Raksts

Kur robežojas vārda brīvība un goda aizskaršana


Datums:
03. decembris, 2002


Autori

Diāna Hamkova


"Latvijas Vēstnesis", 03.12.2002.Rubrika: Jurista Vārds

Vārda brīvība

Satversmes 100.pants nosaka, ka “ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus”. Satversmes 95.pants nosaka, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Kā tiesības uz vārda brīvību, tā tiesības uz godu un cieņu ir konstitucionālā kārtībā aizsargājamas cilvēka pamattiesības. Tieši minēto tiesību izpratne ir izraisījusi visai lielu rezonansi sabiedrībā. Problēma ir robežas konstatācijā — kur beidzas vārda brīvība un kur sākas goda un cieņas aizskaršana. Vārda brīvība ir tiesība, kas reglamentēta turpat vai visos starptautiskos aktos, kas ir attiecināmi uz cilvēktiesību jomu. Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas 10.pants nosaka, ka “ikvienam ir tiesības paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām”.[1] Tieši pie šīs nostādnes parasti apelē masu mediju pārstāvji, sakot, ka vārda brīvību apdraud gan Krimināllikums, gan nu jau likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums (Strujēviča (prasītājs) un a/s “Diena” (atbildētājs) lietā).

Tomēr apskatāmajai tiesību normai ir arī otrā daļa, kas nosaka: ”tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas varu un objektivitāti”.[2] Neviena brīvība nav absolūta, tai skaitā vārda brīvība. Vārda brīvība kā tiesiskas valsts kategorija nedrīkst transformēties goda un cieņas aizskārumā. Šo tiesību garantam ir jābūt likumam.

Masu mediji

Masu mediji valstī veido tā saukto ceturto varu. Šī vara, protams, nav jāsaprot kā vara tās klasiskā izpratnē, tomēr tai ir visai būtiska loma sabiedrības dzīvē. Masu saziņas līdzekļu uzdevums ir sniegt informāciju par tēmām, kas interesē sabiedrību. Latvijā masu informācijas līdzekļu darbību regulē 1991.gada 14.februāra likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”.[3] Likuma 4.pants nosaka, ka “masu informācijas līdzekļi vāc, sagatavo un izplata informāciju saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem”. Minētā likuma 7.pants satur tiešu norādi uz to, ka “aizliegts publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un ceļ tām neslavu”. Likuma 27.pants nosaka, ka “par nepatiesu, cilvēka godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu vainīgās personas atbild saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem”. Tātad aizliegums izplatīt personas godu un cieņu aizskarošu informāciju uz žurnālistiem ir attiecināms tādā pašā apjomā, kā uz jebkuru personu. Masu informācijas līdzeklis, no vienas puses, informē sabiedrību par to interesējošām tēmām, bet, no otras puses, pauž arī sabiedrības viedokli. Tas rada nepieciešamību ļoti vērīgi izvēlēties publicējamo informāciju. Šī prasība ir ietverta arī apskatāmā likuma 25.pantā, kas, definējot žurnālista pienākumus, cita starpā nosaka, ka “žurnālista pienākums ir sniegt patiesu informāciju”. Turpretī, “ja masu informācijas līdzeklim nav pierādījumu, ka publicētā informācija atbilst patiesībai, tam nekavējoties tā jāatsauc “(21.pants).

D.Gomiena, skaidrojot Eiropas Cilvektiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pantu, pauž viedokli, ka ”tiesības brīvi paust savus uzskatus ir būtisks demokrātiskas sabiedrības pamats, tas ir viens no pamatnosacījumiem sabiedrības un indivīda progresam. To var attiecināt ne tikai uz informāciju vai idejām, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai uzskatītas par neaizvainojošām, vai arī pret kurām attieksme ir vienaldzīga, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai satrauc valsti vai jebkuru sabiedrības sektoru. Tādas prasības izvirza tāds plurālisms, iecietība un liberālisms, bez kuriem nav iedomājama demokrātiska sabiedrība”.[4] Vārda brīvība nenoliedzami ir saistīta ar zināmu devu negatīvas informācijas, ar kritisku vērtējumu, kā arī ar indivīdam nevēlamas informācijas publiskošanu.

Cieņa un gods

Gods un cieņa ir ētikas kategorijas, kas izsaka personības attieksmi pret sevi kā morālo vērtību un sabiedrības attieksmi pret cilvēku, vērtējot viņa rīcību. Cienīt, garantēt indivīda godu nozīmē nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus un attiekties pret indivīdu kā pret augstāko vērtību. Valsts, aizsargājot minētās kategorijas, garantē indivīda kā personības attīstību. Gods un cieņa ir intereses, kas tiek aizsargātas gan ar civiltiesisko, gan ar krimināltiesisko jurisdikciju. Krimināllikums, aizsargājot godu un cieņu, prezumē šo tiesību īpašo nozīmi indivīda dzīvē.

