Atslēgvārdi:

VVF zīmē 11

Recenzija par Sanitas Jembergas, Paula Raudsepa, Guntas Slogas grāmatu VVF: Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas politiskā biogrāfija (Rīga, Diena: 2008.)

Iesaki citiem:
Ijabs 255x203(1)
Foto:AFI


Pēc nākamgad gaidāmā nodokļu paaugstinājuma drukātajai presei laikam gan daudziem rakstošiem cilvēkiem nāksies meklēt jaunu pielietojumu savām spējām. Dažs labs, šķiet, to jau ir sācis darīt. Laikraksta Diena politiskās žurnālistikas grandi Sanita Jemberga, Pauls Raudseps un Gunta Sloga ir izdevuši biogrāfisku grāmatu par Vairu Vīķi—Freibergu. Šai grāmatai ir neizbēgami lemts kļūt par iecienītu Ziemsvētku dāvanu, un domājams, ka nedz dāvinātāji, nedz dāvanu saņēmēji par izvēli nebūs vīlušies. Straujais dzīves ritējums ir licis daudziem no mums aizmirst lietas, kuras, objektīvi ņemot, notika pavisam nesen: tieši tur ir meklējams abu Lato Lapsas un Co Latvijas vēsturu veiksmes noslēpums. Arī Dienas radošās brigādes veikums ir ierindojams šajā pašā žanrā un palīdzēs atsaukt atmiņā mūsu neseno pagātni pirms finanšu krīzes, “stabilitātes garantiem”, pozitīvisma kampaņām un jūrmalgeitām.

Grāmatai ir dots mazliet ambiciozais ”politiskās biogrāfijas” nosaukums. Savā ziņā tas ir pamatoti, jo grāmata patiešām detalizēti apraksta tieši VVF darbību Latvijas prezidentes amatā. No otras puses, VVF personības mērogs un popularitāte nākotnē noteikti būs pelnījusi arī kādu apjomīgāku un detalizētāku politisko biogrāfiju. Lieta tā, ka Dienas autoru darbs ir vairāk publicistisks, nevis analītisks. To lielākoties veido faktu izklāsts labā ievadrakstu stilā, uzmanību pievēršot arī VVF prezidentūras laika Latvijas politikas norišu aprakstam. Mazāk grāmatā ir iespējams atrast prezidentes darbības izvērtējumu plašākā sociāli vēsturiskā fonā. Tomēr tāds arī īsti nav bijis grāmatas uzdevums, un tāpēc tas arī nemazina tās vērtību. Pirmkārt, VVF politiskā biogrāfija, visdrīzāk, vēl nav noslēgusies, un dažs labs vērtējums var izrādīties priekšlaicīgs. Otrkārt, pašam faktu un viedokļu apkopojumam piemīt sava īpaša nozīme — jo vairāk tāpēc, ka daļa no šiem faktiem līdz šim bija patiesi nezināmi.

Jembergas, Raudsepa un Slogas darbs pozitīvi atšķiras no tām VVF veltītajām grāmatām, kuras, krietni greznāk iesietas, lielākoties veic apoloģētiskas funkcijas. Autori pārāk neaizraujas ar tradicionālā veiksmes stāsta atstāstīšanu, kā mazā Vairiņa no pilnīgas emigrantu marginālijas kļuva par vadošu Austrumeiropas politiķi un Latvijas ievērojamāko prezidenti. Paldies, bet mēs to visu jau sen zinām un novērtējam. Tā vietā šajā grāmatā mēs atrodam VVF prezidentūras faktus, kuri ir rūpīgi savākti un korekti izklāstīti. Arī negatīvais grāmatā ir normas robežās — kritika lielākoties tiek pamatota un izsvērta. Autori neaizraujas ar dažādām mīklainām insinuācijām un sazvērestības teorijām, kuras tik ļoti ir iecienījis kāds cits “īstās” VVF biogrāfs, Māris Ruks. Dienas autoru labi paveiktais darbs, visdrīzāk, nevienu nesatrieks un kājām gaisā neapgriezīs priekšstatus par prezidenti. Tomēr tas lasītājam noteikti padarīs viņas tēlu daudzšķautņaināku un varbūt liks aizdomāties arī par mūsdienu Latviju tās pirmās amatpersonas spogulī.

