Atslēgvārdi:

Vīzijas, plānošana, rezultāti (1) 10

Šis būs viens no tiem teorētiska rakstura ierakstiem, kuriem nav vispār nav nekādas sasaistes ar pašreizējo politisko kontekstu un laiku. Tas man bija vajadzīgs, lai kaut nedaudz atslēgtos no marasma ap KNAB, Tiesībsarga vēlēšanām un visām pārējām Latvijas ikdienas politikas ainiņām.

Iesaki citiem:

Tādēļ piedāvāju padomāt par nākotni. Ne saturiski. Saturiski mēs neviens nākotni nezinām. Vairāk par to - KĀ mēs domājam par nākotni. Kā to plānojam.

Manuprāt, tas ir svarīgi. Neelastīgs vai netālredzīgs nākotnes plānošanas process var pat ļoti ietekmēt to, kāda būs gan tagadne, gan nākotne. Un es saskatu vairākas problēmas ar valsts attīstības nākotnes plānošanas konkrētajām izpausmēm Latvijā. Šajā ierakstā, kas sastāvēs no vairākām daļām, nofokusēšos uz trim: 1) lielajām vīzijām, 2) iedomu, ka valsti var pārvaldīt kā biznesu ar visu biznesa plānu; 3) rezultatīvajiem rādītājiem (darbības indikatoriem).



Lielās vīzijas

Kopumā es augsti vērtēju Lielās Vīzijas. Vienalga: vai tas ir NAP vai Latvija 2030. Man visvērtīgākais šķiet pats to izstrādes process, kas ne tikai ļauj padalīties ar pašām progresīvākajām idejām sev vistuvāk zināmajā nozarē, bet arī liek daudziem paraudzīties ārpus saviem šaurajiem sektorālajiem horizontiem.

Tādēļ domāšana, kas ir ielikta šādos plānos, ir vienmēr par dažiem soļiem "advancētāka" nekā status quo. Ja plāns tiek uztverts nopietni, tas var būtiski ietekmēt politiķu/ierēdņu/viedokļu līderu/sabiedrības pārstāvju pasaules uztveri un konkrētu rīcību.

Bet svarīgi ir nepārspīlēt. Sliktākais, kas var notikt ar izstrādātu vīziju: transformēšanās par "svētajiem rakstiem" (nemainīgums, apaugšana ar hierarhiski pakārtotu dokumentu virkni, uzraudzības komitejām u.tml.) Proti, kad vīzija tiek uztverta nevis kā aptuvens ceļa rādītājs, bet gan kā dogmatisks konkrētu mērķu/uzdevumu saraksts. Un Latvijā es saskatu šādus riskus.



Kādēļ tas ir slikti?

Katrā vīzijā ir ietverti sava laika priekšstati. Vai precīzāk: priekšstati, kuri balstās to līdzautoru pieredzē un izlasītajā literatūrā, kas jau rakstīšanas brīdī varētu būt dažus gadus veca. Vīzijas tiek rakstītas par nākotnes scenārijiem, ekstrapolējot rakstīšanas laikā novērojamās tendences.

Bet neviens nevar droši prognozēt tā sauktos "unknown unknowns" - lietas, kuras par nākotni mēs nezinām. Principā ir iespējams, ka tās lietas, kas mums šobrīd šķiet neatrisināmas problēmas, pēc 5-10 gadiem tādas vairs nebūs. Un tam nebūs nekāda sakara ar vīzijas (ne)izpildi, bet gan ar tehnoloģiju attīstību, pasaules uztveres pārmaiņām u.tml.

Man 10 gadu tāla nākotne 21.gadsimtā šķiet absolūti miglā tīta. Pat vairāk: neko daudz neuzņemtos prognozēt pat par 3 gadu attālu nākotni (izņemot šauras sektorālas nozares). Ja ar "šodienas" acīm lasa NAP vai pat jau Latvija 2030, ir aizvien vairāk tēmu, kur rodas jautājums par to, vai tas maz šodien ir aktuāli. Vai: kādēļ par Latvijas nākotni būtu jādomā, balstoties uz, teiksim, 2005.gada priekšstatiem, ja starplaikā pasaulē parādījušās mūsdienīgākas idejas?

