Atslēgvārdi:

Zoo kompromiss vārdā Zatlers 4

Zatleram ir izdevies pierādīt neatkarību no politiķiem, tomēr trīs gadu laikā tā arī nav atrasts risinājums «ārstu pateicību» problēmai, kam savulaik prezidents solīja pievērst īpašu uzmanību.

Iesaki citiem:
Zoo kompromiss
Foto:Foto - AFI

Politika.lv atskatās uz nozīmīgākajiem notikumiem 9.Saeimas laikā. Esam izvēlējušies lasītājiem atgādināt tās norises, kas ir nozīmīgi ietekmējuši valsts attīstību un kuru sekas jūtam gan šodien, gan, visticamāk, izjutīsim arī 10. Saeimas laikā.

Lakoniskā LR Satversme par valsts augstākās amatpersonas — Valsts prezidenta — ievēlēšanu runā visai skopi. Necik stingrākus kritērijus personām, kas pretendē kļūt par Valsts prezidentu, neizvirza arī 2007. gada maija sākumā pieņemtais Valsts prezidenta ievēlēšanas likums. Tas noteic, ka kandidātiem jābūt ar nevainojamu reputāciju, kā arī aizliedz uz šo amatu pretendēt personām, kam liegtas tiesības tikt ievēlētām par Saeimas deputātiem. Iespējams, tā brīža valdošā koalīcija — Tautas partija (TP), Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš (LPP/LC) un Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (TB/LNNK) — šo likumu apzināti pielāgoja savām vajadzībām, jo jau pēc pāris nedēļām, 31. maijā, Valsts prezidenta amatā tika iecelts Valdis Zatlers — ārsts, kas pats atzinis, ka ir pieņēmis no pacientiem nelegālus maksājumus, konkrēti, kukuļus jeb «pateicības». Par šo kompromisa kandidātu valdošās koalīcijas vadoņi vienojās slepenā apspriedē Rīgas Zoodārzā.


No dūmu aizsega

Pirms 9. Saeimas vēlēšanām, kad līdz ļoti populārās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas otrā pilnvaru termiņa beigām bija atlicis vien nepilns gads, vienīgā partija, kas vēlētājiem jau savlaicīgi darīja zināmu savu prezidenta amata kandidātu, bija Jaunais laiks (JL). Tā valsts pirmās personas godam jau 2006.gada rudenī izvirzīja bijušo ārlietu ministri Sandru Kalnieti. Kādu sev vien zināmu apsvērumu dēļ pārējās partijas, tostarp 9. Saeimas vēlēšanās uzvarējusī TP, vairījās pirms vēlēšanām atklāt savus prezidenta amata kandidātus. Tādēļ 2007. gada aprīļa nogalē un maijā ap Vīķes-Freibergas pēcteča izraudzīšanās procesu savijās politisko intrigu mudžeklis.

Valdošajā koalīcijā esošās LPP/LC valde sākotnēji Valsts prezidenta amatam pieteica pat veselus četrus potenciālos kandidātus: Aigara Kalvīša (TP) vadītās valdības ministrus Ivaru Godmani un Aināru Baštiku, Eiropas Parlamenta deputātu Georgu Andrejevu un Saeimas deputāti Kārinu Pētersoni. Pēc 12. maijā notikušās LPP/LC konferences Pētersone kļuva par vienīgo LPP/LC prezidenta kandidāti, tomēr no partijas līdera Aināra Šlesera izteikumiem jau varēja nojaust, ka LPP/LC neplāno sparīgi cīnīties par Pētersones apstiprināšanu.

Sava kandidātu plejāde it kā bija padomā arī TP — kā potenciālais Rīgas pils saimnieks tika minēts gan ārlietu ministrs Artis Pabriks, gan pašvaldību lietu ministrs Aigars Štokenbergs, gan premjera Kalvīša biroja vadītājs, bijušais Latvijas vēstnieks ASV Māris Riekstiņš.

