Foto: N. Mežiņš

Kāds ir dažādo partneru – valsts pārvaldes, akadēmiskās vides, nevalstisko organizāciju, starptautisko institūciju – ieguldījums, organizējot Latvijas pieredzes nodošanu mazāk attīstītām pārejas perioda valstīm pašreiz un nākotnē? Kā panākt labu kvalitāti šai palīdzībai, kuras apjoms nevar būt liels, un kā “pārdot” sabiedrībai ideju par Latviju kā palīdzības sniedzēju, nevis saņēmēju? Par to ir runa šajā Ārlietu ministrijas organizētajā diskusijā, kas pie viena galda pulcējusi iesaistītās puses.

Maija Manika, Ārlietu ministrijas (ĀM) valsts sekretāra vietniece, Ekonomisko attiecību un Attīstības sadarbības politikas direkcija:

Šī apaļā galda mērķis ir viedokļu apmaiņa par dažādu partneru iesaistīšanos attīstības sadarbībā. Mēs gribētu palielināt dažādu iesaistīto pušu koordināciju un aicinām tās iesaistīties Latvijas vispārējās Attīstības sadarbības politikas formulēšanā.

Latvijai attīstības sadarbība ir jauna problēma – savu politiku mēs sākām formulēt 2002. gada beigās, toreiz tikai šaurā cilvēku lokā ĀM.
Tagad mēs redzam, ka daudz vairāk iesaistīto pušu ir ieinteresētas piedalīties.

Kaut arī nelieli, ĀM ir piešķirti valsts budžeta resursi dažu attīstības sadarbības projektu atbalstam. Mums ir arī politikas dokumenti, Latvijas Republikas Attīstības sadarbības politikas pamatnostādnes, kas tika pieņemtas jau 2003. gada sākumā, kā arī Attīstības sadarbības politikas plāns 2005. gadam. Šogad tehniskajai palīdzībai prioritārās valstis ir Moldova, Gruzija, Ukraina, Baltkrievija un Uzbekistāna. Pašlaik mēs strādājam pie 2006. gada politikas plāna un vēlētos koncentrēties uz Moldovu, Gruziju un Baltkrieviju.

Sākumā mēs gribētu diskutēt par to, kā turpināt sadarbību ar Kanādas Starptautiskās attīstības aģentūru (CIDA), kas ir ļoti aktīvi organizējusi iesaistīto pušu dialogu. Pašlaik ir slēgta ODACE programma (Oficiālās Attīstības palīdzības Centrāleiropas programma), kapacitātes nostiprināšanas programma, un mēs esam nonākuši trīspusējo projektu posmā, kurā varam izvēlēties īstenot kopējus projektus tādās valstīs kā Gruzija vai Moldova.

Čandrans Thiručitampalams, ODACE birojs Bratislavā: CIDA slēdz savu biroju Centrāleiropā un Austrumeiropā, taču atbalsts 8 jaunajām ES valstīm nekādā gadījumā nav samazinājies. Pašlaik esam otrajā sadarbības posmā, kurā mūsu nolūks ir līdzfinansēt tik daudz projektu, cik būtu mūsu spēkos, lai nodrošinātu Latvijas vajadzības kādā trešajā valstī. Jūs izstrādājat projektus, un tad mēs nodrošinātu to līdzfinansējumu 50% apjomā. Šis posms daudzās valstīs ir tikko sācies, un cerams, ka arī Latvija iesaistīties un piedāvās projektus.

M.Manika: Kā citi dalībnieki redz savu lomu un atbildību sadarbībā ar ĀM un dažādām iesaistītajām pusēm? Kā ir ar Saeimu? Jūs pieņemat visus svarīgos dokumentus, tai skaitā budžetu, kas ir viens no vājajiem punktiem, jo patiesībā mums resursu nepietiek.

Vaira Paegle, Saeimas deputāte, Ārlietu komisija: Ir nepieciešama ne tikai sabiedrības izpratne par palīdzības programmām, bet arī parlamentāriešiem ir jāapzinās attīstības sadarbības jautājumu svarīgums. Es nedomāju, ka ir panākts pietiekams izpratnes līmenis par to, cik svarīgi ir veidot priekšstatu par mums kā valsti, kas vairs nav atbalsta patērētāja, bet gan ir kļuvusi par atbalsta sniedzēju. Mēs to darām – par spīti naudas resursu trūkumam, sniedzam savu pieredzi ne tikai par integrēšanos ES, bet arī par pilsonisko sabiedrību un labu pārvaldību.