Tas, ko es vēlētos paust savā recenzijā, patiesībā ir iecerēts mazāk kā kritika, vairāk — kā pārdomas uz šīs grāmatas malām, kā arī dažas ieceres tai vēl neuzrakstītajai VVF biogrāfijai, kura pilnībā atbildīs šās personas mērogam. Latvieši nav īpaši nadzīgi savu līderu biogrāfiju rakstītāji. Etalons šeit joprojām ir Edgara Dunsdorfa monumentālā grāmata par Kārli Ulmani, taču tam līdzvērtīgu darbu diemžēl mums faktiski nav. Vīķe—Freiberga noteikti ir pateicīgs objekts, lai kāds entuziasts mēģinātu pietuvināties šim standartam.


Trimda

Grāmatas autori ievadā atzīst, ka prezidentes dzīve līdz nonākšanai amatā viņus interesē vienīgi tik daudz, “cik tas ir svarīgi, lai izprastu viņas politiskās personības un pasaules skata veidošanos”[ 1 ]. Šāda pieeja ir pamatota, jo šī biogrāfija patiesi nav akadēmisks darbs. Tomēr par to, tieši cik “ir svarīgi, lai izprastu”, noteikti varētu strīdēties. Jo vairāk tāpēc, ka bērnības un trimdas gadu īso izklāstu autori lielākoties balsta vienīgi pašas VVF izteikumos par to. Tā ir mazliet slidena pieeja — ne tādēļ, ka prezidente kaut ko apzināti slēptu, bet gan tādēļ, ka cilvēka paša viedoklis par sevi visbiežāk neļauj saskatīt personības daudzveidību. Tie trimdinieki kā Brunis Rubess, kurus autori ir uzklausījuši, lielākoties tikai papildina Vairas pašas stāstīto success story. Kas tad nu, vai tad patiesi nav nekādu atšķirīgu viedokļu un vērtējumu? Atcerēsimies kaut vai tā paša Raimonda Staprāna nesenos izteikumus par “pakalpiņiem” — ne tādēļ, lai ticētu viņa sacītajam, bet tādēļ, lai parādītu arī kādu atšķirīgu viedokli.

Mazliet reljefāks skatījums uz prezidentes dzīvi un darbību trimdā grāmatai patiesi būtu noderējis. Galu galā tajā mirklī, kad VVF kļūst par Latvijas prezidenti, viņai ir jau 61 gads — vairums cilvēku tad jau gatavojas pārtraukt savas aktīvās gaitas. Gandrīz viss līdzšinējais mūžs ir pagājis vidē, kura diezgan pamatīgi atšķiras no pēcpadomju Latvijas gan politiski, gan kulturāli un sociāli. Turklāt ir skaidrs, ka šai trimdas identitātei ir bijusi ļoti liela loma viņas darbībā. Gan izcilie darbi, gan kļūdas lielā mērā cēlās no tā, ka VVF nebija “no mūsu smilšu kastes”. Pirms nepilna gada apmetusies Latvijā, viņa nedz piederēja pie šejienes jaunās “lumpen-buržuāziskās” elites, nedz arī īsti labi saprata vienkāršo cilvēku problēmas. Tieši tas ļāva viņai iegūt savu īpašu pozīciju un neatkarību, kura nebūtu pa spēkam nevienai Latvijā augušai folkloristei vai psiholoģei.