Kuluāros izskanēja runas, ka kādā brīdī prezidenta kandidāta lomā uz skatuves varētu parādīties arī premjers Kalvītis vai TP dibinātājs Andris Šķēle. 27. aprīlī pēc TP politiskās konferences par vienīgo TP virzīto Valsts prezidenta kandidātu kļuva Riekstiņš, par kura izvirzīšanu nobalsoja 68 konferences dalībnieki.

Kāds ļoti pieredzējis tā laika valdošās koalīcijas politiķis, kurš bieži piedalījās koalīcijas padomes sēdēs, pieļauj, ka Riekstiņš, kurš 2007. gada maijā sparīgi iesaistījās cīņā par prezidenta krēslu, nav nojautis, ka LPP/LC un TP konferences bijušas vien izrādes: «Tolaik, kad izvirzīja Pētersoni un Riekstiņu, tas vairs bija tikai dūmu aizsegs. Bija skaidrs, ka par prezidentu kļūs kāds cits.»

Kādā maija nedēļas nogalē — pavisam neilgi pirms 22. maija, kad valdošā koalīcija paziņoja par lēmumu Valsts prezidenta amatam virzīt Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas (TOS) valdes priekšsēdētāju Valdi Zatleru, Rīgas Zoodārzā daži valdošās koalīcijas politiķi paklusām vienojās par kopīgo kandidātu. Tikšanās vietu izraudzījās toreizējā Saeimas priekšsēdētāja Induļa Emša (ZZS) padomnieks Viesturs Silenieks, savukārt par to, ka koalīcijas kopīgais kandidāts būs Zatlers, vienojušās divas lielākās tā brīža koalīcijas partijas — TP un ZZS. Nepieciešamība vienoties par kompromisa kandidātu radās tādēļ, ka pārējie koalīcijas partneri nevēlējušies pieļaut pārlieku TP ietekmes pieaugumu, bet Zatlers «bija kandidatūra, pret ko nevienam nebija iebildumu». Pienākums uzrunāt Zatleru, kurš 1998. gadā bija parakstījis TP manifestu un pat redzams TP reklāmās presē, tika uzticēts Jānim Birkam (TB/LNNK) un Jānim Zaržeckim (LPP/LC).


Klupšanas akmens — «pateicības»

Zatlera izvirzīšana nekavējoties savērpa īstu kaislību vētru. Jau 24. maijā — dienu pēc viņa oficiālas izvirzīšanas — laikrakstā Diena parādās ziņas, ka prezidenta amatam izvirzītajam kandidātam nav svešs daudzu ķirurgu piekoptais «niķis» — nelegālu maksājumu jeb tā dēvēto aplokšņu pieņemšana. To nenoliedza arī pats Zatlers, gan taisnojoties, ka pats nekad neesot pieprasījis no pacientiem «pateicības». Citi plašsaziņas līdzekļi steidza atgādināt, ka 2003. gadā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) pēc toreizējā Jaunā laika veselības ministra Āra Audera iesnieguma pret TOS amatpersonām bija ierosinājis krimināllietu par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu — medicīnisko implantu iepirkšanu no Zatlera dzīvesbiedrei Lilitai Zatlerei un viņa vietniekam Jānim Ābolam piederošām firmām. 2006. gadā krimināllieta tika izbeigta.

Pats Zatlers, iesniedzot amatpersonas deklarāciju par 2007. gadu, tā arī nedeklarēja ienākumus no «pateicībām», aizbildinoties, ka deklarāciju aizpildījis atbilstoši likuma prasībām un «pateicībās» saņemto naudu nav saskaitījis. Savukārt Valsts ieņēmumu dienests paziņoja, ka Zatlera deklarācijā norādīto ziņu patiesuma pārbaude nav dienesta kompetencē.

2007. gada 24. maijā, kad par Zatlera nevainojamo reputāciju jau bija radušās šaubas, opozīcijā esošais Saskaņas centrs (SC) Valsts prezidenta amatam izvirzīja bijušo Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāju Aivaru Endziņu. Tās pašas dienas vakarā JL virzītā Kalniete publiski paziņoja, ka atsauc savu kandidatūru. Endziņš tagad atminas, ka piedāvājumu kļūt par SC prezidenta kandidātu viņam izteicis SC līderis Jānis Urbanovičs un kāds viņa palīgs vai padomnieks.

Lai arī Endziņš tika skarbi kritizēts par ilggadēju atrašanos PSKP rindās, saskaņā ar Latvijas Faktu aptauju viņš izrādījās krietni populārāks par Zatleru. Bijušā ST priekšsēža kandidatūrai atbalstu pauda 54,3 % iedzīvotāju, kamēr valdošās koalīcijas virzītajam kandidātam — vien 28, 6 % aptaujāto.

Šādos apstākļos valdošā koalīcija nolēma pasteidzināt Zatlera apstiprināšanu Valsts prezidenta amatā, un aizklātais balsojums no 6. jūnija tika pārcelts uz 31. maiju. Tas gan neļāva valdošās koalīcijas politiķiem izvairīties no protestētāju pulcēšanās pie Saeimas. Tiesa, vienlaikus ar Sabiedrības par atklātību Delna pulcētajiem ļaudīm, kas pauda atbalstu Endziņam un protestēja pret Zatleru, Jēkaba ielā bija pulcējušies arī Zatlera atbalstītāji. Viņu vidū žurnālisti atpazina TP jaunatnes organizācijas aktīvistus.

Valdošās koalīcijas «balsošanas mašīna» tomēr nepievīla — ar 58 Saeimas deputātu atbalstu Zatlers Valsts prezidenta amatā tika ievēlēts jau pirmajā balsošanas kārtā. Par viņa konkurentu Endziņu nobalsoja 39 deputāti, bet viens parlamentārietis bija nobalsojis pret abiem kandidātiem. Pie Saeimas nama pulcējušies ļaudis jaunievēlēto prezidentu neuzņēma ar sajūsmu — Zatlers tika saņemts ar svilpieniem un izsmejošiem atgādinājumiem par saņemtajām aploksnēm. Arī ārvalstu preses reakcija izrādījās neglaimojoša, piemēram, The Economist, pieminot arī «pateicību» jautājumu, Zatleru novērtēja kā iederīgu Austrumeiropas garlaicīgajā politiskajā ainavā.


Izdodas pierādīt savu neatkarību

Kopš Zatlera ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā apritējuši trīs gadi. Šajā laikā ir apstiprinājušās prognozes, ka atšķirībā no savas priekšteces Vīķes-Freibergas viņš galvenokārt pievērsīsies iekšpolitikai. Sabiedrības par atklātību Delna politikas analītiķe Līga Stafecka uzskata, ka Zatleram arī izdevies pierādīt neatkarību no politiķiem, kuri savulaik nodrošināja viņa apstiprināšanu augstajā amatā. «Viņš ir ļoti mērķtiecīgi demonstrējis, ka nav šo politiķu, jo īpaši TP, ar kuru viņam bijušas asas vārdu pārmaiņas, ieliktenis,» norāda Stafecka.

Pirmos «mugurkaula» demonstrējumus — negaidīto ierašanos Doma laukumā 2007. gada 3. novembrī notiekošajā Tautas sapulcē, kuras dalībnieki prasīja Saeimas atlaišanu, Stafecka gan nevērtē īpaši augstu. Viņa norāda, ka vislielāko ietekmi uz iekšpolitiskajām norisēm atstājis tā dēvētais 2009. gada 14. janvāra ultimāts. Tad, reaģējot uz 13. janvāra grautiņiem Vecrīgā, Zatlers Saeimai pieprasīja piešķirt vēlētājiem tiesības atlaist parlamentu, papildināt valdošo koalīciju, likvidēt tā dēvēto lokomotīvju principu Saeimas vēlēšanās un izvirzīja vairākus citus uzdevumus. Tomēr trīs gadu laikā tā arī nav atrasts risinājums tā dēvēto «ārstu pateicību» jeb nelegālo maksājumu problēmai, kam savulaik Zatlers solīja pievērst īpašu uzmanību, atgādina Stafecka.

