Ždanokas lieta-2: vai turpinājums sekos? 11

Latvijas politiķi nespēj un nevēlas apzināties to, ka cilvēktiesības viņiem ir saistošas. Viņi labprātāk Ždanoku redzētu pēc iespējas tālāk, kaut vai Briselē, ja jau nav iespējams viņu neredzēt vispār. Taisnība varētu būt tiesnesim Zupančičam, ka īstais iemesls, kāpēc Ždanokai netiek ļauts kandidēt, ir nevis viņas komunistiskā pagātne, bet gan reālās izredzes tikt ievēlētai.

Iesaki citiem:

16.martā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) pasludināja Lielās palātas spriedumu lietā Ždanoka pret Latviju. Atgādinājumam: pēc tam, kad Tiesa 2004.gada jūnijā bija lēmusi par labu Ždanokai, Latvija, izmantodama Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 43.pantu, lūdza šo lietu nodot izskatīšana Lielajai palātai sakarā ar to, ka šajā jautājumā vēl nav izveidojusies prakse un lieta skar nopietnu vēsturisku un politisku jautājumu.

Kas ir tas, kas noteica atšķirīgu lietas iznākumu, to izskatot Lielajai palātai? 2004.gada spriedumā Tiesa strikti piegāja jautājumam par to, vai ierobežojums kandidēt vēlēšanās ir samērīgs, to pārbaudīdama pati un cita starpā kā ierobežojuma būtisku trūkumu atzīmējot to, ka tas nav laikā ierobežots, proti, ir pastāvīga rakstura (sprieduma 88.punkts). Tā uzskatīja, ka pēc zināma laika notecējuma personas līdzdalība demokrātiskā režīma gāšanas mēģinājumā vairs pati par sevi nav pietiekama, lai attaisnotu ierobežojuma turpināšanos, bet ir jābūt argumentiem, kas pamato šī ierobežojuma turpināšanos.

Tāpat ECT kritizēja Latvijas tiesu pilnvaru trūkumu izvērtēt personas faktisko bīstamību šībrīža demokrātiskajam režīmam, kā arī, pamatodamās uz tiesiskās drošības principu, to, ka likumdevēja izvēlētais robežšķirtnes datums – 1991.gada 13.janvāris ir pirms šī paša gada 23.augsta, kad Latvijas Komunistiskā partija (LKP) tika atzīta par antikonstitucionālu, un ka ierobežojumu ieviesti tikai 1995.gadā, nevis jau 1993.gadā uz pirmajām Saeimas vēlēšanām pēc neatkarības atgūšanas.

Pati veikdama samērīguma izvērtējumu, ECT nonāca pie secinājuma, ka Ždanokas darbībai 1991.gadā nebija tāda bīstamības pakāpe, kas joprojām attaisnotu aizliegumu viņai kandidēt vēlēšanās, viņas pašreizējā darbība nav pretlikumīga, nedz arī antidemokrātiska vai nesavienojama ar Konvencijas pamatvērtībām, un ierobežojumu nepieciešamība demokrātiskā sabiedrībā nav pierādīta.

2006.gada sprieduma pamatā ir pavisam cita pieeja. Centrā ir valsts rīcības brīvības (angļu val. - margin of appreciation) un tieši neizteiktu ierobežojumu (angļu val. - implied limitations) koncepts: valstu rīcības brīvība attiecībā uz 1.protokola 3.pantā noteiktajām tiesībām ir plaša, un, lai arī ECT kompetencē ir izvērtēt, vai vēlēšanu tiesību ierobežojumi atbilst Konvencijas prasībām, kritēriji, kas piemērojami šiem ierobežojumiem, atšķiras no tiem, kas tiek piemēroti Konvencijas 8.-11.pantā nostiprinātajām tiesībām.

Tests, ko Tiesa piemēro 1.protokola 3.pantā noteiktajām tiesībām, neietver prasību pēc nepieciešamības vai neatliekamas sabiedriskas vajadzības. Tiesas loma šajā gadījumā aprobežojas ar divu kritēriju izvērtējumu – vai pastāv patvaļība un samērīguma trūkums (turklāt attiecībā uz pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumiem Tiesas veiktā pārbaude pārsvarā ir aprobežota ar jautājumu, vai patvaļīga nav procedūra, kuras rezultātā personai tiek liegts kandidēt vēlēšanās) un vai ierobežojums neliedz tautas viedokļa brīvu izpausmi. Bez tam ierobežojumu individualizācijas pakāpe ir mazāka kā Konvencijas 8.-11.panta gadījumā un valsts tiesu loma var būt aprobežota ar lēmuma pieņemšanu par to, vai persona ietilpst kategorijā, uz kuru attiecināmi ierobežojumi. Turklāt šis vērtējums jāveic, ņemot vērā valsts politisko attīstību.

