Atslēgvārdi:

Žurnālistu mazdūšība

Jau pagājušas trīs dienas kopš liktenīgā vakara, kad LTV 7 pēkšņi izdomāja nerādīt franču režisora filmu par Putinu, tomēr neesmu dzirdējis no Latvijas televīzijas (LTV) vadības nevienu oficiālu skaidrojumu par notikušo. Varbūt neesmu uzmanīgi skatījies, taču LTV ziņu raidījumi iztikuši vien ar aizkadra tekstu bez pašu telekompānijas vadītāju uzstāšanās. Neesmu arī pamanījis, ka paši LTV žurnālisti šim gadījumam piešķirtu lielu nozīmi — tik vien ir kā norādījumi uz „citiem”, kuri pauž aizdomas.

Iesaki citiem:

Es varētu piekrist notikušā kritizētājiem: smaidīt par LTV izdomātajiem pēkšņajiem tehniskajiem misēkļiem filmas parādīšanai; sašust par NRTP priekšsēža Ābrama Kleckina retoriku, nevairoties ar visu savu būtību atgriezties padomijas telpā; izteikt nožēlu par iespējamajām komunikācijas ķēdēm, kas ved no kaimiņvalsts vēstniecības uz mūsu Ārlietu ministriju un tālāk caur sabiedrisko mediju aizstāvjiem/uzraugiem nonāk LTV.

Es no visas sirds nepiekrītu Kleckina kungam, kurš saka, ka LTV strādā neprofesionāli cilvēki, kas neprot plānot programmu. Es piekrītu citiem publiskajā telpā izskanējušajiem viedokļiem, ka vienam otram te būtu jāatkāpjas no amata.

Bet šoreiz es gribu vērst uzmanību uz iesaistītā medija un tā žurnālistu mazdūšību. Mani izbrīna, ka LTV svētdienas vakara ziņu raidījumā par notikušo vēsta vien dažos teikumos, pirmdienas vakarā sižets par notikušo ir tik vien kā aizkadra teksts ar piefilmējumiem, kas ziņu izkārtojumā parādās neloģiskā vietā, radot sajūtu, ka to kāds pa kluso tur ielicis. Tik vien LTV žurnālisti spēj, kā savu sāpi ielikt citu cilvēku mutē, izcilajai publicistei Marinai Kosteņeckai izmānot, ka viss, kas bijis, patiesībā ir cenzūra. Žurnālisti baidās atklāt patiesību, baidās atklāti jautāt un pieprasīt atbildes. Baidās jautāt savai priekšniecībai, baidās zaudēt darbu.

Kā tad lai ticam sabiedriskajiem medijiem? Es te domāju ne tikai LTV žurnālistus un kanālu direktorus, kas viegli iespaidojas un necīnās par savu darbu un pret cenzūru. Kāda ir sabiedrisko mediju atbildība? Brīnums, ka LTV pietika drosmes parādīt tiešraidē pret valdību un pašreizējo politiku vērsto mītiņu Doma laukumā, jo Latvijas Radio šādam varoņdarbam nebija saņēmies — pietrūka žurnālistiskās drosmes sajust notiekošā sabiedrisko nozīmi.

Mediju mazdūšība var novest pie tā, ka vārds „sabiedriskais” no LTV un Latvijas Radio vārda var pazust. Kopš neatkarības atgūšanas lielākās Tautas sapulces neraidīšana, kaimiņvalsts prezidentam nesimpatizējošas dokumentālās filmas neparādīšana, klusēšana par notikušā patiesajiem iemesliem, nepatīkamu jautājumu neuzdošana saviem vadītājiem, klusēšana ēterā… Kas gan vēl cīnīsies par žurnālistisko neatkarību, ja ne paši žurnālisti? Kaut ir jau traģiski, ka abu sabiedrisko mediju priekšstāvji ir cilvēki, kas nav ne žurnālisti, ne cilvēki ar stipru mugurkaulu. Te arī sākas padomjlaiku smarža, kārtojot attiecības starp kaimiņvalsts vēstniecību un medijiem. Un mūsu bažas par cenzūru Latvijā.



Šajā rubrikā publicēti redakcijai iesūtītie komentāri. Redakcija to tapšanā nepiedalās.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi