Raksts

Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Sabiedrības attieksme


Datums:
19. novembris, 2002


Autori

Aivars Tabuns


Uzstāšanās konferencē “Sabiedrības integrācija un Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikācija Latvijā” 2002. gada 15. novembrī

1. Konvencijas ratifikācijai labvēlīgie nosacījumi

Vairākos jautājumos gan latviešu, gan nelatviešu vērtējumi gandrīz pilnībā sakrita. Pirmkārt, interviju gaitā vairums no apsekotajiem neizteicās par to, ka minoritātēm būtu ierobežotas vairākas Konvencijā paredzētās tiesības un šo tiesību neievērošana kavētu Konvencijas ratifikāciju. Vairums apsekotu uzskatīja, ka Latvijā pamatā tiek nodrošinātas sekojošas minoritāšu tiesības:

  • uz pulcēšanās, biedrošanās brīvību, uzskatu, domu, apziņas un reliģijas brīvību (7.pants);
  • nodoties savai reliģijai vai ticībai un dibināt reliģiskās institūcijas, organizācijas un asociācijas (8.pants);
  • radīt un izmantot iespieddarbu medijus (9.pants);
  • juridiski noteiktos ietvaros radīt un izmantot elektroniskos medijus (9.pants);
  • brīvi un bez iejaukšanās lietot savas minoritātes valodu privātā saskarsmē un sabiedrībā, mutveidā un rakstveidā (10.pants);
  • bez kavēšanās saņemt informāciju valodā par apcietināšanas iemeslu, apsūdzības veidu vai cēloni (10.pants);
  • izmantot savu uzvārdu (dzimtas vārdu) un vārdu minoritātes valodā (11.pants);
  • izveidot un vadīt privātas izglītības un apmācības iestādes (13.pants);
  • apgūt savas minoritātes valodu (14.pants);
  • veidot un saglabāt brīvus un miermīlīgus pārrobežu sakarus, piedalīties nevalstisko organizāciju darbībā gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī (17.pants).

Otrkārt, vairums eksperti norādīja arī uz to, ka netiek pārkāptas 9.panta 4.punkta (veicināt toleranci un atļautu kultūras plurālismu) un 16. panta (atturēties no tādiem pasākumiem, kas mainītu iedzīvotāju proporcionālo struktūru teritorijā, kuru apdzīvo personas, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm) prasības.

Treškārt, gan latvieši, gan nelatvieši bija vienisprāti, ka Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzību galvenais neratificēšanas iemesls ir pretrunīgie uzskati par latviešu un krievu valodu lomu Latvijas sabiedrības dzīvē, t.i. ārpus šī konteksta minoritāšu problēma Latvijā nav būtiskas sociālās spriedzes avots.

Tomēr interpretējot šo lingvistiskās saziņas problēmu vienprātība starp latviešiem un nelatviešiem bija minimāla. Vairums nelatviešu uzskata, ka konflikta pamatā ir vēlme izspiest no publiskā lauka krievu valodu, kamēr vairākums latviešu domā, ka problēmas cēlonis ir latviešu valodas nezināšana un nelietošana. Lai gan vairums latviešu ekspertu atzina, ka pašreiz latviešu valoda tiek visumā pilnvērtīgi izmantota saskarsmē starp valsts institūcijām un iedzīvotājiem, kā arī publisko pakalpojumu sektorā, tomēr vēl joprojām latviešu valoda ir izspiesta no publiskas saskarsmes starp latviešiem un nelatviešiem, t.i. pastāv nevis krievu vai citu minoritāšu problēma, bet gan ir problēmas ar latviešu valodu nezinošiem nelatviešiem.

2. Minoritātes un krievi

Vairums intervētie ekspertu uzskatīja, ka Konvencijas ratifikāciju var paildzināt diskusijas par minoritāšu definīciju. Šī viedokļa patiesumu apliecina arī pašu ekspertu nevienprātība attiecība pret to, kā būtu definējamas minoritātes. Tajā pašā laikā vairāki eksperti atzina, ka galvenās pretrunas sabiedrībā izraisa krievu valodas statuss un politiskās cīņas ap šo jautājumu turpināsies neatkarīgi no tā, kā Konvencijā tiks definētas minoritātes.

Ir lietderīgi norādīt, ka padomju varas gados notika intensīva minoritāšu asimilācija. Arī pēdējo desmit gadu laikā pie Latvijas nelielām minoritātēm piederošo personu skaits, kuras sava etnosa valodu uzskatīja par dzimto ir turpinājies samazināties[1]. Vairums latviešu ekspertu uzskatīja, ka būtu nepieciešams veicināt to, lai visas minoritātes un ne tikai krievi varētu apgūt savas etniskās grupas kultūru un valodu.

Visi intervētie nelatvieši uzskatīja, ka Konvencijas ratifikācija ļaus paplašināt krievu valodas tiesības un līdz ar to veicinās sabiedrības etnisko saskaņu, bet par pārējo minoritāšu valodas tiesībām visa pētījuma gaitā NEVIENS no aptaujātajiem nelatviešu ekspertiem ne reizi neieminējās.

PCTVL savā priekšvēlēšanu 8.Saeimas priekšvēlēšanu programmā norāda, ka tā iestājas par to, ka “Latvijai bez atrunām jāratificē un godīgi jāiedzīvina Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību” un ka partija iestājas “par konsekventu cilvēktiesību ievērošanu”. Vienlaikus PCTVL programmā norāda, ka ”jāpiešķir oficiāls statuss krievu valodai tajās pašvaldībās, kurās šī valoda ir dzimtā vismaz 20% iedzīvotāju”.

Sabiedriskās domas aptaujas dati liecina, ka nelatviešu vairākums atbalsta krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešanu[2]. Arī Latvijas krievu kopiena (lielākā minoritāšu sabiedriskā organizācija Latvijā) uzskata, ka krievu valodai jākļūst par otru valsts valodu Latvijā. Tomēr šāda statusa ieguvei jābūt pakāpeniskai[3].

Vairums latviešu ekspertu uzskatīja, ka diskusijas par minoritāšu tiesībām faktiski tiek izmatotas, lai nostiprinātu krievu valodas statusu – sākumā pašvaldību līmenī un pēc tam, lai panāktu to, ka krievu valoda tiek atzīta par otru valsts valodu.

3. Konvencijas ratifikācijai nelabvēlīgie nosacījumi

Pētījums liecina, ka galvenais Konvencijas neratificēšanas iemesls ir pretrunīgie uzskati par latviešu un krievu valodas lomu Latvijas sabiedrības dzīvē.

Latviešu ekspertu vairākums uzskatīja, ka valsts valodas politika ir vērsta uz to, lai veicinātu nelatviešu līdztiesību visās ekonomiskās, sociālās, politiskās un kultūras dzīves jomās, t.i. vērsta uz Konvencijas 4. panta 2. punkta prasību izpildi un tāpēc šāda politika, atbilstoši Konvencijas 4. panta 3. punktam nav vērtējama kā diskriminējoša.

Vairums intervēto latviešu uzskatīja, ka krievu kopienai ir apstākļi, lai saglabātu un attīstītu tās kultūru, un lai sargātu tās identitātes būtiskos elementus – reliģiju, valodu, tradīcijas un kultūras mantojumu. Pēc viņu domām skolās ar krievu valodas apmācību ir pienācīgas iespējas apgūt krievu valodu (tiek nodrošinātas Konvencijas 14.panta 2. punkta prasības), bet latviešu valodas apmācība šajās skolā ne vienmēr tiek nodrošināts tādā līmenī, lai nekaitētu oficiālās valodas apguvei (t.i., bieži netiek nodrošinātas Konvencijas 14. panta 3. punkta prasības), līdz ar to apgrūtinot jauniešu integrāciju sabiedrībā, darba tirgū, ierobežo viņu iespējas mācīties valsts finansētās universitātēs un līdz ar to veicina etnisko segregāciju darba tirgū.

Vairums intervēto latviešu uzskata, ka tieši latviešu valodas nezināšana apgrūtina minoritāšu līdzdalību Latvijas ekonomiskajā, sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē, kā arī sabiedrības integrāciju, starpkultūru dialogu, sapratni un sadarbību starp Latvijā dzīvojošām visām personām, t.i. kavē arī Konvencijas 6. panta 1.punkta prasību izpildi. Sabiedrības lingvistiskā dezintegrācija, pēc viņu domām, rada draudus arī Latvijas teritoriālai integritātei un politiskai neatkarībai.

Vairums apsekoto latviešu pieļāva iespēju, ka Konvencijas ratifikācija var kavēt to lingvistisko pretrunu pārvarēšanu, kuras izveidojās padomju varas gados un līdz ar to var kavēt sabiedrības integrācijas procesus. Lielais to personu skaits, kuras nezina latviešu valodu, pēc viņu domā, noved pie tā, ka personas, kuras pieder pie minoritātēm, ne vienmēr ievēro latviešu lingvistiskās tiesības, t.i., latvieši kā vairākums ikdienā bieži saskaras ar Konvencijas 20. panta tiesību neievērošanu. Krievu valodas lingvistisko tiesību paplašināšana, pēc daudzu aptaujāto domām, varētu novest pie tā, ka tiktu radīti labvēlīgi nosacījumi šādai uzvedībai arī turpmāk[4].

Vairums intervēto latviešu uzskata, ka pretrunas saasina, tas, ka:

  • valdības centieni veicināt latviešu valodas apguvi bieži tiek interpretēti kā centieni ierobežot krievu valodas apguvi un lietošanu;
  • krievu kopienas pāreja uz divvalodību notiek pārāk lēni un krievu politiķi kavē šo procesu.

Visai bieži abu grupu pārstāvji norādīja arī uz to, ka Konvenciju neadekvāti vērtē gan valsts, gan minoritāšu pārstāvji. Pētījums liecina, ka vairums nelatviešu ekspertu un masu mediju pārstāvju uzskata, ka Konvencijas ratifikāciju kavē politiskā elite. Mūsu pētījuma dati šo hipotēzi neapstiprina. Ja salīdzina to, kā Konvenciju vērtēja vairums latviešu ekspertu un masu mediju pārstāvju, no vienas puses, un latvieši – Interviju diskusiju dalībnieki, no otras puses, tad ir redzams, ka labvēlīgāk pret Konvencijas ratifikāciju izturas tieši politiskās elites pārstāvji.

Vienlaikus nelatviešu eksperti visai izvairīgi vērtēja to, kā etniskās attiecības un Konvencijas ratifikācijas iespējas ietekmē pašas krievu kopienas lingvistiskā uzvedība. Latviešu eksperti Konvencijas neratifikāciju biežāk izskaidroja ar problēmām, kuras pastāv starp abām lielākajām Latvijas etniskām grupām – krieviem un latviešiem, bet elites politika pamatā tika vērtēta kā šo attiecību sekas un juridisks noformējums, un nevis kā šo attiecību cēlonis.

Gan latviešu, gan nelatviešu eksperti visai atšķirīgi vērtēja to, cik lielā mērā opozīcijas partijas veicina Konvencijas ratifikāciju. Visbiežāk kritiskā nostāja pret partijām, kuras aktīvi propagandē Konvencijas ratifikācijas nepieciešamību tika pamatotas ar to, ka:

  • šo partiju ideoloģija ir izteikti kreisi orientēta un viņu vadītāji it bijušie Latvijas komunistiskās partijas aktīvisti un līdz ar to latviešu sabiedrība neuztver šis organizācijas kā tādas, kuras aizstāv cilvēktiesības, bet drīzāk kā partijas, kuras cīnās par noteiktu grupu padomju laika privilēģijām, t.i. latviešu sabiedrība šo partiju prasības uztver kā padomju laika kārtības atjaunošanu;
  • lai gan opozīcijas partijām ir visai atšķirīgas programmas, tomēr latviešu sabiedrība viņas uztver kā viendabīgu politisku spēku, kura mērķis ir krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešana un divkopienu valsts izveidošana Latvijā.

Savukārt opozīcijas pārstāvji ir pārliecināti, ka viņu prasības ir pamatotas, bet valdošās partijas tās vienkārši ignorē.

Vienlaikus vairums latviešu ekspertu uzskatīja, ka Konvencija pieļauj lielas interpretācijas iespējas un diskusijas par šiem jautājumiem var veicināt šķelšanos sabiedrībā, jo Konvencijas ratifikācija var negatīvi ietekmēt valsts oficiālās valodas statusu. Pēc viņu domām:

  • Latvijā ir “postimperiālistiska valodas situācija” un līdz ar to daudzi jautājumi paliks aktuāli, kamēr nebūs likvidētas šīs situācijas sekas;
  • ir ļoti nopietni ir jāizturas pret minoritātes separātisma tendencēm, jo pašlaik pastāv valsts integritātei bīstamā minoritātes lingvistiskā pašpietiekamība, kas apgrūtina šīs grupas pārstāvju integrēšanos sabiedrībā[5];
  • minoritāšu segregācijas tendences (sākumā lingvistiskās, bet vēlāk ekonomiskās un politiskās) neatbilst Latvijas valsts nākotnes modelim.

Gandrīz visi intervētie eksperti visai kritiski vērtēja iespēju, ka valdošās un opozīcijas partijas ir spējīgas atrast kompromisus.

4. Izpratne par Vispārējā konvencijā paredzētām tiesībām.

Kā liecina pētījums ekspertu un dažādu sabiedrības grupu attieksme pret vairākiem Konvencijas pantiem bija visai pretrunīga, pie kam vērtējumu nevienprātība bija raksturīga gan žurnālistiem, gan ekspertiem, gan arī Interneta lietotājiem, t.i. apsekojamo kompetences līmenis viņu vērtējumus ietekmēja visai nenozīmīgi.