Kritika

Katram indivīdam, neatkarīgi no viņa rases, nacionālās piederības, sociālā statusa, dzimuma un citiem apstākļiem, ir tiesības uz goda un cieņas aizsardzību. Atbildība par varas pārstāvja un citas valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu ir noteikta Krimināllikuma 271.pantā. Šādā nodarījumā cietušais var būt tikai varas pārstāvis un cita valsts amatpersona. Šāda nodarījuma kaitīgums ir apstāklī, ka tas ir virzīts uz kaitējuma nodarīšanu pārvaldes attiecībām, jo varas pārstāvja vai citas amatpersonas gods un cieņa tiek aizskarti sakarā ar šo personu dienesta pienākumu pildīšanu. Godu un cieņu saturošs apvainojums diskreditē ne vien attiecīgo amatpersonu, bet rada neuzticību visai struktūrai, ko reprezentē indivīds.

Austrijas žurnālista Lingēna lietas pamatā bija tā laika Austrijas kanclera kritika. Kritika izpaudās kā kanclera — politiskās varas īstenotāja — spēju apšaubīšana. Kanclers, griežoties tiesā ar civilprasību, guva uzvaru. Konkrētajā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā teikts, ka “pieņemamās kritikas robežas ir plašākas attiecībā uz politiķi nekā uz privātpersonu”.[5] Amatpersonas, to starpā arī politiķi, ir pakļaujami plašākai kritikai. Šie subjekti ir apveltīti ar normatīvajos aktos paredzēto kompetenci, viņu darbību regulē attiecīgās tiesību normas, un šo personu primārais pienākums ir rīkoties sabiedrības interesēs. Sabiedrība ir tiesīga saņemt informāciju par to, kā tiek pildīti amatpersonai deleģētie pienākumi, vai attiecīgais indivīds ir spējīgs veikt šos pienākumus pienācīgā kvalitātē, vai viņa profesionālais līmenis atbilst ieņemajam amatam, vai personas morālā stāja ir nevainojama… Ņemot vērā šo personu īpašo statusu, kritika ir pieļaujama, bet kritika nedrīkst saturēt godu un cieņu aizskarošus apvainojumus (kas ir konstatējami Strujēviča(prasītājs) un a/s “Diena” (atbildētājs) lietā).

Termins “kritika” tiek skaidrots kā “iztirzājums, novērtējums no kāda viedokļa. Netiešā nozīmē par kritiku sauc arī kādas sabiedriskas vai politiskas darbības novērtējumu”.[6] Kritika kā personas darbības novērtējums var izpausties arī indivīda negatīvā vērtējumā, izsaucot viņā aizvainojumu, neapmierinātību vai radot citas negācijas. Tomēr jebkura necienīga attieksme pret indivīda personību nav aplūkojama kā goda vai cieņas aizskaršana. Vērtējumam, kuru vainīgās personas rīcībai devis cietušais, nevar būt izšķiroša nozīme. Indivīda gods un cieņa ir sabiedriski nozīmīgas vērtības, kas sakņojas morāles normās, tāpēc tās nevar samērot vienīgi ar personas subjektīviem apsvērumiem. Katram ir tiesības uz tādu savas rīcības novērtējumu, kurš balstās uz objektīviem faktiem. Indivīdam ir tiesības aizstāvēt savu godu un cieņu gadījumos, kad tam tiek piedēvēta uzvedība, kas apdraud reputāciju, kā arī grauj autoritāti citu cilvēku acīs. Konkrētajā lietā kritika iziet ārpus pieļaujamajām personas darbības novērtējuma robežām un transformējas goda un cieņas aizskārumā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa Lingēna lietā norāda uz nepieciešamību nodalīt faktu no subjektīvā viedokļa. “Fakta pastāvēšanu iespējams nodemonstrēt, tai pašā laikā subjektīvā viedokļa patiesumu pierādīt nav iespējams.”[7] Šāda nostāja ir pamatota. Žurnālistam, tāpat kā jebkurai citai personai, ir tiesības uz savu subjektīvo viedokli. Tomēr gadījumā, kad subjektīvais viedoklis ir izteikts fakta apgalvojuma formā, tam jābūt patiesam. Pretējā gadījumā ir pamats runāt par neslavas celšanas deliktu. Informācija var tikt pasniegta divos veidos — kā fakta paziņojums (ziņas) un kā ieskats. Ar fakta paziņojumu saprot ziņas par kādu notikumu, parādību, kas notikusi pagātnē vai notiek patlaban. Ziņas var būt patiesas vai arī nepatiesas. Turpretī uz ieskata kategoriju ir attiecināmi uzskati, viedokļi, koncepcijas, u.tml., kuru patiesumu pārbaudīt var būt visai apgrūtinoši. Personas subjektīvais viedoklis var būt kā pareizs, tā nepareizs, konstruktīvs vai destruktīvs. Žurnālists, kas ar preses starpniecību ir izteicis savas domas, nav saucams pie atbildības.

Gadījumos, kad informācija izpaužas kā fakta paziņojums un tā satur ziņas, kas neatbilst patiesībai, cietušais ir tiesīgs pret informācijas paudēju izvēlēties šādu reakciju:

1) civilā kārtībā likt personai novērst radušos kaitējumu;

2) krimināltiesiskā ceļā rast problēmas risinājumu (šie tiesiskās atbildības veidi arī neizslēdz viens otru).

