Foto: A. Jansons © AFI

Bet tomēr ir jārēķinās ar to, ka vēlētāja izvēli ļoti spēcīgi ietekmē reklāma, tāpēc paredzams, ka, aktivizējoties izšķirošajam reklāmas vilnim, sagaidāma “reitingu vētra”, finālā cīņa būs ļoti saspringta, bet nav izslēgts, ka rezultāts daudz neatšķirsies no tā, kāds ir šodien.

Ja Jūs lūgtu raksturot Latvijas vēlētāju, kā Jūs to aprakstītu? Vai tas ir atbildīgs cilvēks, vai tas ir cilvēks, kurš kāri tic dažādiem populistiskiem solījumiem, vai tas ir vairāk tāds racionāls izsvērējs? Vai vispār ir iespējams iezīmēt šādu Latvijas vēlētāja tēlu?

Es domāju, ka vēlētājs ļoti cenšas izsvērt. Par to liecina kaut vai tas, ka tagad vēlēšanas tuvojas, bet vairāk nekā trešā daļa vēl nav izlēmuši par ko balsot. Īstenībā vēlētājam patiešām ir grūti izvēlēties. Tāpēc, ka tā saucamo latviešu partiju vidū vēlētājiem ir grūti saskatīt kaut ko īpašu, kaut ko individuālu, kas tieši atbilst viņa interesēm. Tās partijas ir samērā līdzīgas. Ja mēs ņemam kādas nacionālās vērtības, šodien tā vairs nav Tēvzemes un Brīvības prioritāte. Nacionālas vērtības ļoti patriotiski aizstāv Tautas partija un citas. Tādēļ ir ārkārtīgi grūti runāt par kaut kādu partijas individualitāti, kura būtu tēmēta uz ļoti konkrētu nišu un vēlētājs varētu viņu atpazīt.

Tāda niša mazliet veidojas sociāldemokrātiem, jo viņiem ir tāds nedaudz specifisks elektorāts. Pamatā tur ir strādnieki, arīdzan bezdarbnieki, īstenībā mazāk turīgā sabiedrības daļa. Tie ir tie, kas visvairāk atbalsta sociāldemokrātus.

Kas ir raksturīgs mūsu vēlētājam? Vēlētājs tomēr ir vīlies. Viena daļa vēlētāju ir vīlušies daudzajās partijās, un viena daļa visu laiku meklē jaunas partijas. Viņi kā vilnis iet pāri un katru reizi nobalso par vienu jaunu partiju. Ja savulaik tā bija Tautas partija, tad nākamajai ļoti liels vilnis bija Jaunajai partijai, arī sociāldemokrātiem. Tagad atkal tas vilnis skrien pāri un ir aizķēries pie Jaunā laika. Interesanti, kāds ir Jaunā laika elektorāts? Tas ir statistiski vidējais vēlētājs. Bet viena īpašība viņiem ir – viņi ir vīlušies iepriekšējās Saeimas darbībā, valdībās, un viņi meklē ko jaunu.

Tāds vilnis pāries pāri un vēlētāja uzvedība atkal būs atkarīga no tā, cik viņš būs apmierināts. Domāju, ka visas vēlmes noteikti nebūs apmierinātas, jo brīnumi jau nenotiek. Tāpēc nākamajās vēlēšanās atkal būs viena liela neapmierināto grupa, kas gaidīs pēc kādas jaunas partijas. Principā vēlētāju uzvedību lielā mērā nosaka neapmierinātība, un tāpēc viņiem liekas, ka jauna partija ar labiem solījumiem, ar spēcīgu līderi daudz ko izdarīs un pavērsīs lietas pozitīvā virzienā.

Vai ir iespējams ieraudzīt atšķirības vēlētāja portretā dažādos vēlēšanu apgabalos? Vai latgalieši atšķiras no kurzemniekiem, zemgalieši no vidzemniekiem?

