Foto: Aivars Liepiņš
Pēdējā laikā daudzas Eiropas valstu valdības nosliekušās par labu labējam populismam, lai neteiktu ekstrēmismam. Daļa no šiem panākumiem balstās uz vēršanos pret valdošajām aprindām, “veco zēnu” sakaru saraušanu.
Divas dienas seminārā Rīgā par ekstrēmisma apkarošanu pieredzē dalījās Centrālās un Austrumeiropas valstu pārstāvji. Kādi ir jūsu secinājumi par “ekstrēmisma seju” jaunajās Eiropas demokrātijās?
Šis patiešām ir pirmais mēģinājums savest vienkopus desmit Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstu pieredzi. Tāpēc tas ir ļoti aizraujoši uzklausīt atšķirīgo un tajā pašā laikā ļoti līdzīgo pieredzi ar labējā spārna ekstrēmismu.
Taču viena no problēmām ir definēt, ko uzskatām par labējā spārna ekstrēmistiem. Noteiktā pakāpē cilvēki jēdzienu “ekstrēmisms” ir nomainījuši pret jaunu, šobrīd ES ļoti populāru jēdzienu “populisms”. Zem šī nosaukuma jūs varat saprast plašākas kustības, kas jau iekļāvušās lielo ES partiju darbības virzienā. Viņi, iespējams, ir līdzīgi skinhediem, tādi neonacistiski noskaņoti jaunieši.
Bet vai jūs konstatējāt, kāda ir situācija Centrālās un Austrumeiropas valstīs?
Ir daudz dažādu iemeslu šādu galēji labēju partiju eksistencei. Taču var redzēt, ka daudzās valstīs tikai neliela daļa iedzīvotāju tajās patiešām iesaistās.
Esmu pazīstams ar Slovēnijas pieredzi. Tur šādās aktivitātēs piedalās tikai nedaudzi jaunieši. Ja iedziļinās detaļās, var uzzināt, ka viņi to nedara ideoloģisku iemeslu un neonacistisku uzskatu dēļ. Viņi iesaistās varbūt kaut kādu piedzīvojumu dēļ.
Manuprāt, ir iespējams panākt, lai cilvēki atteiktos no līdzdalības šādās grupās. Ja tiek piedāvāta jauna vide, jauns aktivitāšu lauks un jauna sevis izpratne, tad daudzos gadījumos var veikt ievērojamas pārmaiņas. Te es saskatu līdzīgu situāciju ar neonacistu kustībām Zviedrijas dienvidos. Tur šo grupu nav īpaši daudz, taču tās atrodas mazos ciematos, mazās pilsētās. Sadarbojoties skolotājiem, vecāku asociācijām un citām grupām, dažos gadījumos – kā Vācijā ar spēcīgu policijas, Iekšlietu ministrijas līdzdalību – cilvēki tiek pārorientēti. Zviedrijā, piemēram, dažu gadu laikā vairāk nekā 100 jaunieši ir atteikušies no šāda dzīvesveida.
Jāpiemin vēl viens interesants atklājums, ar kuru iepazīstināja Slovēnijas pārstāve. Viņa divus gadus kā pētniece atklāti novēroja labējā spārna skinhedu grupu dzīvi un atklāja, ka galvenais kopsaucējs vairumam tās dalībnieku bija nelaimīga privātā dzīve. Viņi bija vai nu slimi, atkarīgi no narkotikām, vai nāca no izjukušām ģimenēm. Šī pētniece izveidoja indeksu, lai noteiktu visu šo dažādo cēloņu atbilstību. Atklājās ļoti augsta korelācija starp iesaistīšanos šajā grupā un negatīvo dzīves pieredzi.
Vai ir vēl citi iemesli ekstrēmisma pieaugumam Eiropas valstīs?
