Foto: Pulpolux

Pirms seksa skandāli no ASV pārsviedās uz Eiropu, Vatikānam bija daudz gadu, lai uzkoptu saimniecību, tomēr tas ir vien gaidījis, kad sprāgs kārtējās bumbas ar laika degli.

Aizvien jaunie noziegumi, ko pret bērniem un jauniešiem pastrādājuši katoļu garīdznieki un par kuriem raksta mediji, veido un nostiprina priekšstatu, ka baznīca ir vardarbības un liekulības perēklis. Mediju realitātē ziņas ir sākušas dzīvot savu paralēlo dzīvi, proporcijas ir pazudušas un pedofilija kļuvusi teju vai par katoļu baznīcas ekskluzīvu iezīmi.

Saistībā ar šo skandālu ir jānodala divi aspekti. Pirmais — priesteru un citu baznīcas pārstāvju pastrādātie noziegumi, un otrais — baznīcas reakcija uz tiem. Nav pamata teikt, ka bērniem un jauniešiem risks kļūt par pārestību upuri katoļu baznīcā būtu lielāks nekā citās institūcijās, tomēr apstākļos, kad mediju uzmanība ir pievērsta aizvien jaunu seksuālās izmantošanas gadījumu atklāšanai baznīcā, līdzīgas problēmas citviet tik lielu uzmanību neiegūst. Savukārt reakcija uz informāciju par bērnu un jauniešu mocīšanu katoļu baznīcā gadu desmitiem vai pat simtiem ir bijusi neadekvāta, un tieši šis aspekts ir tas, par ko šai institūcijai pienākas kritika.

Ziņas, kas dzīvo savu dzīvi

Gadījumi par sliktu izturēšanos pret mazgadīgajiem un jauniešiem katoļu baznīcas iekšienē bija zināmi un risināti ilgu laiku pirms tam, kad parādījās pirmais lielais skandāla vilnis. Mediji par to ir ziņojuši kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem, bet plašākas diskusijas par baznīcas darbinieku noziegumiem publiskajā telpā ir notikušas kopš 2002. gada, kad laikrakstā Boston Globe tika publicēta rakstu sērija par katoļu priesteru pastrādātajiem noziegumiem Bostonas bīskapijā. Šis darbs Boston Globe ļāva nopelnīt Pulicera balvu.[1]

Mediju loģika paredz, ka katrs nākamais gadījums, kas līdzinās iepriekšējam, vieglāk saņem mediju uzmanību, jo medijiem palīdz veidot stāstu, un jau pastāv struktūra, kurā jauno notikumu iesaistīt. Tādējādi kādas negatīvi vērtējamas parādības atkārtošanās vai turpināšanās medijos vietu ieņem vieglāk nekā cita nevēlama un reāla parādība vai problēma, kas dienaskārtībā līdz šim nav nonākusi.

Pastiprināta interese par pastrādātajiem noziegumiem liek gan medijiem aktīvāk apzināt problēmas plašumu, gan iedrošina arī cietušos paziņot par savu eksistenci un izstāstīt savu stāstu. Veidojas ziņu vilnis, ko raksturo nedēļām ilga tēmas dominēšana mediju saturā, reportieri mēģina atrast aizvien jaunas aktualitātes konkrētajā tematā, pat triviālākais fakts saistībā ar šo tematu var kļūt par dienas svarīgāko ziņu, un rodas iespaids, ka situācija pēkšņi ir nonākusi līdz krīzei.

Mediju pētnieks Pēteris Vastermans (Peter Vasterman) raksta, ka pārspīlējumi (media hype) no citiem lielajiem mediju stāstiem — kariem, dabas katastrofām, starptautiskajām krīzēm — atšķiras ar to, ka šīs ziņas šķiet dzīvojam savu, no realitātes neatkarīgu dzīvi un galvenokārt pakļaujas tikai stimuliem, kas nāk no pašiem medijiem. Veidojas nesakritība starp ziņu vilni un „reālo pasauli”, par kuru medijiem būtu jāvēsta, jo ziņošana par notikumiem drīzāk ir iepriekšējo ziņojumu atbalss, nevis reālu notikumu atainošana. Pazūd saite starp incidentiem, par kuriem tiek ziņots, un notikuma patieso biežumu.[2] Mediji tādējādi aktīvi iesaistās sociālās pasaules konstruēšanā — tēlus un informāciju darot pieejamu indivīdiem, kas atrodas dažādās vietās, mediji veido un ietekmē notikumu gaitu un rada notikumus, kas bez medijiem nebūtu eksistējuši.[3] Bet vienlaikus tie arī paši pakļaujas ziņu plūsmai — par lielo uzmanību iemantojušo problēmu ir jāziņo, jo tā dara konkurenti un notikums atbilst ziņas kritērijiem, turklāt plašais ziņu vilnis jau pats ir kļuvis par ziņām.

Statistika un maldīgās proporcijas

Lielais noziedzīgo epizožu skaits, par ko vēsta mediji, var sniegt maldīgu priekšstatu par bērnu un jauniešu mocīšanas izplatību, proti, cik liela daļa no katoļu baznīcai piederošajiem ir iesaistījušies noziedzīgās darbībās un cik daudz tas notiek tagad un cik ir noticis iepriekšējos gados.

Visā pasaulē ir vairāk nekā 400 000 katoļu priesteru, nemaz nerunājot par citiem baznīcas darbiniekiem. Pasaulē ir vairāk nekā viens miljards katoļu, un Romas katoļu baznīca ir lielākā kristīgā konfesija.[4] Skaitļi par noziedzīgajiem nodarījumiem ir jāaplūko proporcionāli ar šīs institūcijas milzīgajiem izmēriem.

Ir bijuši vairāki pētījumi par problēmas izplatību. 2004. gadā Džona Džeja kriminālo tiesību koledžas veiktajā pētījumā, ko pēc 2002. gada skandāla pasūtīja baznīca, secināts, ka laikposmā no 1950. līdz 2002. gadam apsūdzības par seksuālu vardarbību izvirzītas 4392 priesteriem. Pēc baznīcas iestāžu sniegtajām ziņām, pētītajā laikposmā ASV bīskapijās, eparhijās un reliģiskajās kopienās kalpojuši 109 694 priesteri, kas nozīmē, ka noziegušos priesteru skaits ir aptuveni 4%. Par seksuālu izmantošanu ziņojuši bija 10 667 cilvēki, un 81% no upuriem ir vīriešu kārtas. Ziņojumā arī norādīts, ka seksuālās vardarbības gadījumu skaits augstāko punktu sasniedzis starp 1970. un 1980. gadu, savukārt par noziedzīgajiem gadījumiem vairāk sākts runāt tikai 20. gadsimta nogalē. Pirms 1993. gada baznīcas amatpersonām bija zināma tikai viena trešā daļa no seksuālās izmantošanas gadījumiem, un trešdaļa zināma nāca laikposmā no 2002. līdz 2003. gadam.[5]

Aptuveni vienā laikā ar ASV katoļu baznīcas 90. gadu seksa skandāliem līdzīgi notikumi bija arī Īrijā, kas ir Vatikāna bastions Eiropā, un arī tur ir bijuši vairāki ziņojumi par situāciju. 2005. gadā tika publiskots Fernsas ziņojums, kurā aplūkotas apsūdzības pret 21 priesteri par vairāk nekā 100 bērnu izmantošanu.[6]

Īrijas valdības uzdevumā no 2000. līdz 2009. gadam tika sastādīts ziņojums, kurā secināts, ka slikta izturēšanās katoļu baznīcas uzturētajās arodskolās un bērnu namos, kur no pagājušā gadsimta 30. līdz 90. gadiem uzturējās vairāk nekā 30 000 bērnu, ir bijusi „epidēmiska”, un bērniem nav nodrošināta labklājība un drošība, viņi pakļauti emocionālajai, fiziskajai un seksuālajai vardarbībai ne tikai no amatpersonu, bet arī no pašu institūciju audzēkņu puses.[7] Tā paša gada novembrī tika publiskots tā dēvētais Mērfija ziņojums par seksuālās izmantošanas skandālu Dublinas arhibīskapijā no 1975 līdz 2004. gadam, un šajā dokumentā apskatītas tika 46 priesteru lietas. Ziņojumā uzsvērts, ka tā uzdevums bijis nevis izvērtēt, vai noziegumi ir notikuši, bet gan kā baznīca ir rīkojusies saistībā ar šāda veida apsūdzībām.[8]

Baznīcas skandāli un apsūdzības par jauniešu seksuālu izmantošanu un vardarbību pret viņiem ir bijuši daudzās valstīs. Tomēr vairums šo noziegumu notiek nevis pašlaik, bet ir notikuši daudzu gadu garumā, un informācija, kas ar salīdzinoši neilgiem pārtraukumiem parādās tagad, neko nestāsta par to, cik droši bērni un jaunieši priesteru rokās var justies pašlaik un vai problēma palielinās vai mazinās.

Santaklēras universitātes psiholoģijas profesors Tomass Plents (Thomas Plante), kurš baznīcas uzdevumā vētī katoļu semināru kandidātu atbilstību,[9] lai arī atzīst, ka pieļaujams nav neviens jauniešu izmantošanas gadījums, tomēr norāda, ka noziegušos priesteru skaits katoļu baznīcā tomēr ir krietni mazāks nekā vidēji vīriešu sabiedrībā kopumā, kas ir aptuveni 8%.[10] Katoļu priesteri nebūt nav vairāk tendēti uz seksuālajiem noziegumiem kā citu konfesiju pārstāvji. Christian Ministry Resources ikgadējo aptauju dati rāda, ka seksuālo noziegumu problēma ir aktuāla daudzām konfesijām — arī tām, kurās garīdzniekiem ir atļauts precēties.[11] Ziņu viļņa pārņemtībā ir iespējama situācija, ka mediji vētī katoļu baznīcā pirms vairākiem gadu desmitiem notikušos noziegumus, bet palaiž garām joprojām notiekošus bērnu mocīšanas gadījumus publiskajās skolās.[12]

Aizsargājošā hierarhija

Stāstam bez izkropļotajām proporcijām ir arī otra puse — lai cik daudz būtu bijis šo gadījumu, baznīca, no šodienas perspektīvas raugoties, nebūt nav tos risinājusi labākajā iespējamajā veidā.

Iemesli, kāpēc šādi noziegumi varēja notikt un tik ilgi turpināties, ir meklējami hierarhijas īpatnībās. Ja baznīcai būtu bijuši efektīvi priesteru darbības kontroles un izvērtēšanas mehānismi, noziedzīgu rīcību varētu pamanīt un apkarot jau saknē. Turpretim katoļu baznīcā, ja bīskaps nav spējis pienācīgi reaģēt uz priesteru rīcību un vairījies no skandāla, noziegums ir varējis turpināties gadiem.

Tā vietā, lai vērstos pie varas iestādēm, baznīca savā noslēgtībā ir mēģinājusi risināt lietu atbilstoši saviem priekšstatiem, kas nereti nozīmējis vien priestera nosūtīšanu uz citu draudzi, kur tas var turpināt savus varasdarbus. Kā norāda T. Plante, šādā situācijā katoļu priesteriem, kas pastrādā seksuālus noziegumus, ir vairāk upuru nekā citu reliģiju pārstāvjiem.[13]

Šajā ziņā zīmīgs bija New York Times nesenais raksts par kādreizējo Viskonsīnas priesteri Lorensu Mērfiju (Lawrence Murphy), kurš laikposmā no 1950. līdz 1974. gadam bija seksuāli izmantojis 200 nedzirdīgus zēnus. Kad lieta 1996. gadā nonāca līdz Vatikānam, lietas izskatīšana tika apturēta, un L. Mērfijs tiesas priekšā nestājās līdz pat savai nāvei 1998. gadā. Ticības doktrīnas kongregāciju (kādreiz to sauca par inkvizīciju), kas izskata šāda veida noziegumus, tolaik vadīja Jozefs Racingers, pašreizējais pāvests Benedikts XVI. New York Times norāda, ka pēc tam, kad J. Racingers bija saņēmis apsūdzētā priestera lūguma vēstuli, tiesas process tika apturēts. Tomēr, iespējams, vēl svarīgāk ir tas, ka līdz 1996. gadam par L. Mērfija iespējamajiem noziegumiem bija zinājuši trīs Viskonsīnas arhibīskapi, tomēr civilajām varasiestādēm par to tā arī neziņoja. [14]

Šis ir tikai viens gadījums, kas parāda, cik labi baznīca ir spējusi izvairīties no informācijas apmaiņas, vainīgo tiesāšanas un turpmāku noziegumu novēršanas. Noslēgtība Vatikānam ir bijis labs rīks daudzus gadsimtus, bet brīdī, kad tā vairs nepalīdz un apsūdzību vilnis draud institūciju aprakt, arī tās reputācija ir sagrauta. Organizācija, kas līdz pilnībai ir izkopusi informācijas slēpšanu un noklusēšanu, nezina saziņas mākslu un ir bezspēcīga arī pret mediju loģiku.

Pēteris Vensierskis izdevumā Spiegel Online katoļu baznīcas reakciju salīdzina ar „mazā uzņēmuma krīzes vadību”, kas nozīmē atvainoties, izveidot apaļā galda diskusiju par notikušo, izveidot informācijas tālruņa līniju — un neko daudz vairāk.[15] Morīna Dauda (Maureen Dowd) New York Times komentārā raksta, ka Vatikāns acīmredzot ir nolicis malā katehismu un tā vietā paņēmis Vašingtonas melnā PR grāmatu, kurā atrodamas dažādas noderīgas gudrības: paziņot, ka jaunā informācija patiesībā ir veca, vainot pašus upurus un uzdot melnu par baltu.[16] Kāds avots Vanity Fair žurnālistam Maiklam Volfam (Michael Wolff) sacīja tā: „Es ne brīdi nemēģinu pateikt, ka pastāv līdzība starp Toyota, Goldman Sachs, lielo banku rīcību un Vatikānu, tomēr ir interesanta līdzība viņu sliktajās sabiedriskajās attiecībās. Ir vārgi mājieni, ka „mēs vēlamies atklātumu”, pusatvainošanās un solījumi darīt labāk, un tā tālāk. Bet ir arī domāšana, ka „mēs esam______ (ierakstiet nepieciešamo), mēs nerunāsim, ja nevēlēsimies, un šis viss pagaisīs tāpat, kā ir noticis citkārt”.”[17]

Atšķirīgās perspektīvas

Perspektīvu atšķirības parāda kaut vai tas, ka Vatikāns par sodu uzskata to, ko pārējā pasaule nereti redz kā atalgojumu. Piemēram, Bernards Lo (Bernard Law), būdams Bostonas arhibīskaps, bija slēpis seksuālos noziegumus un ignorējis signālus par notiekošo, tomēr iepriekšējais pāvests Jānis Pāvils II viņam pagādāja arhipriestera amatu Svētās Marijas Madžores bazilikā Romā, un arī kardināla tiesības viņš nav zaudējis. Savukārt Benedikts XVI, lai arī nosūtīja vēstuli, kurā pauda bēdas par Īrijā notikušajiem noziegumiem un apsolīja izmaiņas noziegumu izskatīšanā un nepieļaušanā,[18] tomēr ir pieņēmis tikai divus no četriem iesniegtajiem demisijas rakstiem.[19] Kopumā Īrijā ir 24 bīskapi.

Vatikānu var vainot ne tikai par pagātnes grēkiem, bet arī par to, ka tas nav spējis paziņot, kādā veidā grasās izmēzt savu saimniecību; kā mūsdienās novērst to, ka bērnu mocītāji tiek nevis pārsūtīti no vienas draudzes uz otru, bet tiesāti; kā Vatikāns grasās vērsties pret baznīcas pārstāvjiem, kas par savu rīcību nav saņēmuši sodu un cik daudz ir tādu noziegumu, par kuriem dokumenti glabājas Vatikāna arhīvos, bet kam arī šāds skandāls nav iemesls, lai parādītu, kas slēpjas aiz mantijām, kas māca, kā citiem dzīvot.

Pāvestam, kurš par saviem darbiem atbild tikai tiešajam „priekšniekam” svētajam Pēterim un kurš oficiāli ir „nekļūdīgs”, ir zināma nesaprašanās ar medijiem, kas vēlas uzdot jautājumus. Pirms seksa skandāli no ASV pārsviedās uz Eiropu, Vatikānam bija daudz gadu, lai uzkoptu saimniecību, tomēr tas ir vien gaidījis, kad sprāgs kārtējās bumbas ar laika degli. Tiesa, arī medijiem jautājumi par nebūšanu novēršanu ir izrādījušies krietni neinteresantāki nekā priesteru noziegumu ziņu viļņa ķeršana.
________________________________

[1] The 2003 Pulitzer Prize Winners: Public Service. Retrieved from http://www.pulitzer.org/citation/2003-Public-Service

[2] Vasterman, P. L.M. (2005). Media-Hype: Self-Reinforcing News Waves, Journalistic Standards and the Construction of Social Problems. European Journal of Communication, 20(4), 508 — 530. DOI: 10.1177/0267323105058254

[3] Thompson, J. B. (1995). The Media and Modernity: A Social Theory of the Media. Stanford, CA: Stanford University Press. P. 117.

[4] Center for aplied Research in the Apostolate. (n.d.). Frequently Requested Catholic Church Statistics. Georgetown University. Retrieved from http://cara.georgetown.edu/bulletin/

[5] Terry, K. et al. (2004). The Nature and Scope of the Problem of Sexual Abuse of Minors by Priests and Deacons. Retrieved from http://www.bishop-accountability.org/reports/2004_02_27_JohnJay/index.html

[6] Murphy, F. D., Buckley H., Joyce, L. (2005). The Ferns Report. Dublin: Government Publications. Retrieved from http://www.bishop-accountability.org/ferns/

[7] Commission to Inquire into Child Abuse. Retrieved from http://www.childabusecommission.com/rpt/pdfs/

[8] Commission of Investigation Dublin Archdiocese Catholic Diocese of Cloyne. (2009). Report into the Catholic Archdiocese of Dublin. Retrieved from http://www.dacoi.ie/

[9] Biema, D. Van (Oct. 9, 2005). Screening The Priests. Time. Retrieved from http://www.time.com/time/magazine/article/0,9171,1115662,00.html

[10] Plante T (2010). A Perspective on Clergy Sexual Abuse. Retrieved from http://www.psychwww.com/psyrelig/plante.html

[11] Clayton M. (April 5, 2002). Sex abuse spans spectrum of churches. Christian Science Monitor. Retrieved from http://www.csmonitor.com/2002/0405/p01s01-ussc.html

[12] Profita, H. (Aug. 24, 2006). Has Media Ignored Sex Abuse in School? CBS News. Retrieved from http://www.cbsnews.com/stories/2006/08/24/opinion/main1933687.shtml

[13] Plante T (2010). A Perspective on Clergy Sexual Abuse. Retrieved from http://www.psychwww.com/psyrelig/plante.html

[14] Goodstein, L. (March 24, 2010). Vatican Declined to Defrock U.S. Priest Who Abused Boys. New York Times. http://www.nytimes.com/2010/03/25/world/europe/25vatican.html

[15] Wensierski, P. (March 25, 2010). The Fallibility of the Infallible Pope. Spiegel Online. http://www.spiegel.de/international/world/0,1518,685712,00.html

[16] Dowd, M. (March 30, 2010). Should There Be an Inquisition for the Pope? New York Times. Retrieved from http://www.nytimes.com/2010/03/31/opinion/31dowd.html

[17] Wolff, M. (March 26, 2010). Can PR Save the Church and Joseph Ratzinger? Newser. Retrieved from http://www.newser.com/off-the-grid/post/429/can-pr-save-the-church-and-joseph-ratzinger.html

[18] Pastoral Letter of the Holy Father Pope Benedict XVI to the Catholics of Ireland. Libreria Editrice Vaticana. Retrieved from http://www.vatican.va/holy_father/benedict_xvi/letters/2010/documents/hf_ben-xvi_let_20100319_church-ireland_en.html

[19] Miller, L. (Mar 26, 2010). The Bad Shepherd. Newsweek. Retrieved from http://www.newsweek.com/id/235561/