Lielā mērā vēlētāju uzvedība reģionos atšķiras atkarībā no nacionālā sastāva. Protams, ka Latgale atšķiras. Pirmām kārtām, tur krievu vēlētāju ir vairāk, cittautiešu tur ir vairāk. Otrām kārtām, Latgalē arīdzan izglītības līmenis tomēr ir nedaudz zemāks. Tas tad arī nosaka, ka Latgalē vairāk nobalsos par Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL). Tur nav nekādu šaubu. Protams, arī Rīgā ir vairāk cittautiešu, un tas nozīmē, ka arī Rīgā daudzi nobalsos par PCTVL. Galvenais atbalsts viņiem ir Rīgā un Latgalē.

Ir jau izveidojusies zināma tradīcija, ka Zemgalē vairāk atbalsta sociāldemokrātus. Tas izveidojies jau kopš [Joahima] Zīgerista laikiem, jo tie cilvēki, kuri nobalsoja par Zīgeristu, faktiski bija sociāldemokrātu elektorāts. Tā bija kļūda. Kad tur parādījās Zīgerists, cilvēki neatpazina sociāldemokrātus. Varbūt tā bija sociāldemokrātu neorganizētība, ka tai laikā viņi pietiekami pārliecinoši sevi neparādīja.

Vai varētu teikt, ka Zemgale ir populistiskāka nekā pārējie Latvijas novadi?

Kāpēc jūs domājat, ka sociāldemokrātu elektorāts ir populistisks?

Zīgerists tomēr gāja ar diezgan populistiskiem solījumiem?

Nē, es vispār negribētu šeit jaukt terminu “populistisks”. Es domāju, ka zināmā mērā slēptu populismu var pierakstīt jebkurai no partijām. Tādu etiķeti pielikt Zemgales vēlētājam es nekādā gadījumā negribu. Ir izveidojusies tradīcija, ka Zemgalē vairāk atbalsta sociāldemokrātus. Un tie ir strādnieki, mazāk turīgi iedzīvotāji. Iespējams, agrāk daudzi no viņiem ir bijuši tēvzemes [Tēvzemei un Brīvībai/ LNNK] atbalstītāji. Viņi to arī nav slēpuši – ja agrāk viņiem priekšplānā bija šīs te nacionālās vērtības, tad tagad priekšplānā ir sociālās vērtības. Tāpēc viņi ir spiesti mainīt savu izvēli un balsot par sociāldemokrātiem. Īstenībā tas ir ļoti dabisks process. Sociāldemokrātijai partiju spektrā sava vieta noteikti ir.

Tagad paņemsim Kurzemi. Vairāk latvisks reģions. Tur tad vairāk tiek atbalstītas latviskās partijas.

Bet vai Latvijas vēlētājs ir izpētīts vecuma grupu griezumā? Teiksim, vai ir zināma jauniešu un pirmspensijas vecuma cilvēku politiskā izvēle?

Notiek zināmas interesantas pārmaiņas. Ja pagājušajās vēlēšanās Latvijas ceļam bija salīdzinoši novecojis elektorāts, tad tagad jūtama atbalstītāju atsvaidzināšanās. Viņu atbalstītāju vidū vairāk ienāk jaunā paaudze. Savukārt Tautas partijai ir pavecs elektorāts. Tur ir arī jaunieši, bet īstenībā ir krietns daudzums pensionāru.

Cittautieši. Ir tā, ka vecākās paaudzes cittautieši balso par dažādām partijām. Viņi balso ne tikai par PCTVL, bet arī par sociāldemokrātiem, Latvijas ceļu un tamlīdzīgi. Taču, kas attiecas uz jaunāko un vidējo paaudzi, tad tur ir vairāk un sevišķi jaunākās paaudzes vidū līdz 30 gadiem izteikta tendence balsot par PCTVL. Īstenībā mēs varam nojaust par cittautiešu, sevišķi krievu jaunatnes, neapmierinātību ar politiku. Pirmām kārtām, droši vien ar etnopolitiku. Tā ir mana hipotēze, bet droši vien tā tas arī ir. Citādi tas būtu grūti skaidrojams.

Kas nosaka vēlētāja izvēli? Viņa priekšstati par to, kādai būtu jābūt politikai, jeb tieši partijas piedāvājums ir tik skaidrs, ka vēlētājs redz – jā, lūk tajā partijā es saskatu savu interešu aizstāvi?