Šo principu piemērošanu Tiesa sāk, uzsverot lietas vēsturiski politisko kontekstu, kas pirms tam jau sīki izklāstīts pie lietas faktiem, minot Padomju Savienības veikto Latvijas aneksiju Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) vadībā. Tālāk Tiesa secina, ka Latvijas tiesu secinājumos par PSKP un Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) lomu 1991.gada janvāra un augusta notikumos nav nekā patvaļīga. Tā atzīmē, ka partijas rīcība var būt piedēvējama arī tās biedriem un jo īpaši – tiem, kas tajā ieņem augstu stāvokli, un ka uz politiķa nostāju var norādīt ne tikai aktīva darbība, bet arī bezdarbība; tādējādi 1991.gada janvāra notikumu gaismā Latvijas likumdevējs varēja prezumēt LKP vadītāju antidemokrātisko attieksmi, ja tie ar savām darbībām attiecīgo notikumu laikā šo pieņēmumu neatspēko – un, kā atzīmē Tiesa, Ždanoka nav distancējusies no PSKP vai LKP ne notikumu laikā, ne arī vēlāk, ne arī tiesvedību laikā Latvijas tiesās, ne Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Likumdevējs, pieņemot likumu par ierobežojumiem, formulējis tos pietiekami skaidri un precīzi, nošķirdamas dažādas darbības LKP pakāpes, un – iepriekšminētā testa gaismā un atšķirībā no secinājuma 2004.gada spriedumā – tam nebija pienākuma tiesām piešķirt plašu kompetenci pilnīgi individualizēt personas situāciju un izvērtēt tās bīstamību demokrātiskajam procesam.

Attiecībā uz Ždanokas pašreizējo darbību Tiesa atzīmē, ka tai nav nozīmes, jo ierobežojumi saistīti vienīgi ar viņas politisko nostāju 1991.gadā, un, kas attiecas uz pārmetumiem 2004.gada spriedumā par novēloto ierobežojumu ieviešanu un tiesiskās drošības principa pārkāpumu, par robežšķirtni nosakot datumu pirms LKP aizlieguma, Tiesa atzīmē, ka nav pārsteidzoši, ka jaunai demokrātijai varētu būt nepieciešams laiks izvērtējumam, kādā veidā nosargāt savus sasniegumus – īpaši ņemot vērā Krievijas armijas klātbūtni Latvijā līdz pat 2004.gadam, un ka nav nozīmes tam, vai LKP bija likumīga vai nelikumīga laikā pēc 1991.gada 13.janvāra, jo, vismaz sākot ar šo datumu, tās darbības graujošais raksturs bija acīmredzams.

Uzsvērdama, ka šādi ierobežojumi diez vai varētu būt attaisnojami valstī ar gadu desmitiem vai pat simtiem ilgu demokrātiskās sistēmas tradīciju, Tiesa atzīst, ka tas varētu būt citādi Latvijā tās vēsturiski politiskajā kontekstā, un ņemot vērā draudus, ko tai radīja idejas, kas varētu novest pie iepriekšējā režīma atjaunošanas. Tādējādi Tiesa secina, ka Latvijas likumdevēja un tiesu iestādes ir piemērotākā stāvoklī, lai novērtētu situāciju un tām arī jāatbild uz jautājumu, vai ierobežojumi joprojām nepieciešami.

Atšķirībā no 2004.gada sprieduma Tiesa akceptē valdības argumentu, ka ierobežojumiem ir pagaidu raksturs, jo tie tiek periodiski pārskatīti Saeimā. Par to, ka Latvija apzinās, ka ierobežojumi nevar pastāvēt pastāvīgi, liecina arī Satversmes tiesas 2000.gada 30.augusta spriedums, kurā atzīts, ka šobrīd ierobežojumi nav nesamērīgi, bet ir nepieciešams tos ierobežot laikā. Atsaukdamās uz šo spriedumu, ECT uzsver, ka Latvijas likumdevējam jāturpina pārbaudīt ierobežojumi, lai tos pēc iespējas ātrāk atceltu – jo īpaši, ņemot vērā stabilitāti, ko Latvijai sniedz integrācija Eiropā. Pretējā gadījumā Tiesa varētu nonākt pie atšķirīga secinājuma.

