Turpinām debašu sēriju, kurā uz 12.Saeimu kandidējošo sarakstu pārstāvji aizstāv savā priekšvēlēšanu programmā paustos solījumus.

Pret-argumentus izvirzījis un paskaidrojumus lūdzis portāls tautasvara.lv.

Par-argumentus (atspēkojumus) un skaidrojumus sniedzis saraksta “Brīvība” Rīgas apbabala kandidāts Anrijs Aumalis (ja aizvien ir kādas neskaidrības, uzdotiet jautājumus partijai: http://tautasvara.lv/user/11 vai kandidātam: http://gudrasgalvas.lv/kandidats/anrijs_aumalis.

Kā redzams, šī debate ir nepabeigta, tikai iesākta. Un ikviens var to turpināt, pievienojot savējos, atspēkojot vai uzlabojot citu par/pret argumentus šajā viki-debašu vietnē: http://tautasvara.lv/node/156/argumenti.

Saraksta “Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām” priekšvēlēšanu programmā pausto solījumu izvērtējums

Jāpaskaidro: Vai vērtība “cilvēks” nozīmē lielāku iedzīvotāju skaitu vai iedzīvotāju vidējo laimes pašvērtējumu, vai abu iepriekšminēto reizinājumu, vai vēl kādu citu izmērāmu rādītāju?
Skaidrojums: Nav izmērāmu lielumu. Šis ir princips, kurš jāpielieto, vērtējot esošās vai jaunas idejas un principus. Viens piemērs: vai iestāde (slimnīca, VID vai ministrija) strādā „savās“ interesēs, kā „viņiem“ ērtāk, vai tomēr darbojas pēc principa, lai ērtāk „klientam“ – cilvēkam.

Jāpaskaidro: Teju jebkurā kapitālistiskā saimniekošanas sistēmā valsts galvenais uzdevums ir rūpēties par tiem, kas nespēj paši par sevi parūpēties, bet ar ko tas atšķiras no pašreizējās sistēmas – vai ar to jāsaprot, ka valsts loma cilvēku dzīvē jāsamazina vēl vairāk, ietverot tikai šo funkciju un varbūt vēl kādu (nosauciet)?
Skaidrojums: Arī šis ir princips lēmumu pieņemšanai. Praksē tas nozīmē dažādas lietas. Viens piemērs – līdz racionāla līmenim samazināt birokrātiju, kas attiecas uz uzņēmumiem (t.i. – neprasīt uzņēmumiem izpildīt neko lieku, neefektīvu). Savukārt no otras puses – sniegt pēc iespējas pilnu atbalstu bērniem, pensionāriem, kā arī fiziski/garīgi nespējīgiem. Tomēr šeit ir svarīgs priekšnoteikums – kopīgi ar iedzīvotājiem izdiskutēt, kāds būs tas kopīgais atbalsta līmenis, kā arī – cik ilgā laikā tas sasniedzams (jo visticamāk, uzreiz šāds pilna līmeņa atbalsts būs ļoti dārgs).

Jāpaskaidro: Par minimālo mēnešalgu 235.66€ (uz rokas) jau tagad var nomaksāt lētus rēķinus (lētākā, visticamāk, komunālā dzīvokļa īre, lētākie komunālie pakalpojumi vai pašu organizēta apkure, remonts, tīrīšana, lētākā pārtika utt.). Vai ar to domāts iztikas minimums uz katru mājsaimniecības locekli?
Skaidrojums: Nav runa par iztikas minimumu, bet par pienācīga līmeņa dzīvi. To varētu salīdzināt ar tik „mīļo“ Eiropas Savienības vidējo – cik mums ir vidējā darbaspēka ražība, salīdzinot ar ES, tik arī būtu jābūt vidējai darba algai, salīdzinot ar ES.

Pret: Tiek ignorēts fakts, ka dažādām tautībām ir savstarpēji nesavienojami viedokļi par valsts attīstību, piemēram, viena vai divas valsts valodas, integrācija ES vai NVS, aizsardzība ar NATO vai Krievijas palīdzību. (Avots: http://www.biss.soc.lv/downloads/publications/pils_apzina.pdf)
Par: Fakts tiek nevis ignorēts, bet tieši akceptēts – mūsu uzskats, ka šādi nesavienojami viedokļi ir jācenšas tuvināt un izlīdzināt. Un pie tā ir nopietni jāstrādā.
Tomēr saprotam, ka pilnīgi vienmēr pastāvēs radikālie viedokļi, kuri nekad nebūs samierināmi. Taču mūsu uzdevums ir, lai skaitliskā ziņā šo viedokļu pārstāvji vienmēr būtu aizvien mazāk un mazāk, lai minimizētu dažādu provokāciju iespējas.

Jāpaskaidro: Jau šobrīd visiem pēc neatkarības Latvijā dzimušajiem pienākas pilsonība, ja viņi to vēlas.
Skaidrojums: Pēc analoģijas Jums bija jānorāda, ka „kļūda“ ir arī pie teikuma „Valsts valoda – latviešu valoda“. Bet ja pēc būtības – šeit mēs paužam, skaidrojam savu nostāju pilsonības jautājumos. (Arī citas lietas programmā ir tādas, kuras šobrīd ievieš vai grasās, vai sola ieviest – mēs nepretendējam uz jaunām lietām, bet paužam savu nostāju un atbalstu, kā arī, lai zināms, ka nemēģināsim tās mainīt.)

Pret: Mažoritāri ievēlēti deputāti vairāk motivēti līdz pēdējam cīnīties par sava elektorāta interesēm, nevis darboties komandā vismaz partijas vai koalīcijas elektorāta kopējās interesēs.
Par: Piekrītot jūsu komentāram – tas tiešām ir viens no riska momentiem – taču ar šādu risinājumu, domājam, „tauta“ un „tautas kalps“ būs tuvāki viens otram, vairāk runās savā starpā. Jo ja tiek pieņemti nepopulāri lēmumi, tad šādā konstrukcijā deputāts būs tieši ieinteresēts skaidrot un stāstīt saviem vēlētājiem.

