Raksts

Žurnālistikas izdzīvošanas skola


Datums:
20. augusts, 2012


Autori

Jānis Buholcs


Foto: industriarts

Brīnumainas receptes analītiskas žurnālistikas attīstīšanai nav. Tomēr, kamēr vien kādam šādi mediji būs vajadzīgi, tie meklēs un pa laikam arī atradīs veidus, kā pastāvēt un attīstīties.

Mūsdienās jau teju par klišeju kļuvušas norādes par izmaiņām žurnālistikā, kas ir iespējamas, pateicoties mobilajām un tiešsaistes tehnoloģijām. Lielais „apsolījums” ir, ka ikviens, kuram ir viedtālrunis, var kļūt par žurnālistu, ar to saprotot iespējas vākt, apkopot un izplatīt informāciju. Taču šī parādība iet rokrokā ar citu bieži dzirdētu apgalvojumu — par žurnālistikas materiālu kvalitātes kritumu, jo ir izrādījies, ka rakstošais, fotografējošais un publicējošais reportieru pulks vairumā gadījumu nepārstāv to žanru, ko var dēvēt par kvalitatīvo žurnālistiku.

Žurnālistikas pastāvēšanas sociāli ekonomiskie pamati ir mainījušies. Ziņu mediji savulaik attīstījās, kontrolējot sava satura izplatīšanas procesus — drukas iekārtas vai ēteru. Konkurence šādos apstākļos bija ierobežota, iespējas noteikt medija uzturēšanai vēlamo ienākumu līmeni — pietiekamas un pelņa — atbilstoša. Turpretim mūsdienās šo modeli ir iznīcinājis konkurentu pieplūdums, kuri izmanto pieejamākus kanālus — it īpaši tīmekli. Viņu saturs ir pieejamāks un mobilāks, un parasti arī lētāks. Piekļuve publiskajai telpai ir aizvien plašākam dalībnieku lokam, un tas noved pie tā, ka arī daudzu mediju kvalitātes latiņa samazinās. Informācijas publicējamības kritērijs jau sen vairs nav profesionālie standarti (lai cik amorfi tie arī nebūtu), bet to vietā nāk krietni pieticīgākais „būs labi gana”.

Lielā mērā tas ir saistīts ar ekonomiskajiem apsvērumiem. Kvalitatīva žurnālistika ir dārga, bet lielai daļai mediju ir jākoncentrējas uz tādiem materiāliem, kas tiem ļauj izdzīvot. Kādreiz reklāmas palīdzēja medijiem gūt lielāko daļu ienākumu, bet tagad liela daļa reklāmdevēju aizplūst tiešsaistes vidē, un arī tur reklāmu cenas krītas. Tas nozīmē, ka arī tiešsaistes mediji pašlaik nebūt nepiedzīvo tādus labos laikus, kā drukātie mediji kādreiz. Tāpēc, lai arī kā auditorija, lasot ziņu portālu rakstus, nereti zākājas par reportieru darba kvalitāti, publicētie materiāli ir aptuveni tādā formas, satura un tematikas līmenī, lai to publicēšana atmaksātos. Tāda vienkārši ir žurnālistikas pašregulācija atbilstoši pašu izmantotajiem mediju ekonomikas modeļiem.

Sajūtu, ka īsti pareizi jau tā nav, var pierakstīt maldinošai nostalģijai par vecajiem, labajiem laikiem. Un tomēr sapnis par mazāk pieticīgu žurnālistiku paliek, pat ja pieredze rāda, ka labu, analītisku materiālu veidošana neatmaksājas. Mediju konkurence vismaz pagaidām acīmredzot vairumā gadījumu ved nevis pie kvalitatīva satura nišu apgūšanas, bet gan tajā virzienā, kas tiek uzskatīts par visienesīgāko — auditorijas klikšķu vākšanu un uzmanības piesaistīšanu par katru cenu. Tomēr situācija nebūt ir tik bezcerīga. Mediji joprojām mēģina atrast un pa laikam arī atrod veidus, kā pielāgoties mūsdienu informācijas videi.

