Foto: AFI
Skolotāju aptaujas rāda, ka 25% nav apmierināti ar savu dzīvi un jūtas vīlušies. Galvenais iemesls ir zemais atalgojums, kas nav samērojams ar augstajām darba prasībām. Tomēr vairākumu skolotāju saista interesantais darba process, labs kontakts ar bērniem un kolēģiem.
Presē, TV bieži diskutē par to, kā skolā jūtas skolēns. Bet kā jūtas skolotājs? Šķiet, šāds jautājums sabiedrību mazāk interesē. Tomēr jāatceras, ka tikai pašaktualizējies, pārliecināts par sevi skolotājs spēs audzināt jauno paaudzi. Vai ar savu profesionālo kompetenci, psiholoģisko nostādni skolotājs viegli atrod vietu šodienas mainīgajā situācijā? No skolotāja gaida profesionalitāti, pozitīvu attieksmi pret apkārtējo pasauli, jaunu metožu apguvi utt., bet sociālā vide, likumdošana, atalgojums, profesijas prestižs sabiedrībā ne vienmēr šiem nosacījumiem atbilst.
Aptaujas liecina, ka tikai 50% skolotāju ar savu dzīvi ir pilnībā apmierināti. Izteikti neapmierināti ar savu dzīvi ir 25% skolotāju. Kas tad rada šo neapmierinātību un negatīvi ietekmē skolotāju pašizjūtu? Galvenais iemesls ir zemais atalgojums, kas nav samērojams ar augstajām darba prasībām. Nauda nenozīmē tikai iespēju apmierināt fizioloģiskās vajadzības. Nauda – tā ir arī drošība, prestižs. Zemais atalgojums bieži liedz skolotājiem daudzas iespējas. Tāpēc daļa skolotāju ir spiesta uzņemties pārāk lielu slodzi (divas un vairāk). Tādā režīmā var strādāt tikai īslaicīgi, jo pazeminās darba kvalitāte, rodas nervu pārslodze. Tomēr daļai skolotāju zemo darba atalgojumu kompensē labs psiholoģiskais klimats un darba organizācija skolā.
Par dzīves vadlīniju ir kļuvusi tēze – nepārtraukta mācīšanās dzīves laikā. Skolotāji izprot, ka pārmaiņās mums ir daudz nezināmā, tāpēc visu laiku jāmācās. 92% skolotāju regulāri apmeklē kursus, mācās, lai iegūtu otru specialitāti, lasa pedagoģijas un psiholoģijas literatūru, raksta un darbojas projektos, radošās un interešu grupās. Skolotāji cenšas saņemt jaunu informāciju profesionālajā jomā. Tomēr viņi nav apmierināti ar savu informētības pakāpi. No vienas puses, trūkst informācijas par valsts attīstības virzību (piemēram, reģionālo reformu), izglītības politikas jautājumiem (skolu optimizāciju, bezatzīmju vērtēšanu), netiek nodrošināta iespēja diskutēt, būt uzklausītiem. No otras puses, presē, radio un TV izskan tendencioza, virspusīga informācija par skolas dzīves jautājumiem. Masu medijos vērojamas negatīvas tendences – neiedziļināšanās jautājuma būtībā, agresivitāte un neiecietība pret skolu, nevēlēšanās izprast, ka jebkurās pārmaiņās kļūdas ir neizbēgamas. Līdz ar to neveidojas dialogs ar sabiedrību, kas tiek noskaņota pret skolu un skolotājiem. Skolotāji izjūt diskomfortu un nedrošības sajūtu. Šāda situācija neveicina skolotāju pozitīvo pašizjūtu, bet gan rada stresu.
Pozitīva pašizjūta lielā mērā ir atkarīga no iespējām apmeklēt kultūras pasākumus, iegādāties sev kaut ko jaunu, izlasīt interesantu grāmatu, aizbraukt ceļojumā. 38% skolotāju koncertu, teātra izrādi ir apmeklējuši pirms pusgada, gada. 18% vairāk kā gadu nav apmeklējuši nevienu kultūras pasākumu. Galvenais iemesls – nogurums, laika un līdzekļu trūkums, jo, apmeklējot kultūras iestādi, ir jārēķinās ne tikai ar izdevumiem biļetei, bet arī ar transporta izdevumiem, tāpat ārējais izskats nav mazsvarīgs. 80% skolotāju neslēpj, ka lielāko daļu apģērba sev un saviem tuviniekiem var atļauties iegādāties tikai “second hand” veikalos. Skolotāji pārsvarā lasa profesionālo literatūru, maz daiļliteratūras. Iemesls – laika trūkums lielās slodzes dēļ, kā arī naudas trūkums. Skolotāji ir noguruši, nabadzīgi un pārstrādājušies.
Un tomēr lielu daļu skolotāju (62%) saista interesantais darba process, labs kontakts ar bērniem (48%), nepieciešamība darboties radoši, labas attiecības ar kolēģiem. Arī skolotāju dzīves vērtību skala liecina, ka sekmīga profesionāla darbība (3.vieta nozīmīguma secībā), labas attiecības ar kolēģiem (4.vieta) ir svarīgākas par materiālo labklājību (5.vieta). Liela daļa skolotāju redz sevi ne tikai kā strādīgus (57%), bet arī vīlušos (27%). Uzmanību pelna tā trešdaļa skolotāju (37%), kura sevi uzskata par piederīgu cerīgai paaudzei. Skolotāji ir optimisti, bet optimisti pēc savas būtības ir tendēti uz pozitīvas pašizjūtas veidošanu.
Skolotājs un realitāte: kurš kuru? (intervija ar J. Maktjakubovu)