Pret: Ja deputāta atsaukšanas procedūra ir pārāk ātra un vienkārša, piemēram, nobalsojot internetā ar internetbankas autorizāciju vai bez iepriekšējas parakstu vākšanas barjeras, tad tiek radīta nepārtraukta priekšvēlēšanu gaisotne, apgrūtinot nepopulāru lēmumu pieņemšanu, kas varētu dot labumu tikai ilgtermiņā (piemēram, pensionēšanās vecumu nekad nebūtu iespējams paaugstināt pie šādas sistēmas, pat ja cilvēki būtu veselāki un dzīvotu daudz ilgāk, bet arī radītu lielāku slogu uz sociālo budžetu).
Par: Jūs pārāk pieķeraties tehniskām detaļām, aizejot versijās, kas sākas ar „ja…“. Deputāta atsaukšana var risināt situācijas, kāda bija ar „slaveno“ Kabanova kungu, piemēram. Tajā pašā laikā – arī šī konstrukcija rosinās deputātus vairāk skaidrot un runāt par pieņemtajiem lēmumiem. Mums ir jāmaina pieeja no „katrs sev izplēst pēc iespējas vairāk“ uz – „cenšamies un strādājam kopējā labuma pēc“.

Pret: Aizliegums vēlētām (vai tikai?) amatpersonām kandidēt vairāk par 2 termiņiem ierobežo vēlētāju izvēli un liedz vispieredzējušākajiem kandidātiem turpināt augt un izmantot savu pieredzi valsts pārvaldes darbā (tad jau arī jebkurā uzņēmumā visus darbiniekus ar 8 un vairāk gadu stāžu jāatlaiž).
Par: Termiņu ierobežojums tiktu attiecināts arī uz ieceltām (MK, ministrijas) valsts amatpersonām, piemēram, pārraudzības iestāžu vadītājiem. Uzskatām, ka svaigs skats no malas un jauni risinājumi uzlabos lēmumu pieņemšanu, kā arī izpildvaru. Divi termiņi, caurmērā 8 gadi tomēr ir pietiekami ilgs laiks paaudžu nomaiņai. Palielināta rotācija ir viens no veidiem kā mazināt „mēs“ un „viņi“ attieksmi, kāda mums sabiedrībā valda. Turklāt augsti kvalificēta profesionāļa darbība pēc 2 termiņiem ir iespējama savas jomas ministrijā, iestādē vai privātstruktūrās.

Pret: Latvijai pašai neatmaksājas ieguldīt savus līdzekļus robežsardzē, ja vien tā tic brīvai tirdzniecībai starp valstīm (kas arī ir ES un PTO mērķis). Protams, nevienādās akcīzes nodokļa likmes pārsvērtu daļu pircēju no legālajiem akcīzes preču tirgotājiem uz nelegālajiem, bet jau tagad starp ES dalībvalstīm ir krasi atšķirīgas akcīzes nodokļa likmes. Un pat bez apsargātām robežām kontrabandas akcīzes preces veido mazāko daļu patēriņa, jo pa bezceļiem pāri robežai var pārvest tikai nelielas kravas (daudz nozīmīgāks konkurents būtu pašmāju nelegālie akcīzes preču ražotāji). No akcizētajām precēm Latvijā ražo tikai alkoholu.
Par: Uzskatām, ka valsts robeža ir viens no pamat-atribūtiem suverēnai valstij, ja aiz robežas ir nevis mūsu savienības kaimiņš, bet nesaprotams/grūti prognozējams kaimiņš. Savukārt finansējums kā ES ārējai robežai tiešām papildus var būt piesaistīts no ES. Ilustrācijai – arī šobrīd Latvija iegulda gan robežsardzē, gan muitā, gan citos dienestos, kas strādā uz valsts ārējās robežas. Tikai daļa no inventāra un tehniskajiem līdzekļiem tiek iegādāta par ES finanšu līdzekļiem, pārējo sedz valsts budžets. Uz robežas esošajiem dienestiem ir jābūt izglītotiem/zinošiem, jāsaņem adekvāts atalgojums, pretī prasot godprātīgu attieksmi un kvalitatīvu pienākumu veikšanu, jo šobrīd ar „godīgumu“ un „kvalitāti“ ir tā, kā ir.
Pret: Savukārt nelegālā migrācija skartu valstis ar augstu labklājību (ne Latviju, kura nebūtu šo migrantu galamērķis).

Pret: Jau šobrīd iekšlietu struktūrām atvēl tik lielus līdzekļus, cik valsts budžets var atļauties (pretējā gadījumā sanāktu atņemt citām nozarēm), un pretim iegūta tik augstas kvalitātes darbinieki, cik par šādu tirgus cenu var nopirkt.
Par: Pirmo Pret-argumentu nesaprotam, jo mēs domājam, ka šobrīd atalgojums ir par zemu.
Pret: Ja mērķis ar šo soli ir samazināt noziedzību, tad tas nav pats efektīvākais solis. Efektīvāk būtu nodrošināt ikvienam laika pavadīšanas iespējas darbā, skolā, sportā, izklaidē. Bet, iespējams, visefektīvākais un kuriozākais noziedzības apkarotājs pašas riskantākās grupas – jaunu vīriešu vidū ir datora izklaides, kas samazinājis laiku, kad tie atrodas sabiedrībā un apdraud citus (http://papers.ssrn.com/sol3/papers.cfm?abstract_id=1804959).
Par: Otrs Pret-arguments ir ļoti laba preventīva pieeja, bet mēs domājam, ka jebkurā gadījumā iekšlietu struktūras būs vajadzīgas, un ja gribam labu dienestu/pakalpojumu – atalgojumam ir jābūt labam. Varbūt labākai izpratnei jāatzīmē – iekšlietu struktūras šeit lietotas plašākā nozīme, un ietver arī tos dienestus/organizācijas, kas rūpējas par partiju finanšu kontroli, korupcijas novēršanu, smagajiem noziegumiem, utt.

