Raksts

Žēl Mades!


Datums:
25. aprīlis, 2012


Autori

Kārlis Streips


Šodien tapis zināms, ka nošauta lācene Made, kura jau otru gadu pēc kārtas devās brīvsolī ārpus sava iežogojuma. Ļoti, ļoti žēl.

Labdien, lasītāji!

Žēl lācenes Mades, kura pirms pāris dienām devās brīvsolī un šodien, pēc veltīgiem centieniem viņu iedabūt atpakaļ savā mītnē, tapa nošauta.

Tie, kuri tā darīja, teica, ka cita varianta nav bijis. Kad lācene izmuka no sava voljera pērn, viņu izdevās pielabināt un atgriezt mājās. Šogad viņa labprāt ēda ēsmu, kas viņai bija izlikta, bet atpakaļ uz voljeru netaisījās doties. Tā vietā viņa devās dziļāk mežā, un tur arī viņa tika nogalināta. Protams, neesmu lāču speciālists, bet vienalga rodas jautājums, vai nevarēja citādāk? Pērn Madei iešpricēja miega zāles, bet neefektīvi. Varbūt tāpēc šogad to nemēģināja. Bet vai nevarēja izmēģināt tīklu vai kādu citu dzīvnieka sagūstīšanas metodi? Nav jau tik daudz to lāču nedz Līgatnes dabas parkā, ne vispār.

Prātā stāv gadījums pirms pāris gadiem, kad manā dzimtajā pilsētā Čikāgā iemaldījās lūsis. Internetā bija redzama lieliska fotogrāfija, kurā redzams policists un aiz viņa lūsis, kam uz sejas nudien šķita esam smīns, kas teica “Tu mani nevari redzēt!” Ar laiku lūsi ieraudzīja gan, un arī viņu cilvēki nevis sagūstīja, bet nošāva. Man radās tie paši jautājumi, kā šodien par Madi — vai nudien nevarēja citādāk?

Mūsdienu pasaulē pilsētas un lauki kļūst arvien tuvāki un tuvāki, tas nav nekas neparasts, meža dzīvniekam iemaldīties cilvēku pasaulē. Amerikā jau ļoti sen pilsētās aktīvi darbojas rakūni (radinieki mūsu pusē pazīstamajiem jenotiem), bieži var dzirdēt viņu darbošanos ap atkritumu kannām, kur tie meklē barību. Čikāgā redzētas stirnas un brieži, manas māsas mājās vēl pirms pāris gadiem katru vakaru dārzā ienāca skunkss, kādu brīdi pačāpoja apkārt un tad devās savās gaitās. Protams, tajos brīžos uz balkona sēdēju gluži nekustīgs, ja skunkss cilvēku apšpricē, tad tas nudien ir vakars uz ezera, jo tā nu reiz ir smaka, no kuras atbrīvoties ir pavisam grūti. Tiesa, no attāluma tā nebūt nav tik slikta smarža, un skunksa eļļa ir atrodama arī smaržās, kuras lieto cilvēki. Pagājušajā vasarā skunksu vairs nemanīju, laikam kaut kas ar to notika. Taču vienalga cilvēkiem ir jāaprod ar to, ka sašaurinoties dzīvnieku dabiskajai videi, kas ir neizbēgams urbanizācijas blakus efekts, dzīvnieki sāks ēdmaņu meklēt arvien plašākās teritorijās un, ja katru reizi šāds dzīvnieks tiks nošauts, tad labi nebūs vis. Protams, Mades gadījumā gluži brīvsolī laikam viņu nevarēja atstāt, jo, kā ziņots, pēdējo reizi lācene tika pamanīta kādas privātmājas pagalmā, kur viņai noteikti nebija jābūt. Bet vienalga, žēl ir ļoti, ka viņai bija jāmirst.

Protams, ir arī jautājums Līgatnes dabas parkam, proti, ja reiz Made pērn atrada veidu, kā izrakt bedri zem sētas un mukt prom, vai šogad nebija jādara viss iespējamais, lai tā kaut kas vairs neatkārtotos? Jo nebrīvē audzis dzīvnieks ārpus savas mājvietas var būt krietni neprognozējams. Pērn oktobrī Ohaio štatā Amerikā kāds cilvēks, kuram fermā bija liels skaits eksotisku dzīvnieku, nolēma veikt pašnāvību, bet vispirms viņš visus dzīvniekus palaida brīvē, tajā skaitā arī lauvas, Bengalas tīģerus u.c. Arī toreiz liels skaits dzīvnieku tika nogalināts (lai gan vairāki tīģeri, kas tomēr var būt krietni bīstamāki par lāci, tika sagūstīti un palika dzīvi). Izrādījās, ka Ohaio ir viens no retajiem štatiem Amerikā, kurā nav nekādu noteikumu par eksotisku dzīvnieku turēšanu mājās, un lūk, kā tas varēja beigties. Līgatnes dabas parks, protams, nav privātpersona, bet arī tur ir jādomā par to, lai bīstami dzīvnieki tomēr paliktu aiz sētas. Jādomā, ka tagad lāču mītne tiks nodrošināta pret šāda veida mukšanu, bet Madei tas nāks par vēlu. Saku vēlreiz – žēl.

Jauku visiem dienu!


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!