Šis pēdējais secinājums ir tas, ko uzvaras skurbumā nevajadzētu izlaist no prāta: Tiesa ir skaidri un viennozīmīgi pateikusi, ka ierobežojumi jāatceļ. Mana versija – iznākums varētu būt citāds, ja lieta tiku skatīta pēc tam, kad 9.martā tika pieņemti grozījumu Saeimas vēlēšanu likumā. Tie ir pirmie grozījumi, kas šajā likumā izdarīti pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO[1]. Tā varētu būt robežšķirtne, kad Latvija atzīst savu demokrātiju par pietiekami stabilu un sevi par pietiekami pasargātu, lai atvērtu jaunu politisku lappusi. Diskusija Saeimā vai, pareizāk, tādas trūkums gan 2.lasījumā 26.janvārī, gan 3.lasījumā 9.martā (tiesa, vēl pirms sprieduma pasludināšanas) liecina, ka Latvijas politiķi nespēj un nevēlas apzināties to, ka cilvēktiesības viņiem ir saistošas. Tas, ka viņi labprātāk vēlētos Ždanoku redzēt pēc iespējas tālāk, kaut vai Briselē, ja jau nav iespējams viņu neredzēt vispār, vispār nav nekāds piemērots juridisks pamats ierobežojumiem. Taisnība varētu būt tiesnesim Zupančičam viņa piezīmē, ka īstais iemesls, kāpēc Ždanokai netiek ļauts kandidēt, ir nevis viņas komunistiskā pagātne, bet gan reālās izredzes tikt ievēlētai.

Mūsu cilvēktiesību kultūra vēl nebūt nav izsmēlusi savas attīstības iespējas un atkal taisnība varētu būt tiesnesim Zupančičam attiecībā uz likteņa ironiju, ka cilvēktiesības, kas līdz šim bija mūsu sabiedrotais cīņā pret apspiedējiem, pēkšņi – tagad, kad mēs esam kļuvuši par varas nesējiem, – tiek vērstas pret mums pašiem. Mēs vairs neesam cilvēktiesību pieprasītāju lomā, bet mums jābūt to nodrošinātājiem.

Politisko oponentu versija (“Pārskatīdama Ždanokas lietu par labu Latvijas varai, Tiesa cer uzlabot savu imidžu, kā arī attieksmi pret Eiropas Padomi no Latvijas pilsoņu konservatīvā vairākuma puses. Par labu šai versijai liecina tas fakts, ka revanšistiskiem spēkiem pozitīvais spriedums tika publiskots zīmīgā dienā – 16.martā, kad šie spēki tradicionāli svin ikgadējo latviešu SS leģiona dienu, kas Otrajā Pasaules karā cīnījās nacistu pusē”[2]) neietekmē Latvijas kā valsts un tās politiķu pienākumu cilvēktiesības ņemt nopietni arī personiskas nepatikas gadījumā. Atliek vien jautāt, vai būs Ždanokas lieta-3?

___________________

[1] To, ka, neraugoties uz šo faktu, ierobežojumi joprojām nav atcelti, savā atsevišķajā viedoklī atzīmē arī tiesnesis Rozakis.

[2] Skat. Eiroparlamenta deputātes T. Ždanokas biroja sagatavoto paziņojumu

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (11) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Jack Ripper 08.06.2006 09:26
Atbilstoši Satversmes 18.pantam Saeimā ievēlētai personai ir jādod svinīgs solījums, kurā tā sola būt uzticīga Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti. Paralēli darbojas Satversmes 99.-100. panti par domas, apziņas, vārda brīvību. Šo pantu izpratnē valsts nejaucas indivīda garīgajā dzīvē un savu uzskatu pārrunāšanā ar citiem indivīdiem. Varbūt cilvēks jūsmo par eksperimentiem sociālisma iekārtas celtniecībā Padomju Savienībā, Kampučijā vai Ķīnā Mao valdīšanas posmā; jūsmo, sajūsminās un priekā atplaukušu seju šos savus “gaišos” sapņus stāsta citiem indivīdiem virtuvē vai parkā uz soliņa pie šaha partijas. Viņam ir atļauts brīvi domāt par politiskajām norisēm, zoofiliju vai dzīvi uz Marsa. Viņš visu to drīkst. Vienlaikus indivīdam Satversmes 101.panta ietvaros piemīt aktīvās vēlēšanu tiesības, kas, mazliet vienkāršojot, ir iespēja pilnvarot sev tīkamu citu indivīdu tieši un profesionāli piedalīties likumdošanas procesā (pārstāvības orgāna darbā). Likumdošanas institūcija darbojas saskaņā ar Satversmi, savā darbā cenšoties atrast kompromisu arī ar ievēlēto tautas priekšstāvju politisko pārliecību un svinīgajā solījumā pausto. Latvijas Republikas gadījumā nav iedomājama situācija, ka par Saeimas deputātu kļūtu cilvēks, kurš publiski deklarētu nepieciešamību Satversmē nostiprināt zoofiliju un nodibināt monarhiju vai personālūniju ar Taizemi. Tomēr ko darīt, ja ir zināms, ka deputāta kandidāts savu šo visai dīvaino mēŗku īstenošanas vārdā ir gatavs samelot, dodot svinīgo solījumu, un , nokļūstot Saeimas rindās, turpinās virzīt savas visai netradicionālās idejas. Valsts ir atradusi līdzekli kā pasargāt savus pilsoņus no meļiem: personām, kuru agrākā darbība joprojām dod pamatu šaubīties par viņu nākotnes darbošanos suverēnas Latvijas valsts un tautas labā, tiek liegtas pasīvās vēlēšanu tiesības. Šīs personas tiek atbrīvotas no nepatiesa zvēresta došanas riska. Un tiek pasargāti arī līdzpilsoņi no zoofilijas, dabiskas un politiskas, kaut vai ar to pašu austrumniecisko lāci.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 08.06.2006 08:43
Izskatās, ka šeit ir saskatāma viena no mūsu pamatpretrunām - es uzskatu, ka cilvēku nedrīkst represēt par to, ka viņš LR nākotni redz vai redzēja kādā starpvalstu veidojuma sastāvā vai noliedz(a) LTF ceļamo kapitālismu un Latvijas tautas izmiršanu. Jūs to attaisnojat kā cīņu ar "valstiskuma ienaidniekiem".