Saturs, par kuru lasītāji maksā

Kad laikrakstu un citu drukāto mediju izdevēji sūrojas par grūtībām darboties tiešsaistes vidē, tie nereti norāda, ka tīmeklī jau no sākta gala ir bijis daudz bezmaksas informācijas un šādā veidā jau ilgi ir izplatīti arī žurnālistikas materiāli. Lasītāji ir pieraduši pie bezmaksas satura, tāpēc tos nav viegli pārliecināt, ka par avīzes materiāliem, kas publicēti tiešsaistē, maksāt ir tikpat pašsaprotami, kā maksāt par avīzi kioskā.

New York Times, Financial Times un citi lielie drukātie mediji gan ir demonstrējuši, ka maksu par savu saturu prasīt var tīri veiksmīgi, tikai tas jādara tā, lai uzreiz neaizbiedētu visus lasītājus, — noteiktu skaitu materiālu mēnesī turpinot piedāvāt bez maksas, ieviešot diferencētus izcenojumus un ļaujot lasītājiem maksāt tikai par to, kas tiem no medija nereti milzīgā informācijas klāsta nudien ir nepieciešams. Veiksmīgi ieviešot šo modeli, vairāki drukātie mediji pēdējā laikā ir kāpinājuši digitālās versijas abonentu skaitu. Ja pozitīvā tendence turpināsies un lasītāji no drukātās preses atteiksies par labu to pašu izdevēju veidotajam maksas tiešsaistes saturam, nevis aizies kur citur, arī pašiem izdevējiem tas nozīmēs mazākus izdevumus un lielākus ieņēmumus. Samazināsies izdevumi par avīžu un žurnālu dārgo drukāšanu un izplatīšanu. Tieši šajā virzienā ir jādarbojas — digitālajai platformai ir jābūt medija pirmajai prioritātei, nevis ar visiem spēkiem jāturas pie drukātās versijas, raugoties, kā tā lēnām izplēn ietekmes un auditorijas ziņā. Ja dienas laikraksti izšķirošo mirkli jau ir palaiduši garām un pieļāvuši, ka to nišu kontrolē ziņu portāli, tad reģionālajiem medijiem un žurnāliem, kam spēcīgu tiešsaistes konkurentu vēl nav, derētu mācīties ko kolēģu kļūdām un izmantot sev piešķirto laiku, lai apgūtu tiešsaistes vidi.

Par kvalitatīvu saturu auditorija it kā vēlas maksāt, tomēr mazas valsts tirgū var nebūt tik daudz lasītāju, kam tas ir svarīgi.

Tomēr lielo, plaši pazīstamo un cienīto mediju eksperimenti šajā jomā sniedz tikai ierobežotu cerību visiem, kuri vēlētos iegūt atlīdzību par sava satura veidošanu un publicēšanu tiešsaistē. Bezmaksas satura pieraduma faktors nudien pastāv, un nevajag domāt, ka, vienreiz izlauzusies no sistēmas, kurā satura cenu vienpusēji noteic izdevēji, auditorija tieksies vecajā kārtībā atgriezties. Tāpēc pašlaik šo modeli var dēvēt par „desmit procentu risinājumu” — aptuveni tik procentu ieņēmumu lielajiem izdevējiem šāda stratēģija patlaban ļauj nopelnīt.[ 1 ]

Viss, protams, kārtējo reizi atduras pret to, ko mediji ar savu ienākumu līmeni lasītājiem var piedāvāt un par ko lasītāji vēlas maksāt. Par kvalitatīvu saturu tie maksāt it kā vēlas (tas ir, stāsta, ka vēlas), tomēr tas, kāds liktenis savulaik piemeklējis ne vienu vien Latvijas izdevumu, kas pretendēja uz analītisku un pētniecisku saturu, atgādina, ka mazas valsts tirgū gluži vienkārši var nebūt tik daudz lasītāju, kam tas ir svarīgi.

Forma, par kuru lasītāji maksā

Maksas satura problemātiku vēl skaidrāku dara iemesls, kāpēc pirms tiešsaistes mediju ienākšanas cilvēki īpaši neapšaubīja, ka par avīzi ir jāmaksā. Tas nebija tikai tāpēc, ka tā vienkārši bija iegājies. Un arī ne tikai tāpēc, ka atšķirībā no digitālā satura analogā medija saturs kaut kādu iemeslu dēļ tiek uzskatīts par kaut vērtīgāku. Maksātgatavības iemesls ir „iepakojums” — pati fiziskā avīze. Iegādājoties laikrakstu, lasītājs maksā par informācijas nesēju, nevis par pašu informāciju.