Kas būtu tās lietas, kuras Vairas darbībā ir nākušas no trimdas psiholoģijas? Par to mēs varam izteikt vienīgi dažus minējumus. Vispirms tā ir fanātiska uzticība Latvijas neatkarības ideālam un vajadzībai izcīnīt Latvijai vietu tieši rietumu, nevis kādā citā pasaulē — lai tas maksātu, ko maksādams. Otrkārt, īsti makkartisks antikomunisms, kurš jebkurā kreisā politikā un protestos saskata boļševikus, čeku un okupāciju. Treškārt, vieglas, bet uzmācīgas bailes no Latvijas krieviem — visbiežāk balstītas nespējā viņus saprast nedz valodiski, nedz arī citādi. Un, ceturtkārt, ne visai glaimojošs skatījums arī uz vietējiem latviešiem. VVF gan ir bijusi pārāk inteliģenta, lai uzskatītu viņus visus par komunisma vīrusa saēstiem diedelniekiem, kā to slepus ir darījis ne viens vien trimdinieks, tomēr viņas izteikumi par šejieniešu “iemācīto bezpalīdzību” savā precizitātē un pamatotībā vienlaikus arī diezgan precīzi iederas tieši trimdas pasaules ainā.


Ievēlēšana

Viena no interesantākajām grāmatas daļām ir veltīta Vīķes—Freibergas pirmās ievēlēšanas aizkulisēm. To lasīt patiesi ir aizraujoši. Autori gan tā īsti nemaz neatbild uz grāmatas reklāmā uzdoto jautājumu: “Kāda loma tajā bija Jurim Bojāram?”. Zemtekstā var samanīt autoru viedokli, ka šī loma ir bijusi ļoti maza un tiek pārspīlēta. Tomēr autori paši ir spiesti atzīt[ 2 ], ka sociāldemokrāti patiesībā bija vienīgā partija, kura izšķirošajā VVF kuluāru divcīņā pret Ojāru Kalniņu stingri nostājās tieši par pirmo kandidāti. Lai kā arī nebūtu, ne jau tas šeit ir svarīgākais. Ievēlēšanas aizkulisēs daudz interesantāk ir vērot to, ko varētu saukt par mūsu partiju politikas “anarhiskās bērnības” periodu. To noteikti ir vērts salīdzināt ar tagadējā Valsts prezidenta Valda Zatlera ievēlēšanu pagājušajā gadā, mēģinot atrast desmit atšķirības. Toreiz, kad ievēlēja VVF, Krištopana mazākuma valdības nespēja kontrolēt situāciju un tikko kā Saeimā nokļuvušās Tautas partijas briestošā ietekme veiksmīgi sašķēla Latvijas ceļu. Pēdējais, savukārt, mēģināja veikt visādus interesantus darījumus ar “vienmēr gatavajiem” sociāldemokrātiem. Rezultātā radās vesels balagāns ar skraidīšanu, anonīmiem telefona zvaniem, kukuļdošanu, sūdzībām prokuratūrā, partiju biedru savstarpējo kasīšanos un vēl neapmierinātu Lembergu visam bonusā. Beigās tas noveda pie situācijas, kad visas zināmās nelaimes tomēr izrādījās vēl sliktākas par nezināmu laimi Vairas Vīķes—Freibergas personā. Zatlers turpretī tika nominēts ļoti civilizētā oligarhu sanāksmē Zoodārzā, kur nevienam nebija pamata šaubām nedz par savu deputātu disciplīnu, nedz par koalīcijas partneru lojalitāti vai kandidāta spējām. Citiem vārdiem sakot — civilizācija, kultūra un progress. Vai ne tā?


“Iekšpolitika” un “ārpolitika”

