Foto: Alastair Vance
Redzot, kā patlaban ar NEPLP kandidātu izvēli mokās deputāti, nākas secināt, ka doma par nepolitisku konkursa komisiju nākotnē ir pat ļoti apsverama.
Izcilā mazā postaža — šādu mīlīgu apzīmējumu Latvijas valstij savulaik veltīja politologs Ivars Ījabs, un šo pašu apzīmējumu varētu attiecināt uz procesiem, kad Latvijā jāizšķiras par ko svarīgu, bet mēs atkal un atkal pierādām, ka gribējām kā labāk, bet tomēr sanāk kā vienmēr.
„Kā vienmēr” draud sanākt arī ar elektronisko mediju uzrauga — Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) — jaunā sastāva veidošanu. Likumiski NEPLP veidošanas gaita ir padarīta par kādu procentu demokrātiskāka nekā līdz šim, tomēr procesā iesaistīto personu demokrātisko iemaņu un ļoti bieži arī godaprāta trūkuma dēļ var gadīties, ka Latvija nesagaidīs tādu elektronisko mediju pārraugu, kas spēs uzlabot mediju vidi un panākt, lai NEPLP nākamās „piecgades” laikā Latvijas sabiedrība saņemtu kvalitatīvāku elektronisko mediju saturisko piedāvājumu nekā tas bijis līdz šim.
Prasība – kvalitatīvs saturs
„NEPLP ir neatkarīga pilntiesīga autonoma institūcija, kas atbilstoši savai kompetencei pārstāv sabiedrības intereses,” rakstīts Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, un „sabiedrības interesēm” būtu jābūt atslēgas vārdiem, veidojot jauno NEPLP sastāvu. Kādas tad ir sabiedrības intereses? Joprojām un nemainīgi — baudīt uzticamu žurnālistu darbu, saņemt no jebkādas ietekmes — politiskās vai mediju īpašnieku — brīvu un kvalitatīvu informāciju, notikumu un procesu analīzi, daudzpusīgu viedokļu spektru un galu galā arī kvalitatīvu izklaidi. Jo arī informācijas laikmetā, kad jaunākās tehnoloģijas ļauj vai katram būt „žurnālistam”, ir nepieciešams kāds vidutājs, kas fragmentētos notikumus spēj skatīt plašākā kontekstā un to parādīt un pastāstīt citiem. Vajag kādu, kas joprojām un neatlaidīgi seko līdzi politiķu un citu amatpersonu darbiem un spēj prasīt atbildību par padarīto un nepadarīto. Šīs ir ābeces patiesības, kas joprojām ir aktuālas un tādas arī būs, jo mediji joprojām ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem un sabiedrība būs tik vāja vai tik spēcīga, cik attiecīgi vāji vai spēcīgi būs tās mediji.
Šīs ir tādas ābeces patiesības, kas joprojām ir jāstāsta un jāatgādina, jo Latvijas žurnālistikā un tāpēc arī sabiedrības izpratnē par mediju sūtību atjaunotās neatkarības divdesmit gados nav nostiprinājušies profesionālie un kvalitātes standarti. Vēl vairāk – mediju mazais tirgus, politiskā angažētība un ekonomiskā krīze ir gadiem spiedusi satura kvalitātes latiņu uz leju, līdz sabiedrība ir vai nu sākusi pierast pie tādiem medijiem, kādi tie mums ir, vai arī izvēlas tos neizmantot vispār. Uzskatāms piemērs ir par sabiedrisko dēvētās Latvijas Televīzijas (LTV) auditorijas kritums — 2011. gadā LTV1 skatīšanās laika daļa ir vairs tikai 8,8%[ 1 ] , kaut gan, piemēram, 2007. gadā LTV1 skatīšanās laika daļa vēl ir bijusi 11,4%[ 2 ] . Kritumu minētajā laikā ir piedzīvojušas arī nacionālā mēroga komerctelevīzijas un, kā rāda pēdējie notikumi ar iespējamo LNT pārdošanu TV3 īpašniekam, tad elektronisko mediju — gan komerciālo, gan sabiedrisko — jomā Latvijā tuvākajā laikā būs pārmaiņas, un šādā situācijā raidorganizācijas būs jāuzrauga un sabiedrības intereses jāaizstāv jaunajam NEPLP sastāvam.