Pagāja ilgi gadi, līdz mediju veidotāji apjauta, ar ko auditorijas maksātgatavības ziņā atšķiras informācijas nesējs no satura. To saprast palīdzēja viedtālruņu un planšetdatoru attīstība. Mediji, kuri izveidoja šīm iekārtām paredzētas lietotnes (apps), pamanīja — to, ko tie savā tīmekļa versijā piedāvā bez maksas, var „pārpakot” un padarīt par maksas saturu lasīšanai tālrunī vai planšetdatorā. Naudu var prasīt vai nu par pašu lietotni, vai arī par piekļuvi saturam caur to. Šādā veidā lasītāji būs maksājuši nevis par pašu saturu, bet gan par ērtību. Tādējādi tieši lietotnes, nevis tīmekļa vietnes var kļūt par īsto mūsdienu alternatīvu drukātajiem laikrakstiem.

„Es nezinu nevienu ilgtspējīgu biznesa plānu, kas vienā versijā par pakalpojumu prasa naudu, bet citā to pašu sniedz par brīvu,” izteicies investors Vorens Bafets (Warren E. Buffett), kura kontrolētais holdings Berkshire Hathaway pēdējā laikā ir iegādājies virkni ASV preses izdevumu.[ 2 ] V. Bafets ir viens no tiem, kuri uzskata, ka mediju nozarei lielākais izaicinājums ir pārliecināt klientus, ka par tiešsaistes saturu ir jāmaksā.

Mediji pamanīja — to, ko tie savā tīmekļa versijā piedāvā bez maksas, var „pārpakot” un padarīt par maksas saturu lasīšanai tālrunī vai planšetdatorā.

Taču viedtālruņu un planšetdatoru lietotņu veidotājiem lasītāji nemaz tik ļoti nav jāpārliecina, ja vien māk savu saturu iesaiņot formātā, kas tiem ir pievilcīgs. Protams, ka tas nav gluži tas pats saturs. Gluži tāpat kā labā prakse ir piedāvāt atšķirīgu saturu drukātajā izdevumā un tiešsaistes versijā, arī lietotnes versijā saturs tiek attiecīgi veidots, apstrādāts un noformēts, lai atbilstu tieši šo ierīču lietošanas iezīmēm. Piemēram, planšetdatoru specifika, ir piemēram, tas, ka tie ir ērti tieši lasīšanai. Tādējādi, ja tiešsaistes portālus lasītāji parasti apmeklē vairākas reizes dienā, bet uz īsu laiku, tikai paskatoties, kas jauns, un izlasot virsrakstus, tad planšetdatora versijā var piedāvāt materiālus, kuru lasīšanai cilvēks ir gatavs veltīt vairāk uzmanības un laika. Vismaz dati par ASV vedina domāt, ka planšetdatoru lietotāji lasa vairāk un lasot pavada vairāk laika, turklāt lietotņu modelis noteic to, ka viņi ir lojālāki mediju zīmoliem un mazāk paļaujas tikai uz citu lietotāju ieteikumiem par lasīšanas vērtiem materiāliem.[ 3 ]

Tāpēc pēdējā laikā var redzēt daudz piemēru, kā izdevēji apgūst šo satura izplatīšanas formātu. Populārais tiešsaistes medijs The Huffington Post, kas veidojās kā citu mediju satura savācējs (agregators), ziņu portāls un blogu vietne, šogad sāka izdot iknedēļas žurnālu, kas lasāms iPad planšetdatoros.[ 4 ] Izdevumā tiek publicēti redakcijas gatavoti garāki materiāli, un redakcija domā, ka tas ir īstais formāts, kas piesaistīs cilvēkus, kuri nedēļas nogalē vēlas pāris stundu veltīt, lai iedziļinātos. Izdevējs Condé Nast jau pērn sāka piedāvāt vairāku savu izdevumu iPad versijas, bet šogad tas pieejamu ir padarījis tehnoloģiju žurnāla Wired pašu pirmo numuru, kas publicēts 1993. gadā.[ 5 ] New York Times papildus tiešsaistes piekļuvei piedāvā iegādāties iespēju savu saturu lasīt viedtālrunī vai planšetdatorā, vai visās ierīcēs.[ 6 ] Daļa šo mobilajām ierīcēm piemēroto izdevumu ir maksas, daļa par maksu piedāvā agrāku piekļuvi medija saturam, daļa ir bezmaksas, daļa ir bez maksas tikai pagaidām, daļa tiek piedāvāta kā dāvana medija abonentiem. Tādējādi šis formāts ir ne tikai noderīgs satura nodošanas kanāls, bet arī noder mārketingā, lai padarītu sevi pievilcīgāku potenciālo abonentu acīs.

