Foto: Hiromy
Ja kultūras mantojuma vērtības tiks debatētas tikpat spraigi arī nākotnē, tad Kultūras kanons jau ir attaisnojis savu eksistenci.
Olga Proskurova portālā politika.lv publicēto rakstu Inteliģenta „obligātais minimums”[1] ievada ar vārdiem: „Man ir problēma. Ar Latvijas Kultūras kanonu.” Tālāk viņa izklāsta savu negatīvo nostāju, minot četrus argumentus tās aizstāvībai. Tāpat viņa atsaucas uz kultūras darbinieku noraidošo viedokli un piemin personīgo vilšanos par sev tuvajām, bet kanonā neiekļautajām kultūras vērtībām.
Ja kultūras kanons tiecas apkopot divpadsmit labākos, izteiksmīgākos un latviskākos darbus katrā kultūras žanrā, tad tas rada problēmu arī man. Tieši tāpat kā man problēmas sagādā ikgadējā Nobela prēmiju literatūrā piešķiršana, debates par to, vai Bendžamina Britena operas ir klasiskā mūzika, un ikgadējā Oskara balvas pasniegšana ASV Kinoakadēmijas izredzētajām filmām. Tā man ir patīkama „problēma” – iepazīties ar šiem ekspertu izvēlētajiem mākslas darbiem, polemizēt par viņu izvēli, ieteikt izmaiņas un galu galā arī pratināt pašam savu gaumi. Citiem vārdiem, tā man rada motivāciju iesaistīties gan privātās, gan publiskās diskusijās par kultūras vērtībām. Ja Latvijas Kultūras kanons raisa kaismīgas un konstruktīvas diskusijas, tad tā izveide būtu vērtējama kā ieguvums. Tāpēc es gribētu oponēt Olgai Proskurovai un šajā rakstā vēlētos atbildēt uz viņas argumentiem, kā arī piedāvāt skatījumu uz Kultūras kanonu no Skandināvijas perspektīvas un pozicionēt to plašākā kultūrpolitiskajā diskusijā.
Argumenti pret kanonu
Olga Proskurova uzskaita vismaz četrus argumentus pret kultūras kanonu. Pirmkārt, „politiski no Kanona tika izslēgti „citi”, „svešie” un sievietes, un tas man nav pieņemams”. No raksta nepaliek skaidrs, kur Proskurova rod empīrisku pamatojumu šim apgalvojumam – citiem vārdiem, kāda empīriskā analīze liecina par šādām „izslēdzošajām praksēm”? Viņas rakstā šāda empīriskā pamatojuma nav, kas man rada šaubas par tā aktualitāti Latvijas kontekstā. Turklāt pietrūkst arī skaidras ētiskas motivācijas, kāpēc „citu” un „svešo” izslēgšana „nav pieņemama”. Principā var uzdot ķecerīgu jautājumu – vai un kāpēc kanonam būtu jābūt „citādību” un „svešatnības” katalogam? Ja lasītājs var nojaust, ka sieviešu izslēgšana ir nepieņemama uz feministiskās un humānistiskās ētikas balstītiem argumentiem, grūti izprast, kas Latvijas kontekstā tiek domāts ar „citiem” un „svešajiem” un kāpēc „citu” un „svešo” izslēgšanas problemātika ir aktuāla Latvijas kultūras kritikā.
Otrkārt, Proskurova turpina, „vēsturiski Kanons ir „plaukta” antipods (ja tu neesi Kanonā, tad tu esi „plauktā”), un tas man liekas netaisnīgi”. Citiem vārdiem – ja kāds romāns netiek iekļauts kanonā, tad tas ir ārpus tā. Tā nudien ir tīra patiesība, jo, veidojot sarakstu, kurā var iekļaut tikai divpadsimt darbus, noteikti kāds tiks atstāts ārpus tā. Tomēr tas nepadara pašu saraksta veidošanas procesu par netaisnīgu. Autore min, ka divpadsimt ir neliels skaitlis, jo ievērojamu mākslas darbu, kurus būtu vērts īpaši izcelt, piemēram, kino, esot daudz vairāk. Tam daļēji var piekrist, tomēr tad jau jebkurš kanonā iekļaujamo darbu skaita ierobežojums var tikt apsūdzēts kā patvaļīgs. Kanona mērķis taču nav iekļaut visus ievērojamos darbus, bet gan tikai crème de la crème; pretējā gadījumā kanona sastādīšana zaudē jēgu. Turklāt, manuprāt, svarīgāk par skaitli tomēr ir kritērijs, pēc kura darbi tiek izvērtēti. Ja ir šaubas par to, vai konkrēti mākslas darbi patiesi ir ievērojamākie un izcilākie, tad aicinātu tos iztirzāt konstruktīvā debatē, minot konkrētus piemērus un argumentus. Tāda debate padarītu Latvijas kultūras dzīvi ievērojami bagātāku un interesantāku.
Treškārt, Proskurova uzskata, ka „pragmatiski Kanons darbojas nevis pēc „iekļaušanas”, bet pēc „izslēgšanas” principa, un tas manā skatījumā ir kultūras mantojumu graujošs elements”. Atkal – būtu vēlams minēt vismaz kādu piemēru, kas ļautu veikt secinājumu, ka „izslēgšana” ir kanona veidošanas sistemātiska pazīme. Turklāt kas liek domāt, ka noteiktu darbu „iekļaušana” un citu „izslēgšana” Kultūras kanonā grauj kultūras mantojumu? Vai tad nenotiek tieši pretējais? Proskurovas raksts ir dzīvs piemērs tam, ka par Kultūras kanonu notiek diskusijas un ka notiek diskusijas arī par darbiem, kuri kanonā netika iekļauti. Tātad notiek karsta debate par Kultūras kanonu un līdz ar to kultūras mantojumu, par ko liecina arī Proskurovas citētie Kino Raksti 2008. gada janvāra/februāra numurā publicēto kultūras darbinieku noraidošie uzskati. Tāpēc, pārfrāzējot Marku Tvenu, baumas, ka kultūras mantojumam vai tā daļām, kuras netika iekļautas Kultūras kanonā, draud aizmiršana, manuprāt, ir krietni vien pārspīlētas. Taisni pretēji – debates par Kultūras kanonu ir aktualizējušas kultūras mantojuma jautājumu.
Ceturtkārt, Proskurova raksta, ka „idejiski Kanons neļauj sevi apšaubīt, bet ar laiku piedzīvo dekonstrukciju un izlūdzas reformāciju, un tas man šķiet nožēlojami”. Vai Kultūras kanona periodiska revidēšana ir nožēlojama? Diez vai, jo kanonu izveido noteikta ekspertu grupa noteiktā vēstures brīdī, kuru raksturo noteikta sociālā situācija, dominējošā kultūrideoloģija (-as) un citi sociālie apstākļi, kuri laika gaitā mainās. Tāpēc kanona revidēšana ir loģiska. Tomēr gribētu noraidīt, ka kanons ir neapšaubāma „absolūta vērtība”, tieši pretēji – tas ir uzaicinājums uz diskusiju, un kā tāds tas nav neapšaubāms. Par to taču liecina Proskurovas raksts, kurā viņa apšauba ne tikai kanona esamību, bet gan arī tajā iekļauto darbu vērtību. Tādējādi, apstrīdot ekspertu izvēli, Proskurova pati rada telpu potenciālai kanona izmainīšanai, kas savukārt apgāž viņas tēzi, ka darbi, kuri netiek iekļauti kanonā, tiek „ielikti plauktā”, aizmirsti un tāpēc it kā ciestu kultūras mantojums. Tieši pretēji – Kultūras kanons var atdzīvināt interesi par sen aizmirstiem darbiem, kuru vērtīgums un unikalitāte varbūt tiks minēta turpmākajās debatēs par Kultūras kanonu.