Laikam gan Ārlietu komisija būtu visatbilstošākā vieta, kurā sākt par to diskutēt. Saeimā mums ir vēl tāds mehānisms kā starpparlamentu draudzības grupas, taču mums būtu jāsaprot, kādā veidā mēs varētu integrēt Saeimu attīstības sadarbības pasākumu kopainā.

Ilmārs Solims, Saeimas Eiropas lietu komisijas konsultants: Pašlaik visredzamākā sadarbība Saeimai ir ar Gruzijas parlamentu. Tādus pašus mērķus mēs varētu sasniegt Armēnijā – sniegt likumdošanas veidošanas pieredzi, jo tā ir iespēja sadarboties, neiesaistoties lielās sadarbības programmās. Nākamā prioritāte būs Moldova un Ukraina, mēs drīz parakstīsim nodomu protokolus, kuros tiks konkretizētas jomas, kurās būs nepieciešama mūsu palīdzība.

M.Manika: Es gribētu parunāt par citām iesaistītajām pusēm. Tiktāl esam paļāvušies uz valdības kompetenci, arī dažādas ministrijas ir veikušas savas atsevišķas aktivitātes. Tomēr nākotnē mēs varētu pievērsties arī citām jomām un piesaistīt nevalstiskus ekspertus. Mums ir LAPAS (Latvijas Platforma attīstības sadarbībai) – šī pirms gada nodibinātā platforma apvieno 21 nevalstisko organizāciju, kas aktīvi iesaistījušās attīstības sadarbībā. LAPAS pasākumi saistīti ar komunikāciju, attīstības projektiem un prioritāro vajadzību izzināšanu.

Irēna Freimane, Izglītības attīstības centra direktore: Es pārstāvu LAPAS un vienu tās tematisko grupu – Attīstības izglītību. Es domāju, ka ir izšķiroši svarīgi veidot sabiedrības viedokli par Tūkstošgades attīstības mērķiem. Eurobarometer nesen veica pētījumu visās ES valstīs, vaicājot cilvēkiem, vai viņa zina, kas ir TAM, un rezultāti ir šokējoši – apmēram 80% vai pat vairāk neko par tiem nezināja.Mēs uzskatām, ka viens no pirmajiem LAPAS uzdevumiem ir sabiedrības viedokļa veidošana.

Kopš maija LAPAS ir uzņemta CONCORD (Eiropas Palīdzības un attīstības NVO konfederācija). Pirmajā mūsu darbības gadā mēs ļoti daudz mācījāmies, ko un kā darīt, ko dara citas valstis. Taču tagad esam spēruši vienu soli uz priekšu, un mūsu pārstāvju grupa uzturas novērtējuma vizītē Gruzijā, meklē kontaktus, un mēs centīsimies dot savu ieguldījumu arī sadarbībā.

Taču mēs saskatām arī ļoti nozīmīgu lomu – attīstības izglītības veicinātāja lomu Latvijā, mēs kā attīstības izglītības grupa vēlētos sadarboties ar Izglītības ministriju, lai panāktu attīstības izglītības tēmas iekļaušanu mācību programmā, gan oficiālajā, gan neoficiālajā izglītībā.

Kristīne Rudzīte, Globālās izglītības projekts: Es pārstāvu Jauno zinātnieku forumu, kas darbojas Prezidentes Stratēģiskās analīzes komisijas pakļautībā. Mums ir radusies doma par globālās izpratnes veicināšanas projektu, kura adresāts būtu vidusskolēni un viņu skolotāji. Mēs plānojam izdot brošūru par globalizāciju, globālajām problēmām un kultūru. Tāpat arī plānojam rīkot eseju konkursu un informatīvas lekcijas.

M.Manika: Es esmu novērojusi, ka dažas no ļoti aktīvajām NVO, kas veido sabiedrisko viedokli, nekad nerunā par attīstības sadarbību. Mēs ceram, ka tās varētu būt aktīvākas, jo ir ļoti ietekmīgas.

Tagad pievērsīsimies akadēmiskās pasaules pārstāvjiem. Daži no tiem ir jau iesaistīti Valsts stratēģijas papīru (Country Strategy Paper) sagatavošanā. Otra līdzdalības joma ir attīstības izglītība augstākajā izglītība. Tas ir svarīgi, jo mēs paļaujamies uz to, ka jaunā paaudze atbalstīs attīstības sadarbības mērķus.