Šis, protams, nav ielāps visām mediju problēmām — tehnoloģija viena pati vispār reti kad ir risinājums. Taču laikā, kad mediju ienākumi samazinās un ir jādomā, kā palielināt to izmaksu daudzumu, ko sedz lasītāji, jauni mediju satura pasniegšanas formāti var būt viens no veidiem, kā šo mērķi sasniegt.

Pamanīt to, ko žurnālisti neredz

Pamatīgākas pārmaiņas medija darbībā, kas var nākt par labu medija pastāvēšanas ekonomiskajiem aspektiem, var nodrošināt citādu redakcijas attiecību veidošana ar auditoriju. Tas nozīmētu, ka auditorija vairs nav auditorija, bet gan līdzdalībnieki. Tas gan ir vieglāk pasakāms, nekā izdarāms. Netrūkst jauno mediju speciālistu, kuriem patīk atkal un atkal stāstīt par mūsdienu mediju „aktīvo auditoriju”, bet krietni retāk viņi piebilst, ka no visiem lasītājiem tādu, kuri ir motivēti līdzdarboties, ir mazākums. (Un, kā var spriest pēc atsauksmēm, kas tiek atstātas portālos pie ziņām, aktīvāko lasītāju grupai mēdz būt visai savdabīgi uzskati.) Tāpēc būtu jārunā nevis, vai medijiem vajadzētu veidot ciešākas saites ar auditoriju, bet gan kā to darīt? Kā izveidot lasītāju kopienu ap mediju saturu? Pašlaik Latvijas tiešsaistes vidē auditorijas pienesums ziņu portālos vairumā gadījumu ir vai nu aculiecinieku dažādi pastāsti par redzēto un dzirdēto, vai arī portālu blogu sadaļas, kur kvalitatīvu un interesantu materiālu nav pārāk daudz. Lasītāju klikšķus un uzmanību portāli šādā veidā var vākt, bet lielākoties tas arī viss.

Runa jau nav par nepieciešamību skandalēties, bet gan par to, kā iespējams iesaistīt un virzīt cilvēkus un veicināt viņu vēlmi līdzdarboties.

Auditoriju no enerģiskiem komentētājiem līdz tikpat enerģiskiem satura piegādātājiem vai radītājiem pārvērst ir liela māksla — ir jābūt iemeslam, kāpēc lai indivīds sadarbotos ar kādu tiešsaistes mediju un būtu daļa no lielākas iniciatīvas, nevis paša veidotos materiālus publicētu pats savā blogā vai tvitera kontā. Taču, ja tas izdodas un daudzu indivīdu pūliņus apvieno vienā virzienā, rezultāts var būt ievērojams. 2008. gadā The Huffington Post sadarbībā ar auditoriju veidoja ASV prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas novērošanai veltītu iniciatīvu OffTheBus, lai sniegtu skatījumu uz šīm norisēm no tādas perspektīvas, kuru žurnālisti parasti vai nu nevēlas, vai nespēj aprakstīt. Spilgta šīs iniciatīvas epizode bija, kad kādu Baraka Obamas kampaņas pasākumu, kurā ieeja žurnālistiem nebija paredzēta, kā kandidāta atbalstītāja apmeklēja OffTheBus dalībniece Meihila Faulere (Mayhill Fowler). Zinot (vai, pareizāk sakot, domājot), ka mediju pārstāvju pasākumā nav, B. Obama savos izteikumos bija mazliet vaļīgāks. Kādu no šiem izteikumiem M. Faulere aprakstīja un publicēja, tādējādi saceļot skandālu.[ 7 ] (Šogad OffTheBus iniciatīva tiek atsākta.[ 8 ]) Taču runa jau nav par nepieciešamību skandalēties, bet gan par to, kā ir iespējams iesaistīt un virzīt cilvēkus un veicināt viņu vēlmi līdzdarboties. To labi izmanto arī, piemēram, CNN ar savu iReport projektu. Tajā redaktori nosaka tematus un lūdz dalībniekiem iesūtīt savus materiālus vai viedokļus, ko pēc tam CNN var izmantot.[ 9 ] Turpretim Latvijā ir lieli ziņu portāli, kas gan darbojas citā virzienā — tā vietā, lai materiālu veidošanā iesaistītu lasītājus, tie bez atļaujas mēdz izmantot attēlus vai arī neatsaucas uz saviem avotiem.[ 10 ]