Galu galā man šķiet, ka ir dīvaini pārmest Kultūras kanonam, ka tas būs „visbiežāk mākslīgi veidots visbiežāk mākslīgo vērtību visbiežāk mākslīgais kopums”. Nav jābūt postmodernam mākslas kritiķim, lai uztvertu mākslu kā kaut ko indivīda radītu („mākslīgu”), nevis dabisku. Arī mākslas kritika jeb citiem vārdiem refleksija par kultūru ir sociāli konstruēta jeb „mākslīga”, nekādā ziņā dabiska vai absolūta. Bet vai tad kultūras vai kritikas „mākslīgums” tāpēc mazina tās vērtību? Piedāvāju uztvert Kultūras kanonu kā noteiktā laikā un vietā veidotu (kultūras) produktu un tādēļ – kā diskusijas objektu. Turklāt es gribētu iebilst pret Proskurovas raksta nosaukumu – ka kanons būtu uztverams kā minimums, lai tiktu uzskatīts par inteliģentu. Pirmkārt, tas rada iespaidu, ka Proskurova atbalsta elitāru „inteliģenta” definīciju, jo šķiet, ka autore uzskata, ka par „inteliģentu” neviens nekļūst. Bet varbūt, ka mēs varam aplūkot Kultūras kanonu kā savdabīgu tautas izglītošanas instrumentu? Vai, piemēram, nākotnes imigrantiem Latvijā kultūras kanons nepalīdzētu arī „pārcelties” no „svešā” kategorijas uz latviskās kultūras izprotošu un integrētu pilsoni? Arī Dānijā tika minēts arguments, ka kanons var kalpot kā palīgs, lai iepazītu savu un savas jaunās mītnes zemes kultūru. Tieši šajā skandināvu demokrātijā pirms nepilniem pieciem gadiem radās spilgtā ideja par Kultūras kanona veidošanu.
Argumenti par: Dānijas piemērs
2004. gada beigās Dānijas Kultūras ministrs Brians Mikelsens (Brian Mikkelsen) paziņoja par nodomu veidot Dānijas kultūras kanonu. Septiņas darba grupas, katra piecu ekspertu un mākslinieku sastāvā, izveidoja sarakstus ar divpadsmit darbiem septiņās mākslas disciplīnās: arhitektūrā, mākslā, dizainā un lietišķajā mākslā, kino, literatūrā, teātra mākslā. Dānijas kultūras ministrijas mājaslapā „Viegls ievads Dānijas kultūras mantojumā” izklāstīti galvenie apsvērumi, kāpēc tika izveidots Kultūras kanons:
1. Rosināt dzīvīgu diskusiju par kultūras darbiem, kurā kanons kalpotu kā kvalitātes mēraukla, kas būtu nepārtrauktas kritikas un pārveidošanas objekts;
2. Sniegt dāņiem vieglu ievadu dāņu mākslā un kultūrā un, cerams, iedvesmot viņus turpināt iedziļināties arī citos mākslas darbos;
3. Piedāvāt kompetentu un kvalificētu priekšlikumu par tiem dāņu kultūras mantojuma elementiem, kuri ir vērtīgi, augstas kvalitātes un saglabājami nākamajām paaudzēm;
4. Ļaut apzināties to, kas dāņi ir, un sniegt informāciju par kultūras vēsturi, kuras daļa dāņi ir;
5. Sniegt atskaites punktu un apziņu par to, kas ir dāņi un Dānija aizvien vairāk globalizējošā pasaulē;
6. Stiprināt kopības izjūtu, demonstrējot galvenos kopīgās vēstures mantojuma elementus.[2]
Dāņu Kultūras kanons, manuprāt, jāskata vismaz trīs vēsturisku tendenču gaismā. Pirmkārt, Dānijā, kā arī pārējās Skandināvijas zemēs, ir ārkārtīgi aktīva kultūrpolitika. Valsts iejaukšanās kultūrā ir tik nozīmīga, ka, piemēram, valsts atbalsts kultūras darbiniekiem un kultūras procesiem tiek nereti saukts par kultūrpolitikas „Skandināvijas modeli”. Otrkārt, aktīvās kultūrpolitikas „ideoloģiskais” pamats ir doma par folkbildning jeb tiešā tulkojumā no zviedru valodas – tautas izglītošana, apgaismošana, kas vismaz daļēji ir izskaidrojama ar sociāldemokrātisko ideoloģiju dominanci skandināvu sabiedrībās. Uzskats, ka sociāldemokrātiskajai partijai un valstij ir jārūpējas par tautas gaumes audzināšanu un jānodrošina izglītojoši pasākumi, kas veicinātu iedzīvotāju interesi par kultūras norisēm, ir pārdzīvojis sociāldemokrātu dominances norietu. Visbeidzot jāatzīmē, ka, vispārīgi runājot, Dānijā kultūrpolitisko debati pēdējos gados raksturo augsta politizācijas pakāpe, jo sabiedrībā valda uzskats, ka nacionālā identitāte piedzīvo pārmaiņas un ka pārmaiņu process ir jāregulē. Tāpēc, manuprāt, Konservatīvās Tautas partijas ministra ierosinājums būtu jāvērtē kā politiski taktisks solis, mēģinot diskusijā par dānisko identitāti marginalizēt populistiski nacionālistisko Dāņu Tautas partiju, kura līdz šim bija padarījusi „dāniskumu” par savu „monopolu” un vēlēšanu veiksmes avotu.
