Ilgi nebija jāgaida – Latvijas radio attapies bankrota un, kā jau zināms no premjera Godmaņa „krīzes menedžmenta teorijām”, arī jaunu iespēju priekšā. Klusi klusais sabiedriskā radio ģenerāldirektors Semēvics prom gan, un tagad radio klusi trīc ilgās – kurš glābējs nāks vietā?
Jā, glābējs, jo, ja radio ir 800 000 latu iztrūkums, tad glābēju patiesi vajag.
Un viens tāds jau ir parādījies. Edvīns Inkēns. Viņu Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTP) esot uzrunājusi Latvijas radio ģenerāldirektora amatam. Jāteic, šai politizētajai padomei vienkārši burvīgi izdodas atrast apbrīnojami „piemērotus” kandidātus sabiedrisko mediju vadībai. Tā Latvijas televīzijai (LTV) padome piemeklēja Edgaru Kotu, un nu vairs nevienam saprātīgam un domājošam LTV skatītājam nerodas šaubas – LTV ir kļuvusi par politiķu kabatas partiju. Un nu laiks pienācis arī radio.
Inkēns. Jā, nu kas tad ir Inkēns? Formāli jau laikam tak gandrīz vai goda vīrs. Kurš gan neatceras atmodas topraidījuma Labvakar! šarmējošo trīnīšpāri – Rubenis, Inkēns, Šipkēvics. Vēl tagad tantas un onkuļi ir pārliecināti, ka šie trīs (vairāk jau, protams, Edvīns un Ojārs, jo Jānim bija piešķirta tāda trešā tēvadēla loma) vīri uz saviem pleciem iznesa Latvijas neatkarību.
Bet laiks iet. Un vēsture rāda, kuri ir un paliek goda vīri, bet kuri – zaudē tomēr savu labo slavu. Un Edvīns Inkēns diemžēl ir no tiem, kas zaudē vai, precīzāk, – jau sen ir zaudējis goda vīra oreolu. Mēs šodien varam mēģināt norobežoties no pieņēmuma, ka Labvakar! sākotnēji bija padomju varas iestāžu (čekas?) izdomāts un izauklēts raidījums. (Un tad, protams, rodas jautājums, kāpēc tieši konkrētie cilvēki bija deleģēti to veidot). Mēs varam aizmirst, ka tiesā tika skatīta lieta par Inkēna iespējamo sadarbību ar čeku. (Sadarbība pierādīta netika, taču daudzas sadarbības pierādītas nav vēl šo baltu dienu). Bet mums tomēr kopš atmodas laikiem ir mainījusies izpratne par to, kas ir un kas nav kvalitatīva un ētiska žurnālistika. Un tāpēc mēs atceramies, ka Edvīnam Inkēnam Latvijas ceļa Saeimas deputāta statuss netraucēja vienlaikus strādāt žurnālistikā un veidot LNT kādreizējo raidījumu Nedēļa. Protams, protams, formāli jau pārkāpuma nav – likums par interešu konfliktu ļāva Inkēnam paralēli deputāta pienākumiem veikt arī radošu darbu, taču šajā gadījumā Inkēns pilnīgi bija aizmirsis (visticamāk – viņam tas nekad nav bijis svarīgi) par žurnālista ētiku. Inkēns savu raidījumu būtībā izmantoja kā politiskās cīņas ieroci. Lai atceramies kaut vai „pedofilijas skandālu”. Lai atceramies kaut vai „Šķēles podu lietu”. Un vēl visus mazos un sīkos dūrieniņus, ko saviem konkurentiem ar Nedēļas starpniecību un slēpjoties aiz it kā godīga žurnālista vārda raidīja Inkēns.
Nemaz jau nerunājot par jaunākiem laikiem, kad goda vīrs Inkēns nešķīra žurnālistiku no sabiedriskajām attiecībām. Uzskatāmi tas parādījās, kad, visticamāk, ne bez kādreizējā labvakarieša Kota gādības Inkēns pirms dažiem gadiem ar neveiksmīgo raidījumu 0 pozīcija atkal atgriezās LTV. Viņu tolaik nemulsināja fakts, ka viens no raidījuma vadītājiem – Māris Plūme – vienlaikus strādā arī sabiedriskajās attiecībās. Tāpat kā Inkēnu nemulsināja un, iespējams, vēl joprojām nemulsina kopīgais mediju treniņu bizness ar žurnālisti (?) Ivetu Elksni, kas vienlaicīgi gan trenēja (vai joprojām trenē?) politiķus un amatpersonas „atsist” žurnālistu jautājumus, gan vakaros smaidot 100.pantā, iespējams, arī uztrenētajiem uzdod objektīvus (?) jautājumus, strādājot sabiedriskā medija skatītāju (vai tomēr – uztrenēto klientu-maksātāju?) labā.