Lūk, būs viens provokatīvs piemērs. Ar 2011.gada acīm es sāku apšaubīt to, vai par teju neapšaubāmo nākotnes bāku pasludinātā Latvijas demogrāfiskā situācija patiešām ir lielākā problēma. Un, ja tā ir problēma, vai tās risināšanai ir/nav vērts pakārtot teju visu valsts politiku (šī arī ir viena no vīziju problēmām: attīstības prioritātes tiek pakārtotas problēmām, bet uztvere par to, kas ir/nav problēma laika gaitā mainās, līdz ar to pēc inerces valsts darbinieku domāšana/valsts resursi var tikt ievirzīti cīņā ar rēgu). Zinot mūsdienu sasniegumus medicīnā, komunikāciju tehnoloģijās, jaunākās nodarbinātības tendences (fleksiblas darbalaika/darba apstākļu formas - piemēram,darbs no mājām), mani kaitina tas, ka demogrāfiskās tendences JOPROJĀM tiek aprakstītas kategorijās: vairāk bērni vai vairāk imigranti. Un tad, atkarībā no izvēles starp šiem diviem variantiem, skan aicinājumi pakārtot valsts politiku attiecīgajam risinājumam.

21.gadsimta otrajā dekādē taču vajadzētu būt skaidrs, ka - ja ar cilvēci nenotiks nekas dramatisks, tad mūsdienu cilvēks vidēji būs veselīgāks daudz ilgāk nekā iepriekšējās paaudzes, kā arī turpināsies samazināsies neelastīgi nodarbinātības veidi. Protams, ka tas mainīs arī ATTIEKSMI pret vecumu un pensionēšanos kā parādību. Cilvēki, kas (pēc 20.gadsimta priekšstatiem) būs sasnieguši "sirmgalvju vecumu", aizvien vairāk turpinās strādāt. Jā, varbūt ne 8 stundas dienā, bet tomēr. Fabriku laiki tomēr iet uz savu loģisko automatizēto galu, bet interesants un jēgpilns darbs dzīvei piešķir papildus jēgu. Līdz ar to demogrāfija var izrādīties daudz mazāka problēma nekā šobrīd šķiet. Protams, ka par demogrāfiju jādomā, pakārtojot tās apsvērumiem valsts sociālās solidaritātes sistēmas, bet tas nav jautājums, ko varētu pacelt kā "būt vai nebūt" tēmu.

Nudien nezinu, kā šīs visas jau šobrīd redzamās tendences ierēķināt nemaināmās vīzijās. Sabiedrība, tehnoloģijas jau mainīsies neatkarīgi no tā, kas tajās vīzijās būs/nebūs ierakstīts. Bet paliekot pie vecajiem priekšstatiem, riskējam izvēlēties nepareizos "problēmu" risināšanas instrumentus. Piemēram, manuprāt, tas, ko Latvijā sauc par demogrāfisko problēmu, daudz labāk un efektīvāk būtu risināms nevis ar maksimālas dzimstības veicināšanu vai robežu atvēršanu, bet gan ar pārdomātu mūžizglītības sistēmas izveidi un elastīgu darba apstākļu veicināšanu. Tā, lai cilvēkiem mazinātos motivācija pensionēties (teikšu pat damatiskāk: mazinātos motivācija SAJUSTIES VECIEM), jo viegli būtu iegūstamas jaunas prasmes, piemērotas nodarbinātības formas un būtu mainījies priekšstats, ka, sasniedzot kādu vecumu, cilvēks kļūst nederīgs jebkādam apmaksātam darbam (=aizņem vietu jaunajiem).