[PSRS taču nebija nekāds starpvalstu veidojums. Visas Latvijas PSR "suverenitātes" izpausmes - t.sk. ministrijas, zinātņu akadēmija, u.c. taču bija tikai paklausīgi Maskavas lēmumu izpildītāji.] Padomju Savienības režīms (tāpat kā jebkura cita stabila vara) bija no Dieva. Tās varas struktūrām bija visas tiesības rīkoties - gan saskaņā ar cilvēktiesībām, gan arī tās pārkāpjot. Mūsdienās padomju un postpadomju režīmi (Baltkrievija, Piedņestra) ir gandrīz pilnīgi izgāzušies un vairums tos atmet kā strupceļu.

Arī mūsdienu Latvijā valsts vara ir no Dieva. To var mēģināt ierobežot ar cilvēktiesību deklarācijām un starptautiskajiem līgumiem, bet nāciju valsts suverenitāte joprojām paliek pirmajā vietā - T.Ždanokas tiesību ierobežošana, kas turpinās joprojām, ir tam uzskatāms pierādījums. Valsts varai jābūt tiesībām gan sodīt ar nāvi, gan ierobežot tiesības balotēties, ja to prasa tautas pārstāvju veselais saprāts. Kamēr no tā cieš tikai daži desmiti cilvēku (nevis tūkstoši un miljoni kā totalitārās zemēs), tikmēr šāda suverenitātes izpausme valsts pastāvēšanu, manuprāt, nekādi neapdraud. Bet labprāt uzklausīšu arī apsvērumus, kāpēc Latvijas valstij ir vitāli nepieciešams atļaut balotēties LKP un Interfrontes nereformētajiem pārstāvjiem.

Uzskatu, ka daudzu neatkarīgu valstu attīstība, relatīvi brīvi izvēloties valsts pārvaldes modeli, ir objektīvi raugoties, daudz labāka arī priekš cilvēces, priekš visām tautām. Jo tad var praktiski salīdzināt, kurš modelis ir labāks. It īpaši Vidējo un Tālo Austrumu zemes (Irāna un Ķīna) mani pārliecina, ka demokrātijas ierobežojumi un arī nāvessodi, ja to lieto ar mēru, valsts sekmīgu attīstību īpaši neapdraud. Starptautiskās tiesības ir vajadzīgas, bet tām ir jārisina patiešām globāli valstu attiecību un pasaules resursu izmantošanas jautājumi, nevis Tatjanas Arkadjevnas tiesības tikt ievēlētai.

Suverēnu valstu modelis ir daudz drošāks nekā uzspiest visiem tās pašas "cilvēktiesību" normas vai visus sasiet ar sīkumainiem starptautiskiem līgumiem. Tādēļ jau Eiropas tautām (neatkarīgi no to "cilvēktiesību" līmeņa un integrācijas ar ES un citiem starpvalstu līgumiem) nav pietiekamas dzimstības. Cilvēki nejūtas saimnieki savā zemē un viņus ikbrīdi nomāc tādi likumi un noteikumi, kuru motivācija ir BAILES (bailes, ka atkal sāksies jauns pasaules karš, vai genocīds pret kādu tautu, utml.). Latviešiem ir laiks atmest šīs kontinentam raksturīgās bailes un saskatīt, ka tieši baiļu iespaidā radušās idejas (piem., cilvēktiesības, ES-federālisms) šobrīd ir visstulbākās un visbīstamākās.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AK 07.06.2006 23:59
Jack Ripper "Latvijas varas iestādes ir vēl ļoti saudzīgas pret personām, kuru darbība vismaz sadzīviskā līmenī varētu tikt nodēvēta par pretlatvisku un mūsu valstij nedraudzīgu"

Apsaukāt, it īpaši sadzīviskajā līmenī, politiķus kāds cilvēks var (to arī dara) - vai tas ir pamats viņiem neļaut balotēties? Šādā gadījumā man ir aizdomas, ka katrā jaunajā Saeima būtu pilnīgi jāmaina sastāvs.

Par pretlatviskumu - kas Latvijā aicina, piemērot, radīt latviesiem nelabvēlīgākus apstākļus par krieviem pilsonības, izglītības dzimtajā valodā, saziņas ar valsti jomā? Par "mūsu valsti" - šeit ir izvēle - kādai grupai mēģināt piesavināties valsti vai atzīt to par visas Latvijas tautas "īpašumu".

Aleksis ""Tiesības uz dzīvību" - it kā cilvēktiesību pats pamats, bet tā ir ilūzija. Valsts nespēj un nespēs pasargāt"

Ja attiekties pret šīm tiesībām kā pret nesasniedzamo ilūziju - jā, nespēs. Tomēr zināmā mērā šo tiesību aizsargā, piemēram, minimālo algu uzstādīšana. Vai to veiktu cilvēki, kas uzskatītu par neiespējamu tirgus patvaļas ierobežošanu? Neticas.

"Es, piemēram, atbalstu nāvessoda atkalieviešanu Latvijā, arī apzinoties, ka tiesu sistēma var kļūdīties"

Es to neatbalstu, jo un kamēr sagaidu no Latvijas tiesu sistēmas sistemātiskās represijas pret politiskajiem oponentiem, nevis epizodiskās kļūdas.

"Es gribu dzīvot brīvā valstī, kur valda nevis cilvēktiesību ekspertu subjetkīvisms, bet veselais saprāts (common sense), un kur ir atļauts darīt visu to, ko likums neaizliedz"

Brīvā valstī likumdevēja patvaļa būtu ierobežota, un, ja likumdevējs (parlaments, dome, vēlētāji ar savu ne vienmēr veselo saprātu), piemēram, negribēs aizliegt čigānu diskrimināciju, tomēr nebūs atļauts to darīt, jo "likums neaizliedz".

"ja kādam cilvēkam viņa lojalitāte pirmkārt ir vērsta uz kaut ko citu (nevis Latvijas tautu)"

Vācijas tautai objektīvi bija izdevīga Austrijas un Čehoslovākijas sagrābšana 1938. g. -kas tad bija jādara lojālam (kas to lojalitāti mērīs, starp citu?) vācietim? Bez valsts iedzīvotaju interesēm ir vēl ētikas principi. Tie ietver lojalitāti pret visām tautām.

"Arī T.Ždanokas kļūdas 1991.gadā var piedot un tiesības balotēties var atdot; bet tikai tad, ja viņa pārstāj lepoties ar šīm kļūdām"

Vai var attiekties pret citu uzskatiem, arī ja jums tie nepatīk, kā pret cilvēka brīvības izpausmi, nevis valstiski noteikt, ka "tā ir kļūda, un kas nepiekrīt vai pirms 15 gadiem nepiekrita, to vēlētājiem aizliegsim ievēlēt"?

"ar Latvijas valstiskuma ienaidniekiem, diemžēl, turpinās barga cīņa. Un šajā cīņā noder arī formāli iegansti un Latvijas likums, kamēr mūsu zeme ir suverēna, ir pārāks par visiem citiem argumentiem"

Izskatās, ka šeit ir saskatāma viena no mūsu pamatpretrunām - es uzskatu, ka cilvēku nedrīkst represēt par to, ka viņš LR nākotni redz vai redzēja kādā starpvalstu veidojuma sastāvā vai noliedz(a) LTF ceļamo kapitālismu un Latvijas tautas izmiršanu. Jūs to attaisnojat kā cīņu ar "valstiskuma ienaidniekiem".

NB Kad Latvija slēdz starptautiskos līgumus, tā (ar pašas likumu "Par LR starptautiskajiem līgumiem") atzīst to pārākumu pār LaR likumiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 07.06.2006 18:25
Aleksis: "es nekad neesmu bijis "cilvēktiesību pieprasītāja" lomā"

AK: Spriežot pēc uztraukuma par terorisma sludinātājiem, jūs tomēr interesē vismaz tiesības uz dzīvību.