Andris Sprūds, Rīgas Stradiņa universitātes lektors: Kā jau Jūs minējāt, universitāšu pasniedzējiem var būt izšķiroša loma izpratnes veidošanā un attīstības sadarbības vajadzību izzināšanā. Taču ir vēl viens aspekts – universitāšu mācību programmu attīstība. Šajā ziņā pastāv vairākas problēmas. Pirmkārt, nav pasniedzēju, kas varētu to pasniegt, un tāpēc sadarbība ar Kanādas universitātēm sniedz izcilu pieredzi. Otrkārt, studenti diemžēl neapzinās, ka šāda joma pastāv, un viņiem par to nav intereses. Tieši tāpēc mums vajadzētu veicināt plašāku izpratni.

Inita Pauloviča, ANO Attīstības programmas Latvijā biroja vadītāja: Mums ir ļoti svarīgi iegūt profesionālas zināšanas attīstības jomā. Ja Latvijā nebūs profesionāļu un attīstības izglītības, tad pēc pāris gadiem, kad mums vajadzēs konkurēt ar citām valstīm par palīdzības sniegšanu attīstības valstīm, mūsu cilvēki zaudēs nepietiekamo profesionālo prasmju dēļ. Es domāju, pastāv dažādi scenāriji, kā šo profesionālo izglītību attīstīt – to var iekļaut ekonomikas, sociālo zinību mācību programmā, taču vajadzētu būt arī pēcdiploma studiju iespējām attīstības jomā. Tas ir ļoti svarīgi, jo reizēm Latvijā pietrūkst pašas pamata izpratnes par to, kas ir attīstība un kā par to stratēģiski domāt. Mēs varam nodot tālāk mūsu zināšanas par valsts pārveidošanu, taču tam ir ierobežojumi laika ziņā. Piecu līdz septiņu gadu laikā šīs valstis augs ātrāk, nekā patlaban mēs, un tad mums vairs nebūs pieredzes, kurā dalīties. Tātad līdz tam laikam mums ir jāizveido profesionālas zināšanas par to, kā citās valstīs risināt attīstības jautājumus.

Visvaldis Valtenbergs, Vidzemes Augstskolas lektors: Runājot par attīstības izglītību, ir ļoti svarīgi saprast, ka tā nav tas pats, kas izpratnes veidošana vai attīstības sadarbības publicitātes kampaņa. Attīstības izglītība ir kaut kas tāds, kas ir integrēts katrā mūsu spertajā solī, tas pieder dzīves veidam, tā ir daļa no domāšanas.

Es saskatu divas iespējas – integrēt attīstības zinības jau esošajos kursos vai arī veidot jaunu programmu, kura tad pievērstos attīstības politikai. Mēs pamazām ejam šajā virzienā.

Tā kā mūsu ieguldījums attīstības sadarbībā ir finansiāli ļoti neliels, tad mums vajadzētu koncentrēties uz atbalsta kvalitāti. NVO spēlē izšķirošu lomu, plānojot īstenojamus, efektīvus attīstības projektus, taču, lai tiktu pie šādiem projektiem, mums ir nepieciešama arī efektīva to novērtēšanas sistēma. Te ir iespējas mācībspēkiem iesaistīties, izteikt savus komentārus un piedalīties novērtējuma struktūras veidošanā.

Visbeidzot, vēlos uzsvērt, ka vienlīdz svarīga ir gan izpratnes veidošana sabiedrībā, gan attīstības izglītība. Mums tik tiešām vajadzētu radoši strādāt pie vēstījuma, ko vēlamies ziņot sabiedrībai. ES Attīstības komisāram ir ļoti skeptiska attieksme pret brošūrām: kāpēc velti tērēt naudu, izdodot brošūras, ja iespējams izmantot NVO, lai tās izplatītu vēsti nepastarpināti. Iespējams izmantot TAM izpratnes veidošanai paredzētos vizuālos materiālus un Attīstības sūtņus, nevis tērēt naudu par ļoti dārgajiem reklāmas materiāliem. Es domāju, ka šī ir vēl viena iespēja akadēmiskajām aprindām un mediju speciālistiem – piedāvāt ideju un naudas ziņā izpildāmus risinājumus.