Vislielākā nevienprātība apsekoto apgalvojumos bija vērtējot Konvencijas 11.pantu (izvietot sabiedrības informācijai tradicionālos vietvārdus, ielu nosaukumu un citus topogrāfiskus apzīmējumus arī minoritātes valodā); 14.pantu (iegūt izglītību minoritātes valodā), 10.pantu (nodrošināt minoritāšu valodu izmantošanu attiecībās starp nacionālo minoritāšu personām un varas iestādēm); 9.pantu (tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas minoritātes valodā bez iejaukšanās no sabiedrisko iestāžu puses).

Apsekojums ļauj izteikt pieņēmumu, ka latviešu sabiedrība varētu viskrasāk iebilst pret Konvencijas ratifikāciju sakarā ar to, ka tās 11. pants paredz iespēju apdzīvotās vietās, kuras ir liels minoritāšu īpatsvars ieviest vietvārdus un topogrāfiskās zīmes minoritātes valodā. Latvijā šis normas konsekventa izpilde prasītu, lai topogrāfiskās zīmes krievu valodā tiktu ieviestas visās lielākajās Latvijas pilsētās un ļoti daudzās citās pilsētās un ciemos. Tā kā šāda prakse bija padomju laikā, tad pēc apsekoto latviešu domām šādi uzraksti tiktu uztverti kā rusifikācijas simboli un iezīmētu divvalodību, ko vairums latviešu uztvertu visai nervozi.

Lai gan vairākums krievu ekspertu noliedza, ka uzrakstu jautājums ir viņiem politiski nozīmīgs, tomēr mēģinājumi atjaunot Rīgā pieminekli Pēterim I (viņš Latviju pievienoja Krievijas impērijai) un Rīgā uzstādītais piemineklis cara ģenerālim Barklajam De Tolli (abus pasākumus atbalstīja tās partijas, kuras atbalsta Konvencijas ratifikāciju) liecina, ka Latvijai kā Krievijas politiskās telpas simboliskai iezīmēšanai nelatviešu politiķi piešķir lielu nozīmi.

Publiskās diskusijas par izglītības jautājumiem ir saasinājušas plānotās reformas un pretrunas likumdošanā, jo Vispārējais izglītības likums paredz, ka vispārējās vidējās izglītības programmu var apvienot ar mazākumtautību izglītības programmu, iekļaujot tajā mazākumtautību dzimto valodu un ar mazākumtautību identitāti saistītu mācību saturu. Tajā pašā laikā Izglītības likumā mācības vidusskolā ir paredzētas tikai valsts valodā. Lai gan vairākas oficiālas amatpersonas ir publiski atzinušas, ka šajā gadījumā ir notikusi tehniska kļūda, tomēr Izglītības likumā vārds “tikai” joprojām nav izsvītrots.

Mūsu veiktās intervijas liecina, ka nelatviešos lielāku iebildumus izraisa nevis esošā izglītības likumdošana, bet gan valdības plāni visās vidējās mācību iestādēs pāriet uz apmācību latviešu valodā un šo reformu atbilstība Konvencijas prasībām[6].

Būtiski ir norādīt, ka intervētie eksperti visai atšķirīgi interpretēja Konvencijas 14.pantu. Latviešu ekspertu vairākums uzskatīja, ka izglītības sistēmā ir nepieciešamas reformas, jo pašreiz vidējās mācību iestādēs liela daļa minoritāšu pārstāvju neapgūst latviešu tādā līmeni, kurš nodrošinātu jauniešu integrāciju[7] un Konvencijas 14.pants pieļauj šāda veida reformas. Pēc viņu domām, pašreizējā bilingvālā apmācība pamatskolā nodrošina minoritāšu pārstāvjiem iespēju apgūt krievu valodu un kultūru (tas neattiecas uz citu minoritāšu iespējām apgūt sava etnosa valodu un kultūru). Tomēr daudzi latviešu eksperti izteica šaubas par to vai plānotajos termiņos reformas tiks sagatavotas. Nelatviešu eksperti šādas reformas vērtē kā tādas, kuras nesaskaņojas ar Konvencijas garu.