Tiesa, prezidenta amatā Zatlers visai bieži demonstrējis neizlēmību un tā arī nav iemantojis lielu autoritāti nedz ārvalstīs, nedz Latvijas sabiedrībā. Prezidenta popularitāti īpaši nevairo arī publiski izskanējušās ziņas par lielajiem tēriņiem Jūrmalas rezidences aprīkošanā un dzīvesbiedres līdzņemšanu ārvalstu komandējumos, kuros viņas līdzdalības lietderība ir ļoti apšaubāma.

Endziņš atturas vērtēt prezidenta darbību, tomēr atzīst, ka kādreizējā konkurenta vietā 2007. gada rudenī, Lietussargu revolūcijas laikā, viņš, visticamāk, būtu nopietni vērtējis iespēju atlaist parlamentu: «Es to apsvērtu, bet nevaru pateikt, vai būtu atlaidis Saeimu. Citu valstu pieredze rāda, ka ne vienmēr tiek sasniegts iedomātais rezultāts. Ja redzētu, ka rezultāts būs tie paši vēži citā kulītē, tad Saeimu, visticamāk, neatlaistu.»

Zatlers 2009.gada laikā divkārt izmantojis Satversmē paredzētās pilnvaras sasaukt Ministru kabineta ārkārtas sēdes un noteikt to darba kārtību. Prezidents arī spēlēja būtisku lomu 2009. gada jūnijā, kad Valda Dombrovska (JL) vadītajai koalīcijai un valdības sociālajiem partneriem radās grūtības vienoties par veidu, kā 2009. gada budžetā starplaikā starp budžeta likuma grozījumu pirmo un otro lasījumu bija jāpanāk 500 miljonu latu konsolidācija. Tādējādi Zatleram, iespējams, ir jāuzņemas arī daļa atbildības Satversmes tiesas atceltajiem valdības un Saeimas lēmumiem, saskaņā ar kuriem tika samazinātas pensijas.

Nevar izslēgt iespēju, ka Zatleram tiks piedāvāts «darījums» — atkārtota izvirzīšana prezidenta amatam apmaiņā pret «pareizā» premjera kandidāta nominēšanu.

Tuvāko mēnešu laikā Valsts prezidentam būs jāpieņem vismaz viens ļoti atbildīgs lēmums — jāizvēlas persona, kas pēc 10. Saeimas vēlēšanām veidos jauno Ministru kabinetu. Nevar izslēgt iespēju, ka viņam tiks piedāvāts «darījums» — atkārtota izvirzīšana prezidenta amatam 2011. gada pavasarī apmaiņā pret «pareizā» premjera kandidāta nominēšanu. Laiks rādīs, vai tā patiešām notiks un kādu ceļu izvēlēsies savulaik Zoodārzā izraudzītais prezidents.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ee 28.08.2010 16:46
raksts diemžēl nav analītisks, bet drīzāk faktu uzskaitījums un dažu nepematotu apgalvojumu kopums (piemēram, īsti nesaprotu, cik gadījumos Zatlers tad to neizlēmīgumu demonstrēja? autore saka, ka bieži, pēc tam pārmetas uz 2007.gada Lietussargu revolūciju un to, ka Zatlers neatlaida Saeimu). man gan liekas, ka par to, vai Saeimas neatlaišana, kas noteikti būtu devusi prezidentam tautas un lielas daļas mediju atzinību, bija neizlēmīgums vai tieši otrādi- mugurkauls un tālredzība. Ko tad mēs būtu ieguvuši vietā- to pašu parlamentu un pilnīgu sabiedrības apātiju. Arī tagad 10.Saeimas vēlēšanās nekas labs nespīd. tāpēc iesaku rakstīt dziļākus un analītiskākus rakstus, ne tikai kaut ko

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jaņdžs 28.08.2010 15:51
The government of Latvia has under the cover of legalisms brought to the Latvian nation international disrepute, economic catastrophe, apartheid, and a palpable sense of the nation's demise. In short, the accomplishments of the Latvian government during the last twenty years are great.