Tā, piemēram, komentāru slejā izteikts žurnālista viedoklis, ka politiķis A, pildot savus amata pienākumus, ir ņēmis kukuļus, satur fakta apgalvojumu. Konkrētajā gadījumā personai A tiek piedēvēta kriminālsodāma rīcība. Šādu apvainojumu nevar attaisnot tiesība uz vārda brīvību, kuras robežas ir pieļaujamas tik tālu, cik tās neaizskar citas personas tiesības, konkrētajā gadījumā — godu un cieņu. Absolutizējot vārda brīvību, tiek apdraudēta gan tiesiskas valsts pastāvēšana, gan indivīda tiesības uz morālo labklājību.

Tiesības uz vārda brīvību ļauj indivīdam veidot savu viedokli un pieturēties pie saviem uzskatiem. “Sabiedrības interesēm” vai “publiskās diskusijas faktoram” ir visai nozīmīga loma vārda brīvības kontekstā. Sabiedrībai ir jābūt pieejamai informācijai par to, kas notiek tai vai citā valsts sektorā. Tomēr jāņem vērā, ka sabiedrības “barošana” ar nepatiesa rakstura ziņām var dot regresīvu rezultātu.

Demokrātija

Jēdziena “demokrātija” lietojums ir visai plašs. Ar to saprot gan valsts politisko režīmu, gan valsts iekārtu, gan arī cilvēka tiesības un brīvības. Viena no demokrātijas iezīmēm ir iecietība pret citu cilvēku uzskatiem.[8] Tomēr šāda tolerance nav attiecināma uz rīcību, kas izpaužas kā cilvēka noniecināšana, viņa pazemošana, citu ar likumu aizsargātu indivīda interešu apdraudēšana. Demokrātiskā sabiedrībā tik tiešām pastāv uzskatu plurālisms, citādi domājošie netiek izolēti no sabiedrības. Tomēr arī demokrātija nav iedomājama bez iespējamo konfliktu risināšanas mehānisma. Demokrātija nav tikai savu egocentrisko interešu apmierināšanas līdzeklis — tā prezumē arī citu indivīdu interešu respektēšanu. Tiesiskas un demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanas pamatā ir cilvēka tiesību nodrošināšana ar tiesību normu palīdzību, no vienas puses, un šo tiesību īstenošana — no otras puses. Gadījumā, kad indivīda tiesības tiek aizskartas, ir jābūt mehānismam, kas ļautu tās reanimēt.

Pēc autores domām, šobrīd pastāvošajam konfliktam starp masu medijiem (vārda brīvību) un valsts garantētajām indivīda tiesībām uz godu un cieņu ir savs skaidrojums. Valstī ir izveidota tiesiskā bāze, kas paredz to vai citu tiesību esamību, bet nav īstas skaidrības šo tiesību apjomā. Žurnālisti kā masu mediju pārstāvji ir ieinteresēti paplašināti tulkot tiesības uz vārda brīvību. Situāciju sarežģī arī tas, ka žurnālistu vidū nepastāv konkurence, kuras pamatā būtu paša žurnālista reputācija. Sevi cienošs žurnālists cenšas izmantot informāciju no drošiem avotiem. Šobrīd bieži vien tas nav aktuāli, jo žurnālistam nav motivācijas domāt par savu profesionālo reputāciju. Tā, kā ir patlaban, ir vienkāršāk — neierobežota vārda brīvība un tiesības izteikt viedokli jebkādā formā. Acīmredzot arī preses izdevuma redaktors nepievērš pietiekamu vērību žurnālistu profesionālajam līmenim un labas reputācijas esamībai. Tomēr žurnālista reputācija ir vistiešākajā veidā saistīta ar preses izdevuma rentabilitāti un ietvertās informācijas ticamību.

Gods un cieņa ir morāli veselas sabiedrības prioritāte. Cilvēki tomēr bieži vien neapzinās savas tiesības un nemāk sevi aizstāvēt interešu aizskāruma gadījumā. Tomēr, nostabilizējoties materiālajam stāvoklim, pieaugot indivīda pašcieņai, morālai nepieciešamībai pēc goda un cieņas tiesiskās aizsardzības, apskatāmo kategoriju (goda un cieņas) aktualitāte tikai pieaugs.

________________

[1] Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Madona: TIC, 1998.

[2] Turpat.

[3] LR Likums par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem. 1991.14.02. // Latvijas Vēstnesis, 1997, Nr.104/105.

[4] Gomiena D. Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas īss skaidrojums. Oslo: 1991.-47.lpp.

[5] Энтин М. Международные гарантии прав человека. М. 1997.- стр. 253.

[6] Latviešu konversācijas vārdnīca. 9.sējums. Rīga: A.Gulbja apgāds,1933.-18188.sleja.

[7] Энтин. М. Международные гарантии прав человека. М. 1997.- стр. 254.

[8] Tauriņš G. Politika. I.daļa.Rīga:1999.-129.lpp.


Par politiķa godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu. Augstākās tiesas Senāta spriedums. Lieta Nr. SKC — 604


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!