ZZS sašķeltā personība 0

Jā, daudz kas darīts nepareizi, pieļautas kļūdas, politiķi bieži rīkojušies neprasmīgi, taču neviens ZZS deputāts neesot rīkojies ļaunprātīgi.

Iesaki citiem:

Politika.lv turpina rakstu sēriju, kurā mēs analizējam, kā 9.Saeimas partijas ir pildījušas savus solījumus, ko devušas pirms četriem gadiem — pirms 2006. gada parlamenta vēlēšanām.

Četru gadu laikā Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) ir bijusi veiksmīga vismaz tajā ziņā, ka neviena valdība nav veidota bez viņu līdzdalības. Otro lielāko frakciju Saeimā ignorēt ir grūti. Turklāt šī partija neaizraujas ar prasībām un ultimātiem koalīcijas partneriem. ZZS nekautrējas pieskaņoties (jeb, kā saka viņu bijusī partijas biedre Ingrīda Ūdre-Latimira, viņi “labi peld”) , un tas viņiem ir ļāvis paturēt ministru portfeļus visās krīzes vētrās. Taču, tāpat kā visām citām partijām, ar solījumu pildīšanu veiksme ir bijusi krietni mazāka. Psiholoģiski ārkārtīgi grūts periods — tā šo laiku raksturo ZZS frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Ingmārs Līdaka. “Sabiedrības spiediens, kas no sākuma bija tajā virzienā, ka palielinām, palielinām algas un tam vajag, tam vajag, tam vajag... Tas bija ļoti grūts. Un pēc tam, pēc Parex miljarda, atkal bija ļoti grūti, jo krīze, visā kopumā ņemot, visus labos nodomus būtībā iznīcināja,” tā skaidro Līdaka. Turklāt negatīvāka ir kļuvusi cilvēku attieksme pret politiķiem. Tādā atmosfērā nav viegli strādāt, atzīst Līdaka, jo “tu absolūti neredzi un arī neceri uz kaut kādu pateicību vai smaidu”.

Vēlētāju neapmierinātībai un kurnēšanai gan ir viens ļoti vienkāršs izskaidrojums — politiķu neizpildītie solījumi. Līdaka šeit gan uzreiz iebilst, ka partija visu darījusi sabiedrības labā. Jā, daudz kas darīts nepareizi, pieļautas kļūdas, politiķi bieži rīkojušies neprasmīgi, taču neviens ZZS deputāts neesot rīkojies ļaunprātīgi: “Mēs bijām nevis pārāk lieli nelieši, mēs bijām vienkārši varbūt pārāk lieli muļķi.”


Svētā uzticība valdībai

Viens no ZZS solījumiem 2006. gada vēlēšanās bija īstenot prognozējamu nodokļu politiku. Tika paredzēta arī nodokļu mazināšana un pensiju palielināšana. “Prognozējama nodokļu politika nav sanākusi nu nekādīgi,” ar nopūtu atzīst Līdaka. Tomēr, viņaprāt, lielākā bēda ir ne jau PVN vai iedzīvotāju ienākuma nodokļa grozīšana. “Viedoklis par mūsu nodokļu sistēmu ir samaitāts ar kaut kādām fiksajām idejām,” viņš skaidro, acīmredzami norādot uz Valda Dombrovska (JL) valdības nodokļu reformām: “Tas pats dienesta automašīnu nodoklis, patenta maksa par ogošanu un sēņošanu. Tās ir tās lietas, kuras arī medijiem ļoti patika. Un, protams, tas rada iespaidu, ka šī nodokļu sistēma ir absolūti absurda pie mums, viss pēkšņi notiek, viss mainās, un ne uz to labo pusi.”

Zīmīgi, ka šādi izsakās valdības koalīcijas partijas pārstāvis. Protams, ZZS rokās nav finanšu ministra portfeļa. Taču ietekme valdībā viņiem ir. Runājot par pensiju samazināšanas jautājumu, atklājas kāda detaļa, kas varētu skaidrot šādu nostāju. Proti, atslēgas vārdi šeit ir “uzticība valdībai”. Tieši tas bija pamatā paša Līdakas atbalstam pensiju samazināšanai. Situācija bija sarežģīta, deputātiem nācās ātri „pārstrādāt” lielu informācijas apjomu un ātri izdarīt izvēli, stāsta politiķis: “Mani pārliecināja tā brīža valdības vadītājs. Patiesībā jautājums tur bija drīzāk par to, vai uzticos valdībai vai nē. Pats par to valdību biju balsojis, ka es viņai uzticos. Tātad man tomēr bija jātic. Līdz šim brīdim es ne tik ļoti nožēloju to, ko izdarīju, jo šīs pensijas tajā brīdī, kad tās varēja atgriezt, tika cilvēkiem arī operatīvi atgrieztas.”


Dažādība un demokrātijas diktatūra

Kas tad īsti ir svarīgāks — uzticība valdībai vai solījumi vēlētājiem? Līdz 2009. gada pensijas tiešām tika indeksētas. Tāpat vēl 2009. gadā valdība palielināja pensiju piemaksas par darba stāžu līdz 70 santīmiem. Un tad, kad Saeimā skatīja budžeta grozījumus, kuri paredzēja pensiju samazināšanu, daži ZZS biedri balsoja pret. Savu nostāju pauda arī ZZS labklājības ministrs Uldis Augulis, skaidro Līdaka: “Likumprojekta anotācijā ministrs Augulis bija ierakstījis apgalvojumu, ka tas ir antikonstitucionāli, un atstāja būtībā šo lemšanu Saeimas ziņā. Tā ka Augulis šajā ziņā bija absolūti principiāls un nelokāms.”

Vai tā nav, maigi izsakoties, haotiska raustīšanās un arī nenoteiktība ZZS iekšienē? Līdaka labprāt atgādina, ka visi solījumi, arī par pensiju palielināšanu, tika doti ekonomiskās augšupejas laikā. Iestājoties krīzei, sajūta esot bijusi, gluži kā gāžoties bezdibenī. Acīmredzot šādā situācijā daži uzskata par izdevīgāku cieši turēties pie valdības. Savukārt to, ka ZZS deputātiem bija radikāli atšķirīgi viedokli, Līdaka neuzskata par kaut ko dīvainu. ZZS frakcija sastāv no personībām, vienmēr notiekot karstas diskusijas par da jebko. “Demokrātija tomēr ir vairākuma diktatūra,” atzīst Līdaka, taču norāda — frakcijas deputāti drīkst balsot pretēji kopējam viedoklim.




Oligarha simpātiskās domas

ZZS frakcijas priekšsēdētāja vietniekam vaicāju arī par Ventspils mēra un mūžīgā ZZS premjera kandidāta Aivara Lemberga ietekmi partijā. Līdaka norāda, ka Lembergs pavēles nevienam nedodot, taču viņam esot savs viedoklis par daudzām lietām, un to viņš arī argumentēti paužot. Savukārt mediji viņu netaisnīgi nomelno, uzskata Līdaka: “Cilvēki ļoti bieži lasa medijos — “smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs”. Bet patiesībā jau būtu jāraksta “smagos noziegumos apsūdzētais un attaisnotais Aivars Lembergs”.” Tiesa, kaut viena pret Lembergu rosinātā tiesas prāva ir beigusies, joprojām prokuratūra strādā ar tā dēvēto Ventspils uzņēmumu stipendiātu lietu, kur Lembergs ir apsūdzēts par smagiem korupcijas noziegumiem.



Publiskajā telpā atkal un atkal tiek izteiktas šaubas, vai ir prātīgi kā premjera kandidātu turpināt piedāvāt cilvēku, attiecībā uz kuru tiek lietots apzīmējums “oligarhs”. Līdaka atzīst, ka pēc Lemberga apcietināšanas 2007. gadā ZZS iekšienē bijušas diskusijas par šo jautājumi. Atsevišķi biedri vēlējušies, lai partija no viņa distancējas. Tomēr, kā uzskata Līdaka, uzvarēja demokrātija: “Sabiedrība pieprasa no politiķiem ieklausīšanos sabiedrības viedoklī, un sabiedrības viedoklis šobrīd ir Lembergam visai labvēlīgs. Daudz labvēlīgāks nekā pašiem Zaļajiem un zemniekiem! Paraugoties reitingus, principā par Lembergu kā par ministru prezidentu būtu gatavi balsot vairāk, nekā gatavi balsot par ZZS kā tādu.” Kā tas īsti saskan ar Līdakas postulēto demokrātijas kā vairākuma diktatūras principu, nav skaidrs, jo neba nu vairākums Latvijas iedzīvotāju kaismīgi aizstāv Lembergu. Taču pašam Līdakam viss ir stipri vienkāršāk: “Viņš pateica domu, kura man šķiet pieņemama un simpātiska. Viedoklim nav šāda veida saistības ar to, ko par cilvēku runā, kas viņš tur varbūt ir pēc papīriem vai pēc kā.” Jā, Lembergam esot viedoklis arī par NATO. Bet kāds tam sakars ar to, vai viņš ir vai nav oligarhs? Tā vaicā Līdaka.


Pacifisti par Afganistānu

Runājot par NATO, ZZS ir solījusi vēlētājiem atbalstīt integrāciju Ziemeļatlantiskās alianses struktūrās. Taču partija ir sākusi runāt, piemēram, par Afganistānas misijas beigu datumu. Vai arī šeit neiezīmējas pretrunas partijas iekšienē? Līdaka atzīst, ka viņa pārstāvētā Zaļā partija vienmēr ir bijusi „diezgan pacifistiska”. Arī viņš pats esot „diezgan nihilistiski” noskaņots pret karu Irākā un Afganistānā. Taču šādas misijas, viņaprāt, ļauj Latvijas karavīriem attīstīties: “Kurš ir bijis krievu armijā, zina, ko nozīmē, ja tu nedēļu to vien dari, kā stiep kaut kādas velēnas, lai aizklātu ģenerālim nepatīkamu celiņu. Līdz ar to, ja armija ir profesionāla, ir jābūt diezgan augstai motivācijai pilnveidoties. Šīs misijas ir tā motivācija pilnveidoties.” Kamēr misija darbojas labi, tā ir jāturpina, uzskata Līdaka. Taču gadījumā, ja nebūs iespējams uzturēt kvalitatīvi aprīkotu misiju, tad gan zēnus jāsauc mājās. Pagājušā gada balsojumā par Afganistānas misijas pagarināšanu atturējās tikai viens deputāts, pārējie balsoja par.

Atskatoties uz šo mandātperiodu, Līdaka atzīst, ka deputātiem ir jāuzlabo komunikācija ar sabiedrību. Ir jāiet ārā no Saeimas, jo tieši šī nama sienas traucējot runāt ar sabiedrību: “Ja būs komunikācija, tad cilvēki redzēs, ka šīs simt gudrās galvas, kuras visi liek pēdiņās, patiesībā nemaz tik stulbas nav. Un arī nav tik uzpūtīgi un nav tik ļauni, un patiesībā jau arī vēl labu.” Situācija šajā jomā jau esot uzlabojusies, notiek daudz vairāk publisku debašu nekā pirms četriem gadiem.



Savukārt vēlētājiem viņš iesaka atcerēties teicienu “Miers baro, nemiers posta”. “Ja sabiedrība ļoti klaji demonstrēs necieņu pret politiķiem, tad politiķiem būs arvien grūtāk strādāt,” uzskata Līdaka. Var jau būt, ka pēc šī “psiholoģiski grūtā perioda” ZZS politiķis vēlas kādu atpūtas stundu gan sev, gan saviem kolēģiem. Sarunas beigās viņš ieminas par iespēju arī Saeimai tāpat kā valdībai piešķirt 100 saudzības dienas. Taču tad jāvaicā, vai tā būs pelnīta atpūta. Varbūt arī šajā jautājumā savs viedoklis ir Lembergam.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Aza kaja 255x203

Emša kods 52 Autors:Ivars Ījabs

Citi autora darbi