Vispirms varu ieteikt AK izlasīt šī mēneša (2006.06) "Rīgas Laiku", kur ievietots kāda angļu publicista komentārs par to, kā cilvēktiesības ir sačakarējušas angļu likumdošanu. Cilvēki dažādos atbildības līmeņos baidās iziet no valsts nospraustajiem rāmjiem un būt savādnieki tieši tādēļ, ka visu laiku jāatskatās - vai visiem ik brīdi tiek radītas vienlīdzīgas iespējas, vai kāds netiek diskriminēts, utml.

Manuprāt, terorisma sludinātājus saukt pie atbildības vai izraidīt (ja tie nav pilsoņi) vienkārši tādēļ, ka kūdīšana uz noziegumu ir pretrunā ar mūsu valsts likumiem. Un iespēja izdzīvot mani, protams, interesē. Bet ne jau par katru cenu. Es, piemēram, atbalstu nāvessoda atkalieviešanu Latvijā, arī apzinoties, ka tiesu sistēma var kļūdīties. "Tiesības uz dzīvību" - it kā cilvēktiesību pats pamats, bet tā ir ilūzija. Valsts nespēj un nespēs pasargāt visus tos cilvēkus, kuru dzīvība ik dienas tiek bezjēdzīgi apdraudēta - piemēram mazgadīgos bērnus, kuriem abi vecāki ir alkoholiķi - šādi bērni regulāri tiks nosisti, nomērdēti badā, nosaldēti.

Es gribu dzīvot brīvā valstī, kur valda nevis cilvēktiesību ekspertu subjetkīvisms, bet veselais saprāts (common sense), un kur ir atļauts darīt visu to, ko likums neaizliedz. Esmu par valsti, kur cilvēki drīkst vienoties par uzvedības noteikumiem - kur skolās var efektīvi realizēt, piemēram smēķēšanas aizliegumu, disciplinējot nekārtīgos skolēnus. Valstī, kur var piespriest nāvessodus slepkavām. Valstī, kurā likumdevēji respektē pirmkārt un galvenokārt to valsti, kuras tautu viņi pārstāv.

AK: Ja es uzskatīšu, ka Jūs darbojaties Vatikānas interesēs, vai tas ir iemesls ierobežot jūsu tiesības?

Tiesības ieņemt valsts amatus varētu būt iemesls ierobežot. Nezinu, vai PCTVLam patiktu, ja V.Vīķe-Freiberga teiktu (kā to konferencē darīja N.Kabanovs), ka viņa par savu "roģinu" uzskata Kanādu, vai arī J.Kažociņš - Lielbritāniju. Šie valsts darbinieki saprot, kuram kungam viņi kalpo - tā ir Latvijas tauta (nevis Kanādas vai Anglijas). Ar dubulto lojalitāti Latvijai un Vatikānam arī ir sarežģīti. Mēs taču zinām, ka 1926.gadā tika ekskomunicēts katoļu priesteris un Saeimas deputāts Francis Trasuns. Katoļu priesterim kā zaldātam jābūt ik brīdi pēc gatavam doties uz citu vietu pēc Baznīcas hierarhijas ieskatiem. Viņam nez vai ir labi būt Saeimas deputātam. Tādēļ, ja kādam cilvēkam viņa lojalitāte pirmkārt ir vērsta uz kaut ko citu (nevis Latvijas tautu) nebūtu jāpārstāv Latvijas tauta Saeimā. Citas viņa tiesības nav nekāda pamata ierobežot.

Arī T.Ždanokas kļūdas 1991.gadā var piedot un tiesības balotēties var atdot; bet tikai tad, ja viņa pārstāj lepoties ar šīm kļūdām. Pagaidām ar Latvijas valstiskuma ienaidniekiem, diemžēl, turpinās barga cīņa. Un šajā cīņā noder arī formāli iegansti un Latvijas likums, kamēr mūsu zeme ir suverēna, ir pārāks par visiem citiem argumentiem. Ceru, ka vēl kādus 15 gadus varam šādi turpināt - un tad jau nāks jaunas paaudzes politiķi un būs citas problēmas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Jack Ripper - AK 07.06.2006 15:31
Latvijas varas iestādes ir vēl ļoti saudzīgas pret personām, kuru darbība vismaz sadzīviskā līmenī varētu tikt nodēvēta par pretlatvisku un mūsu valstij nedraudzīgu. No pazīstamākiem mūsdienu opozicināriem tikai Beness Aijo sodīts ar reālu brīvības atnēmšanu. Diemžēl vairumā gadījumā pat administratīvā soda piemērošana ir apgrūtināta, kamēr tajā pašā Krievijā, kas laiku pa laikam mums "iebāž degunā" izglītības un pilsonības jautājumus, nacionālboļševiku problēmu risina pietiekami apņēmīgi. Tā sakot, darbība-pretdarbība.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AK 07.06.2006 14:42
Jack Ripper ""Piemērs ar Vatikānu nav tas labākais. Vatikāns ir Eiropas valsts un arī izpratne par cilvēktiesībām ir krietni augstāka, nekā Krievijas gadījumā"