Milzu atbildība
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums gan sausi uzskaita NEPLP kompetenci[ 3 ] , un arī publiskajā telpā NEPLP „priekšvēlēšanu” laikā, piemēram, NEPLP priekšsēdētāja vietniece Dace Buceniece zīmē „plakanu” NEPLP — tikai kā noraidīto stundu uzskaitītāju un līgumu pārbaudītāju: „Mums ir 58 kabeļi. Ir jābraukā pa Latviju, jāpārbauda, vai ir visi retranslēto programmu līgumi, piemēram. (..) Ir bijusi arī darīšana ar policiju par nelicencētām programmām.”[ 4 ] Taču būtībā NEPLP rokās ir visa Latvijas elektronisko mediju telpa. Tieši NEPLP būs atbildīga par jauna sabiedriskā medija izveidi Latvijā jau tuvākajos gados. Un kas ne mazsvarīgi — šim mērķim ir nepieciešams arī 42 miljonu latu, tāpēc sabiedrība ir ieinteresēta NEPLP locekļu godaprātā, šo naudu tērējot.
Tieši NEPLP būs atbildīga par to, kā Latvijā attīstīsies komercraidstacijas. Tieši NEPLP būs atbildīga par to, cik bagātīgu un sabalansētu saturu Latvijas sabiedrība saņems no raidorganizācijām. Tieši NEPLP būs atbildīga par to, kā sabiedriskie mediji apzina dažādo Latvijas sabiedrisko grupu vajadzības un kā atbilstoši to interesēm veido savas programmas, tā attaisnojot savu nosaukumu un statusu.
Līdz šim NEPLP patiesi nav centusies iedziļināties auditorijas vēlmēs un, piemēram, sabiedriskā pasūtījuma kvalitātē. Ka tik ieplānotās stundas „noraidītas”! To publiski Saeimā savulaik atzina pati Buceniece. Un tieši tāpēc patlaban ir tas svarīgais pagrieziena punkts, kad jauns NEPLP sastāvs ar izpratni par medijiem un ar godaprātu un augstu atbildības sajūtu varētu lauzt priekšstatu par NEPLP kā politiski angažētu mediju pārraugu, kas, vismazākais, strādā sabiedrības interešu vārdā. Protams, šo pieņēmumu nekad nevar attiecināt uz visu NEPLP sastāvu, taču padomes priekšsēdētājs Ābrams Kleckins un viņa vietniece Buceniece ir veidojuši padomes seju. Šaubos, vai, piemēram, nelaimīgais „horizontālais taimkods”[ 5 ] un sasteigtais un, ļoti iespējams, viena uzņēmuma interesēs nolobētais digitalizācijas process[ 6 ] sabiedrībai vieš uzticību NEPLP priekšsēdētājam un viņa vietniecei.
Vēl daiļrunīgāk par NEPLP vadības nespēju aizstāvēt sabiedrības intereses liecina LTV saturiskais panīkums un auditorijas uzticības zaudēšana. Ar šiem trim piemēriem vien pietiek, lai pašreizējiem NEPLP locekļiem vismaz morāli aizšķērsotu ceļu uz jauno padomes sastāvu. Tiesa, ja pavēro, teiksim, Bucenieces lobiju, tad viņu atbalsta tikai savā biznesā ieinteresētie tehnoloģisko platformu turētāji un vēl daži cilvēki no Sabiedriskās konsultatīvās padomes (SKP) vadības grupas, kas lieliski apliecina savu niecīgo „ķeksīša” lomu nevis sabiedrības, bet NEPLP vadības interešu aizstāvībā.
Šaubas par politiķiem
Sabiedrības interešu vārdā būtu jāstrādā arī Saeimas Cilvēktiesību komisijai, kam no atlikušajiem 17 NEPLP pretendentiem jāizvēlas amatam piemērotākie, par kuriem balsot Saeimai. Bet vai minētā komisija bauda sabiedrības uzticību? Ņemot vērā sabiedrības zemo uzticību parlamentam vispār, varam pieļaut, ka ar zināmām šaubām skatāmies arī uz minētās komisijas deputātu spējām un interesi izvēlēties patiesi profesionālākos kandidātus. Vēl vairāk — komisijas balsojums pirmajā kārtā, kad Rolands Tjarve, Aleksandrs Mirlins un Māra Eglīte ieguva visvairāk balsu, palielina šaubas par deputātu spējām izraudzīties labākos no iespējamajiem kandidātiem.
R.Tjarvem savulaik, strādājot gan vēl Ojāra Rubeņa vadītajā Nacionālajā radio un televīzijas padomē, gan vēlāk vadot LTV, bija iespēja stiprināt sabiedrisko mediju. Rezultāts gan izrādījās gaužām bēdīgs – Tjarve tika atbrīvots no amata par liela apjoma LTV reklāmlaika iztirgošanu par dempinga cenām. Augstākā tiesa noraidījusi Tjarves prasību par atjaunošanu amatā LTV un kompensācijas piedziņu.[ 7 ] Aleksandrs Mirlins savukārt jau gadus desmit darbojas sabiedrisko attiecību, arī politiskā PR, jomā un vismaz publiskajā telpā nav dzirdēts, ka viņš šajos gados būtu bijis ieinteresēts un aktīvi izpaudies ar savu redzējumu par elektronisko mediju telpas sakārtošanu. Tā vietā KNAB ir ieinteresējies par iespējamo Mirlina iesaisti koruptīvās shēmās[ 8 ] . Ja viens no likumā noteiktajiem kandidātu kritērijiem ir laba reputācija, tad attiecībā uz abiem minētajiem kandidātiem diez vai simtprocentīgi mēs to varam apgalvot. Toties kādreizējā Latvijas Radio diktore Māra Eglīte arī NEPLP konkursa laikā ir demonstrējusi spēju patiesi lieliski nostādītā balsī no papīra lapas nolasīt uzrakstīta teksta drumslas par padomes uzdevumiem, taču tas diemžēl nerada pārliecību par pretendentes izpratni un vīziju elektronisko mediju jomā.
Bet kā tad izvērtēt kandidātus, lai mēs patiesi būtu pārliecināti — ir izvēlēti labākie no labākajiem? Savulaik LU doktorante Ieva Beitika izteica priekšlikumu, ka visefektīvākais veids, kā panākt iespējami motivētāku un profesionālāku NEPLP locekļu izvēli, ir atklāts konkurss. To varētu organizēt Saeimas Cilvēktiesību komisija, izveidojot attiecīgu konkursa komisiju, kurā varētu būt Latvijas mediju vides eksperti un attiecīgās jomas akadēmiskās vides pārstāvji, sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kā arī deputāti no Cilvēktiesību komisijas.[ 9 ]
Redzot, kā patlaban ar kandidātu izvēli mokās deputāti un cik asiņainas cīņas izcīna atsevišķi kandidāti un viņu lobiji, nākas secināt, ka doma par nepolitisku konkursa komisiju nākotnē ir pat ļoti apsverama. Pie tam – Latvijā ļoti nesen ir bijusi pieredze ar KNAB priekšnieka konkursu, kur profesionāla komisija izvēlējās atbilstošu kandidātu, kuram tagad ir visas iespējas pierādīt, ka šāds profesionālākā vadītāja atlases process sevi attaisno.
Bet pagaidām mums atliek tikai izturēties kā parasti un cerēt uz to labāko. Deputāti ir uzklausījuši ieinteresēto NVO viedokli, un deputāti turpina uzklausīt NEPLP pretendentus. Un jau pavisam drīz mēs redzēsim, vai mūsu izcilajā mazajā postažā sanāks kā vienmēr vai tomēr – kā labāk.
* Autore ir biedre Latvijas Žurnālistu asociācijā, kas NEPLP izvirzījusi savus kandidātus, kā arī LŽA pārstāv NEPLP Sabiedriskajā konsultatīvajā padomē. Taču šajā rakstā autore pārstāv tikai savus personiskos uzskatus.