Foto: Dita Arāja
Latvijas Radio (LR) ir pārkāpis kritisko robežu. Un izdarīja to tieši šorīt. Pirms tam man bija nepatīkami klausīties auditorijai uzspiesto, jau nedēļām LR tiražēto viedokli „mēs negribam vienu sabiedrisko mediju tāpēc, ka negribam!”, taču šorīt LR manipulējot aizspēlējās tiktāl, ka es izjutu vēlēšanos izslēgt radio. .
LR „vilnī” paliku tikai profesionālas intereses dēļ — lai redzētu (paklausītos), cik lielu necieņu iespējams izrādīt gan klausītājiem, gan intervētajiem kultūras cilvēkiem, gan arī cik pamatīgi LR spēs apliecināt, ka diemžēl sižetos par jauna sabiedriskā medija veidošanu tas nepilda sabiedrisko misiju, bet gan aizstāv LR „arodbiedrības” intereses.
Ko šorīt izdarīja LR? Turpinot jau pirms dažām nedēļām aizsākto cīņu pret Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) iecerēto viena sabiedriskā medija izveidošanu, LR piedāvāja respektablu un sabiedrībā cienītu cilvēku — Gundegas Repšes, Jāņa Streiča, Gunta Gailīša, Gļeba Panteļejeva un Edgara Vērpes — viedokļus par „ideju apvienot radio un televīziju”. Un te nu „sabiedriskais” radio parādīja lieliskas, es teiktu — pat „gebelsiskas” — spējas intervējamo viedokļus pielāgot savām interesēm — turēties pretim jebkādām pārmaiņām sabiedrisko mediju jomā. Nav jābūt Gebelsam, lai nojaustu — veids, kā jautājums uzdots, vismaz par 80% veido atbildi. Klausītājiem nebija iespējams dzirdēt, kā tieši žurnālists bija formulējis jautājumus, lai no intervētajiem izdabūtu ārā „skarbos” (kā tos nodēvēja radio žurnālisti) viedokļus par nākotnē iecerēto vienoto sabiedrisko mediju. Taču skaidrs kļuva viens — cienījamie kultūras darbinieki, gan atzīstot, ka „ir pārāk maz konkrētas informācijas”, komentēja vēl rakstīšanas procesā esošu dokumentu — jauna sabiedriskā medija koncepciju, kuru neviens nebija lasījis. Taču tas viņiem netraucēja izteikt skarbāku vai mazāk skarbu viedokli, ka vienots sabiedriskais medijs nekas labs nav. Daži daiļrunīgākie skarbi aizrunājās līdz tam, ka ar vienotu sabiedrisko mediju „kāds” grib kontrolēt sabiedrisko domu. Un vēl trakāk — vienotā medijā saskatīja totalitāriem režīmiem raksturīgo smadzeņu skalošanu, ko izmantojis i Staļins, i Mao Dze Duns.
Intervētajiem cilvēkiem nav ko pārmest, — viņiem jautā, viņi atbild. Katram taču drīkst būt viedoklis — vārda brīvība kā nekā. Bet medija atbildība gan ir auditorijai nemelot un skaidri izstāstīt, kāpēc patlaban konceptuālā līmenī NEPLP pieaicinātie eksperti modelē iespējamo vienoto mediju, kādus modeļus un kāpēc viņi ir paredzējuši un, pats galvenais, — kādu labumu auditorijai tie varētu dot nākotnē. Vai šā rīta nu jau kārtējā histēriskajā sižetā parādījās NEPLP vai kāda koncepciju rakstošā mediju eksperta viedoklis? Nē. Jo LR nav izdevīgi skaidrot. LR ir izdevīgi āža ietiepībā turēties pretim jebkam jaunam, tāpēc ka LR nerakstīts moto ir — galvenais, lai nebūtu pārmaiņu, galvenais — lai miers un stabilitāte, jo mēs tāpat esam paši labākie. Ja būtu skolā Raini lasījuši, tad gan zinātu, ka „pastāvēs, kas pārvērtīsies”.
Bet labi — arī bez Raiņa lasīšanas tik reprezentablam un cienījamam medijam kā LR vajadzētu zināt arī vienkāršu ābeces patiesību, ko, cerams, māca ikvienam topošam žurnālistam — sabiedriskajam medijam ir jāstrādā sabiedrības labā. Taču LR kampaņa „mēs negribam apvienoties, jo tas nenāks mums par labu!” spēlē vienos vārtos — LR, piesārņojot sabiedrisko ēteru, cīnās par savām interesēm — lai katrs saglabātu to savu amatiņu, kas nu kuram patlaban ir ticis. Taču klausītāju un skatītāju intereses LR ir piemirsis.
Kad iepriekšējā acīmredzami politiski angažētā Kleckina un Bucenieces vadītā NEPLP uzsāka veidot vienotu sabiedrisko mediju, LR neprotestēja — neesot to nopietni uztvēruši un vispār toreizējais ģenerāldirektors Dzintris Kolāts nemaz pārējos LR kolēģus par vienota medija plāniem neesot informējis. Pirms pāris nedēļām blogā es aicināju NEPLP vairāk iesaistīt LR jaunā medija koncepcijas rakstīšanā. Patlaban LR vadītājs Siksnis strādā kopā ar ekspertiem, ir informēts par visiem piedāvātajiem modeļiem, taču histērija ēterā turpinās. Vēl tikai trūkst LR aicinājuma tautai parakstīties pret viena medija veidošanu. Manuprāt, ir tikai daži ārkārtas gadījumi, kad sabiedrisko ēteru drīkst izmantot trauksmes celšanai. Piemēram, tēlaini runājot, ja Doma laukumā iebrauc tanki vai ja, teiksim, NEPLP vai politiķu sūtņi LR ierodas lielām šķērēm un sāk cenzēt sižetus pirms to „palaišanas” ēterā. Taču jauna sabiedriska medija veidošana šajā „savtīgo ziņu” kategorijā neietilpst. Te noteicošajam ir jābūt sabiedriskajam labumam, ko LR ignorē.
Jānis Siksnis, sākot vadīt radio, solīja no ziņām izskaust mūzikas pauzes. Tomēr pēc pēdējo nedēļu LR histēriskās kampaņas „mēs negribam vienu mediju tāpēc, ka negribam!” es teiktu — lūdzu, raidiet tikai mūziku, jo bez manipulatīva viedokļa radioklausītāji var iztikt. Īpaši, ja vēl paši par to maksājam.