Kultūras kanons ir izsaucis karstas debates ne tikai Dānijā, bet arī tās kaimiņzemē Zviedrijā, kur 2006. gada augustā, balstoties uz dāņu parauga, liberālās Tautas partijas deputāte Sesīlija Vikstrēma (Cecilia Wikström) lika priekšā ieviest literatūras kanonu, lai veicinātu lasīšanu zviedru, īpaši – jauniešu, vidū un sniegtu atbalstu imigrantu un to pēcnācēju integrācijai sabiedrībā[3]. Vikstrēma guva tūlītēju atbalstu no Nobela prēmiju literatūrā piešķirošās Zviedru Akadēmijas priekšsēža Horāsa Engdāla (Horace Engdahl), kurš bija skeptisks pret integrācijas argumentu, bet kā pozitīvu izcēla dāņu Kultūras kanona veidošanas laikā radušos bagātīgo diskusiju ne tikai par aktuāliem mākslas darbiem, bet arī par mūsdienās pilnīgi aizmirstiem autoriem un māksliniekiem[4]. Lai arī debates zviedru laikrakstu kultūras lapās ir bijušas ārkārtīgi spraigas, šķiet, ka zviedru Kultūras kanons netiks veidots, vismaz ne šajā Riksdāga mandāta periodā. Tomēr jautājums par to, vai sekot Dānijas piemēram un ieviest Kultūras kanonu Zviedrijā un Latvijā, manuprāt, ir jautājums ne tikai par nacionālo identitāti, bet drīzāk par to, vai un cik daudz valstij ir jāiejaucas kultūras sfērā.
Valsts loma kultūrā
Zviedru politikas zinātniece Lī Bennika-Bjorkmane (Li Bennich-Björkman) savā darbā „Valsts atbalstītie sabiedrības kritiķi”, apskatīja dažādus argumentus gan „par”, gan „pret” valsts atbalstam kultūrai un līdz ar to plašāk vispārinot – valsts intervencei kultūras jomā. Viņa minēja četras tāmas, kas rezumē galvenos argumentus. Pirmā tēma ir mākslinieciskā neatkarība. No vienas puses individuālistiskā pieeja kritizē jebkuru „valsts mecenātismu”, kas kultūras darbinieku padara par savu „vergu”. Turpretī etatisti uzskata, ka valsts atbalsts un iejaukšanās var novērst kultūras komercializācijas negatīvos efektus, ko rada nepieciešamība māksliniekiem, lai nopelnītu iztiku, pakļauties tirgus un vairākuma prasībām[5].
Izvēles brīvība ir otrā dimensija, kurā izšķirams pretnostatījums starp brīvā tirgus liberāļiem un plurālistiem. Liberāļi uzskata, ka valsts iejaukšanās kultūras sfērā nav vēlama, jo pilsoņu gaumei un viņu preferencēm ir jāvada mākslas attīstība, savukārt plurālisti uzsver, ka valsts, iejaucoties kultūrā, piemēram, sniedzot pabalstus rakstniekiem, sniedz patiesu izvēles brīvību un veicina daudzveidību kultūrā, ko apdraud tirgus vienādojošās un „pūļa tirānijas” tendences[6].
Trešā tēma ir gaumes audzināšana, kuru no vienas puses aizstāvēja agrīnie folkbildning pieejas aizstāvji no skandināvu sociāldemokrātiskajām partijām, tomēr noliedzot valsts lomu tautas apgaismošanā, jo valsts tika uztverta kā naidīgo šķiru instruments. No otras puses tautas gaumes izkopšanu aizstāvēja paternālistiskā tradīcija, kas ir hronoloģiski vēlāka un modificēta sociāldemokrātu pozīcija, kurā valsts loma kultūrā tika pamatota ar nepieciešamību audzināt pilsoņu gaumi, jo tās izkopšana veicina kritisko domāšanu, kas ir demokrātisko procesu pamatā un tādēļ ir pilsoņu interesēs[7].