Manuprāt, tā ir alternatīva tam, lai nevajadzētu turpināt iztēloties cilvēkus gados kā sabiedrības "damokla zobenu" vai padarīt katra dziļi personisko lēmumu par bērniem par valsts demogrāfiskās ("jaunu pilsoņu radīšanas") politikas objektu. Nezinu kā citiem, bet pan pati šāda domāšana šķiet slima.



Rezumējot par vīzijām:

labas vīzijas ļauj neieslīgt inercē un pavirzāties vismaz dažus soļus tālāk no status quo, taču pēc kāda laika tās pašas riskē kļūt par pagātnes domāšanas reliktu. Mūsdienās, kad sabiedrība un tenholoģijas mainās tik strauji kā nekad iepriekš,visveselīgākā pieeja, manuprāt, būtu atkārtot vīziju (pār)rakstīšanas procesus reizi 3-5 gados. Nākotne ir miglā tīta, taču pārvietojoties mainās arī saskatāmo objektu kontūras. Tādēļ pārvietošanās kurss ir nemitīgi jākoriģē. Apstājamies reizi 3-5 gados, pasmejamies par to, kādi briesmekļi mums miglā rādījās iepriekš, sabīstamies no nākamajiem neskaidri redzamajiem objektiem un uzstādam jaunu kursu.


Nākamreiz: kādēļ nevajag sapludināt valsts attīstības loģiku ar biznesa plānošanas loģiku (visas tās diskusijas par valsts/konkrētu nozaru mērķiem un tehnokrātiskajām darbībām, kas veicamas to sasniegšanai), kā arī par Latvijas pēdējo 10 gadu pārvaldes "modes kliedzienu" - rezultatīvajiem rādītājiem (kvantificējamiem darbības indikatoriem). Droši vien var noprast, ka arī pret tiem man ir pretenzijas.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (10) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

G.D. 2 Roberts Ķīlis 10.03.2011 23:50
Es laikam nebusu tik loti sajusma par 2030 viziju. Balstu savus secinajumus zemak uz 5 min vizijas lasisanu (bet ari tas, manuprat, ir vairak neka videjais LV iedzivotajs var veltit laiku). Latvija 2030 galvenas kludas ir:
1) Ne tik svarigs punkts: neatbilstosa prezentacija. Ideja jau ir laba, tacu kvantificetam lietam ir jabut jau uz fasades nevis 93 lpp.
2) Galvenais: vaja saistiba ar realitati (sodienu). Man piemeram, nepalika skaidrs, kapec lai IKP 2030 gada butu 27,000 LVL? Kapec ne 17,000 vai 44,000?. Un kapec lai mes peksni saktu eksportet kulturu un “augstas tehnologijas” ja lidz sim neeksportejam? Un tas attiecas gandriz uz visiem indikatoriem.
Kvantitativie raditaji ir daudz, tacu manuprat daudzi no tiem ir rezultati veiksmigai ekonomikas attistibai, nevis noved pie ekonomikas attistibas. Un kurs teica, ka mes veiksmigi attistisimies nevis stagnesim ka Austrumvacija (man pagaidam realaks liekas Austrumvacijas scenarijs)? Nav paskaidrota kauzalitate vai vispar "modelis" ka tas viss darbosies. Situaciju pasliktina izveletais laika horizonts. 2030 ir tik talu, ka tam zud jega pasaule, kur politiskais cikls ir 4 vai pat 2 gadi.

Tas kopuma rada nenopietnu iespaidu, jo taisniba tantei no tirgus: “es ari varu pateikt, ka pec 20 gadiem mes eksportesim lidmashinas”…Un tad? Busim pietiekami ciniski, kur ir pievienota vertiba tam visam salidzinot ar tirgus tantes "viziju"? Vizijas ir riskanta lieta, kuram labak nekerties klat, ja nav blakus izklastits, ko gribam darit shodien, esosa budzeta (!) ietvaros, lai tiktu uz prieksu, savadak tas stipri diskredite visu ideju. Var jau teikt, ka "tas nav viziju uzdevums", bet rezultats, ka jau teicu ieprieks, ir pasas politikas procesa planosanas idejas diskreditacija bez lielas pievienotas vertibas. Vismaz ta man liekas. Butu interesanti dzirdet citu viedokli.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 10.03.2011 22:58
Roberts Ķīlis,

