijos.
Mūsu pirmais pieņēmums bija sekojošs – zaglis ir no Pļavniekiem, tādēļ pirmajā vakarā izbraucām lielāko daļu mikrorajona. Teikšu kā ir – viena no tumšākajām, bailīgākajām vietām, kur Rīgā esmu bijusi. Cita piezīme – tur ne tikai uz ietvēm nestāvēja NEVIENS motorolleris, bet nebija arī gandrīz neviena cilvēka.
Paralēli tam sāka pienākt ziņas par to, ka rolleris ar norautu numura zīmi un diviem puišeļiem bez ķiverēm ir redzēts te Apūzes ielā, te Šampēterī, te Iļguciemā. Pēc katras ziņas no Purvciema traucāmies uz turieni, visu vakaru riņķojām pa rajoniem, bet bez izredzēm. Vienmēr uzreiz ziņoju policijai – lai pasaka pa rajonu braucošajām ekipāžām, ka attiecīgajā rajonā ir redzēts zagts motorolleris. Šis bija tas brīdis, kad kļuva skaidrs – rolleri ir redzējusi puse Rīgas iedzīvotāju, bet tikai ne policija. Mācība nr.5: Ja tu gribi, lai caur sociālajiem medijiem palīdz atrast kaut ko, tam kaut kam ir jābūt vizuāli ļoti atšķirīgam.
Un tad pienāca tā diena, kad saņēmu epastu no nepazīstama cilvēka – tur bija minēts, ka rolleri par 95 latiem ir nopircis 15 gadus vecs zēns un norādīta konkrēta adrese, kur viņš dzīvo. Uzreiz zvanīju attiecīgā rajona policijas iecirknim, kas mani nosūtīja uz Teikas iecirkni, jo tā neesot viņu darīšana. Man vēl joprojām nav skaidrs, kā ziņas par attiecīgajā rajonā atrastu zagtu lietu NAV viņu darīšana. Mācība nr.6: Vajag mazāk skatīties C.S.I.
Teikas iecirknī man tika mierīgi paziņots, ka es varu atbraukt un uzrakstīt iesniegumu. Tajā brīdī es biju izmisusi – policijai nevarot nosūtīt elektroniski parakstītus iesniegumus, bet man šķita, ka mēs tikai tērējam laiku, jo puikam šodien tas rolleris ir, bet rīt tas jau ir vai nu sasists, vai pārpārdots. Nevarējām gaidīt tik ilgi un devāmies rollera meklējumos, šoreiz jau uz Skulti. Es nevaru teikt, ka policija bija nelaipna – tieši pretēji, tomēr nepameta sajūta, ka te ir kaut kāda sistēmiska problēma, ka viņi nevar rīkoties.
Pie mājas rollera nebija, apstaigājām rajonu ap māju un runājot ar apkārtējiem, izkristalizējās jaunais rollera īpašnieks – 15 gadus vecs, kurlmēms puisis, kas nesen iznācis no Cēsu pāraudzināšanas iestādes, ģimene nelabvēlīga un var būt agresīva. Nolēmām, ka dzīvoklī iekšā neiesim. Atkal ziņoju policijai, sacēlu nelielu traci par to, ka, šķiet, nevienu nesatrauc, ka ir zināma adrese, kurā tarodas zagta lieta. Mācība nr.7: Adrese, kurā tev nepazīstams cilvēks ir atradis zagto mantu, nav pietiekoša informācija, lai policija turp dotos un to atņemtu.
Mani visu laiku nepameta sajūta, ka policija vēlas, lai mēs šo lietu atrisinām paši, lai gan veselais saprāts man teica priekšā, ka tā nedrīkst būt. Situācijas alternatīvais risinājums – ja man paši būtu gali kriminālajās aprindās, doties iekšā tajā dzīvoklī un atņemt puikam rolleri. Jo izrādījās, ka policija te ir bezspēcīga – puikas mājās nav, ģimene nesadarbojas un vienīgais, ko var darīt, ir vaktēt un cerēt, ka puika brauks garām tad, kad policijas ekipāža viņu tur gaidīs.
Un tad vienā vakarā viss gluži vienkārši atrisinājās – mani draugi ieraudzīja, ka ar rolleri pa centru brauc puišeļi un piespieda viņus apstāties. Izsaucām policiju un rolleris ir atkal nonācis manā īpašumā. Puika diemžēl ar lielām asarām šķīrās no sava jaunā īpašuma – viņš uzskatīja, ka viss ir kārtībā ar rolleri bez numura zīmes, kuru iedarbina ar 2 vadiem. Man diemžēl atslēgas atjaunošana un vairāku citu labojumu veikšana izmaksās vismaz 200 latus.
Pa vidu visam tam izrādījās, ka arī žuļiks, kas nozaga manu rolleri, ir atrasts. Es savā naivumā biju domājusi, ka policija cietušajiem tādas lietas paziņo uzreiz. Bet labi, tas tiešām ir sīkums, jo no manas puses centrālais jautājums bija atgriezt rolleri, nevis sodīt žuļiku.
Diemžēl ar policiju man pēdējo 10 gadu laikā ir bijusi regulāra saskarsme un no savas puses neredzu teju nekādu tehnoloģisku izaugsmi policijas darbā. Kāpēc vēl joprojām viss tiek pierakstīts ar roku, vai tiešām to neviens nepadara par elektronisku, meklējamu dokumentu? Vai tiešām policija nekādi nevar pieņemt elektroniski parakstītus dokumentus? Es redzu, ka iecirknī ir datori, tad kāpēc viss šis laikietilpīgais darbs?
Nobeigumā – liels, liels paldies visiem, kas dalījās ar šo ziņu socālajos tīklos. Tam tiešām bija nozīme un bija sajūta, ka acīgas acis redz manu rolleri visu laiku. Man bija informācija, kuru salikt kā puzli kopā, lai saprastu, kur un kas brauc ar manu rolleri. Tas bija arī patīkami no tās puses, ka vienkārši deva cerību. Un liels paldies Ilzei un Jānim, kas pašaizliedzīgi un drosmīgi atņēma rolleri un izsauca policiju. Jūs esat mani varoņi!