Foto: neil cummings
No lekcijas Dirty Deal Teatro un fonda DOTS organizētajā pasākumā “Vairākuma vara”
1.Demokrātijas ideāltēla spožumā ir paslēptas alternatīvas demokrātijas izpratnes.
Iedomājoties par konceptu “demokrātija”, pirmais, kas man nāk prātā, ir abstrakts ideāltēls, – ideja par demokrātiju kā sava veida paraugmodeli, mērauklu, kas ļauj vērtēt mūsdienu sabiedrības.
Šādam skatījumam nav ne vainas, ja vien paturam prātā, ka tas ir tikai viens no daudziem alternatīviem domāšanas trafaretiem, ko var izmantot, domājot par demokrātiju – konkrēta trafareta izvēle sakoncentrēs mūsu uzmanību uz vieniem demokrātijas aspektiem, tajā pašā laikā vēl dziļāk paslēpjot citus.
Lai raksturotu, ko ar to domāju, piedāvāju iedomāties demokrātiju nevis kā vienu no valsts pārvaldes ideālmodeļiem, bet gan kā attēlā redzamo mašīnu: ar daudziem elementiem un funkcijām, kas mūžam mainās, – šis tas tai ir gadsimtu laikā likts klāt, kaut kas cits ņemts nost, dažu elementu sākotnējā funkcija ir aizmirsta un dažiem tā laika gaitā ir transformējusies. Katrs būvētājs mašīnu uzkonstruēs savādāk – diez vai kāds pat iedomāsies, ka eksistē kāds ideālais mašīnas modelis, pret kuru būtu jāsalīdzina visas pārējās. Šādai metaforiskai pielīdzināšanai ir robežas – atšķirībā no mašīnas, demokrātijai nav viena dizainera, tās dizains top koprades rezultātā. Šobrīd gan svarīgi tikai pamanīt, ka vizualizējot demokrātiju šādi, pēc jauna trafareta, mainās arī tās uztvere.
Šī ir noderīga metode, kā paplašināt savu pasaules uztveri – ne tikai kontekstā ar demokrātijas izpratni, bet arī citām abstrakcijām, kurās kā atskaites punktu esam tendēti meklēt to ideāltipu. Ja izmantojam šo pašu mašīnas metaforu, lai paraudzītos, teiksim, uz lielajiem ideoloģiskajiem virzieniem, tad mūs vairs nespēs pārsteigt novērojums par to, ka konservatīvie vienā sabiedrībā var būt cilvēktiesībām draudzīgāki nekā liberāļi citā sabiedrībā, kamēr trešajā sabiedrībā ar konceptu “liberālis” apzīmē to, ko abās pirmajās dēvē par sociāldemokrātu.
2. “Demokrātija” ir superelastīgs apzīmējums, kura lietojums atkarīgs no modes.
Cilvēka prāts ir pietiekami elastīgs, lai demokrātijas konceptu, līdzīgi kā, Ļeņina, Einšteina vai Bībeles citātus, spētu piemērot jebkādas rīcības vai idejas attaisnošanai. Šajā ziņā demokrātijas koncepts ne ar ko neatšķiras no citiem abstraktiem jēdzieniem (taisnīgums, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte) vai filozofiskajām sistēmām. Atsauces uz demokrātiju ir atrodamas PSRS, Ziemeļkorejas vai Turkmenistānas konstitūcijās. Skaidrojums: demokrātija 20.gadsimtā ir bijis populārs, modīgs koncepts. Daudzus gadsimtus demokrātija tāda nebija (pārāk skarbi demokrātija tika kritizēta grieķu darbos!) un tādēļ tās vietā tika izmantoti citi termini, ar līdzīgu saturu – piemēram, republika vai pārstāvnieciskā pārvalde.