Iemeslu ir daudz. Dažos gadījumos cilvēki domā par zaudēto pagātni un cenšas atkal izveidot kaut kādu ideālu savas nācijas ainu. Citos gadījumos viņi nespēj samierināties ar globalizāciju un citu valstu pārstāvju ierašanos Eiropas valstīs. Ir vērojams, ka globalizācija daudzas no bijušajām emigrācijas valstīm pārvērš par imigrācijas valstīm. Daudzas ES kandidātvalstis agrāk vai vēlāk kļūs par ES ārējo robežu. Tāpēc pastiprināsies izjūta, ka valstī cenšas iebraukt aizvien vairāk imigrantu. Tas var radīt satraukumu, ksenofobiju, stimulējot atsevišķus politiķus padarīt imigrantus par grēkāžiem, no kuriem jāatbrīvojas.
Jāņem vērā tas, ka ES jau šobrīd ir ļoti daudznacionāla un līdz ar paplašināšanos tās nacionālais sastāvs kļūs vēl krāsaināks. Vai šādas attīstības ietekmē sagaidāmi vēl lielāki ekstrēmisma uzplūdi?
Uz šo jautājumu grūti atbildēt. Pēdējā laikā daudzas ES dalībvalstu valdības nosliekušās par labu labējam populismam, lai neteiktu ekstrēmismam. Ir gan Pima Fortoina gadījums, gan Lepēna, gan Haidera. Šo sarakstu vēl varētu turpināt. Manā izpratnē, daļu panākumu šīm partijām varēja dot pret imigrantiem un ārzemniekiem vērstā retorika. Taču daudzos gadījumos šī ir tikai monētas viena puse. Daudzās ES dalībvalstīs valdības pie varas bija vairākas desmitgades, tās veidoja plašas koalīcijas, un inovācijas gars bija zudis. Tāpēc, manuprāt, daļa no labējā spārna ekstrēmistu panākumiem balstās uz vēršanos pret valdošajām aprindām, “veco zēnu” sakaru saraušanu un svaigu vēsmu iepludināšanu esošajā situācijā. Tas ir atraktīvi. Piemēram, Austrijā vairāk nekā 35% jauniešu balsoja par Haideru. Patiesībā arī 45% no tradicionālās darba šķiras balsoja par Haideru, un tikai 40% – balsoja par tradicionālajiem sociāldemokrātiem.
Kā Eiropā mainījās situācija pēc pagājušā gada 11.septembra? Vai bailes no musulmaņiem izpaudās vardarbīgā veidā?
Eiropas rasisma un ksenofobijas monitoringa centrs nekavējoties nākamajā dienā pēc 11.septembra sāka apskatīt situāciju visās piecpadsmit dalībvalstīs. Interesants bija atklājums, ka agresija un vardarbība bija vērsta ne tikai pret musulmaņiem, bet arī pret cilvēkiem ar bārdām, galvas segām, daudzos gadījumos jaunām sievietēm un cilvēkiem ar turbāniem. Pēc trīs, četriem mēnešiem bija vērojams tas, ka Tuvo Austrumu notikumu ietekmē situācija mainās. Īpaši Francijā un Beļģijā par upuriem kļūst ebreji, ebreju kopienas un īpašumi. Veļas jauns vajāšanas vilnis, taču pret citiem upuriem, un vainīgie ir citi. Daudzos gadījumos Francijā vajāšanā vainojami paši musulmaņi.
Kā šo situāciju ietekmē masu mediji?
Vairumā gadījumu sabiedriskās domas veidotāji uzvedās ļoti, ļoti atbildīgi. Pat Itālijas gadījumā, kur Berluskoni sākumā izteicās pret musulmaņiem. Manuprāt, viņš ir izlabojis savu paziņojumu un uzaicinājis visas lielās reliģiskās grupas uz tikšanos. Var teikt, ka vairums sabiedriskās domas veidotāju paveica ļoti labu darbu, reaģējot piemēroti un ļoti nopietni.
Pastāv viedoklis, ka mūsdienās TV, kino un datorspēlēs redzamā vardarbība ietekmē cilvēku uzvedību. Vai šāda vardarbības propaganda iespaido arī attiecības starp dažādām sabiedrības grupām un tautību pārstāvjiem?