Viens no bieži dzirdētiem VVF darbības vērtējumiem teic, ka viņas spožums ārpolitikā nebija samērojams ar samērā vārgo devumu Latvijas iekšpolitiskajās norisēs. Domāju, ka šī tēze ir pelnījusi kritiku: diez vai kāds cilvēks spēj būt tik ļoti atšķirīgs divās cieši saistītās politiskās darbības jomās. Lietas būtība ir meklējama kur citur — viņas pašas uzstādītajās prioritātēs un izpratnē par savām spējām. Grāmata lieliski parāda viņas spožo darbību ārpolitikā, kuru viņa uzskatīja par savas darbības galveno arēnu. Autori, lielākoties balstoties prezidentei pietuvināto Mārtiņa Bondara, Aivja Roņa, Māra Riekstiņa un Riharda Muciņa sacītajā, izseko viņas darbībai no slavenās Prāgas uzrunas līdz pat NATO samitam un Krievijas robežlīguma noslēgšanai. Šeit mēs patiesi redzam ārkārtīgi darbaspējīgu, enerģisku un inteliģentu politiķi, kura zina, ko vēlas, un šā mērķa vārdā ir gatava būt uzstājīga, pat nekaunīga. VVF lielais mērķis patiesi bija skaidri novietot Latviju starp rietumvalstīm un saņemt tai rietumu atbalstu un izpratni. Viņas kredo “vienmēr kopā ar ASV” varbūt izskatās problemātisks šodien, pēc sabiedroto izgāšanās Irākā un Baraka Obamas ievēlēšanas. Tomēr tolaik tā bija vienīgā pareizā stratēģija valsts interešu vārdā, un nav nekā slikta, ka VVF sekoja šai stratēģijai ar pilnu tvaiku. Autori pareizi norāda, ka Latvija tādējādi ieguva ļoti nekritiskas amerikāņu atbalstītājas slavu. Tomēr šāds ”nekritiskums” ir krietni labāks par to ļaužu ”kritiskumu”, kuri labprātāk neredzētu Latviju pirmajās rindās protestos pret Krievijas invāziju Gruzijā.

Tas, ko varētu saukt par VVF iekšpolitisko vājumu, patiesībā ir viņas samērā sliktā orientēšanās Latvijas cilvēkos. Turklāt varam pieņemt, ka viņa pati to labi apzinās, tādēļ arī neuzlūkoja iekšpolitiku par piemērotu vietu sava spēka pielikšanai. Viņas darbības laikā no medijiem bieži izskanēja pārmetumi favorītismā, neģēlīgu intrigu vērpšanā un slepenā kādas partijas atbalstīšanā. Domāju, ka to pamatā drīzāk ir kaut kas cits, proti, ne visai laba izpratne par cilvēku motivāciju pēcpadomju Latvijā. Piemēram, VVF kā jau self-made woman vienmēr ir balstījusi jaunus, veiksmīgus un pašpārliecinātus cilvēkus, kuri zina, ko grib, — kā Aināru Šleseru (LPP/LC), Ingrīdu Ūdri (ZZS) un citus līdzīgus personāžus. Taču diez vai viņa pilnībā apzinājās, ka šo cilvēku ambīciju pamatā lielākoties ir akla, nežēlīga alkatība, kurai nav nekā kopīga ar sabiedrības interesēm vai veselīgu godkāri. Citiem vārdiem: līdz pat savas prezidentūras beigām VVF tā īsti nemaz neizprata, kādai valstij viņa ir kļuvusi par prezidenti. Tad, kad viņa beidzot uzdrošinājās nosaukt vārdā Latvijas politikas pamatproblēmu un lietoja līdz šim nedzirdēto vārdu “oligarhi”, līdz viņas prezidentūras beigām bija atlikuši tikai daži mēneši.

Šajā kontekstā problemātiski izklausās bieži dzirdētās runas par viņas psiholoģisko kompetenci un orientēšanos cilvēkos. Jā, VVF patiesi prata nolikt pie vietas jebkuru žurnālistu un vēl likt viņam justies neērti par savu jautājumu, taču zināma empātijas spēja un orientēšanās Latvijas cilvēkos būtu ļāvusi viņai izvairīties no daudzām nepārprotamām kļūdām. Labi, ar kaut kādu tālredzīgu aprēķinu vēl ir iespējams skaidrot dažas viņas premjeru izvēles vai nevajadzīgi saspīlētās attiecības ar Sandru Kalnieti (PS). Taču Aivara Endziņa publiskā sunīšana, muļķīgais uzbrukums Delnai, dīvainās aizstāvības runas Jūrmalgeitas un “pozitīvisma kampaņas” varoņiem, bezierunu pakļaušanās koalīcijai sava pēcteča Zatlera nominēšanas sakarā pavisam noteikti pārsniedz jebkāda iedomājama “aprēķina” ietvarus. Tas ir kaut kas cits — neizpratne. Es uzdrošinos minēt, ka godājamā prezidente vienkārši īsti nesaprata, ar kādiem cilvēkiem viņai konkrētajā brīdī ir darīšana, un nekādas psiholoģijas zināšanas vai “intuīcija” viņai tur nepalīdzēja. Tas tad arī ir Vairas Vīķes—Freibergas politiskās biogrāfijas lielais paradokss: šī neizpratne viņai netraucēja kļūt par spožu ārpolitisku figūru un pašu izcilāko Latvijas prezidenti, tautas mīlētu un oponentu respektētu.