Kā pārbaudīt faktus

Īpašs žurnālistikas žanrs, kur līdzdalībai var būt nozīmīga vieta, ir faktu pārbaudes vietnes. Šo projektu ideja ir šāda: publiskajā telpā izskan ļoti daudz dažādu apgalvojumu, par kuru pamatojumu un patiesumu nav nekādas pārliecības un kuri varētu būt vienkārši politiķu retorikā dzimuši maldi vai vienkārši meli. Pašlaik ASV darbojas vairākas šādas vietnes, no kurām redzamākās ir PolitiFact.com, FactCheck.org, MeetTheFacts.com. Vairumā gadījumu apgalvojumus pārbauda šo mediju darbinieki, kuri var būt noteiktu jomu speciālisti. FactCheck, piemēram, darbojas arī Pensilvānijas universitātes pārstāvji, savukārt PolitiFact ir ar izdevumu Tampa Bay Times saistīts projekts. Taču šādas vietnes, kas aptver dažādus aspektus un izmanto dažādas metodes un pieejas izteikumu patiesuma noteikšanai, varētu izdarīt vairāk, ja šajos pūliņos būtu vairāk sadarbības un vairāk līdzdalībnieku.

Īpašs žurnālistikas žanrs, kur līdzdalībai var būt nozīmīga vieta, ir faktu pārbaudes vietnes.

Tāpēc Dienvidkalifornijas universitātes Annenberga Komunikācijas un žurnālistikas skolas docents Endrjū Lihs (Andrew Lih) mēģina iedzīvināt WikiFact.org. Šī, kā jau nosaukums vēstī, ir wiki platforma — tātad to var rediģēt ikviens. E. Lihs cer, ka reiz darbosies arī šis viņa projekts līdzīgi kā Vikipēdija, kas par spīti daudzu sākotnējai skepsei ir izaugusi par nozīmīgu zināšanu krātuvi. Pagaidām gan vēl E. Liha radītajai vietnei ir jāaug, jāiegūst inerce un jāpiesaista gana daudz līdzautoru. Tikai eksperimenta līmenī ir apstājusies arī vietne TruthSquad, kuras ideja bija, ka faktu pārbaudē tiek iesaistīti lietotāji, un redaktors, iepazīstoties ar viņu pienesumu, sniedz savu spriedumu par apgalvojuma patiesumu.[ 11 ]

Publikas iesaistīšanas potenciālu pavisam nesen demonstrēja arī latviešu žurnālisti no pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica projektā Karstie rēķini. Lūdzot sūtīt ziņas par to, cik katrs maksā par siltumu, bija iespējams gūt pārskatu par tarifu variācijām.[ 12 ] Šādā veidā lēti un efektīvi vākt datus, iesaistot publiku, būtu iespējams arī daudziem citiem medijiem, ja vien tie vēlētos.

Bezpeļņas un sadarbības žurnālistika

Re:Baltica atgādina par vēl vienu žurnālistikas attīstības perspektīvu — mediju ir iespējams veidot kā bezpeļņas organizāciju. Šis ir labs formāts kaut vai tāpēc, ka neļauj nezaudēt perspektīvu un novirzīties no idejas, kuras dēļ konkrētā organizācija ir veidota. Piemēram, ja medijs sevi definē kā analītiskas vai pētnieciskas žurnālistikas materiālu veidotāju, tad šie ir žanri, kuros tas darbojas, nevis mēģina piesaistīt lasītājus ar vieglāku saturu vai arī pārkopējot paziņojumus presei.