Taisnība, tiešām biju uzrakstījusi pārprotami. Man nevajadzēja sapludināt piemēru par demogrāfiju, kas nāca vairāk no publiskās retorikas, ar abām vīzijām. Latvija2030 visprogresīvākā sadaļa, kur Latvija ir vistālāk no realizācijas (un nedomāju, ka tuvākajos 10 gados, tas zaudēs aktualitāti), bija kā reizi par cilvēkresursiem - gan mūžizglītību, gan sociālajām lietām. Jā, biju neuzmanīga piemēra izvēlē un par to atvainojos.

Bet ja vajadzīgi konkrēti piemēri tieši no 2030, tad runa nav par kļūdām, bet gan par pieejamām, kas drīz novecos vai JAU vairs nav starp pasaulē labākajiem ceļa rādītājiem. Tādas, manuprāt, jau ir vismaz divas nodaļas (pievēršos tām, kuras man "krīt acīs"): 1) par kultūras telpu; 2) par inovatīvo pārvaldi.
Nodaļa par kultūras telpu īpašus komentārus, domāju, neprasa - saprotu, ka viss tas kultūrtelpu/nacionālās identitātes diskurss bija neizbēgama nodeva Latvijas kultūras elites ambīcijām. Tas nenozīmē, ka tur nav arī progresīvu skatījumu: ir, bet ar katru gadu tie "pārējie" elementi - domāšana kultūrtelpas kategorijās - izskatīsies aizvien jocīgāki.

Par valsts pārvaldi: tā IR Latvijas šī brīža realitātei pat ļoti progresīva vīzija, taču ir redzams, ka gandrīz visi piedāvātie iespējamie risinājumi balstās idejās, kas kļuva Eiropā aktuālas šī gadsimta sākumā vai pat iepriekšējā beigās (pilsoņu paneļi, žūrijas, līdzdalība organizētās grupās utt.) un drīz tādas vairs nebūs, jo šī ir ārkārtīgi dinamiska joma, kur visas metodes ir pastāvīgā transformācijas procesā. Attīstoties tehnoloģijām, tās visai strauji "izies no modes" - par paneļiem un žūrijām kā par kaut ko ultraprogresīvu jau tagad var dzirdēt aizvien retāk, tie ir dārgi iesaistīšanās veidi, turklāt iesaistīties var maz kurš. Šobrīd visaktīvākā eksperimentēšana ar sabiedrības līdzdalību/inovatīvu pārvaldību notiek internetā - gan publiskā, gan privātā sektora veidotajās vietnēs, kuru labākie piemēri gandrīz stihiski izplatās visdažādākajās valstīs (piemēram, fixmystreet ir lokālas adaptācijas aizvien vairāk valstīs, ES aktīvi eksperimentē ar visdažādākajām online līdzdalības platformām utt.)

Esmu pārliecināta, ka pēc 5 gadiem apskatot 2030 šajā jomā veicamo darbu sarakstu, iespaids varētu būt aptuveni tāds pats kā tagad, ja kāds kā progresīvu risinājumu piedāvātu ministrijām savās mājas lapās ielikt interneta forumus vai par savu darbu informēt sociālajos tīklos (abas lietas jau sen notiek, bet no 2005.gada perspektīvas Latvijā tās arī būtu šķitušas visai progresīvas).

Lūk, tādēļ man šķiet, ka šādi dokumenti ir ik pa laikam jāatjauno. Jo ir iespējams, ka pēc 5-10 gadiem vīzijas teksts vairs nesniegs kaut kādā no virzieniem vairs nesniegs nekādus turpmākās darbības orientierus vai pat virzīs pa novecojušu ceļu, kuram ir pasaulē radušās daudz labākas alternatīvas.