Modernā latvietība

Biogrāfijā vairākkārt pieminēts, ka Vīķe—Freiberga savā publiskajā darbībā jau kopš trimdas laikiem esot centusies radīt modernu latvietību. Šī tēze ir pelnījusi īpašu uzmanību, jo latvietības modernizācija mums patiesi ir vairāk nekā nepieciešama. Līdzīgi vairumam trimdinieku arī VVF latvietība vispirms saistījās ar tautas tradīcijām un folkloru, prievītēm un tautastērpiem, dainām un dziesmu svētkiem, bārenītēm un tēvadēliem. Negribu noliegt šo tradīciju vērtību mūsu kultūras vēsturē, taču šaubos, ka, balstoties tikai šajā arsenālā, ir iespējams veidot kādu modernu latvietību mūsdienu Latvijas situācijā. Līdz šim visai maz uzmanības ir pievērsts faktam, ka šis gadsimtu vecais sentimentālais arsenāls sevi ievērojami ir diskreditējis padomju laikā, kad tas bieži kalpoja režīma leģitimācijai. Kad gan vēl Latvijā visi tā dziedāja koros un lēca deju kolektīvos, ja ne PSRS pēdējā posmā, kad visur rīkoja “folkloras vakarus”, kolektīvi svinēja Jāņus, darināja puzurus un mācījās dainas?

Latviešu folklorizētais tautiskums līdz šim diemžēl ir izrādījies lieliski savietojams ar jebkuru sabiedrisku iekārtu. Tādēļ diez vai tas spēs pildīt tās funkcijas, kuras tam gribētu uzticēt Vīķe—Freiberga. Atzīstot savu cieņu pret prezidentes personu un ļaujot jebkuram apšaubīt savu kultūras kompetenci, atzīšos, ka man bija diezgan grūti “pavilkties” uz viņas tautiski jūsmīgajiem televīzijas raidījumiem. Turklāt man ir pamats domāt, ka neesmu vientuļš savās izjūtās. Diez vai šāda latvietība patiesi būs tā, kas ļaus cilvēkiem apzināties savu piederību mūsu tautai un valstij. Tā vietā drīzāk būtu vajadzīga reāla līdzdalība un piemērota vide cilvēku izaugsmei viņu individuālajā dažādībā un atšķirīgajās dzīves iecerēs.

Tas, ko no prezidentes patiešām var un vajag mācīties, ir kaut kas cits — proti, spēja izvēlēties skaidrus mērķus un nežēlot spēkus to sasniegšanā. Protams, viņa mīlēja labi izskatīties un gozēties kopā ar dažādiem ārzemju varenajiem. Reizēm viņa bija nepiedodami augstprātīga pret sabiedrības viedokli. Tomēr diez vai Latvijas politikā ir iespējams atrast citu, kurš tikpat mērķtiecīgi un talantīgi būtu strādājis viena skaidra un patriotiska mērķa vārdā, tiecoties nodrošināt Latvijai pienācīgu vietu pasaulē. Tas tad arī ir viņas lielākais nopelns, kurš biogrāfijas autoriem ļauj viņu pelnīti saukt par “spilgtāko personību pēckara Latvijas politiskajā vēsturē.” Cik pareizi viņa ikreiz izspēlēja viņai rokās ieliktās kārtis, par to lai spriež katrs lasītājs pats — grāmata sniedz ievērojami daudz vielas šādām pārdomām. Taču spēles gala iznākums bija un ir par labu VVF.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (11) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Baba Ki Rani

