Pagājušo nedēļas nogali man bija brīnišķīga iespēja pavadīt intelektuālās diskusijās par transatlantiskajām attiecībām. Turklāt tas notika tādos luksus apstākļos, kas skaidri atgādināja, ka krīzes nāk un iet, bet liela nauda un lielas problēmas paliek nemainīgi.
Howard Gilman fonds bija ieaicinājis pārsvarā gados jaunus ļaudis no ES un ASV, lai paskatītos uz nākotnes sadarbības iespējām.
Bet manas primārās atziņas pasākumā tomēr palika saistītas ar krīzi. Esmu piedalījies neskaitāmās starptautiskās konferencēs. Un parasti (ja nu vienīgi tās nav bijušas specifiski veltītas Baltijas valstīm vai ES ietvaros, kur tiek mākslīgi uzturēta valstu vienlīdzība) Latvijas vieta šādos pasākumos ir bijusi proporcionāla mūsu valsts globālajai nozīmei – faktiski nekāda. Šoreiz gan bija pavisam savādāk. Gandrīz katra small talk saruna ietvēra jautājumus, kurus var gana vienkārši savilkt kopā kā “vai Latvija izdzīvos?”. Protams, atbildes nebija ne man, ne maniem sarunu partneriem.
Sarunu biedru emocionālais dziļums šajās sarunās ievērojami atšķīrās. Kamēr franču, itāļu, spāņu, krievu jautājumu tonis bija “vienaldzīgi informēts”, tikmēr skandināvu un austrumeiropiešu balsīs bija jūtamas “informētas bažas” par likteni, kas sagaida reģionu, ja Latvija kļūs par failed state. Bet manī iezagās reti pieredzēts Lielatvijas lepnums par to, cik tālu esam savu valsti noveduši. Tagad varam bez smaga darba un inovatīvām idejām vienkārši ar savu nemākulību, nenovīdību un pasivitāti veselu reģionu paraut līdzi sociālekonomiskā ellē. Globalizētajā Eiropā jau tagad Latvijas situācija spiež gan uz citām Austrumeiropas valūtām, gan skandināvu ekonomikām. Vēl jūtamāk tas būtu, Latvijai ekonomiski sabrūkot. Tad visi zinātu, ka latvieši to ir izraisījuši.
Liekot pie malas ironiju, transatlantiskā kontekstā iepriecinošs bija tik tradicionālais amerikāņu lietišķums un pragmatiskums konferences sarunās. Kamēr eiropiešu jautājumus pavadīja (tik pamatotā, lai arī savtīgā) emocionalitāte, amerikāņi koncentrējās uz risinājumiem un nākotnes perspektīvām. Protams, arī viņiem nebija atbilžu.
Tāpēc šīs pārdomas vairāk par formu kā saturu. Bet nereti tie ir ļoti saistīti.
Konferences vidē mani īpaši iedvesmoja žirafe bez kakla (bildē). Izrādās tādi dzīvnieki ir. Lai tas noder ierosmei par inovatīvu risinājumu iespējamību. Šī žirafju suga gan izmirstot. Bet Howard Gilman fonds to glābj..