Raksts

Mans gadsimts ir miris


Datums:
11. oktobris, 2009


Autori

Dita Arāja


Bēru sajūtas nebija. Tā, šķiet, izdzīvota agrāk. Pirms trim mēnešiem, kad mainījās Dienas īpašnieki. Vai varbūt pirms pusotra gada, kad no Dienas prom gāja Ēlerte.

Vai varbūt pat vēl agrāk – pirms divarpus gadiem, kad pati uzdrošinājos spert soli pāri Dienas slieksnim, lai pārliecinātos, ka arī aiz tik, kā toreiz šķita, stabilajām redakcijas glāžu sienām ir dzīve. Ka viss vēl nebeidzas līdz ar Dienas atstāšanu.

Tagad no Dienas aizgājusi virkne manu kolēģu. Zvanīja pievakarē kādreizējā kolēģe un šausminājās – ak, kas nu tagad Dienā notiek! Viņai laikam bija tā kapsētas sajūta. Nu kaut kā tā, kā ir tad, kad kaut kas ir beidzies. Kaut kas tāds, pie kā tu pats ilgi esi bijis piederīgs. Ko esi sajutis par savu. Par kaut ko no tevis neatraujamu. Nesaraujamu. Stiprāku par nabas saiti.

Bet man kolēģu solis šķita tik loģisks, tik skaidrs, tik senzināms. Nu nebija tas pārsteigums, jo pēdējo mēnešu notikumi tieši uz to arī veda. Ko gan viņi citu varēja darīt? Palikt nevarēja.

Šis ir vismaz manas Dienas gals. Jo mana Diena pirmām kārtām ir konkrēta komanda – konkrēti cilvēki, domubiedri, kas rada idejas un saturu, kam paši tic, un strādā, pamatojoties uz vērtībām, kas viņiem ir svarīgas. Žurnālistika nav un nevar būt konveijera darbs, kur dažādus aņķinus saskrūvē kopā vienalga, vai tevi tur augšā vada Jānis, Pēteris vai Anna. Žurnālistikā ir svarīga komanda. Ja tās nav, tad nav arī satura. Nē, nu, protams, ir saturs, kam tā radītāji paši, ļoti iespējams, netic. Un, ja netic paši, tad nenoticēs arī lasītājs, jo tas jau jūt, kad ir patiesi un no sirds un kad – tikai tāpat vien – aiz tā, ka vajag kaut ko darīt. Vai arī kad ir tā liekulīgi – nu kā Oļiņiete, kas staigāja ar Dieva vārdu mutē, bet darbos Dieva vārdu dubļos iemīcīja un aizmirsa. Un arī liekulību lasītājs jūt. Un abonēšanas kampaņā „nobalso” pret. Jo par liekulību nav vērts naudu tērēt.

Manā izpratnē Dienas beigas sākās krietni ātrāk. Jau senākos laikos, kad pamazām šķīda un izšķīda ilgi vāktā un profesionāli izdreijātā žurnālistu komanda. Un Dienas profesionālā krīze diemžēl sakrita ar finansiālo krīzi un ar jauno tehnoloģiju bumu. Trīs vienā. Liktenīgi – viss kopā, vienlaikus un graujoši.

Neapskaužamā situācijā ir nonācis Tralmaks, kurš abonēšanas kampaņas laikā ir palicis bez daļas žurnālistu. Bet, lai maksātu naudu par avīzi veselam gadam, ir vajadzīga uzticība. Uzticība žurnālistiem un uzticība medijam. Cik daudzi lasītāji būs saglabājuši uzticību Dienai arī pēc piektdienas notikumiem?

Neapskaužamā situācijā ir nonākusi Dace Andersone. Jau grūti bija iekāpt Ēlertes kurpēs, jo viņa bija uzstādījusi savus standartus. Diena bija viņa, un viņa bija Diena. Avīze bija fenomens, jo postpadomju telpā nāca ar jaunu pieeju žurnālistikai. Cilvēki, kas redakcijā ir vēl no pirmsākumiem, labi atceras laikus, kad bija citādāk – kad Diena bija kas līdzīgs ģimenei, kas ļoti tuvs, kura dēļ ir vērts ziedot dzīves stundas, dienas lielāko daļu pavadot redakcijā.

Tiesa, Dienā jau labu laiku, lai neteiktu – krietni ilgi – tā visa vairs nebija. Jau sen bija notikusi noslāņošanās. Bet bija cilvēki, kas tos vecos laikus atcerējās un strādāja tā, it kā vēl būtu tā ģimenes sajūta. Jo viņi Dienu izjuta par savu. Vairāki no viņiem ir uzrakstījuši atlūgumus. Vēl daži – aizgājuši atvaļinājumā. Jo žurnālists, kam, visticamāk, kā Latvijas vidējam iedzīvotājam ir parādsaistības un kas visu laiku ir dzīvojis no algas līdz algai, uzreiz tā vienkārši darbu pamest nevar. Jo mediju tirgus jau tā Latvijā ir stipri ierobežots, bet krīzes laikā tas žurnālistus ir piespiedis pie sienas – vai nu lepni paceltu galvu aizej idejas vārdā un pārtiec labākajā gadījumā no lauku radu žēlsirdībā iedāvinātajiem kartupeļiem, vai arī, zobus sakodis, pārkāp saviem principiem un strādā jaunajai priekšniecībai, lai pats nopirktu kartupeļus.

Man no sirds ir žēl manu ilggadīgo kolēģu, ar kuriem Dienā esmu sajutusies tik vienota. Tik vienota gan satura veidošanā, gan arī bažās un sāpēs par kādreizējās vadības tuvredzību un vājo personāla politiku. Nu es tikai no attāluma varu just vienotību tajā, kas ir noticis. Un vienlaikus arī varu atzīt – šīs ir likumsakarīgas beigas tam, kas sākās jau pirms vairākiem gadiem.

Likumsakarīgas beigas Ēlertes un Ašeradena avīzei. Beigas kādam laikmetam. Kādam gadsimtam. Kādai ērai.

Manai ērai. Manam gadsimtam. Jo mana Diena ir mirusi.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!