Pēdējā dimensija ir nācijas intereses. Konstitucionālisti uzsver, ka valsts iejaukšanās kalpo īpašām interešu grupām – māksliniekiem, rakstniekiem, utt., bet ne visas tautas interesēm, turklāt valsts konstitūcija neparedz šādas politikas esamību, tāpēc viņi neatbalsta kultūrpolitiku kā tādu. No otras puses kultūrnacionālisti uzsver, ka valsts atbalsts kultūrai un iejaukšanās kultūras jomā, piemēram, ceļot muzejus, vairo valsts prestižu, jo tādējādi tiek veicināta kultūras izaugsme un kultūras mantojuma saglabāšanās.[8]
Manuprāt, šeit iepriekšminētās kultūrpolitikas debates dimensijas spilgti ilustrē jautājuma sarežģītību. Vai Kultūras kanona veidošana ietekmēs māksliniecisko autonomiju? Diez vai, jo liela daļa kanonizēto darbu radītāju jau ir aizgājusi aizsaulē. Turpretī jautājumi par kanonu kā faktoru, kas ietekmē izvēles brīvību, tautas gaumes audzināšanu vai nācijas intereses (lai nu kas arī tās nebūtu) ir atvērts plašām debatēm.
Atskaites punkts
Kultūras kanonu nevajadzētu izsmiet kā sovjetisku projektu vai apraudāt kā „kultūras mantojumu graujošu elementu”. To vajadzētu drīzāk skatīt kā sociālu konstruktu, kas radās Skandināvijas kultūrpolitiskās debatē, tādējādi atspoguļojot noteiktas kultūras, sociālās un politiskās vērtības un attiecīgi sociāli noteiktu priekšstatu par kultūras mantojumu. Manuprāt, debate par kultūras kanonu Latvijā pati par sevi ir apsveicama parādība. Ja kultūras mantojuma vērtības tiks debatētas tikpat spraigi arī nākotnē, tad Kultūras kanons jau ir attaisnojis savu eksistenci. Nenoliedzot, ka kanonam būtu jābūt iekļaujošam, ir svarīgi izprast, kas tieši ir šīs iekļaušanas kā vērtības pamatā – kādi konkrēti kritēriji definē izcilību. Tīri politoloģiski vēlētos atzīmēt, ka politiski neangažētu kultūras kritiķu iesaiste Dānijas kanona veidošanā vismaz radīja iespaidu par kanona tiešu neatkarību no politiskajām kaislībām, kas, manuprāt, ir vērā ņemams institucionāls arguments, lai apšaubītu tēzi, ka kanons pēc definīcijas ir nacionālisma ideoloģiju veicinošs un tāpēc izslēdzošs un netaisnīgs. Iesaku aplūkot Kultūras kanonu daudz plašākas kultūrpolitiskās debates ietvaros. Ja, vadoties pēc neoliberālisma vai radikāla postmodernisma tradīcijas, pieņemam, ka kūltūrpolitika kā valsts iejaukšanās kultūras jomā ir tikai negatīvi vērtējama parādība, tad var nonākt pie Proskurovas secinājuma, ka Kultūras kanons neapšaubāmi ir kultūras radītāja un patērētāja autonomijas destruktivizējošs faktors. Tomēr, ja mēs simpatizējam tautas apgaismošanas ideālam un aizstāvam nepieciešamību veicināt kultūras kvalitāti, plurālismu un diskusiju par kultūras mantojumu, tad, iespējams, Kultūras kanons varētu būt lietderīgs kā izejas punkts. Visbeidzot gribētu atzīmēt, ka pat, ja kritiķu sastādīts kanons var šķist paternālisma paraugs, personīgi es tomēr negribētu atstāt „latviskuma” definēšanu radikālo nacionālistu rokās.
________________________
[1] Politika.lv, 2009. gada 6. janvāris, http://www.politika.lv/index.php?id=16991
[2] “An easy introduction to the Danish cultural heritage”, dokuments lejuplādēts no Dānijas kultūras ministrijas mājaslapas http://www.kum.dk/sw37439.asp 2009. gada 21. janvārī.
[3] „Wikströms förslag väckte Kultur-Sverige”, Sydsvenskan, 10 augusti 2006, http://sydsvenskan.se/nojen/article177324.ece
[4] ”Akademien positiv till litterär kanon”, Dagens Nyheter, 26 juli 2006, http://www.dn.se/DNet/jsp/polopoly.jsp?d=2502&a=561505
[5] Bennich-Björkman (1991) Statsstödda samhällskritiker: Författarautonomi och statsstyrning i Sverige. Stockholm: Tidens förlag – 54-55.
[6] Turpat, 56.-57. lpp.
[7] Turpat, 58-59. lpp.
[8] Turpat, 60. lpp.