Pat ja pirmajā acs uzmetienā vispārējā cinismā šķiet – ak, nu kas tad tur! Kāda tur mūslaiku nozagtās valsts un krīzes apstākļos ētika?! Nieks! Un tomēr. Tomēr. Man diskomforta sajūtu raisa tas, ka sabiedriskā medija vadītāja amatam tiek uzrunāts cilvēks, kam ir sveši vai nesvarīgi profesionālie ētikas un kvalitatīvas un objektīvas žurnālistikas principi. Normālā pasaulē viens no sabiedriskā medija vadītāja pamatkritērijiem – neapšaubāma reputācija bez nevienas šaubu ēnas. Latvija, protams, šajā brīdī nav normāla valsts. Latvijā, protams, neviens ne brīnīsies, ne vēl jo mazāk protestēs pret to, ka par iespējamo sabiedriskā radio ģenerāldirektoru tiek minēts cilvēks, kurš ar savu darbību faktiski jau ir pierādījis, ka no atmodas laika „gaišā” tēla ir iekritis dziļi, dziļi apēnotā šaubu un neuzticības bedrē. Es kā nodokļu maksātāja un sabiedriskā radio klausītāja protestēju pret pieļāvumu, ka šāda persona varētu vadīt Latvijas radio.
Bet tā pavisam noteikti nedomā politizētā NRTP, kuras priekšsēdētāju Ābramu Kleckinu aizēno kaut vai tikai relatīvi nesenais cenzūras skandāls, liedzot LTV7 demonstrēt filmu Putina sistēma. Ne Kleckins, ne viņa vadītā politiķu kabatas padome nav morāli tiesīga lemt par sabiedrisko mediju vadītājiem. Vēl jo īpaši – ja radio ģenerāldirektoru tagad šīs partiju raustītās marionetes vēlētos iecelt bez konkursa. Nesenā pagātne par bezkonkursu neliecina neko labu – tā jau NRTP klusi un bez konkursa amatā iecēla “vienkārši labu cilvēku un goda vīru” Aigaru Semēvicu, kurš nu savas nekompetences dēļ ir izsviests sabiedrisko mediju vēstures, atvainojiet, miskastē.
Inkēns būs glābējs? Varbūt. Jo viņu atbalstīs senais atmodas cīņu biedrs premjers Godmanis. Ja par Inkēnu nobalsos NRTP, tad, pat nezinot, kādus ‘lielākā vai mazākā” epitetus Inkēnam varētu būt veltījis mākoņtēvs, varam būt droši – LŠŠ koalīcijai viņš ir izdevīgs. Bet vai paši radio cilvēki pieļaus šādu iespējamo vadītāju? Vai nebaidīsies no iespējamās politiskās kontroles, kas varētu izpausties caur kādreizējo LC biedru Inkēnu? Pat ja formāli Inkēns patlaban nedarbojas hibrīdpartijā LPP/LC, senās korporatīvās saites nesairst, tās vienkārši ir, un Latvijas bijušo un esošo politiķu un partijām pietuvinātu cilvēku domāšanā šādām saitēm ir milzīga nozīme, milzīga ietekme. Īpaši – pirms gaidāmajām plānotajām un, iespējams, ārkārtas vēlēšanām.
Tāpēc tagad vissaprātīgākais variants būtu par sabiedriskā radio vadītāju meklēt ar veco „atmodas un politbiznesa nomenklatūru”, vecajām saitēm nesasietu cilvēku, kuram būtu izpratne gan par sabiedriskā medija būtību, gan par finansēm un menedžmentu. Tikai, visticamāk, NRTP marionetēm un viņu diedziņu raustītājiem politiķiem šāds kandidāts (labāk – vairāki, lai ir no kā izvēlēties) nav izdevīgi. Tāpēc tagad bumba ir Latvijas radio drosmīgāko darbinieku un arī pārējo cunftes brāļu – vēl nenopirkto Latvijas žurnālistu – rokās. Kā un vai mēs spēsim pasargāt sabiedrisko radio no politiskās pakļaušanas? Lūk, pašreizējos mediju krīzes apstākļos man uz šo jautājumu cerīgas atbildes nav.