Zaļais zirdziņš referendumā

Jā, zinu un atceros. Šeit pat, šajā blogā biju apsolījusi nerakstīt par referendumu. Bet nevaru klusēt - pārāk svarīgas lietas pēdējās divās dienās nācies uzzināt par mums visiem, Latvijas sabiedrību. Tādēļ piedodiet, bet šo solījumu man nāksies lauzt.

Pirms sāku stāstīt par sāpīgo, lūk, fragments no Mihaela Endes „Bezgalīgā stāsta”. Tas ir svarīgs – savādāk būs grūti uztvert šī teksta jēgu.

“…Pieņemsim, ka tev ir izdevies tikt cauri. Tad – un tikai tad – tev uzradīsies otrie vārti. Burvju spoguļa vārti. Es, kā jau teicu, no paša novērojumiem tev neko nevaru pateikt, bet gan tikai to, ko esmu uzzinājis no citiem. Šie vārdi ir tiklab atvērti, kā slēgti. Skan dīvaini, ko? Varbūt pareizāk būtu sacīt, ka tie nav ne slēgti, ne atvērti. Kaut arī tas nav mazāk dīvaini. Īsi sakot: runa ir par kādu lielu soguli vai ko tamlīdzīgu, kaut arī šis priekšmets nav ne no stikla, ne no metāla. No kā īsti – to man vēl neviens nav spējis pateikt. Taču, stāvēdams tā priekšā, tu redzi pats sevi – zināms, ne jau tā kā parastā spogulī. Tu redzi nevis savu ārējo veidolu, bet gan savu īsto iekšējo būtību, kāda tā ir patiesībā. Tam, kurš šiem vārtiem grib tikt cauri, tā sakot, jāieiet pašam sevī.
– Un tomēr man šķiet, – Atrejs sacīja, ka šiem Burvja spoguļa vārtiem ir vieglāk iziet cauri nekā pirmajiem.
– Maldi! – Engivuks izsaucās un atkal sāka satraukti skraidelēt šurpu turpu. – Milzīgi maldi, mans draugs! Esmu piedzīvojis, ka tieši tādi ceļinieki, kas uzskatījuši sevi par pilnīgi nevainojamiem, kliegdami ir mukuši no briesmoņa, kas viņiem spogulī ņirdzis pretī. Vienu otru mums pat vajadzēja nedēļām ārstēt, pirms tas vispār bija spējīgs atkal doties atpakaļ uz mājām.”

Vai redzējāt mūsu visu, latviešu sabiedrības kolektīvo briesmoni? Es redzēju.

Tas bija šausmīgs skats. Manu acu priekšā šķietami normāli cilvēkā pārvērtās par plēsoņām, kas bija gatavi saraut gabalos jebkuru, kurā dotajā brīdī saskatīja draudu savai pasaules uztverei.

Upuri nebija izdarījuši neko demokrātiskā valstī nepieņemamu – vienīgi publiski pateikuši, ka referendumā nepiedalīsies, referendumā neievilks ķeksīti pie izvēles variantiem, skaidrojuši iemeslus balsojumam par divām valsts valodām vai vienkārši paironizējuši par referenduma norises un sakāpinātās uztveres faktu.

Diemžēl nedrīkstu runāt par konkrētiem cilvēkiem un gadījumiem, bet bija vērtīgi uzzināt, ka par uzdrošināšanos godīgi paust savu viedokli Latvijā draud ne tikai apķengāšana, agresija un dubļi internetā, bet arī draudi atlaist no darba, līgumu nepagarināšana, kolēģu inspirēti boikoti, akadēmiskās, žurnālistiskās un mākslinieciskās brīvības cenzēšana. Vēl man bija grūti iedomāties, ka mūsdienu cilvēki no sirds var ticēt, ka propagandas materiāli medijos ir labāka uzrunas forma par godīgām diskusijām. Izrādās, tāda ir realitāte 2012.gada Latvijā, nevis pirms perestroikas laika PSRS.

Es neticu, negribu ticēt, ka tāda arī ir mūsu sabiedrības esence. Domāju, ka drīzāk divu valsts valodu referendums ir aktivizējis mūsu neapzināto ēnas pusi, ko citos apstākļos tomēr kontrolējam.