Šim novērojumam ir divas svarīgas konsekvences:
1) piesaucot demokrātiju, parasti implicīti un, visbiežāk, neapzināti tiek piesaukts kāds specifisks tās modelis, versija – nav nekas dīvains, ja šis specifiskais modelis var būt konfliktā ar kādu citu demokrātijas izpratni. Visas dažādās demokrātijas izpratnes nav iespējams salikt kā puzzle gabaliņus vienā racionālā bildē – demokrātijas koncepts šim nolūkam ir pārāk plašs, un cilvēka prāts – pārāk elastīgs;
2) apzīmējums “demokrātija” jau pats par sevi rada psiholoģisku vilkmi saskatīt pārmantojamību starp sabiedrībām, kas atšķirīgos laikos sevi definējušas kā demokrātijas, – pat tad, ja līdzība ir vairāk iluzora nekā reāla. Piemēram, mūsdienu sabiedrības joprojām uz sevi attiecina demokrātijas kritiku, kuru šai pārvaldes formai veltījuši Platons un Aristotelis – neskatoties uz to, ka mūsdienu Eiropas valstis pēc savas pārvaldes modeļa vairāk atbilst nevis antīkajām demokrātijām (kas balstās lozēšanā un tiešajos pilsoņu ikdienas balsojumus), bet gan oligarhijām vai Aristoteļa aprakstītajai politejai.
3.Ideja par tautas suverenitāti vienmēr būs iracionāla un nesaprotama.
Bildē redzamās mašīnas metafora palīdz saskatīt un pieņemt, ka idejas/institūcijas, kuras uzskatām par demokrātijas esenci, ir radušās dažādos laikos un tām savulaik ir bijušas citas funkcijas. Suverenitāte ir viena no šādām idejām.
Satversmi ir grūti iedomāties bez otrā panta (Latvijas valsts varas suverēnā vara pieder Latvijas tautai), bet kurš no mums ar tīru sirdsapziņu pateiks, ka viņam ir skaidrs, ko suverenitātes ideja īsti nozīmē un kā tā izpaužas mūsdienu sabiedrībā? Šis ir tas gadījums, kad vaina ir nevis mūsu zināšanās, bet gan pašā konceptā – mēs nevaram izprast suverenitātes kā koncepta jēgu, ja neapzināmies, ka suverenitāte ir vēstures procesā savu jēgu transformējusi teoloģiska ideja. Ar to savulaik tika apzīmēta absolūtā Dieva vara pār pasauli, pēc tam šī jēga tika pārnesta uz monarhu kā Dieva varas pildītāju. Koncepcija turpināja transformēties laikā, kad pieauga parlamentu loma iepretī monarhiem. Vēlāk suverenitātes ideja tika attiecināta uz valsti kā abstraktu veidojumu, uz parlamentu kā institūciju, arī tautu kā parlamenta pilnvarotāju.
Rezumējot: suverenitāti kā konceptu ir grūti satvert un piezemēt mūsdienu sabiedrības reālijās, jo tā idejiskā struktūra – prasība pēc visvarena absolūtās varas avota – nāk no pārdabiskās sfēras, tā sakot – “ne iz šīs pasaules”. Pielaikojot šo koncepciju valstij vai tautai, tās idejiskās struktūras radītā spriedze ar reālijām nepazūd – pasaulē varas izpausmes vienmēr būs dažādu (pragmatisku, morālu) apstākļu ierobežotas, bet suverenitātes koncepcijas idejiskā struktūra turpinās prasīs pēc absolūta, – suverenitātes nesēja (tautas, valsts) absolūtas varas pār visu un visiem.
Vai būtu vērts no suverenitātes kā idejas atteikties? Demokrātijas var pastāvēt arī bez tautas suverenitātes koncepta – taču daudzās sabiedrībās šī neskaidrā koncepcija ir tik dziļi ieaugusi pārvaldes uzbūves struktūrā un ideoloģiskajās pašdefinīcijās, ka vieglāk ir to atstāt mierā un/vai elastīgi piemērot tās saturisko jēgu atbilstoši sava laika vajadzībām.
4.Demokrātijas koncepcijā ietilpst pretrunīgas suverenitātes, tautas gribas paušanas izpratnes.
Ja “suverenitātes” koncepta neskaidrību nosaka tas, ka koncepts postulē vienkāršību (absolūtu) tur, kur ir sarežģītība (reālās pasaules varas izpausmju daudzveidība), tad “tautas” koncepta problemātiskumu izskaidro tā neskaidrās, brīžiem pretrunīgās robežas un struktūra (uz kā konkrētajā sabiedrībā būvēts šis koncepts: pilsonības kritēriju? Kultūras kopienām? Vēsturiskām nejaušībām? Vēsturiskām likumsakarībām? Etniskumu? Valodu? Pašidentifikāciju? Dibinātāju gribu?)