Tā tas nav. Katram vēlētājam ir kaut kāda sava motivācijas buķete. Viena daļa vēlētāju domā – jā, aizstāvēs manas intereses. Visbiežāk šādu motivāciju izsaka vēlētājs, kurš balso par sociāldemokrātiem. Tātad aizstāvēs manas sociālās intereses. Un arīdzan PCTVL. Tur arī cilvēki visbiežāk min motīvu “aizstāvēs manas intereses”. Nu, droši vien nacionālās intereses un arī tās, kas saistītas ar etnopolitiku.

Citām partijām ir kaut kādi citi vadošie motīvi. Teiksim, attiecībā uz Jauno laiku nav grūti iedomāties, kas ir galvenais motīvs. Spēcīgs līderis. Pilnīgi un galīgi. Bet, kas attiecas uz Latvijas ceļu, tā jau tas bija pirms iepriekšējām vēlēšanām, mēs jūtam, ka Latvijas ceļam ir izdevies radīt priekšstatu par saviem politiķiem, ka viņi ir profesionāli un izglītoti. Vismaz savu vēlētāju skatījumā. Viņi saka: “Jā, Latvijas ceļa politiķi ir izglītoti un profesionāli.”

Vai Latvijā dominē dzimumu faktors, kas nosaka politisko izvēli?

Jā, ļoti! Par Jauno partiju pagājušo reizi nobalsoja trīs ceturtdaļas sieviešu. Par [Raimondu] Paulu.

Ko tas liecina par sievietēm kā vēlētājām?

Viņas ir aktīvas vēlētājas. Tas liecina, ka viņas izvēlas to, ko uzskata par piemērotu partiju vai viņu interešu aizstāvi. Tur droši vien izvēli noteica spēcīgs līderis. Acīmredzot, tas izraisīja viņās uzticēšanos.

Bet vai tas nebija tāds emocionālāks balsojums? Pauls tomēr ir mākslas pasaules pārstāvis, un racionāli domājošiem cilvēkiem varētu rasties šaubas par viņa ieguldījumu politikā.

Nē, nu protams. Bet katram politiķim, katrai partijai ir savs vēlētājs, un tā nu gluži jau nav jāprasa, lai visi racionāli izsvērtu. Skaidrs, ka šajā izvēlē ir savs emocionālais moments. To jau arī partijas apzinās. Ne par velti viņas braukā apkārt ar koncertiem. Viņi paredz un cenšas emocionāli iedarboties uz vēlētāju. Faktiski visa reklāma, uz ko tad tā iedarbojas? Mēs jau ar prātu tās visas it kā aizšķiram prom un neskatāmies. Īstenībā jau tā iedarbojas uz mūsu emocijām. Arī jūsu it kā ļoti racionālo uzvedību un arī manu ļoti racionālo uzvedību par 90 procentiem nosaka emocijas, zemapziņa.

Vai var teikt, ka partijas labi pazīst savu vēlētāju un zina, kā saspiest pareizās pogas vēlētāja apziņā, lai liktu nobalsot tieši par sevi?

Es domāju, ka partiju lielākā kļūda ir tā, ka tās cenšas salasīt maksimāli lielu atbalstītāju pulku. Tā ir viņu vājā vieta, ka viņas neapmierinās ar savas konkrētās nišas apzināšanu un strādāšanu uz savu nišu. Tur ir tā, ka vienu brīdi cīņa izdodas un viņi vinnē un iegūst atbalstītājus. Taču tie ir tie, kas ir vīlušies pie citiem, un kaut kas ļoti konkrēts viņus pie tās partijas faktiski nesaista. Un paiet nākamās vēlēšanas, atkal vilšanās, un tas vēlētājs ir zaudēts.

Īstenībā te ir tas politiskais mārketings. Tāpat kā, lai iespiestos tirgū ar jaunu preci, ir speciāli jātēmē uz vienu mērķa grupu, kas viņu pirks. Ar to arī jāstrādā, lai viņu piesaistītu un veidotu dialogu.

Vai Latvijas vēlētājs kļūst prasīgāks un izglītotāks?

Es domāju, ka jā. Viena tāda droša pazīme, pēc kuras varētu spriest, ka viņš paliek prasīgāks ir tas, ka, kad otrreiz mēģināja kandidēt Zīgerists, par viņu vairs nebalsoja. Bez tam iepriekšējās vēlēšanās es vēl ievēroju, ka tomēr nebalsoja par tādām partijām vai līderiem, kas parādījās reklāmās un bija pilnīgi nezināmi. Jaunas partijas atbalstu gan guva. Bet uz ko vēlētājs skatās? Lai tās būtu pārbaudītas vērtības. Lai vismaz līderi būtu zināmi. Ja tagad [Einaram] Repšem ir liels atbalsts, tad tas ir pateicoties tam, ka Latvijas bankas lietas viņš tomēr ir sakārtojis.

Vai šajās vēlēšanās partijas no vēlētājiem var sagaidīt pārsteigumus?

Šobrīd nekādi īpaši pārsteigumi nav gaidāmi, jo parasti ir tā, ka to cilvēku balsis, kuri nav izlēmuši vēl pirms vēlēšanām, būtībā sadalās proporcionāli tām partijām, kuras jau tagad ir [popularitātes reitingu] saraksta augšdaļā. Ja tur augšā ir Repše, tad tas nozīmē, ka arī viņam attiecīgi nāks klāt balsis. Protams, atbildīgāka šī situācija ir tām partijām, kuras ir uz robežas. Vai tās pārkāps šos piecus procentus, vai nē. Bet tomēr ir jārēķinās ar to, ka vēlētāja izvēli ļoti spēcīgi ietekmē reklāma, tāpēc paredzams, ka, aktivizējoties izšķirošajam reklāmas vilnim, sagaidāma “reitingu vētra”, finālā cīņa būs ļoti saspringta, bet nav izslēgts, ka rezultāts daudz neatšķirsies no tā, kāds ir šodien.

Vai pastāv tieša atbilstība starp partiju popularitātes reitingiem un iegūto vietu skaitu Saeimā? Saskaņā ar Latvijas faktu pēdējo aptauju, populārākais ir Jaunais laiks, tad PCTVL…

Tāds apmēram šis saraksts arī būs. Vienmēr ir jāskatās, vai nav tāda partija, kuras atbalstītāji baidītos teikt, ka viņi par to balsos. Līdz šim tā tas ir bijis. Piemēram, vēlētāji kautrējās teikt, ka viņi balsos par Zīgeristu. Tur vēlēšanās atbalsts bija daudz lielāks, nekā tas parādījās aptaujās. Līdzīgi tas bija ar PCTVL. Cilvēki kautrējās un baidījās teikt, ka viņi par to balso.

Es domāju, ka šobrīd cilvēki vairs nebaidās runāt par savu izvēli. Manuprāt, arī PCTVL nesagādās nekādus pārsteigumus. Kāda viņiem tā proporcija ir, tāda apmēram tā arī paliks.

Vēl teorētiski varētu sagaidīt kādus pārsteigumus, ja kādai partijai pašā finālā izdodas ļoti sekmīga vēlēšanu kampaņa. Bet es personīgi domāju, ka tas nenotiks, jo daudzi jau centīsies. Un, ja visi cenšas, tad visi ir mazliet zaudētāji.

Visbeidzot, vai var teikt, ka Latvijas vēlētājs ir izpētīts visos iespējamajos griezumos jeb partijām tur vēl būtu jāiegulda krietni daudz līdzekļi?

Vēl varētu pētīt un pētīt. Īstenībā te ir diezgan interesanta problēma, jo līdz šim šajā pētīšanas laukā ir darbojušās dažādas firmas un, faktiski, es gribētu teikt, ka tur trūkst dziļuma, trūkst skaidras konceptualizācijas, un īstenībā šajos pētījumos trūkst filozofijas.

Gatis Puriņš, Uģis Šulcs "Etnisko balsojumu diskrētais šarms"