- Nu jā.. Demokrātiskās vēlēšanas, apziņas brīvība... Bet Aleksim pretenzijas bija ne par demokrātiju - vienkārši "Krievijas interešu aģenti".

"Demokrātijai ir jāspēj sevi aizstāvēt"

- metodes, ko ar šādiem vārdiem izmanto LR, ļauj režīmam (vai demokrātriskam?) ar šādu saukli žņaugt politiskos oponentus tagad...

a411 Politiķis - valsts ienaidnieks - tādu brīnumu ECT nekad nesaprast !

Patiešām, ECT ir saprātīgāki cilvēki, un pat dīvainā šā gada sprieduma Ždanokas lietā pamatojumam tie šādas nejēdzības neizmantoja, apzinoties, ka politiķis var būt prtet noteiktu valsts attīstības (LTFiešu uzceltās LR gadījumā drīzāk valsts pašnāvības) ceļu, nevis pret valsti.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

a411 07.06.2006 14:34
Ždanoka pret Latviju - tā tas bija no 1986-1991 gadam un tā tas turpinās ... Politiķis - valsts ienaidnieks - tādu brīnumu ECT nekad nesaprast ! "Aprīnojama" ir tikai mūsu specdienestu nevarība ( kaimiņi igauņi "padomju cilvēku" Eiropas alianses padzenāja kā nākas ) ...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jack Ripper - AK 07.06.2006 13:45
Piemērs ar Vatikānu nav tas labākais. Vatikāns ir Eiropas valsts un arī izpratne par cilvēktiesībām ir krietni augstāka, nekā Krievijas gadījumā. Mūsu austrumu kaimiņš piemēro dažādus standartus Baltijas valstīm un Šanhajas sadarbības organizācijas dalībvalstīm, par Turkmenistānu un Irānu pat nerunājot.

Demokrātijai ir jāspēj sevi aizstāvēt, pieļaujot pat preventīvus pasākumus. Diemžēl mūsdienu Eiropā demokrātija un izpratne par labo/slikto ir vāja - Francijas piemērs ar jauniešu grautiņiem to labi raksturo. Arī Vācijas piemērs ar Jošku Fišeru kā bijušo ārlietu ministru, atceroties viņa jaunības dienu piedalīšanos vardarbībā pret policistu, ir gana daiļrunīgs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AK 07.06.2006 12:30
Autorei - Ždanokas lieta-3 (vai "-4") jau ir, un tuvākajās dienās būs Satversmes tiesas spriedums tajā.

Aleksis "Saeimā un galvaspilsētas Domē ir ne mazums deputātu, kuri rīkojas kā Krievijas interešu aģenti. Un cilvēktiesību vārdā viņiem ir jāļauj rīkoties - arī pretēji mūsu neatkarīgās valsts interesēm"

Ja es uzskatīšu, ka Jūs darbojaties Vatikānas interesēs, vai tas ir iemesls ierobežot jūsu tiesības? Par Krieviju - ja tās interesēs ir cilvēktiesību attīstība Latvijā (pilsonībā, izglītībā), tas nav iemesls saukt cilvēktiesību aizstāvjus par Krievijas aģentiem.

"aizliegumi kandidēt būs jāatceļ. Šis laiks pienāks tad, kad 1991.gada aktīvo dalībnieku paaudze izies no politikas aprites. Jo mainīt savus uzskatus viņi negrasās"

Tātad - patiesībā jūs esat par to, lai ierobežojumi citādi domājošiem darbotos, kamēr tiem ir nozīme, nevis par atcelšanu. Paldies par to, ka atklātoi paziņojat - represijas vajadzīgas, jo uzskati "nav pareizi" un jūs jau iepriekš pazinojat savu nostāju - "negrasās" (jūsu vai vairākuma viedoklī?).

"es nekad neesmu bijis "cilvēktiesību pieprasītāja" lomā"

Spriežot pēc uztraukuma par terorisma sludinātājiem, jūs tomēr interesē vismaz tiesības uz dzīvību.