Taču šajā tēzē pievērsīšos kādai citai, šķietami šaurākai, bet tādēļ ne mazāk nozīmīgai problēmai: problēmai noteikt, kurā brīdī “tauta ir runājusi” (paudusi savu kā suverēna gribu). Arī par šo jautājumu ir iespējamas nebeidzamas diskusijas, kur dažādu koncepciju pārstāvji nonāks pie pretrunīgiem rezultātiem: piemēram, vai tauta runā kā vairākums? Varbūt tautas griba izpaužas apgaismotos priekšstatos, pat ja vairākums tiem nepiekrīt (sākot ar, piemēram, nāves soda aizliegumu un beidzot ar totalitārajām diktatūrām, kas sevi definē caur apgaismotas tautas gribas nesēji), vai izpaužas kā sabiedrības kopējā interese, ko vairākums ne obligāti (uzreiz) apzinās? Varbūt tauta “runā”, aktīvi nepretojoties publiski pieņemtajiem lēmumiem (sākot ar parastu likumdošanu un beidzot ar valsts apvērumiem)? Varbūt tautas suverenitāte izpaužas tautas tieši vai implicīti definētu procedurālu normu izspēles rezultātā pieņemtajos lēmumos (pārfrāzējot: lai kas arī notiek atbilstoši konstitucionālajām normām, viss notiekošais ir tautas griba)? Varbūt ir kādi jautājumi, kur tautai nav suverēnu tiesību lemt – piemēram, ja tie skar fundamentālus cilvēka cieņas elementus?
Šo problēmu padara interesantu (netriviālu) vairāki apsvērumi. Pirmkārt, dažādās izpratnes parasti ir konkurējošas – proti, katras atsevišķās koncepcijas piemērošana savādāk risinātu reālas dzīves situācijas, no tām izrietošie lēmumi atšķirtos, dažkārt esot nepārprotamā savstarpējā pretrunā. Otrkārt, dažādās izpratnes nav dažādu laikmetu specifiskās iezīmes, tās pastāv VIENLAICĪGI, tās nav iespējams harmonizēt vienā skaistā racionālā bildē (šāda bilde būtu, piemēram, apgalvojums, ka tauta pieņem lēmumus ar vairākuma balsīm, bet tikai tik tālu, cik tas nav pretrunā ar cilvēktiesībām vai konstitucionālām normām vai apgaismotiem priekšstāvju lēmumiem, un tautai tas lēmums nav obligāti jāpieņem ar tiešu gribas aktu, bet var arī piekrišanu paust aktīvi nepretojoties). Harmonizēšanas mēģinājumi principā ir iespējami – tā pat ir konstitucionālo tiesu ideoloģiskā loma! – taču realitātes komplicētība agri vai vēlu tajos izgaismos pretrunīgumu, dubultos standartus, slēptas ideoloģiskās preferences.
Tautas suverenitātes, gribas piesaucējam nav nekādu šķēršļu piesaukt katru no potenciāli atvērtajām tauta gribas paušanas izpausmēm atsevišķi, atrauti no pārējām – pat nemēģinot kaut ko harmonizēt (piemēram, apgalvojums, ka tauta pauž gribu caur vairākumu, vienalga, ko saka “novecojusī” konstitūcija). Līdz ar to demokrātijas, tautas gribas, tautas suverenitātes principu piesaukšana šādas strīdu situācijas nerisina – tas būtu kā adresi meklēt tikai pēc ģeogrāfiskā platuma, neko nezinot par garumu.
Katra atsevišķā tautas gribas paušanas koncepcija ir sava veida sašaurinājums jeb alternatīvo koncepciju izdzēšana, tādēļ svarīgi turēt prātā, kas tieši, piesaucot specifisko koncepciju ir ticis “sašaurināts” (piemēram, vairākuma varas koncepcija izslēdz konkurējošās koncepcijas: apgaismotās izpratnes koncepciju, konstitucionālo procedūru ievērošanas koncepciju, cilvēka iekšējās vērtības koncepciju).
5.Parlaments un politiskās partijas demokrātijās reti ir cienītas institūcijas, jo tām nemitīgi jārisina nesavietojamas prasības.
Partijas ir vienas no mūsdienu demokrātisko sabiedrību ienīstākajām institūcijām – šobrīd Eiropas Savienībā tām uzticas vidēji tikai 15% iedzīvotāju. Lai saprastu tik dziļas neuzticēšanās cēloņus, jāsaprot, ko principā sabiedrības varētu gribēt gaidīt no partijām. Jo dziļāk iegrimstu šajā jautājumā, jo skaidrāk saskatu, ka problēma ir mūsu savā pretrunīgumā neizpildāmajās prasībās: no partijām tiek pieprasīta vēl paradoksālākas izpausmes formas, nekā no iepriekš jau manis analizētās suverenitātes vai tautas gribas.
Daži piemēri. No partijām un to pārstāvjiem parlamentā vieni vēlēsies sagaidīt skaidru ideoloģisku pozicionēšanos, stāvēšanu un krišanu par principiem, kamēr tie paši cilvēki citās situācijās vēlēsies, lai partijas, deputāti meklē pragmatiskus kompromisus. Daži prasīs deputātiem balsot tā, kā vēlas viņi kā vēlētāji, kamēr citi tieši tajā pašā laikā pieprasīs lemt atbilstoši deputāta rīcībā esošajai informācijai vai sirdsapziņai. Daži būs apbēdināti, no partijas nesagaidot priekšvēlēšanu solījumu izpildi kādos viņiem svarīgos jautājumos, kamēr tie paši cilvēki kādā viņiem svarīgā jautājumā deputātam pārmetīs priekšvēlēšanu solījuma izpildi tad, ja tā nav bijusi sabiedrības kopējās interesēs, nav bijusi kvalitatīvos argumentos balstīta. Tie, kas būs vēlējuši deputātu konkrētā reģionā, piemēram, Latgalē, prasīs, lai deputāts atskaitās par Latgales iedzīvotājiem atnestajiem labumiem, kamēr citu reģionu vēlētāji, kas balsojuši par šo pašu partiju, pārmetīs, ka deputāts pārliekus apkalpo savu reģionu un aizmirst par valsts stratēģiskās attīstības vajadzībām. Dažkārt vēlētājs pieprasīs, lai vēlētājam svarīgos jautājumos deputāts balso atbilstoši partijas nostājām, jo kāda-tad-no-partijām-jēga, kamēr citos sev svarīgos jautājumos viņš šaustīs deputātu par nedomāšanu ar savu galvu vai gļēvulību. Vieni prasīs aktīvu dalību parlamentārajās debatēs, citi prasīs tērēt laiku jēdzīgākām nodarbēm, piemēram, gatavoties komisiju sēdēm.
VISAS šīs koncepcijas pastāv vienlaicīgi, neviena no tām nav a apriori vairāk atbilstoša demokrātijas postulātiem kā citas. To vienlaicīga izpilde: neiespējama. Labākais kas var notikt, – ja konkrētajā sabiedrībā rodas kādas iekšējas vienošanās par to, kuri no principiem/koncepcijām ir prioritāri un ja deputāti/partijas spēj strādāt, nesabrūkot no pretrunīgo prasību vektoru spiediena. Jābūt apveltītam ar īpašiem paradoksālās domāšanas talantiem, lai gaidītu, ka deputāts vienlaikus skaidri ideoloģiski pozicionēsies, pildīs savu vēlētāju uzstādījumus, pildīs priekšvēlēšanu solījumus, īpaši aizstāvēs sava reģiona vēlētājus, lems atbilstoši pašiem apgaismotākajiem sava laika uzskatiem, pārstāvēs visu Latvijas sabiedrību tās daudzveidībā, meklēs pašus racionālākos argumentus, domās ar savu galvu un ievēros partiju disciplīnu.
Partijas un parlaments ir vēsturiskas institūcijas, kurās laika gaitā iesūkušās visdažādākās, pretrunīgākās koncepcijas; dažādās partijām un deputātiem izvirzītās prasības ir šo koncepciju izpausmes. Tas ir ne tikai normāli, bet arī neizbēgami – galu galā laika gaitā viss mainās. Šodienas disciplinētās, parasti augsti organizētās partijas nav gluži tās pašas institūcijas, kas darbojās 18. vai 19.gadsimtos, šodienas parlaments ir cita veida institūcija nekā agrākajos laikmetos. Ieskatam: pazīmes, kas mums šobrīd šķiet teju vai parlamenta esence, ne vienmēr tādas šīm institūcijām piemitušas– piemēram, cik viegli mums iedomāties, ka parlamenta darba norma var būt slēgtas, nevis atvērtas sēdes? Diskusiju neesamība nevis aktīva polemika?