Lielbritānijā darbojas Izmeklējošās žurnālistikas birojs (The Bureau of Investigative Journalism),[ 13 ] ASV šāds medijs ir ProPublica,[ 14 ], savukārt Brazīlijā — Pública.[ 15 ] Parasti šādas organizācijas savu materiālu izplatīšanā un publicēšanā sadarbojas ar citiem medijiem. ProPublica ievērības cienīgs ir arī ar savu pieeju satura izplatīšanā — tīmekļa vietnē pieejamās publikācijas ir bez maksas, taču viņi Amazon veikalā tirgo uz savu pētījumu pamata veidotās e-grāmatas. Šādām mediju organizācijām bez oriģinālsatura radīšanas piemīt vēl viena laba izpausme — tām nav iemesla slēpt naudas avotus. Šiem medijiem nav jāizliekas, ka tie ir rentabli, ja tie rentabli nav. Dažāda blakusfinansējuma piesaiste var būt atklāts process, nevis daļa no biznesa darījumiem, kuru laikā mēdz mainīties medija īpašnieki un redakcionālie noskaņojumi. Šādi mediji, kas nav orientēti uz peļņas gūšanu, parasti iztiek no ziedojumiem, grantiem vai arī ieņēmumiem no savas darbības. Ja paveicas, atrodas naudas devēji, kuri ir gatavi atbalstīt šādas iniciatīvas — nereti ar domu pabalstīt tās sākumposmā, kamēr tās atrod savus ienākumu avotus. Tomēr arī ProPublica vadība atzīst, ka atrast tādu darbības modeli, kas ļautu viņu aktivitātes finansēt pašiem un mazināt atkarību no grantu devējiem, pašlaik joprojām ir liels izaicinājums.[ 16 ]

Šiem medijiem nav jāizliekas, ka tie ir rentabli, ja tie rentabli nav.

Viens no veidiem, kā šādas bezpeļņas žurnālistikas organizācijas var gūt tiešus vai netiešus ienākumus, ir dažādas sadarbības formas ar citiem ziņu medijiem. Piemēram, ASV Izmeklējošās žurnālistikas centra (Center for Investigative Reporting) iniciatīva California Watch, kas veltīta ar Kalifornijas štatu saistītiem tematiem, savus materiālus pārdod publicēšanai citos medijos. Vienlaikus California Watch materiālu veidošanā sadarbojas arī ar dažādām citām bezpeļņas mediju organizācijām, tādējādi samazinot izmaksas.[ 17 ] Līdzīgā kārtā Virdžīnijas štata Šarlotsvillas laikraksts The Daily Progress sadarbojas ar vietējo bezpeļņas organizāciju Charlottesville Tomorrow, kas savā darbībā lielāko uzmanību pievērš ar pilsētas attīstīšanu un zemes lietojumu saistītiem jautājumiem. Charlottesville Tomorrow veidotie materiāli regulāri parādās The Daily Progress slejās. Ieguvums ir abpusējs. Laikraksts iegūst vairāk kvalitatīvu un aktuālu materiālu par kopienai būtiskiem jautājumiem, un laikraksta reportieri, savukārt, vairāk uzmanības var pievērst citām tēmām. Savukārt Charlottesville Tomorrow sadarbība ar laikrakstu nodrošina lielāku atpazīstamību, tādējādi arī ļaujot piesaistīt vairāk ziedojumu. Veiksmīgā sadarbība Charlottesville Tomorrow vadītājam Braienam Vīleram (Brian Wheeler) ir likusi secināt, ka lasītāji ir gatavi ziedot naudu, lai finansētu žurnālistu darbu, it sevišķi jomās, kuras paši uzskata par būtiskām.[ 18 ]

Brīnumainas un universālas receptes kvalitatīvu mediju un analītiskas žurnālistikas attīstīšanai, protams, nav. Starp dažiem veiksmes stāstiem netrūkst arī neveiksmes stāstu, un darbības modeli, kas panākumus guvis vienā valstī, uz citu valsti pārcelt ne vienmēr ir iespējams. Tomēr piemēri par žurnālistikas attīstības virzieniem un formātiem arī stāsta — kamēr vien kādam šādi mediji būs vajadzīgi, tie meklēs un pa laikam arī atradīs veidus, kā pastāvēt un attīstīties.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!