The govertnment’s accomplishments have also destroyed the ritual of trust between government and the governed. While all rituals of trust may involve a secret agreement between parties to accept a certain lie (myth) for the sake of avoiding violence, the rituals are nevertheless designed to act as a force for peace. In the case of Latvia, the link which the ritual creates between the government and the people is broken. The word that most expressed the existence of the break is “distrust” (neuzticība).

The sacrificial victims of the ritual in Latvia—the Latvian soldiers of WW1 who were then compromised by the illegalism of Latvian legionaires of WW2 (created in the post war days)—have become a no longer relevant sacrifice. The proofs of this are the acts of Latvian government during the last twenty years.

If the link between the government of Latvia and the people of Latvia is to be restored and government corruption (a suspected criminal activity) stopped, a victim or scapegoat acceptable to the people and the government must be found.

[The above is explained in great detail by Rene Girard in his 1972 book "La Violence et le sacre", as well as "Violent Origins" (Ritual Killing and Cultural Formation), the latter published in 1987, and containing a conversation between Walter Burkert, Rene Girard, Jonathan Smith, and a fascinating introduction by Burton Mack. Said books and their subject matter ought to be on the must reading list of the Latvian intelligentsia, especially so-called politologues.]

The role of a potential sacrificial scapegoat falls first on the present President of Latvia, Valdis Zatlers. Indeed, Zatlers made tentative steps toward such a role when he asked the Saeima to enable the people to dismiss it, but then drew back rather than stand up to the savage attack of the Chairman of the Latvian Saeima Gundars Daudze. A similar role may rebound on former President of Latvia Guntis Ulmanis, who by playing the role of King Lear to pretenders Šķēle and Šlesers, may inadvertently have triggered an association with self-sacrifice. The present PM of Latvia, Dombrovskis, may also fit the bill, because while on the one hand he is a nice young man (no facetiousness intended), he has associated his post with that of a liar in the sense that everyone is waiting for him to drop the other shoe—the debilitating potential of the 400 million cuts in the government budget that will be announced the day after the elections are over being an example. It is unlikely however that any of the above mentioned are perceptive enough of politics or committed enough to the community to carry off the role. Thus, the sacrificial victim, innocent and yet unsuspecting, is the people of Latvia as a whole.

The place of religion in Latvia as an arbitrator between government and the people has been long compromised, and the ecumenism shown during the past few weeks between Catholics, Russian Orthodox, and Lutherans merely show the weakness and irrelevance of orthodox religions in what once was their traditional role in re-enacting community rituals. This is not to say that the people have ceased to expect the sacrificial lamb to come into being by way of religion.

What can one say, but that the people of Latvia—like the people of San Francisco—are in the waiting mode for the long overdue earthquake.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

stalins 26.08.2010 17:21
jā par analītiskumu šeit varētu pastrīdēties...un objektivitāti vēl vairāk.Bet autore nenāk no godīgas žurnālistikas skolas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vladimirs Vladimirovičs 25.08.2010 08:57
Lai nu piedod autore par skarbumu, bet, iespējams, viņa ir ciešama reportiere, bet par analītisku skatījumu nevar dēvēt neko iepriekš sarakstītu DIENAS "komentāros", nedz šajā "Zatlera epopejā".

Drīzāk ieteiktu portālam labāk pieiet autoru izvēlē un nedodt iespēju izteikties katram, kurš šobrīd zaudējis darbu.

Saistītie raksti
Latvija uz kofera

Latvija uz kofera 5 Autors:Dmitrijs Petrenko

Araja

Zatlera Ķīna 37 Autors:Dita Arāja

Sejas%20veidosana 255x203

Cits Zatlers 2 Autors:Dmitrijs Petrenko

Sekosana 255x203

Uzspiestais patēvs 13 Autors:Veiko Spolītis

Citi autora darbi