Manuprāt, katrs no mums, kad būs izgājis no referenduma izraisītā afekta stāvokļa, piekritīs, ka racionāla, mierīga diskusija pat par ļoti jūtīgiem jautājumiem ir labāks risinājums nekā pasaules dalīšana savējos un ienaidniekos. Piekritīs, ka sabiedrības veselības rādītājs ir iespēja ironizēt pašiem par sevi, savu sabiedrību – tā ir demokrātijas VESELĪBAS pazīme, nevis nodevība vai necieņa. Piekritīs, ka nav iespējams izveidot saliedētu sabiedrību, ja nespējam aiz viedokļu atšķirībām saskatīt CILVĒKU un censties mierpilni meklēt kopsaucējus arī ļoti sarežģītos apstākļos. Galu galā gan jau arī piekritīs tam, ka viena no svarīgākajām, ja ne pati svarīgākā atšķirība starp šodienu un padomju laikiem, ir cilvēku brīvība – iespēja bez bailēm par represijām izteikt savu politisko pārliecību, pat ja sabiedrības vairākumam vai „varai” tā nepatīk. Ja šī pārliecība pati par sevi iekļaujas demokrātiskā sabiedrībā pieņemamos ietvaros, tieši tās apdzēšana, cenzēšana ir noziegums.

Diemžēl šajā referendumā kā sabiedrība pārbaudījumu ar demokrātiju neesam izturējuši. Tas zvērojošais, dzīvnieciskais naids, kas gāzās pār cilvēkiem, kuri miermīlīgi izteica savu neortodoksālo attieksmi pret referendumu, ir totalitārās mentalitātes paliekas. Cerams, no šī mācīsimies un nākamreiz būsim labāki. Daži gan nav izturējuši pat pārbaudījumu ar elementāru cilvēcību – tā arī nav spējuši kaut pamēģināt ieklausīties Citāda viedokļa paudējā, kur nu vēl sadzirdēt, saprast.

Kādēļ demokrātiskā sabiedrībā tik svarīgi ir sargāt un aizstāvēt brīvību savas politiskās nostājas paušanā pat tad, ja šī nostāja kaitina vai tracina sabiedrības vairākumu?

Paņemsim nupat piedzīvoto piemēru – priekšlikumu referendumā balsot ar baltu lapu. Man šķiet, ka šīs Viestura Dūles iniciatīvas patieso nozīmi tā īsti novērtēsim tikai kādu laiku pēc referenduma, kad būs nedaudz norimušas emocijas, pazeminājušies asinsspiedieni. Šobrīd tikai viena bišku neveikla alegorija.

Iedomājamies šaha galdiņu. Baltie pret melnajiem. Abas puses iegrimušas plānu kaldināšanā par to, kā ātrāk un iznīcinošāk uzvarēt pretinieku. Uz galdiņa un spēlētāju prātos notiek improvizēts karš.

Un te galdiņa centrā kāds ievieto zaļu zirdziņu.

Domāju, ka sākotnējās emocijas nav jāapraksta – tās mēs visi nupat redzējām īstajā dzīvē. Tās, protams, bija prognozējamas – cilvēku vairākumam riebjas tikt šādi “traumētiem”. Man, starp citu, pirmo reizi izdzirdot par ideju, bija līdzīgi – pārsteigums (lai neteiktu šoks), tad neizpratne, tad sašutums. Galu galā – mēs te aptuveni jau esam izrēķinājuši galvenos variantus, zinām, kas vinnēs un kas zaudēs, paši esam skaidri nopozicionējušies, šobrīd jau tikai sekojam līdzi spēles izskaņai un te pēkšņi zaļš zirgs… It kā pēc formas ir šaha figūra, bet kādēļ pie velna ZAĻŠ? Kā vispār šahā var būt kaut kas zaļš?

Tad seko zaļā zirdziņa izspēlētāja argumenti. Par to, ka visa mūsu loģika ir aplama, par to, ka par/pret ir sliktas izvēles, jābūt trešajai alternatīvai – balsot ar baltu biļetenu.

Reakcija. Skaļāko un plašāk izplatīto zinām, visi redzējām, varbūt pat paši piedalījāmies, tur mums kā sabiedrībai nav daudz ar ko lepoties (lai gan, kā jau teicu, tieši šāda reakcija bija sagaidāma un, iespējams, pat dabiska).