Jāpaskaidro: Kuras ministrijas būtu likvidējamas un kuras nozares būtu izņemamas no valsts kompetences?
Skaidrojums: Uzskatām, ka varētu apvienot Ekonomikas un Finanšu ministriju un arī Satiksmes ministriju. Tāpat, iespējams apvienot Labklājības un Veselības ministriju, izvērtēt Vides un reģionālās attīstības ministrijas sadali starp Zemkopības un Ekonomikas ministrijām. Savukārt ierēdņu skaita samazinājums ieviešams, ja tiek mazināta kopējā birokrātija, kas šobrīd kavē efektīvu darbu, bet darba kvalitātes uzlabošana saistīta ar atalgojumu un atbildības noteikšanu par katru paveikto darbu, t.i., katrs vizētais vai parakstītais dokuments nozīmē solidāras atbildības, tai skaitā, finansiālas, iestāšanos.

Jāpaskaidro: Vai ierēdņiem kriminālatbildība draud tikai par kriminālām darbībām (šāda sistēma eksistē jau šobrīd), vai arī par kļūdainiem vai strīdīgiem lēmumiem (piemēram, “Parex” bankas nacionalizācija). Bet tādā gadījumā ierēdņi vienlīdz dāsni jāapbalvo arī par veiksmīgiem lēmumiem. Citādi tik riskantā amatā neviens nevēlēsies strādāt.
Skaidrojums: Uz papīra atbildība it kā ir. Bet praksē ir ārkārtīgi maz gadījumu, kad to sajūtam. Atbildība nosakāma par katru paveikto darbu, t.i., katrs izstrādātais, vizētais vai parakstītais dokuments nozīmē solidāras atbildības, tai skaitā, finansiālas, iestāšanos. Kontroles uzlabošanai nepieciešams noteikt Valsts kontrolei reālus varas instrumentus (uzdot/apturēt rīcību/bezdarbību), nevis tikai ziņošanas funkciju.

Jāpaskaidro: Ko nozīmē “efektīva” un kā plānots to sasniegt?
Skaidrojums: Efektīva pirmām kārtām nozīmē – ātra, bet dažādām novilcināšanas iespējām. Šo varam panākt ar tiesnešu skaita palielināšanu Rīgas reģiona tiesās, kā arī novēršot, ierobežojot tiesu atlikšanas iespējas „neinformētības“, „slimību“ un „neierašanās“ dēļ.

Pret: Utopisks mērķis, kas vēl nav izdevies nevienai valstij – padarīt sarežģītu normu kopumu visiem saprotamu, kur nu vēl vienādi saprotamu. Daudz efektīvāk būtu šim mērķim tuvoties, atceļot daudzas nevajadzīgās normas, kā rezultātā cilvēki paši pieņemtu un lēmumus un risinātu savstarpējās attiecības it kā vienkāršāk un praktiskāk, bet bieži vien ar vēl atšķirīgāku izpratni, kur panākams kompromiss (ja vien šī partija tic minimālai regulēšanai, pretstatā tēvišķai valsts lomai, kur regulēts katrs sīkākais dzīves aspekts).
Par: Nekad nebūs skaidrs pilnīgi visiem, piekrītam. Taču šis ir no principiem, kā veidot turpmākos likumdošanas aktus – maksimāli vienkārši un skaidri uzrakstot. Par regulācijām – uzskatām, ka vajadzētu censties no visu iespējamo situāciju apraksta pāriet uz principu aprakstu, kas dod vadlīnijas kā pieņemt lēmumu.

Nav pretargumentu.

Jāpaskaidro: Vai atbildīgi arī par to, par ko nemaz nav balsojuši? Un kādā veidā viņiem tiks prasīta šī atbildība?
Skaidrojums: Jāsāk ar lielajām lietām – ir pietiekami daudz faktu un Saeimas stenogrammu, kas par ko balsojis. Atbildība – atkarībā no situācijas, sākot no kriminālas līdz tikai publiskai vainas atzīšanai. Arī tie, kuri balsojuši „atturoties“ ir solidāri atbildīgi par paveikto, kā arī sava atbildības daļa ir jāuzņemas tiem, kuri izpildīja (izpildvarai) acīmredzamus Latvijas iedzīvotājiem apstākļus pasliktinošus lēmumus.

Jāpaskaidro: Jau sen 90. gadu privatizācijas organizētāji vairs nekontrolē tiesu varu un būtu jau sen taisnīgi notiesāti, ja vien viņi nebūtu darbojušies tā laika likumu ietvaros un nebūtu noslēpuši visas nelikumību pēdas.
Skaidrojums: Ja arī iestājies noilgums vai kā citādi nav tiešas kriminālas vai administratīvas atbildības, jebkurā gadījumā uzskatām, ka ir vērts publiski atklāt, ko kurš un kā ir darījis faktiski un ko tajā pašā laikā stāstījis vai pārstāvējis publiski. Lai tauta zina savus „varoņus“. Arī tas būs taisnīgs sasniegums un uzlabos savstarpēju un atklātu komunikāciju.

Jāpaskaidro: Kādā veidā viņiem tiks prasīta šī atbildība?
Skaidrojums: Uzsvars ir uz to, ka atbildība sāks tikta prasīt. Nevis kā šobrīd – it kā vainīgos var atrast, bet neviens neķeras šādiem jautājumiem klāt. Atbildība nosakāma par katru paveikto darbu, t.i., ierēdnim katrs izstrādātais, vizētais vai parakstītais dokuments nozīmē solidāras atbildības, tai skaitā, finansiālas, iestāšanos, bet iedzīvotājam – likumu neievērošana vai apzināta krāpšanās nozīmē tiešas sekas un attiecīgus ierobežojumus.