6.Demokrātijas ideāltips izriet nevis no demokrātijas kā koncepcijas iekšējiem raksturojumiem, bet no tā, kādu mēs katrs vēlamies redzēt sabiedrību.
Demokrātijai nav augstākās izpausmes formas jeb, precīzāk, katram, kas vien to vēlas, ir visas tiesības to iztēloties atšķirīgu. Neparastā kārtā dažkārt tieši demokrātijas kritiķi postulē demokrātijas ideāltipu – visbiežāk tajā saskatot absolutizētu tiešo demokrātiju, kur visi pilsoņi visus likumdošanas lēmumus pieņem kolektīvi. Iespējams, ka tas tiek darīts tādēļ, ka šādu pārvaldes modeli ir viegli kritizēt– uzmetot aci iknedēļas Saeimas vai Ministru kabineta darba kārtībai, grūti iedomāties cilvēku, kas no darba brīvajā laikā vēlētos un spētu veltīt tik daudz uzmanības tik sarežģītiem jautājumiem. Moderno sabiedrību pamatā ir darba dalīšana: šobrīd likumdošana un politiku veidošana ir kļuvusi tik komplicēta un resursietilpstoša, ka tieša lēmumu pieņemšana ir reālistiski iespējama, augstākais, labi ja par dažiem desmitiem lēmumu gadā.
Demokrātijai kā konceptam nav universālas esences, kas varētu būt par pamatu universāla ideāltipa postulēšanai, tādēļ labāk balstīt savus priekšstatus par to, kā demokrātiju tālāk attīstīt, nevis abstraktās teorijās par demokrātijas esenci, bet gan “piezemētos” centienos uzlabot pašreizējo struktūru (skat.vēlreiz metaforisko mašīnas bildi). Izpratne par to, ka demokrātijai nav universāla ideāla, palīdz pārfokusēties no aizvien jaunu utopiju konstruēšanas uz pakāpenisku esošo sabiedrības struktūru ievirzīšanu labākos (savā izpratnē, kas protams, vienmēr diskutabli)virzienos.
7.Cilvēks var dienas laikā pārorientēties no totalitārisma apoloģēta par demokrātu, bet domāšanas maiņai ir grūtāk pamanāmi zemūdens akmeņi – tai līdzi nāks totalitārismam raksturīgas domāšanas trafareti.
Demokrātija nav nekas sarežģīts, tā neprasa ilgu mācīšanos, tās apgūšanai nav nepieciešama “paaudžu maiņa”. Piemēri: Austrija, Vācija, Japāna. Šajās sabiedrībās demokrātija lielā mērā tika izveidota ar to pašu ierēdņu, žurnālistu, tiesnešu skolotāju un pasniedzēju rokām, kas bija kalpojuši totalitārajam režīmam. Cilvēka prāts ir elastīgs. Teorētiski no komunista par nacionālistu vai par demokrātu var “pārkvalificēties” vienas dienas laikā – vienalga, vai cilvēkam ir konjunktūras motīvi vai noticis patiess lūzums viņa pasaules uztverē.
Tas, kas mainās ilgākā laikā, jo ir “ieēdies”, nav viegli pamanāms un alternatīvu apgūšana prasa lielāku piepūli: no iepriekšējiem režīmiem pārņemtie domāšanas trafareti – sākot no dziļām pasaules uztveres konceptuālajām shēmām (piemēram, pasaules dalīšana draugos/ienaidniekos – katru oponentu uztverot kā ienaidnieku, vispārēja neuzticēšanās līdzcilvēkiem), līdz pat izteiksmes veidam (piemēram, personalizēta oponentu kaunināšana, augsts patosa līmenis sava viedokļa paušanā.) Laiks maina arī šos trafaretus, bet tie var izpausties vēl ļoti ilgi.
8.Demokrātijas ienaidnieku saraksts ir atkarīgs no konkrētās demokrātijas formas – mūsdienu Eiropai raksturīgās iekārtas savus ienaidniekus/konkurentus atklāj pakāpeniski.
Mūsdienu Eiropas (sevišķi Eiropas rietumos un ziemeļos) demokrātiju pašu jaunāko laika pašizpratne lielā mērā veidojusies kontrastā ar nacistiskās Vācijas režīmu. Daļēji tas izskaidro, kādēļ reti kurā Eiropas valstī tiek tolerēti tādi rīcības modeļi, kas savulaik vājināja Veimāras republiku un veicināja nacistu nākšanu pie varas: piemēram, militārisma un vardarbības klātbūtne politikā, radikālas un rasu naidu sludinošas partijas. Izveidoti arī demokrātiju un cilvēku aizsardzības mehānismi, simbolisks “sanitārais kordons”, kas nebija raksturīgi pirmskara laikmetam: piemēram, cilvēktiesību aizstāvības garantijas, konstitucionālās tiesas, koriģējumi institūciju (piemēram, vēlēšanu sistēmas, valsts varas centrālo institūciju līdzsvarojuma) darbībā. Otrā pasaules kara pieredze pastiprināja demokrātijām raksturīgo skepsi par varas koncentrāciju: mūsdienu Eiropas demokrātijām raksturīgs noklusējuma pieņēmums, ka daudzas galvas gandrīz vienmēr būs drošāk nekā tikai viena. Vienlaikus Eiropas demokrātijām joprojām uzrodas konkurenti – parasti autoritāru līderu formā, kas neievēro kādu/kādas no normām, kuras ietilpst mūsdienu Eiropas demokrātiju standartā (piemēram, politizē tiesas, iejaucas politisko oponentu darbā, ierobežo kritiskus medijus), lai koncentrētu savu varu. Parasti viņi sevi turpina definēt kā demokrātus (Ungārijas premjers Viktors Orbans, Krievijas prezidents Vladimirs Putins, bijušie un esošie Singapūras līderi). Salīdzinoši jauna diskusija Eiropai (izņemot Franciju, kur šī diskusija nāk līdzi no 18.gadsimta) ir par reliģiju kā draudu demokrātijai, it sevišķi islama radikālāko izpausmju kontekstā – arī šī diskusija var tikt principu līmenī harmonizēti tikai šķietami (nav iespējams izveidot tādu koncepciju, ko neiedragātu realitātes komplicētība!), sniedzot atbildes, kas der nevis universāli, bet ir (labākajā gadījumā) piemērotas tikai konkrētai sabiedrībai un konkrētai situācijai.
9.Mūsdienu Eiropas Savienības valstīm raksturīgo demokrātijas modeļa sargātās vērtības: cilvēku morālā vienlīdzība, spēja pašiem lemt par savu dzīvi.
Apskatot mūsdienu Eiropai raksturīgās pārvaldes formas, var vispārināti sazīmēt divas vērtības, kas tās caurvij un kalpo par idejiskajiem orientieriem. Svarīgi atrunāt, ka šīs pārvaldes formas ir veidojušās vēsturiski, dažādu faktoru ietekmē un dažādu motīvu vārdā – ne obligāti tam, lai realizētu vai sargātu kādas idejas, taču šīs vērtības ir tajās klātesošas:
1) pieņēmums, ka visi cilvēki kā būtnes, kā morālas vienības ir iekšēji vienlīdzīgas, vienlīdz vērtīgas – proti, kādam no cilvēkiem nav “augstākas” vai “zemākas” vērtības tikai tādēļ vien, ka viņš pieder specifiskai kastai, šķirai, rasei, u.tml. Cilvēku morālās vienlīdzības koncepcija ir kristietības revolucionārākā ideja – tā sakņojas priekšstatā, ka Dieva acīs katram cilvēkam ir vienlīdzīga vērtība. Šī nav racionāla vērtība tādā nozīmē, ka tā, ņemot vērā cilvēku daudzveidību, nav racionāli argumentējama: tā balstās vai nu ticībā vai dziļā iekšējā pārliecībā. Vienlaikus mūsdienu Eiropas demokrātijas ir šīs vērtības iemiesojumi – nav daudz citu iemeslu, kādēļ katra cilvēka balsij vēlēšanās ir vienāda vērtība vai kādēļ visiem ir vienāds pamattiesību standarts;
2) pieņēmumā par cilvēka autonomijas vērtību: pieņēmumā, ka cilvēks spēj un viņam arī jāļauj lemt pašam par savu dzīvi. Šī vērtība, savukārt, sakņojas liberālajā domā un sargā no totālas kontroles pār cilvēku dzīvi – šīs vērtības šobrīd spilgtākā izpausme ir cilvēktiesību standarts, kura ietvaros cilvēks var pašrealizēties tā, kā pats to vēlas.
Neviena no šīm vērtībām gan nav īstenojama absolūtā formā – proti, starp tām un dzīves realitāti vienmēr pastāvēs spriedze. Piemēram, cilvēka autonomijas aizsardzība ir vispārējs orientieris, bet nav garants tam, ka autonomija nekad netiks skarta (piemēram, gadījumā, ja izdarīts noziegums) – nepieciešamība šādas spriedzes risināt (sabiedriskās diskusijās, likumdošanas procesā, tiesu spriešanas procesā) ir daļa no mūsdienu Eiropai raksturīgo demokrātiju esences.
10.Mūsdienu demokrātijām raksturīgas problēmas, kuras ir jārisina, bet nav jāatrisina.
Viena no visgrūtāk uztveramajām mūsdienu Eiropas demokrātiju īpatnībām slēpjas tām raksturīgajās “kaitēs” – lēmumu pieņemšanas lēmumā, klumburīgumā, īstermiņa domāšanā un dmokrātijas procesu pavadošajā troksni. Ja pašas demokrātijas “kaites” ir viegli saskatāmas, tad grūti uztveramais knifs ir to risināšanas metodēs – metodēm jābūt tādām, lai šīs kaites RISINĀTU, BET NE ATRISINĀTU. Paradoksālā kārtā demokrātijas kaitēs ir paslēpts arī tās spēks – un perspektīvas maiņa starp kaiti/spēku (kā starp attēlā redzamo trusi/pīli) ir atslēga tam, lai demokrātijā nezustu dinamika un dzīvotspēja.
Demokrātijas lēnums nav tikai kaite – tā ir arī demokrātijas spēks, jo lēmumu pieņemšanā tiek ņemti vērā daudzi viedokļi, tiek ievērotas kolektīvi akceptētās procedūras un procesā ir daudzi ‘drošinātāji’. Lēmumu pieņemšanu dažkārt var un vajag paātrināt, bet ne tik tālu, ka pazūd lēnuma jēgā paslēptais spēks – aizsardzība pret kļūdām.
Arī demokrātijas klumburīgums vai īstermiņa domāšana nav tikai kaite – pat ja skaidri redzama taisnāka taciņa, kas veda no punkta A līdz punktam B. Var un vajag mēģināt taciņas taisnot, veidot efektīvākas institūcijas, orientēt uz ilgtermiņa stratēģiju izveidi, bet ne tik tālu, ka pazūd klumburīgumā paslēptais spēks – orientēšanās uz kompromisu panākšanu, kad reti kurš paliek bez jebkāda labuma, tiek pilnībā izslēgts no procesa un līdz ar to nav arī pamata radikālai neapmierinātībai.
Demokrātijas trokšņainums un panikas, pārspīlēta sašutuma lēkmes ir tās paradoksālākais trūkums. No vienas puses, tas var demokrātiju iznīcināt – ar populistiskiem, nepārdomātiem argumentiem, sašutuma lēkmēm nokaut labas idejas, pragmatiska kompromisa ieceres, stratēģiskas pārvaldes pašu iespējamību. Var un vajag mēģināt demokrātijas skaļumu pārvērst saprātīgā un konstruktīvā kritikā. Bet vienlaikus mūsdienu Eiropai raksturīgo demokrātiju no trokšņa pilnībā atbrīvot nav iespējams un/vai vēlams: tāda ir cena tās pamatā esošajām vērtībām, – uzskatīt visus cilvēkus par morāli vienlīdz vērtīgiem un spējīgiem lemt pašiem par savu dzīvi (t.sk. veidot savas politiskās attieksmes).
Lai gan spriedze starp īstermiņu un vēlmi pēc ilgtermiņa, troksni un vēlmi pēc saprātīguma, lēnumu un vēlmi pēc ātruma var būt kaitinoša, tā ir daļa no mūsdienu Eiropas demokrātiju esences un dinamiskuma avota. Mans pieņēmums – šī spriedze ir mazāk kaitinoša un kaitīga sabiedrībās, kur ir lielāka savstarpējā uzticēšanās (mazāk pamats troksnim, kā arī iebildumiem pret orientāciju uz ilgtermiņu un ātrāku lēmumu pieņemšanu), kā arī vairāk cilvēki kā normu ir pieņēmuši to, ka demokrātiska lēmumu pieņemšana nevar nebūt ķēpīgs process.