Bet bija arī cilvēki, kuriem tie baltie biļeteni kļuva par dzen-momentu, kas atbrīvoja viņus no balts/melns situācijas uztveres. Pēkšņi uzradās telpa un iespēja jaunām krāsām. Uz šī trakā zaļā zirdziņa fona kļuva vieglāk publiski teikt, ka „baltās” nometnes pārstāvja situācijas redzējums nav gluži balts, bet drīzāk pa vidu starp rozīgu un oranžu. Vieglāk „ melnās” nometnes pārstāvjiem pateikt, ka arī viņu situācijas redzējums nav melns, bet drīzāk lillīgs. Brīvības kļuva vairāk. Brīvības publiski runāt ne tikai par patospilniem, bet arī pragmatiskiem balsošanas motīviem. Paironizēt par referendumu vai ar to saistītajām sakāpinātajām emocijām. Pat brīvāk publiski argumentēt iemeslus palikt mājās, nevis iet uz referendumu. Sākt racionāli diskutēt.

Un ir arī tādi, kas sākotnējā pārsteigumā norija sarkano tableti, pamodās no zombijstadijas un saprata, ka bija iegrimuši totālā kolektīvā psihozē. Ka realitātē nav jau ne šaha spēles, ne balts vai melns nometnes. Nav arī kara un nav ienaidnieku. Esam tikai visi mēs, Latvijas iedzīvotāji, ar ļoti dažādiem skatījumiem un motivācijām. Mūsu kopīgajā vēsturē 18.februāris būs tikai viens no daudziem datumiem, referendumam pat nav pašam par sevi sevišķas nozīmes, daudz svarīgāk ir tas, vai un kā mēs savstarpēji sadzīvojam – vai viens otru cienām, esam gatavi uzklausīt, izprast, palīdzēt pirms un pēc?

Pēkšņi parādījās daudz vairāk cilvēki, kuri publiski bija gatavi apliecināt, ka arī šajā referendumā jāciena visi argumentētie un miermīlīgie, neagresīvie viedokļi un cilvēki – gan tie, kas balsos par divām valsts valodām, gan balsos pret divām valsts valodām, gan nepiedalīsies referendumā, vai iemetīs tukšus biļetenus. Tās visas ir demokrātiskas izvēles. Šāda atjēgšanās no zombijstadijas bija iespējama tikai spēcīga šoka rezultātā. Ja nebūtu balto lapu iniciatīvas, šobrīd radikāli izklausītos pat arguments, ka referendums ir tikai un vienīgi par valodas statusu, nevis par “šeit nav Krievija”. Arī absolūti nevainīgais labas gribas manifests vai jauno režisoru publiskie viedokļi par referendumu izsauktu daudz lielāku pretestību, ja ne zaļais zirdziņš. Manuprāt, tā bija ārkārtīgi atbrīvojoša akcija. Ne vienam vien ļāva pamosties no zombijstadijas, sākt domāt un saskatīt krāsas, nianses. Saprast, ka esam paši sev uzzīmējuši bubuli, ienaidnieku un tad paši no šī bubuļa nobijušies.

Diemžēl joprojām ļoti liela mūsu līdzpilsoņu daļa, tai skaitā ļoti ietekmīgi pārstāvji, pilnā bruņojumā pārvietojas ar spaiņiem uz galvas. Tas ir bīstami. Neiecietība, naids un represijas pret demokrātiskā sabiedrībā pieņemamiem viedokļiem ir daudz bīstamāks simptoms mūsu jaunajai demokrātijai, nekā konkrētie referenduma cipari. Rezultātu mēs zinām – latviešu valoda paliks vienīgā valsts valoda, visticamāk ar graujošu “pret” balsotāju pārsvaru. Nav principiālas atšķirības, vai uz katru “par” balsotāju būs 2 “pret”, 4 ” pret” vai 5 “pret” balsotāji. Rezultāts visos gadījumos būs graujošs. Tik skaidrā situācijā nobriedušā demokrātijā tomēr bija sagaidāma daudz lielāka tolerance pret argumentētiem viedokļiem. Tā vietā reakcijas uz patstāvīgu domu bija šausminošas.

No savām kļūdām jāmācās un jādodas uz priekšu. Šoreiz pašiem sava bilde spogulī bija pārāk biedējoša, kas nozīmē, ka jāapņemas nākamreiz būt labākiem. Galu galā ir pat uzradies ceļš – prezidenta mājas lapā atrodamais labas gribas manifests ir labs, cilvēcīgs sākumpunkts normālākas un ne tik viegli histērijā, agresijas lēkmēs ieraujamas sabiedrības veidošanai.

* 1.ilustrācija: Jui-Pin Chang, atrasta internetā. Otrās ilustrācijas autors nav zināms, atrasts internetā.