Citas sadaļas es neesmu tik rūpīgi izpētījusi, bet pieņemu, ka arī tur varētu būt ne mazums "tuvākās nākotnes" jautājumu, ko tomēr vajadzētu kaut cik periodiski pārdomāt atbilstoši jaunākajām atziņām, tehnoloģiskajām izmaiņām, realitātei. Kā jau es teicu: redzu milzīgu pievienoto vērtību (izmaiņas cilvēku domāšanā un orientieros) no paša ar vīzijas veidošanu saistītā domāšanas/diskusiju procesa, tādēļ neredzu iemeslus, kādēļ reizi kādos 3-5 gados šo vingrinājumu neatkārtot, lai tā vīzija vienmēr ir aktuāla.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Roberts Ķīlis 10.03.2011 21:27
Nevaru atturēties komentēt. Es ar interesi vēroju, kad tad paradīsies kādi nopietni vai nu alternatīvi piedāvājumi 2030 vai būtisku kļūdu demonstrācijas. ir tā ka Ivetas minētais par aktīvo novecošanu un mūžizglītību JAU ARĪ Ir 2030 piedāvājums, ne dzimstības veicināšana vai imigrācija - ne viena , ne otra 'alternatīva' nav piedāvāta kā nopietns risinājums ( par ko protams ir kritika bijusi). Un demogrāfija ir neliels ievads tieši cilvēkkapitāla tēmai.Tas man liek domāt, kā lasa stratēģijas tekstu. Respektīvi, varbūt kāds cits piemērs derētu, pašreiz Ivetas minētais vēl nekvalificējas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Valts 10.03.2011 15:36
Nu jā, tas pats par sevi, ka vīzijas var ietekmēt reālo politiku, etc. Cilvēks, kas tic spokiem, reāli pārstāj iet vakarā caur kapsētu utt.
Ok, ok - tikai huligānisks joks.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 10.03.2011 12:05
Mareks,
Esmu absolūti pārliecināta, kas to, ko Jūs saucat par "profesionāļiem", automatizācijas un tehnoloģiskā progresa ietekmē kļūs aizvien vairāk. Tas JAU notiek.

ābolītis,
Jā, piekrītu, - arī šādi var skatīties uz "demogrāfiskās problēmas" risinājumiem. Man tikai šķiet, ka ar mūžizglītību un attieksmes maiņu pret vecumu būtu jāsāk un tas jāuztver kā risinājuma centrālais elements. Imigranti būs jāmācās uzņemt šā vai tā - neatkarīgi no demogrāfiskiem apsvērumiem.

Valts,
Ha, salīdzinot ar Tavu tekstu, es, izrādās, šeit vēl esmu optimiste... :) Neesmu tik pesimistiska, jo esmu redzējusi KĀ vīzijas (šeit domāju dažas progresīvas idejas iekš 2030, kas ļāva sākt domāt citā virzienā nekā tas notika iepriekš) maina cilvēku domāšanu/diskursu un kā tās var ietekmēt reālo politiku. Tā kā es noteikti esmu "par" vīzijām. Bet tikai ne dogmatiski iekonservētām.

jumors,
Domāju, ka vīzijas noder ne tikai politiķiem, bet principā katram no mums. Vienmēr ir jauki paskatīties uz nozaru, par kuru šķiet, ka daudz ko zinām, no plašākas perspektīvas.

G.D.
Paldies par izvērsto komentāru! Par elastību sāku satraukties šo divu likumu dēļ:
- http://www.likumi.lv/doc.php?id=175748
- http://www.likumi.lv/doc.php?id=217515
Manuprāt, šeit parādās dogmatiski iekonservētu vīziju risks.

Es tomēr no vīzijām laikam redzu lielāku pievienoto vērtību - man šķiet, ka padziļinātiem brainstormingiem par publiskām lietām pievienotā vērtība noteikti uz dalībnieki/interesantu prātiem ir lielāka ietekme nekā pat vēlēšanām kā procesam. Domāšana bišku savādākā virzienā, ņemot vērā aizvien jaunākas atziņas, maina turpmāko rīcību, kursu. Tas ir labi un nemaz nav bezjēdzīgi notriekts laiks. Resursu/ieguvumu līdzsvars ir atkarīgs no katra konkrētā procesa.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

G.D. 10.03.2011 00:28
Interesants raksts. Tacu nedomaju, ka elastiba ir problema. Nesaprotu, kapec butu problema vizijas pamainit, ja vajag. Un diez vai Latvija tads "elastibas" risks pastav, neredzu apkartne daudzus “viziju bruniniekus”, kas butu parliecinati par tur izklastito un par visam varem veletos aizstavet savu viziju tezes. Drizak riski ar vizijam ir preteji: tas var klut bezjedzigas un nevienam neinteresejosas. Galvenokart tapec, ka politiskais cikls ir stipri isaks. Kas nozime: A) politiska ownership trukums. Demokratijas apstakljos nav iespejams garantet, ka shodien izstradata vizija kadam vel interese pec 4 gadiem. Vai Dombrovskim interese kadreiz Shkeles “savizionetais”? Pat ja vins tam visam piekrit, motivacija tas atjaunot vai papildinat ar jaunam ideja nebus parak liela; B) to, ka vizijas ari pec butibas ir bezjedzigas jo tada laika perioda (20 vai pat 10 gadi) nekadi nav iespejams garantet, ka kaut kas no ta tiks izdarits.

Rezultata ieguvumu pusee mes iegustam: kaut kadu brainstormingu un sakartotas domas; izmaksu puse: izteretus resursus viziju rakstisanai + politikas planosanas procesa degradaciju (par 2030 gadu esmu gatavs saplanot jebko, resursu ierobezojumi nav janem vera) + un galvenais, tiek diskriditeta politikas planosanas jega sabiedribas acis, kas busim atklati, diezgan jau pamatoti to visu sauc par “tuksu muldesanu”.

Apkopojot – labak nemaz nesakt, ja domajam pasreizejo viziju formatu (visaptverosus dokumentus uz 500 lpp.).

Tomer vizijam var but jega, jo izmaksu puse pamata ir atkariga no formas, nevis satura. Ja runa ir par kaut ko konspektivaku un isaku, piem. uz vienas lapas – tad tam ir jega, jo prata vetra ir javeic tapat, bet negativais “diskreditacijas” efekts ir mazaks, jo var plasak iesaistit sabiedribu, ka ari var viegli sasaistit ar kvantitativiem raditajiem. Isak sakot – formai saja gadijuma ir izskirosa nozime. UN Millennium Development Goals shaja zina ir labs piemers ka uzstadit merkus. 8 merki (goals), zem katra 2-6 punktu jau kvantitativs raksturojums (targets)… Zem taa vel viena kvantitativa indikatoru pakape. Viss kopa ietilpst uz vienas A4 lapas, ja lieto siiku fontu. T.i. “tuksa muldesana” (goals) ir ierobezoti apjoma un vispar neparadas bez kvantitativiem targets un indicators. Un tas stradaa!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jumors 09.03.2011 19:35
Vīzijas jāveido kaut vai tāpēc, lai būtu ko piedāvāt skaitļu kombinēšanā iegrimušajiem politiķiem, kuriem tālāku lietu apcerēšanai neatliek laika. Labs vingrinājums.
Tomēr par to veselīgumu man ir skumjas pārdomas.
Ja nav lāgā no kā sakomplektēt Latvijas armiju? Ja skolēns sporta ieskaites dienā ir ar mieru nogulēt trīs stundas ilgāk, lai tikai šajā ieskaitē nepiedalītos? Ja austiņas kā dzīvesveids noved jauniešus gan zem mašīnas, gan citās problēmās? Ja spēles un sērfošana internetā atņem arvien vairāk miega stundu? Ar bažām domāju, ka viņiem vajadzēs daudz vairāk naudas medicīniskiem izdevumiem, kad viņi būs manā vecumā. Man pašam veselība turas,grēks žēloties, bet nejūtos labi tehnoloģiskajā sabiedrībā.....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Valts 09.03.2011 10:41
Esmu pārliecināts, ka lielu vīziju galvenā pievienotā vērtība ir domāšanas ieciklēšanās un sašaurināšanās novēršana. Tikko rodas prasība šīs vīzijas stingri sajūgt ar kaut kādiem otrā līmeņa plānošanas dokumentiem, pašas vīzijas neizbēgami kļūst tikai par tādiem taktiskiem plāniem. Jo ar tālejošām vīzijām tīri praktiski maz ko var izdarīt. Piem., nu kādu rīcībpolitiku var izstrādāt, balstoties uz sagaidāmajām tehnoloģiskajām iespējām vecuma negatīvo "blakusefektu" novēršanai. Reāli pagaidām nekādu - neraugoties uz zinātnes apsolījumiem, reālajā dzīvē tādā vidēju ienākumu valstī (un pa lielam arī bagātākās valstīs) Alcheimers, Parkinsons, vēzis un vienkārši caurmēra kognitīvo spēju mazināšanās mūža pēdējā trešdaļā joprojām dara savu bēdīgo darbiņu, plus/mīnus kā darījuši (protams, ir kaut kādas uzlabošanās tendences, bet ne revolucionāras). Mēs nezinām, vai nozīmīgi (un, kas svarīgi, pietiekami lēti) izrāvieni pret šīm likstām iestāsies pēc 5, 10, 15 vai 20 gadiem. Līdz ar to vīzijas ir varbūt pat visnoderīgākās blogu ierakstos un sarunās pie vīna glāzes. Politikas plānošanas ietvars tās piesprauž kā taureņus ar adatu vitirīnā.
Ui, nu jau aizrakstījos... Jāsāk strādāt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ābolītis 09.03.2011 09:18
Domu gājienam par vīziju pārskatīšanu piekrītu. Nedrīkst iestagnēt. Bet izvēlētais piemērs par demogrāfisko situāciju drīzāk iezīmē citu "lielo plānu" problēmu - pārāk šauru skatījumu uz iespējamajiem risinājumiem. Tā teikt, ir problēma, ir divi varianti, kā to risināt. Faktiski jau tās globālās problēmas nes līdzi virkni izmaiņu, un tas liek uz lietām skatīties daudz plašāk.
Konkrēti par demogrāfijas problēmu autorei piekrītu tikai daļēji. Ir tomēr jādomā gan par dzimstības veicināšanu, gan arī jābūt gataviem imigrantu uzņemšanai. Vienlaicīgi nedrīkst aizmirst par arī iedragā nākotnes perspektīvas. Bet paralēli jādomā par mūžizglītību u.c.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Mareks 09.03.2011 09:04
Viela pārdomām. Par fabriku ātru galu...Diez vai. Ja ne Latvijā, tad kaut kur citur tās drēbes un ntas nevajadzīgas mantas, ko mēs patērējam, būs jāražo. Roboti un mašīnas vajadzību pēc darbaspēka samazina, taču man ir šaubas, ka Voutton somiņu tuvāko 50 gadu laikā kāds robots varēs izgatavot. Tāpat ar "pakalpojumu sektoru". VEF ēdināšanas komplekss savulaik eksperimentēja ar ēdienu pagatavošanu pusautomātiskā režīmā. Ēst var, bet bauda tāda, ne tāda. "Elastīgā nodarbinātība" vairāk attiecas uz t.s. "profesionāļiem", kuri kaļ vīzijas, ģenerē idejas, rada dizainu u.tml. Vairums cilvēku tomēr būtu ar mieru ar 9-17 darbu un bezrūpīgu nedēļas nogali ar TV pulti rokā ;-)

Citi autora darbi