M.Manika: Tikai komentārs par to, kā iesaistīt dažādās ieinteresētās puses. Mēs visi deklarējam, ka esam labi eksperti attiecībā uz mūsu kaimiņu vajadzībām. Reizēm gan es no tiesas šaubos, vai mēs tādi esam, jo daži no mums jau sāk slikti runāt krieviski. Tāpēc es gribētu norādīt mūsu akadēmisko aprindu pārstāvjiem, ka viņiem vajadzētu izglītot cilvēkus, dodot zināšanas par šo reģionu, nevis runāt par vispārējām zināšanām par to, kā palīdzēt nabadzīgām valstīm.

Andris Sekacis, Ārlietu ministrija, Attīstības sadarbības politikas departamenta direktors: Ja runājam par šādu potenciālo attīstības izglītības kursu beidzēju tirgu, tad tas ES vien ir 50 miljardu eiro tirgus. Konkurence ir smaga, un es zinu, ka diezgan daudz Latvijas ekspertu piedalās ES projektos, kaut arī viņiem nav tādas oficiālas izglītības. Attīstības sadarbība privātajam sektoram – tas ir bizness, NVO tas varbūt ir citādi, bet attīstības sadarbība ir bizness.

V.Paegle: Es kā politiķe domāju par to, kā man šo domu “pārdot” vēlētājiem. Un vēlētājs aizvien teiks – kāpēc man tas ir svarīgi? Mēs apbraukājam Latviju, skolās nav datoru un jaunākās literatūras, un tad mums jāmēģina budžeta veidošanas gaitā „pārdot” šo domu, ka mēs tagad palīdzēsim citām valstīm. Kā lai šo ideju „pārdod” plašākai sabiedrībai? Turpmāk šādās diskusijās vajadzētu padomāt par mediju pārstāvju iesaistīšanu.

Anda Vaiče, Globālās izglītības tīkls (GLEN): Es jums varu pastāstīt par GLEN paveikto izpratnes veidošanas jomā. Tīkls apvieno 8 NVO Austrumeiropas valstīs. Mēs nosūtām brīvprātīgos uz 3 mēnešiem iesaistīties attīstības sadarbības projektos. Šis ir jau otrais gads; mūsu cilvēki dosies uz Šrilanku, Ganu un Namībiju. Šī projekta pamatmērķis ir attīstības izglītība, jo pēc atgriešanās brīvprātīgie dalās pieredzē par to, ko ir apguvuši.

Mēs izveidojām jauniešu iniciatīvas projektu „Ašāk, plašāk”, ko finansē ES Jaunatnes programma. Sešās partneru organizācijās visā valstī mēs apmācījām zināšanu izplatītājus par trim tēmām – nabadzība un bērnu darbs, godīga tirdzniecība un vides ilgtspēja. Šis ir eksperiments, kā izplatīt attīstības idejas Latvijā, kā iemācīties raudzīties plašāk nekā tikai mūsu robežu ietvaros, parādīt, kā mēs esam saistīti ar citiem cilvēkiem. Mēs esam izveidojuši pirmo metodoloģisko materiālu šīm trim tēmām. Lai izvairītos no brošūrām, esam izveidojuši rokasgrāmatas CD formātā. Mēs tagad sūtām šos zināšanu izplatītājus atpakaļ uz viņu pilsētām, kur viņi runās ar vidusskolēniem, spēlēs spēles, nodrošinās interaktīvu mācīšanos.

Čandrans Thiručitampalams: CIDA palīdz arī piešķirot nelielus grantus, lai veicinātu jauniešu došanos uz ārzemēm uz trim līdz sešiem mēnešiem, lai viņi pēc atgriešanās varētu dalīties pieredzē. Profesionāļiem mēs esam izveidojuši kredīta fondus, lai veicinātu ES vai Pasaules Banku pieņemt darbā cilvēkus, kuri apgūst zināšanas. Jūs varētu to izmantot – protams, tam ir nepieciešams nedaudz vairāk naudas, taču nākotnē jūs tam varētu pievērsties.

I.Pauloviča: Es domāju, ka viens no neizmantotajiem globālās izglītības resursiem ir ANO Brīvprātīgo programma. Diemžēl visā pasaulē nav neviena ANO brīvprātīgā no Latvijas, tāpēc es domāju, ka ir laiks sākt. Iesākumā tam nekāda nauda nav vajadzīga; cilvēki var pieteikties un dabūt brīvprātīgo darbus citās valstīs. Vēl viena iespēja būtu ĀM finansēt ANO brīvprātīgā vietu un nosūtīt vienu cilvēku uz jūsu pašu izraudzītu valsti.

V.Valtenbergs: Ja vēlaties šo ideju saistīt ar universitātēm, mums bieži vien ir apmaiņas studenti no to reģionu valstīm, par kuriem ir interese. Students atgriežas mājās, un viņu var iesaistīt turpmākā viņa izcelsmes valsts attīstības darbā.

M.Manika: Pievērsīsimies atlikušajiem jautājumiem – par medijiem. Ir svarīgi, lai esošie projekti tiktu atspoguļoti medijos, lai tie nestu pozitīvu vēsti, ka mēs varam panākt pārmaiņas tajās valstīs, uz kurām dodamies. Ka mums nav jāeksportē nauda, bet gan ekspertu zināšanas.

Zane Ivanova, ĀM, Attīstības sadarbības politikas departaments: Maijā Briselē notika Eiropas konference sabiedrības izpratnes veicināšanai un Ziemeļu – Dienvidu solidaritāti stiprinošai attīstības izglītībai. Šī konference sniedza vairākas rekomendācijas par to, kā ES nostiprināt sabiedrības izpratni par attīstības sadarbību un valsts pienākumiem. Tajās ieteikts attīstības sadarbībai piešķirt cilvēciskus vaibstus, lai visi varētu tajā iesaistīties, un izmantot TAM kā publiskas kampaņas vēsti, lai cilvēki tos atpazītu.

Kas attiecas uz valsts atbildību, mums ir jāuzlabo reģionālā sadarbība un harmonizācija, informācijas apmaiņa starp Baltijas valstu kolēģiem. Savā ziņā trīs Baltijas valstis konkurē, taču attīstības valstu vajadzības ir lielas un iespēju pietiek mums visiem.

NVO tiek rekomendēts piedalīties ES konkursos, pat ja attiecībā uz tiesībām piedalīties mehānismi nav īpaši elastīgi.

I.Pauloviča: Man šķiet, ka ir pienācis laiks rudenī sarīkot plašāku konferenci par attīstības sadarbību, kas būtu iespēja profesionāļiem sapulcēties, runāt un izstrādāt priekšlikumus. Ar ANO Attīstības programmas palīdzību ir izstrādātas komunikācijas kampaņas, reklāmas materiāli jau ir ražošanā, taču mums ir jāpievēršas citiem iespējamiem ceļiem un jāizvērtē, kā Latvijai klāsies, kad ANO Attīstības programmas biroja Rīgā vairs nebūs. Apspriežamu jautājumu ir daudz.

V.Paegle: Ļoti svarīgs jautājums ir finansējums. Vai NVO un akadēmisko institūciju finansējums tiek kaut kādā veidā koordinēts attiecībā par nākamā gada budžetu? Kā mums maksimāli lietderīgi izlietot līdzekļus?

M.Manika: Jā, mēs esam iesnieguši priekšlikumu 2006.gada budžetam.

Čandrans Thiručitampalams: Es esmu pārliecināts, ka šajās jomās ir jābūt Latvijai pieejamam ES finansējumam. NVO platformai, kas iekļāvusies CONCORD, šis būs kanāls, caur kuru būs pieejama ES nauda. Vai ir iespējams noskaidrot, kas no ES finansējuma ir pieejams mācību iestādēm vai privātajam sektoram? Dabūjiet šo informāciju viņiem, lai jums nav pašiem jātērē sava nauda akadēmisko organizāciju projektu finansēšanai.

M.Manika: Privātajam sektoram jau ir labas iespējas, un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra jau sniedz par to informāciju, bet mēs vēl joprojām meklējam, kam vajadzētu ar šo informēšanu nodarboties.

Domāju, ka mēs esam identificējuši daudzus jautājumus, pie kā tālāk strādāt. Vēlos pateikties visiem par šo auglīgo sarunu!

P.S. 2005.gada 27.maijā notikušās diskusijas transkripts publicēts saīsinātā veidā. Pilnīgāka versija pieejama angļu valodā.

Šī publikācija ir tapusi ANO Attīstības programmas Latvijā un LR Ārlietu ministrijas kopīgā projekta “Institucionālās kapacitātes veicināšana attīstības sadarbības jomā, lai stiprinātu Latvijas valdības attīstības sadarbības struktūru” ietvaros.