Pret: Nav jēgas skolai izvēlēties šauru novirzienu, piemēram, mūziku, ja attiecīgajā teritorijā tā ir vienīgā skola un tajā tāpat iet visi bez šķirošanas. Tērējot šīs skolas budžetu tieši mūzikai, tiek nepamatoti diskriminēti 95% šīs skolas skolēnu, kuriem mūzika nav prioritāte. Skolu specializācija ir jēgpilna lielās pilsētās ar daudzām skolām, starp kurām var izvēlēties sev tīkamāko, bet laukos specializāciju var realizēt tikai pa klasēm un pulciņiem atbilstoši specializēties gribētāju skaitam. Jau šobrīd skolas praktizē specializāciju pat mazliet vairāk, nekā tas atbilstu visu skolēnu dažādajām interesēm.
Par: Domājam, ka talantīgiem bērniem ir vērts veidot internātskolas. Protams, jebkurā gadījumā saglabāsies vispārīgās skolas. Katras valdības iesāktā izglītības reforma mēdz tikt aizstāta ar nākamās valdības reformu, kas, kā ierasts, atšķiras no iepriekšējās. Turklāt neviena no tām netiek pabeigta. Varbūt ir nosakāmi pamatprincipi, un katra nākamā valdība maina ceļus, kā tos panākt, bet nemaina principus.

Pret: Apdāvinātie bērni arī paši gluži dabiski cenšas izvēlēties labākās skolas savā reģionā (un šīs reģionālās skolas arī ieņem augstas vietas visas Latvijas skolēnu olimpiāžu rezultātu rangos).
Pret: Savukārt profesionālo skolu, piemēram, veterināru tehnikumu nav jēga veidot Smiltenē, ja visā Latvijā kopā plānots ik gadu sagatavot tikai 100 jaunos veterinārus un 50% no skolēniem būtu Rīgas reģiona iedzīvotāji. Tikai populārās nozarēs, piemēram: celtniecībā un lauksaimniecībā, skolēnu skaits būs pietiekams, lai katrā reģionā veidotu pa savai skolai, un arī tad – reģionu centros, lai vairumam skolēnu un pasniedzēju atrastos tuvāk dzīvesvietai un neradītu speciālistu pārprodukciju mazapdzīvotā nostūrī bez darbavietām. Vēl labāk būtu katrā skolā veidot atsevišķas profesionālās klases dažādās nozarēs (ko vismaz profesionālās skolas mūsdienās arī dara), ciktāl iespējams nodrošināt praktisko darbu materiālus.
Par: Skatīt iepriekšējo komentāru!

Jāpaskaidro: Kādā veidā un brīvprātīgā vai piespiedu kārtā?
Skaidrojums: Gan – gan. Piemēram, jāpārveido skolu fizkultūras programma, rūpējoties par vispusīgu attīstību, kā arī jāizglīto vecāki, par fiziskā ķermeņa un tā kondīcijas ārkārtīgi lielo ietekmi uz veselību un visu dzīves kvalitāti. Ir jāizvērtē, vai skolās fiziskās audzināšanas vērtējumu neizteikt atzīmju veidā, bet veidot kā „ieskaitīts/neieskaitīts“ sistēmu, tādā veidā samazinot ārsta atbrīvojumu īpatsvaru, kas šobrīd tuvojas 50% no skolēnu skaita.

Nav pretargumentu.

Jāpaskaidro: Vai profesijām tikai valsts sektorā vai arī profesijām privātsektorā, kas valstij atnes nodokļu ieņēmumus? Un kā tiks nodrošināts, ka pēc profesionālās izglītības iegūšanas absolvents arī paliks strādāt valstij nepieciešamajā darbā, nevis pieņems kādu citu ienesīgāku darba piedāvājumu Latvijā vai ārzemēs.
Skaidrojums: Ar problēmām atrast ienesīgu darbu profesijās, kas ir pieprasītas, nevajadzētu saskarties. Savukārt, par to, kādas profesijas ir nepieciešamas (ir/būs pieprasītas), valstij, uzņēmējiem un citām iesaistītām pusēm ir jāvienojas, stratēģiski domājot par nākotni. Privātais sektors vienmēr prot straujāk piemēroties, taču privātais sektors bieži vien ir arī tuvredzīgāks, jo meklē ātru peļņu. Tāpēc vienošanās panākama starp visām pusēm.

Pret: Ārsta komercinteresēs ir sniegt pacientam pozitīvu ārstēšanas rezultātu, lai pacients ieteiktu šo ārstu arī paziņām. Arī praksē novērojams, ka iedzīvotāji, kas to var atļauties, dod priekšroku privātajai (uz komercinteresēm balstītai) medicīnai, nevis valsts medicīnai. Un valsts (uz komercinteresēm nebalstīta) medicīna jau tagad ir pieejama visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Par: Patiesībā bieži vien ārstam daudz izdevīgāk/ienesīgāk ir pārdot konkrētās zāles no konkrētā ražotāja/izplatītāja, turklāt – pārdot zāles nevis vienreiz, bet ilgā periodā. Ciniski runājot – nodrošināt sev ilgtermiņa „klientu“, nevis ātri izārstēt un viss. Privātai medicīnai dod priekšroku divu iemeslu dēļ – tā ir ātra (nav vai nav tik garu rindu), kā arī bieži vien – atalgojuma dēļ – labākie speciālisti pārgājuši privātajā praksē. Problēma, kā jau paši minat – to var atļauties tikai daļa cilvēku. Tāpēc mēs uzskatām, ka jādomā un jārīkojas, lai valsts medicīna būtu tikpat augstā līmenī kā privātā un – tikpat svarīgi – lai rindas būtu sapratīgas.
Tikpat svarīgi mums šķiet, ka ārsts savu privātpraksi darba laikā valsts medicīnas iestādē nedrīkst savienot ar savu privātpraksi, t.i., privātpraksē var pieņemt tikai ārpus darba laika vai brīvajā laikā, līdzīgi kā šobrīd ierēdnis ir tiesīgs savienot savu darbu ar citu darbu tikai ārpus noteiktā darba laika – pēc darba vai brīvajā laikā.

Jāpaskaidro: Kā tiks sasniegta šī kvalitāte un pieejamība gan ģeogrāfiskā tuvuma, gan gaidīšanas ilguma ziņā?
Skaidrojums: Jāpielāgojas iedzīvotāju skaitam reģionos un atbilstošam resursam no veselības iestāžu puses. Viens no risinājumiem varētu būt – rotējošas dežūras reģionu veselības iestādēs, vēl – pacientu organizēta transportēšana uz reģionu centriem, tāpat – specializācijas sadalījums pa reģionālajām slimnīcām, lai katrā netiktu iepirktas dārgas iekārtas un nav, kas ar viņām strādā, bet tiek līdzsvaroti sadalīts. Ambulatorai aprūpei un neatliekamai palīdzībai ir jābūt pieejamai un ģeogrāfiski tuvai.

Jāpaskaidro: Jau šobrīd PVD rūpējas, lai pārtika atbilstu visas ES mērogā apstiprinātiem kvalitātes standartiem.
Skaidrojums: Domāja, ka ar to ir par maz, ka ir rūpes, lai pārtika ir nekaitīga. Labi zināms, ka ir virkne neveselīgu pārtikas produktu, bet cilvēki ne vienmēr pilnībā saprot reālo iedarbību uz savu organismu. Domājam, ka jāstrādā divos virzienos – pārtikas marķējumā jābūt vairāk un papildus informācijai. Otrs – valstij jārūpējas gan par skolēnu, gan arī pieaugušo un senioru izglītošanu par pārtikas produktu lietošanu un ietekmi uz veselību.

Nav pretargumentu.

Nav pretargumentu.

Pret: Pensionāriem pašiem ir visvairāk brīva laika dažādu brīvprātīgu aktivitāšu organizēšanai (kas pati par sevi ir vērtīga nodarbošanās, lai to atdotu ierēdņiem), viņiem trūkst tikai naudas līdzekļu. Valsts programmas šos naudas līdzekļus iztērēs gan ierēdņu algām, gan arī pēc ierēdņu ieskatiem (kas ne vienmēr sakritīs ar pensionāru vēlmēm, piemēram, kāds pensionārs vēlētos sev ielikt skaistus zobus, un tādējādi kļūtu par sevi pārliecinātāks un sabiedriski aktīvāks). Efektīvāk šai programmai paredzēto naudu būtu vienkārši pieskaitīt klāt pensijām (arī Rietumeiropas pensionāri ir sabiedriski aktīvāki arī, pateicoties lielākiem ienākumiem – ne jau valsts viņiem organizē ekskursijas uz ārzemēm, tās viņi nopērk paši).
Par: Pensionāriem būtu vērts palīdzēt ar praktisko organizēšanu – šīs iemaņas, mūsuprāt, viņiem (vienai daļai) pietrūkst, bet kā jūs minat – laika un labās gribas viņiem pietiktu.
Par zobiem un ekskursijām šeit mazāk domāts – šeit vairāk domāts par kopējo labumu sabiedrībai, par sabiedrības slāņu apvienošanu, iesaistīšanu un darbošanos kopējos pasākumos.
Vecu cilvēku zināšanas un pieredze būtu nododama tālāk, bet nepieciešama brīvprātīgo aktivitāšu koordinēšana. Vienlaikus ir uzlabojami dzīves apstākļi un aprūpe (piesaistot medicīnas personālu), piemēram, palīdzot pārcelties no pārmērīgi dārgas dzīvesvietas uz valsts nodrošinātu centru (nevis pansionātu) ārpus pilsētas un kurā iespējams iesaistīties brīvprātīgajās aktivitātēs, palīdzot tuvējiem iedzīvotājiem savam vecumam un spējām atbilstošos darbos.

Jāpaskaidro: Kuras komercdarbības nozares ietilpst valsts stratēģisko interešu jomā? Piemēram: vai valstij pašai būtu jāražo elektroenerģija?
Skaidrojums: Stratēģiskās lietas ir valsts resursi – ostas, meži, citi dabas resursi. Kā arī enerģētika, telekomunikācijas.

Pret: Augstas infrastruktūras kvalitātes nodrošināšana kādai attālai viensētai pierobežā (kurā pēc laiciņa varbūt neviens vairs nedzīvos) nozīmē nepaaugstināt kvalitāti simtiem kādas pilsētas iedzīvotāju, kur par tādu pašu summu sasniedzams simt reižu lielāks labums. Pat turīgās Skandināvijas valstis ar savu plašo un dārgo reģionālo politiku nespēj nodrošināt augstas kvalitātes infrastruktūru visā valsts teritorijā.
Par: Mēs domājam par reģionu attīstību – ceļi ir ārkārtīgi būtisks faktors. Pilsētu iedzīvotāji nav pārāki par lauku iedzīvotājiem. Un mēs arī neplānojam divjoslu asfaltētu šoseju nodrošināt līdz katrai lauku viensētai – jāsāk ar reģionu centriem, tad katrā reģionā.
Turklāt uzskatām, ka šābrīža naudas tēriņi ceļu infrastruktūrai netiek tērēti maksimāli lietderīgi. Citiem vārdiem – par to pašu naudu var panākt labāku ilgtermiņa efektu.

Pret: Tas nozīmē, ka budžeta prioritātes (kam tiks vairāk naudas) atkarīgas no katra nodokļa iekasēšanas metodes sekmēm. Piemēram, valstij draud karš vai epidēmija, bet attiecīgie nodokļi iekasējas kā parasti, tādēļ aizsardzībai vai veselības nozarei netiek atvēlēti papildu līdzekļi.
Par: Ārkārtas situācijas ir pavisam atsevišķa lieta. Savukārt iekasēto nodokļu izlietojamības caurspīdīgumu šāda pieeja daudzkārt uzlabos. Un vienmēr paliks kāda nodokļu daļa, kura būs „kopējā maciņā“, no kura var veikt pārdalīšanu.

„Banku darbībā – nolikto atslēgu princips.”
Pret: Banka “Citadele” jau piedāvāja “nolikto atslēgu principu” brīvprātīgi, bet ar augstāku pirmo iemaksu, lai nosegtu lielāku risku, ka kredītņēmējs pārdomās un bankai nāksies pašai meklēt pircēju atpakaļ atdotajam mājoklim (ne jau banka to sākotnēji pārdeva kredītņēmējam). Ja sabiedrībā būtu lielāks pieprasījums pēc “nolikto atslēgu principa” (par attiecīgu cenu – lielāku pirmo iemaksu), tad arī pārējās komercbankas pašas to ieviestu. Ieviešot šādu principu mākslīgi, bankas būs spiestas paaugstināt pirmo iemaksu, atņemot vai atliekot tālā nākotnē iespējas aizņemties daudziem cilvēkiem, kas pašreizējā sistēmā to varētu atļauties.
Par: Uzskatām, ka brīvais bizness ne vienmēr pats no sevis attīstās pareizā virzienā, tāpēc valstij jāpiepalīdz un jāaizsargā iedzīvotāju intereses. Šobrīd bankas visu atbildību un risku de facto uzliek uz iedzīvotāju pleciem, lai gan tieši banka caurmērā ir gudrākā un labāk informētā puse šādos darījumos.

Pret: Pie pašreizējā ēnu ekonomikas īpatsvara un relatīvi vieglas iespējas izbēgt no nodokļiem – progresīvais nodoklis vēl vairāk demotivētu iedzīvotājus uzrādīt patiesos ienākumus – jo lielākus ienākumus uzrāda, jo progresīvi lielāks nodoklis. Piemēram: darbinieks saņem 1000€ algu, par ko jāmaksā 40% ienākumu nodoklis jeb 400€, bet var oficiāli uzrādīt tikai 500€ (nodoklis 20% jeb 100€) vai pat 250€ (nodoklis 0%), kā rezultātā negodīgs darbinieks uz rokas saņems gandrīz divreiz vairāk (1000€) nekā godīgs (600€).
Par: Ar ēnu ekonomiku ir jācīnās ar citām metodēm. Uzskatām, ka šis – pat ja dos tikai simbolisku pienesumu budžetā – ir veids kā sabiedrību mudināt uz solidaritāti un progresīvu risinājumu pieeju.

Nav pretargumentu.

„Diferencēts nekustamā īpašuma nodoklis.”
Jāpaskaidro: Kā tiks diferencēts nekustamā īpašuma nodoklis?
Skaidrojums: Līdzīgi kā IIN. Būtu vai nu pavisam neapliekams NĪN minimums, vai pavisam neliels nodoklis. Tālāk likme pieaugtu, palielinoties īpašuma vērtībai, īpašumu skaitam utt.

Pret: Paši uzņēmēji iestājas par pašreizējās sistēmas saglabāšanu, kurā reinvestētās peļņas neaplikšanas vietā tiek piedāvāta alternatīva – jauniegādāto pamatlīdzekļu vērtībai piemērot koeficientu 1,5 (Avots: http://www.db.lv/laikraksta-arhivs/zinas/reinvestetas-pelnas-nodokla-atlaidi-noraida-381093). Tādējādi izdevumiem katru gadu var pieskaitīt iegādātās iekārtas nolietojumu 1.5 reižu lielākā apmērā. Piemēram, datora pirkuma vērtību 1000€ pareizina ar 1.5 un pirmajā gadā izdevumos noraksta tā nolietojumu 35% apmērā jeb 525€, nākamajos gados: 341€, 222€, 144€, 94€, 61€, 40€, 26€ un pēdējā gadā 47€, kopā 9 gadu laikā samazinot ar nodokli apliekamo peļņas daļu par 1500€ (salīdzinājumam ar 0% reinvestētai peļņai ar nodokli netiktu aplikti tikai 1000€ kaut arī viena gada laikā, kas mazpelnošam uzņēmumam pat var palikt neizmantoti).
Par: Mazpelnoša uzņēmuma gadījumā jebkāda UIN likme nebūs īpaši aktuāla – likme, liela vai maza – maksājamais nodoklis nebūs liels. Turklāt mēs neesam pret jūsu pieminēto variantu, 0% reinvestētai peļņai to neizslēdz.
Šeit divi virzieni – papildus motivēt uzņēmumus attīstīties, kā arī fakts, ka – izņemot dividendes – tās bieži vien nokļūst turīgāko cilvēku kabatās, attiecīgi rūpējoties par nodokļu progresivitāti un mēģinot mazināt plaisu starp bagātiem un mazturīgajiem – šis ir labs risinājums.
Vēl viena nianse – ja uzņēmuma īpašnieks (privāta vai juridiska persona) ir ārvalstīs, tad dividendes izplūst no valsts, bet kamēr tās paliek uzņēmuma rīcībā – tikmēr resursi paliks Latvijā ar daudz lielāku ticamības pakāpi.

Pret: Valsts atbalsts un nevienāda attieksme pret dažādu dalībvalstu uzņēmējiem Eiropas Savienībā ir aizliegta, tādēļ šāda rīcība var novest pie soda naudas maksāšanas, citādi pat jādomā par izstāšanos no Eiropas Savienības, aizverot robežas Latvijas eksportētājiem.
Par: Nevajag jau rīkoties kā „ar pieri sienā“ un naidoties ar ES vai robežām. To var panākt ar dažādām prasībām, piemēram, produktu svaigumam – vietējiem piegādātājiem vienmēr būs ātrāk un vieglāk piegādāt tomātus nekā no Spānijas vai Nīderlandes, utt.
Pret: Ja valsts neļaus nekonkurētspējīgiem uzņēmumiem dabiski bankrotēt, bet centīsies mākslīgi izvilkt to dzīvību mūžīgi, tad šajos uzņēmumos iesaistītie darbinieki turpinās savu neefektīvo darbu bez īpašas motivācijas attīstīties un pārspēt konkurentus. Tādi uzņēmumi, kas bez valsts atbalsta nespēj izdzīvot vietējā tirgū, nespēs iekarot pasaules tirgu.
Par: Valstij un pašiem uzņēmējiem, protams, ir jārūpējas par efektivitāti, bet jāņem vērā, ka ir situācijas, kad nolikti 1:1 mūsu ražotāji tiešām ir mazāk efektīvi objektīvu (piemēram, klimata) apstākļu dēļ. Atstājot visu pašplūsmā – mūsu ražotāji bankrotē, kas samazina konkurenci ražotāju vidū. Mēs neesam pavisam liberālas ekonomiskās politikas piekritēji, tas ir fakts.

Nav pretargumentu.

Nav pretargumentu.

Pret: Uzņēmēji ceļ rūpnīcas tur, kur viņuprāt tas ir visizdevīgāk.
Par: Protams. Uzdevums ir veicināt, lai ārpus Rīgas kļūtu izdevīgām. Darbavietas ir reģionu attīstības stūrakmens.

Pret: Kāda problēma rastos no tā, ja Latvija importētu Igaunijas vai Lietuvas saražoto elektroenerģiju?
Par: Importējot, vienmēr pastāv risks, ka kādā brīdī pārdevējs var pacelt cenu vai pārstāt pārdot vispār. Un iemesli var būt pavisam „nevainīgi“ – kaimiņvalsts iekšējās problēmas vai iekšējā patēriņa pieaugums, utt. Respektīvi – vienmēr eksportētājvalsts vispirms parūpēsies par sevi un tad pārpalikumu eksportēs.
Pret: Kāpēc pašiem jāsaražo tieši elektroenerģija, nevis, piemēram, mēbeles, kur latviešu uzņēmējiem ar koksnes resursiem ir lielāka priekšrocība pret kaimiņiem lietuviešiem? Turpretim elektroenerģijas ražošanas palielināšanā Latvijai visas priekšrocības jau iztērētas – nav vairs upju, uz kurām uzbūvēt lielas un rentablas HES, nav degakmeņa iegulu kā Igaunijā un nav arī atomenerģijas speciālistu un jau akceptētas vietas AES celtniecībai.
Par: Mēs nevienā brīdī neapgalvojam, ka mēbeles nevajag ražot, ja to varam. Uzsvars ir uz to, ka enerģija ir stratēģisks resurss (kamēr mēbeles – ne īpaši). Kā jau pieminējāt koksnes resursu – šī ir viena no Latvijas iespējām – biomasas (piemēram, šķeldas u.c.) izmantošana.

Jāpaskaidro: Pirmais teikums (kļūt pašpietiekamiem) ir pretrunā ar pēdējo (kopīga sistēma ar kaimiņvalstīm).
Skaidrojums: Pirmais teikums patiesībā saka „kļūt maksimāli pašpietiekamiem“. Mēs šobrīd domājam, ka pārskatāmā nākotnē sevi pilnībā ar enerģiju nodrošināt nespēsim, taču jebkurā gadījumā ir jāstrādā, lai, cik nu varam – tik kļūtu aizvien pašpietiekamāki. Un ar kaimiņvalstīm šeit domātas uzticamas un saprotamas kaimiņvalstis – Lietuva, Igaunija, Polija, Somija, Zviedrija.

Pret: Kāpēc Latvijai jābūt pašpietiekamai tieši lauksaimniecībā, nevis kādā citā nozarē (piemēram: tūrismā, apģērbu vai mēbeļu ražošanā)?
Par: Pašpietiekamība ar pārtiku – tas ir viens no valsts izdzīvošanas fundamentiem. Ja valstī trūkst pārtikas, tad tā būtībā ir atkarīga no ārvalstīm ar visām no tā izrietošajām sekām. Tāpat valsts var nokļūt ārkārtīgi lielās problēmās, ja rodas kāda globāla krīze, kad starptautiskā tirdzniecība ir apgrūtināta. Un tieši otrādi – pasaulē vienmēr būs valstis, kas pašas nespēj sevi nodrošināt ar pārtiku, tas nozīmē, ka vienmēr varēsim eksportēt to, kas mums paliek pāri.
Jāpaskaidro: Ja vien netiek ieviests pilnīgs lauksaimniecības preču importa aizliegums, tad grūti iedomāties, ka latviešu patērētāji varētu nepirkt Latvijā neizaudzējamus dienvidzemju augļus, vīnus, garšvielas, kafiju, tēju, kakao utt.
Skaidrojums: Nav runa par tropiskajiem augļiem un tamlīdzīgām lietām.

Nav pretargumentu.

Pret: Kāpēc atbildībai par internetā pausto saturu jābūt atšķirīgai no atbildības par citos medijos pausto saturu?
Par: Mums šķiet, ka šobrīd internetā ir daudz vieglāk izplatīt tādu saturu, kuru izplatot analoģiski „uz ielas“ vai presē – sekas būtu daudz nopietnākas.

Pret: Ja valsts veicinātu pilsētnieku pārcelšanos uz laukiem (kas, visticamāk paliktu bez rezultātiem un būtu lieka līdzekļu izšķiešana), izdošanās gadījumā palielinātos katra iedzīvotāja ikdienā veicamo attālumu garums, komunikācijas vadu garums, kas prasītu lielākus ieguldījumus to uzturēšanā un tāpat nespētu nodrošināt tos pieņemamā kvalitātē, piemēram, ziemā vai pēc vētrām. Lauku mājas uzturēšanā nepieciešams lielāks darbs, līdz ar to mazāka daļa tiktu veltīta attīstībai, kultūrai, zinātnei un daudzām citām jomām, kas nav saistītas ar lauku naturālo saimniekošanu.
Par: Par komunikāciju vadiem – nu jau ir populāras bezvadu komunikācijas. Un šeit vienkārši no jūsu komentāra redzams, ka jūsu uzskats ir par labu urbānai un centriskai attīstībai, kamēr mēs redzam nākotni un cenšamies attīstīt to reģionos. Turklāt, ja ceļi un komunikācijas ir plaši attīstītas un pieejamas, ražošana nekoncentrējas Rīgā, kā piedāvājam, un tad dzīvošanas ārpus pilsētas kļūtu vieglāka.
Pret: Vidēji lauku iedzīvotājs nodara lielāku kaitējumu videi nekā pilsētnieks, kas patērē daudz mazāk dabas resursu (pat ņemot vērā pilsētnieka lielākos ienākumus un līdz ar to lielākus izdevumus par patēriņu), piemēram, oglekļa dioksīda izmešu daudzums uz katru laucinieku ir augstāks.
Par: Attiecībā uz dabas resursu patēriņu nepieciešams izglītot iedzīvotājus domāt un darīt „zaļi“ – otrreizējā pārstrāde, elektromobiļi utt.

Jāpaskaidro: Kā plānots sasniegt šādu mērķi?
Pret: 68% Latvijas iedzīvotāju dzīvo pilsētās, tāpat vairums Latvijas iedzīvotāju (gan pilsētās, gan laukos) dzīvo dzīvokļos, un tiem nepieder lauksaimniecībā izmantojama zeme. Pat ja visi Latvijas iedzīvotāji zemi iegādātos, ne vienmēr tā atrastos dzīvesvietas tuvumā. Zemes gabala apkopšanai tiktu patērēts šo cilvēku brīvo laiks, kas, ja vien lauksaimniecība, nav šo cilvēku hobijs, varētu tikt tērēts katram daudz tīkamākām nodarbēm. Un kāpēc pārtikas vietā, piemēram, daļu mēbeļu neražot vai mājas nebūvēt pašiem?
Par: Līdzīgi kā iepriekš – mēs redzam lielu vērtību reģionu attīstībā. Sākot no dzīves kvalitātes, līdz pat valsts integritātes jautājumiem.
Pret: Lauksaimniecības efektivitāte atgrieztos 19. gadsimta līmenī ar nelielu atšķirību, ka ieviestas ražīgākas šķirnes. Tas nozīmētu, ka 90% iedzīvotāji, nodarbojoties ar lauksaimniecību, saražo tikai tik, cik pietiek pašiem, bet virsvērtība līdzinātos nullei. Savukārt neražas gados tāpat nāktos iepirkt pārtiku no citām valstīm, kurās par laimi šī neefektīvā naturālās saimniekošanas metode vēl nebūtu ieviesta.
Par: Un lauksaimniecības efektivitāte, saimniekojot ar mūsdienu metodēm, nebūt neatgriezīsies 19. gadsimta līmenī. Mēs nebūt neaģitējam, lai visi nodarbotos tikai ar lauksaimniecību. Piemājas dārziņš – kurā izaudzēt daļu pārtikas – nebūt nepaņems visu darba dienu. Tāpat, pašaudzēta un bioloģiska produkcija ir daļa no veselīga cilvēka uztura sastāvdaļām.

Pret: Ja jau Jēkabpils cukurfabrika bankrotēja pati, ja jau pārējo cukurfabriku īpašnieki un cukurbiešu audzētāji (kas izaudzēja tikai 5.2 t/ha pretstatā ES vidējiem 9 t/ha) piekrita saņemt kompensācijas par pārorientēšanos uz citu nozari, nevis turpināt darbību un cerēt uz jelkādu peļņu, tad valstij būtu riskanti ieguldīt līdzekļus cukurfabrikas izveidē. Turklāt pašreiz Latvijas un ES tirgus vairs netiek aizsargāts no lētā Brazīlijas cukura importa tikpat lielā mērā kā pirms abu Latvijas cukurfabriku slēgšanas, un, iespējams, pēc 2015. gada kvotu termiņa izbeigšanās cukura tirgus vispār tiek atvērts brīvai konkurencei visām ārpus-ES valstīm. Cita lieta, ja paši uzņēmēji iegulda savu naudu cukurfabrikas izveidei paši uz savu atbildību.
Par: Tāpēc arī sakām – „jādomā“. Mums šobrīd nav biznesa plāna. Bet tā agrāk kopumā bija ienesīga nozare un cukurbiešu audzēšana mums ir pazīstama lieta. Varbūt Latvija ir par šauru trijām fabrikām, bet viena varētu pastāvēt.

Jāpaskaidro: Kāpēc tieši lina ražošana un apstrāde?
Skaidrojums: Tā ir viena ideja rūpniecības attīstībai. Mums ir spēcīgas tradīcijas un ar šo varam izcelties Eiropā, kā arī – tas būtu augstas pievienotās vērtības ražojums.

Debate: "Brīvība" aizstāv un skaidro savā programmā paustos solījumus