A debt of gratitude is in order for the blog entry mate! Keep them coming...
yacht rental miami http://www.miamifivestar.com/

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Baba Ki Rani

Much thanks for this incredible post.
Honeymoon to Brazil http://www.seeyouinbrazil.com/brazil-honeymoon/

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

K. 24.12.2008 13:09
Paldies par recenziju. Jau labu laiku vēlējos ko interesantu izlasīt par VVF - manuprāt spožāko prezidenti Latvijas vēsturē.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ZoRRo 21.12.2008 17:08
Manā sagatavotajā dāvanu kaudzē arī veselas 2 jau stāv. Un, tā kā oriģināli diemžēl iepakotas plēvē, tad es nevaru vien sagaidīt, kad beidzot pienāks 24.datums, kad varbūt izdosies uz kādu pusstundiņu atņemt apdāvinātajam viņa jauno dāvanu :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aijaaa 17.12.2008 14:03
Paldies, Ivar, par recenziju!

Jā, Ivaru pašu es varētu pēc redzēt gadiem (Satversme noteic vecuma ierobežojumu)...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kinza 17.12.2008 13:47
Grāmata lieliska, recenzija precīza - manā ģimenes Ziemsvētku dāvanu kaudzē tās būs veselas divas :) Visiem iesaku.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kārlis Streips 17.12.2008 09:02
Esmu grāmatu "VVF" iesācis, bet ne vēl pabeidzis. Uzskatu, tās autori ir veikuši ļoti labu darbu tieši politiskā procesa atainošanā, piekrītu recenzentam, ka stāsts par to, kā VVF kļuva par prezidenti, ir sevišķi labi izklāstīts. Arī es tajā atklāju sev ko jaunu un nezināmu. Ļoti, ļoti ceru, ka prezidente ir sākusi lēnām pārdomāt savas prezidentūras beigu posmā vairākkārt teikto -- ka patlaban vēl nav pienācis laiks viņai pašai rakstīt memuārus par savu prezidentūru. Es tomēr uzskatu, ka būtu pat ļoti labi, ja viņa šajā ziņā sev pārkāptu, jo pilnīgi noteikti derētu plašāk izklāstīt politisko domu gājienu, kurš saucas "nē drošības likumu grozījumiem," "jā jēdzienam par Damokla zobenu" un arī, ja kas, "sākumā man ne vienmēr bija gluži skaidrs, kā rīkoties, ko domāt, ko teikt." Tāpat prezidente varētu atsaukt atmiņā tās ievērojami daudzās vizītes, kurās viņa piedalījās tepat Latvijā, daļēji, lai atspēkotu recenzenta pieminēto un aplamo viedokli par to, ka viņai iekšlietas neinteresēja nemaz, kā arī daļēji, lai pastāstītu par to tautu, kuru viņa tomēr astoņu gadu garumā vadīja un lielākoties arī iedvesmoja. Man būtu interesants arī viņas stāstījums par ANO ģenerālsekretāra vēlēšanām, par sarunām ar Putinu, par vizīti Maskavā "uzvaras" dienā un kaut vai par to, ko viņa runāja ar Lielbritānijas karalieni tad, kad abas brauca mašīnā uz Brīvības pieminekli. Pieņemsim, ka abas kundzes neapmainījās receptēm (lai gan būtu jauki iedomāties, ka Bakinghama pilī tagad kāds prot cept pīrāgus), bet tomēr. Paldies recenzentam!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pipars 16.12.2008 22:51
Izklausas, ka gramata tiesam perkama.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

es 16.12.2008 21:38
laba recenzija

Saistītie raksti
Ziedi2 255x203

Ar savu dienaskārtību 15 Autors:Ivars Ījabs

Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs