11 īsas atziņas

Drīzumā publicēsim foruma pirmo divu diskusiju pilnos ierakstus, taču šobrīd vēlos padalīties ar diskusiju dalībnieku idejām, kas man palika atmiņā kā īpaši svarīgas:

1. Politiskajām partijām un ekspertiem jābeidz raudzīties pagātnē, cerot, ka atgriezīsies masu partiju laiki un/vai mediju redaktori spēs atfiltrēt kvalitatīvu politisko saturu no pārējā. Jāpieņem mūsu laikmets – ar visu tā informācijas un ideju fragmentāciju – tāds, kāds tas ir; nav jāmēģina atjaunot tas, kas reiz bija – tāpat neizdosies (nedaudz papildināta Arta Pabrika doma).

2. Daudzi pieņem, ka tad, ja tiks izgaismotas metodes, kā populisti manipulē ar cilvēku apziņu, tad vēlētāji par populistiskām partijām nebalsos. Taču diemžēl šādas sakarības nav – ja cilvēki vēlas kam ticēt, viņi ticēs par spīti jebkādām faktu pārbaudēm vai argumentiem (Tarmo Juristo doma).

3. Katra veiksmīga populistiska partija ir spējusi uztvert par attiecīgo sabiedrību vai tās politiku kaut ko patiesu – piemēram, cilvēku sociālās nepasargātības sajūtu vai pārāk racionālu pieeju politikai; svarīgi, kritizējot populismu, pamanīt tā patiesības graudus (Vitas Matīsas doma).

4. Labam politiskas partijas darbam ir tikai divi priekšnoteikumi: spēcīga, harizmātiska līderība un laba komunikācija ar partijas biedriem, ar viņiem konsultējoties un iesaistot lēmumu pieņemšanā (Sergeja Dolgopolova doma). Vai Latvijā ir šādas partijas?

5. Mūsdienās nevar būt veiksmīga tā partija, kas savā darbā nekad nevienkāršo informāciju vai nestrādā ar cilvēku emocijām – cerībām un bailēm. Līdz ar to populisms vismaz nelielās devās ir neizbēgams – ļaudis pat to pieprasa. Līdzīgi arī mediju priekšvēlēšanu debates nevar neietvert šova elementus, lai gan tām ir jānotur arī līdzsvars ar svarīgu politisku jautājumu iztirzāšanas iespējām (Tarmo Juristo un mediju/politiķu attiecību diskusijas domas)

6. Latvijā esam ieraduši domāt par medijiem kā par sabiedrības pārstāvjiem, bet politiķiem – kā par nodokļu maksātāju līdzekļu tērētājiem, kas jāuzmana. Daudz kas mūsu attieksmē mainītos tad, ja mēs sāktu arī par ievēlētajām amatpersonām domāt kā par sabiedrības, kaut vai vēlētāju, pārstāvjiem – un pret viņiem izturēties ar to pašu cieņu, kas mums būtu pret cilvēkiem, kas viņus vēlējuši (nedaudz papildināta Ingas Bērziņas doma)

7. Žurnālistu un politiķu attiecības ir grūti sareglamentēt ar standartiem. Tajās ir daudz uzticēšanās momentu, tās ir trauslas un piemērojas abu pušu personībām: ja žurnālists izkropļo amatpersonas teikto vai nepamatoti naidīgi izturas, viņš vairs nevar cerēt, ka amatpersona pret viņu būs atklāta. Ja politiķis ir naidīgs pret žurnālistu, viņš nevar cerēt, ka žurnālists spēs vienmēr būt objektīvs. Neuzticēšanās attiecības starp žurnālistiem un politiķiem sabiedrībai svarīgos jautājumos ir problēma: bez labiem kontaktiem ar politiskām amatpersonām žurnālistam grūti auditorijai sniegt vērtīgu informāciju, kamēr amatpersonām ir jābūt gataviem tam, ka žurnālistu atspoguļojumā vairāk būs baumas un polarizētu spriedumu (nedaudz papildināta mediju diskusijas ideja).

8. Latvijas politiskajā dienaskārtībā visvairāk trūkst ilgtermiņa, stratēģisko jautājumu, kuru risināšana būtu ilgāka nekā vēlēšanu cikls (4 gadi) (World Cafe prāta vētras).

9. Partiju biedri visai maz zina, kā notiek partiju iekšējā dzīve citās politiskajās partijas: tas ir slikti tādēļ, ka partiju biedriem trūkst informācijas par to, ko principā varētu no savas partijas gaidīt – piemēram, kā citām partijām labāk izdodas iesaistīt savus biedrus lēmumu pieņemšanā (World Cafe prāta vētras)

10. Ļoti svarīgi, lai partijas saviem biedriem organizētu izglītojošos un cita veida “čupošanās” pasākumus, dotu apmācību iespējas, parādītu kopējo vīziju – savādāk partijas biedriem neveidojās biedriskuma un solidaritātes sajūta, kā arī nav entuziasma iestāties par kopējām lietām (ideja no Aigara Rostovska un Jura Pūces komentāriem, kā arī no World Cafe prāta vētrām)

11. Partijas biedra statuss daudz kur Latvijā tiek uztverts kā negatīvs “zīmogs”, kas pat var traucēt karjerā un mainīt paziņu attieksmi pret šo cilvēku. Jādara viss, lai partijas sabiedrības acīs normalizētu, nojaucot psiholoģisko barjeru starp partiju biedriem un citiem aktīvistiem. Partijas biedra statusam jābūt cool lietai. (ideja no World Cafe prāta vētrām).