"daži tā saucamo cilvēktiesību postulāti ir skaista utopija, kuru neviens nevar un pat netaisās nodrošināt" + "Bet "cilvēktiesības" ir malds, kurš mūsu civilizācijai ir jāpārslimo un tad jāizmet kopā ar citām utopiskām un kaitīgām idejām"

Nu tad daži postulāti vai visas cilvēktiesības? Ja visas - var uzskaitīt daudz, piemēram, Satversmes tiesas spriedumu, kur iedarbojas cilvēktiesību argumenti, arī sociāli ekonomisko tiesību jomā. Ja daži - tad tie jāīsteno pēc citu parauga, nevis jāizmet, atsaucoties uz to, ka tie nav nodrošināti un ir utopiski.

Jack Ripper "Ierobežojumu atcelšanu var salīdzināt ar sodāmības dzēšanu. Abos gadījumos nav garantiju, ka persona būtu pārvērtējusi savu rīcību."

2. gadījumā likumdevējs apzinās, ka cilvēkus bieži represē netaisnīgi, un samazina kaitīgās sekas sodītiem.

"neviena demokrātija nav tik stipra, lai tā pilnīgi neņemtu vērā citādi domājošo centienus"

Ja demokrātija apkaro citādi domājošos, tā nav demokrātija... Kas lems, vai citru uzskati ir antidemokrātiski - parlamenta vairākums? Tā ieceltie tiesneši?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Jack Ripper 07.06.2006 09:12
Ierobežojumu atcelšanu var salīdzināt ar sodāmības dzēšanu. Abos gadījumos nav garantiju, ka persona būtu pārvērtējusi savu rīcību. Man liekas neizprotama mūsu likumdevēja pieeja, ļaujot Ždanokai u.tml. kandidēt Eiroparlamenta vēlēšanās. Attiecībā uz pasīvajām vēlēšanu tiesībām valstij būtu jāieņem konsekventa nostāja, paturot prātā, ka neviena demokrātija nav tik stipra, lai tā pilnīgi neņemtu vērā citādi domājošo centienus .

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 07.06.2006 08:30
Mūsu cilvēktiesību kultūra vēl nebūt nav izsmēlusi savas attīstības iespējas un atkal taisnība varētu būt tiesnesim Zupančičam attiecībā uz likteņa ironiju, ka cilvēktiesības, kas līdz šim bija mūsu sabiedrotais cīņā pret apspiedējiem, pēkšņi – tagad, kad mēs esam kļuvuši par varas nesējiem, – tiek vērstas pret mums pašiem. Mēs vairs neesam cilvēktiesību pieprasītāju lomā, bet mums jābūt to nodrošinātājiem.

"Cilvēktiesību kultūra" tik tiešām attīstās ar visai pārsteidzošām izpausmēm. Tūkstošiem bērnu Latvijā nemācās un klaiņo, bet valstij ir liekulīgi jādeklarē, ka bērniem ir tiesības uz izglītību. Cilvēkiem esot arī tiesības uz dzīvību un medicīnisko palīdzību - mēģiniet to pateikt vardarbīgu alkoholiķu ģimenes locekļiem! Savukārt Saeimā un galvaspilsētas Domē ir ne mazums deputātu, kuri rīkojas kā Krievijas interešu aģenti. Un cilvēktiesību vārdā viņiem ir jāļauj rīkoties - arī pretēji mūsu neatkarīgās valsts interesēm.

Faktiski daži tā saucamo cilvēktiesību postulāti ir skaista utopija, kuru neviens nevar un pat netaisās nodrošināt. Otra cilvēktiesību puse ir tā, ka Latvijas likumdevējam un citām valsts iestādēm ir jāpacieš destruktīvu cilvēku klātbūtne - šo "tiesību" ietvaros šobrīd aktīvi darbojas T.Ždanoka, bet pēc maza brīža darbosies arī terorisma sludinātāji un citas apspiestas minoritātes - kā tas jau notiek Amsterdamā, Parīzē, Londonā un Madridē.

Taisnība ir G.Feldhūnei vienīgi par to, ka aizliegumi kandidēt būs jāatceļ. Šis laiks pienāks tad, kad 1991.gada aktīvo dalībnieku paaudze izies no politikas aprites. Jo mainīt savus uzskatus viņi negrasās. Bet "cilvēktiesības" ir malds, kurš mūsu civilizācijai ir jāpārslimo un tad jāizmet kopā ar citām utopiskām un kaitīgām idejām. Nezinu kā G.Feldhūne, bet es nekad neesmu bijis "cilvēktiesību pieprasītāja" lomā.

Saistītie raksti