Atsevišķas datorspēles ir vērstas pret noteiktām upuru grupām, un dažas no tām patiešām ir nacistu spēles. Taču par laimi daudzās ES valstīs šādas spēles vairs nav atļautas un tiks konfiscētas. No otras puses, nedomāju, ka cilvēki patiešām mācītos no datorspēlēm. Ja sociālā vide ir normāla, cilvēki neizrāda augstu agresiju tikai datorspēļu lietošanas dēļ. Manuprāt, tās varbūt ietekmē kopējo agresijas līmeni sabiedrībā, taču ne jau īpašu vēršanos pret noteiktām grupām.
Nesen portāls politika.lv uzdeva jautājumu par visizplatītākajiem neiecietības iemesliem un vairums lasītāju atbildēja, ka tā ir tautība un seksuālā orientācija. Kā jūs raksturotu situāciju Rietumeiropā? Kādas ir izplatītākās diskriminācijas pazīmes?
Eiropas Komisija ir pieņēmusi direktīvu pret jebkādām diskriminācijas formām noteiktu pazīmju dēļ. ES dibināšanas līgums noteic, ka seksuālā orientācija nedrīkst būt diskriminācijas iemesls. Grūtības sagādā tas, ka atsevišķās tradicionālās kopienās cilvēki nav gatavi šo jautājumu risināt. Tāpat likumdošana uzreiz nesniedz garantijas pret kaut kādas spriedzes parādīšanos.
Cik izplatīts ir ekstrēmisms Eiropā, ja to vērtē globālā kontekstā?
Pastāv problēma, kā to noteikt. Ja skatās, piemēram, uz antisemītisma izpausmēm, man prātā ir salīdzinājums starp ASV un ES valstīm. Vērojams, ka antisemītiski izlēcieni ASV kopš 1996.gada vienmērīgi samazinās. Kaut gan pēc 11.septembra tika izplatīti moderni mīti, ka par uzbrukumiem atbildīgi ebreji – šāds uzskats amerikāņu sabiedrībā nepastāvēja. Savukārt Francijā un citās valstīs var vērot antisemītisma uzplūdus. Taču dažas pazīmes norāda, ka tos, iespējams, rada minoritātes, pēdējo mēnešu laikā agresīvi vēršoties pret ebrejiem. Mēs ceram, ka līdz ar Tuvo Austrumu konflikta atrisinājumu noplaks arī visa šī vardarbība.
Kādas ir jūsu prognozes nākotnei?
Manuprāt, ekstrēmistu potenciāls ir samērā ierobežots. Mēs esam uzdevuši šādus jautājumus – vai visiem ārzemniekiem un arī viņu šeit dzimušajiem bērniem būtu jāatstāj ES? Redzams, ka šādam viedoklim piekrīt vidēji 14% iedzīvotāju. Protams, šie dati dažādās valstīs atšķiras, un tie mainās arī atkarībā no respondentu izglītības līmeņa. Vienmēr vērojams tas, ka augsta izglītība ir saistīta ar augstāku toleranci. Var teikt, ka izglītības līmenis celsies un tāpēc agresija varētu samazināties. No otras puses, mēs zinām, ka līdz ar ES paplašināšanos radīsies vēl lielāka tautību daudzveidība. Ja nevalstiskās organizācijas, manuprāt, ļoti svarīgi aktieri tādu problēmu kā ksenofobija risināšanā, sadarbosies ar minoritāšu organizācijām, un minoritāšu pārstāvji vairāk parādīsies masu medijos, skolās, policijā, ja mēs spersim atbilstošus soļus, situācija varētu būt diezgan līdzsvarota un nākotnē nevajadzētu rasties jauniem satraucošiem procesiem.
Eiropas Politikas zinātnes apvienība
Eiropas Rasisma un ksenofobijas monitoringa (uzraudzības) centrs