Visai nevienprātīgi intervētie vērtēja arī to, kādas sekas var izraisīt tas, ja atbilstoši Konvencijas prasībām, tiktu atcelta likuma norma, saskaņā ar kuru saziņā starp iedzīvotājiem un pašvaldību darbiniekiem ir jālieto valsts valoda (Konvencijas 10.pants). Pēc apsekoto latviešu domām, prasība saziņā starp iedzīvotājiem un pašvaldību darbiniekiem lietot valsts valodu rada nelatviešiem nepieciešamību apgūt latviešu valodu, lai gan pašreiz pašvaldību darbinieki nereti nepilda Valsts valodas likuma prasības par valsts valodas lietošanu saziņā starp iedzīvotājiem un pašvaldību darbiniekiem.

Vairums nelatviešu ekspertu uzskatīja, ka nav nepieciešamības ar “represīvu” līdzekļu palīdzību stimulēt latviešu valodas apgūšanu un tieši otrādi – ierēdņiem jāpielāgojas “dzīves realitātei” (t.i. tam, ka liela daļa nelatviešu nezina latviešu valodu). Vairums latviešu ekspertu uzskata, ka Latvijas sabiedrībai ir svarīgi, lai publiskā saskarsmē starp latviešiem un nelatviešiem viņi varētu lietot latviešu valodu un pazūdot problēmām šajā sektorā saskarsmes jautājumi starp ierēdņiem, no vienas puses, un nelatviešiem, no otras puses, latviešiem kļūs neaktuāls.

Intervijas liecina, ka Konvencijas 11.panta 3.punkta prasības varētu kavēt Konvencijas ratifikāciju. Vairums intervēto uzskatīja, ka atsevišķi Latvijas Radio un televīzijas likuma panti ierobežo minoritāšu tiesībās brīvi lietot savu valodu masu medijos, tomēr daudzas raidorganizācijas visai viegli “apiet” šis likuma prasības[8]. Vairāki intervējamie uzskatīja, ka valsts valodas politiku būtu jārealizē sabiedriskiem saziņas līdzekļiem un nevis privātstrukturām. Raidorganizāciju darbību ierobežojošie noteikumi, pēc vairāku intervējamo domām ir izstrādāti, lai veicinātu latviešu valodas lietošanu elektroniskos masu medijos („ir radīti nosacījumi, lai latviešu valoda pastāvētu šinī vidē”). Pretējā gadījumā, pēc viņu domām, varētu veidoties situācija, kad krievu valoda sāk dominēt elektroniskos masu medijos. Pēc intervējamo domām to nosaka tieši ekonomiskie faktori.

5. Konvencijas ratifikācijas vispārējie nosacījumi

Vairums to ekspertu, kuri pašreiz skeptiski vērtē Konvencijas ratifikācijas iespējas uzskatīja, ka:

  • lai Konvencijas ratifikācija noritētu mazāk saspringti, ir nepieciešams vājināt krievu un latviešu lingvistiskās pretrunas;
  • nepieciešams tuvināt latviešu un krievu izpratni par Konvencijas prasībām;
  • nepieciešams sabiedrībā vājināt priekšstatu, ka Konvencijas ratifikācija novedīs pie padomju laika kārtības atjaunošanas, otrās valsts valodas ieviešanas un divkopienu valsts izveidošanas Latvijā[9];
  • lai īstenotu Vispārējā konvencijā izteiktos principus, būtu jāpārskata vairākus Latvijas likumus (Izglītības likumu, Valodas likumu, Latvijas Radio un televīzijas likumu);
  • Latvijai ir ierobežotas iespējas finansiāli nodrošināt Vispārējās konvencijas īstenošanu.

Visai pretrunīgi eksperti vērtēja starptautisko organizāciju un citu valstu (ASV, ES valstu, Krievijas) ietekmi uz Konvencijas ratifikāciju. Daļa no ekspertiem uzskatīja, ka starptautiskais spiediens varētu veicināt Konvencijas ratifikāciju. Vienlaikus daudzi no apsekotajiem domāja ka, starptautiskā spiediena rezultātā latviešu sabiedrībā var ievērojami pastiprināties rusofobija un antiglobālisms. Šie procesi, pēc viņu domām, var kavēt ne tikai Konvencijas ratifikāciju, bet arī var novest pie tā, ka referendumā par Latvijas iestāšanos ES vairums Latvijas pilsoņu nobalsos pret Latvijas līdzdalību ES.

6. Konvencijas mērķu sasniegšanas scenāriji.

Intervijas ar ekspertiem iezīmēja divas stratēģijas, ar kuru palīdzību varētu tikt sasniegti Konvencijā definētie mērķi:

Pirmais scenārijs: 1. Saeima ratificē Konvenciju; 2. Latvijas likumdošana tiek saskaņota (harmonise) ar Konvencijas normām; 3. Valdība izstrādā programmu šo normu izpildei.

Priekšrocības.
Konvencijas ratifikācija stimulētu valdību pārskatīt pašreizējo likumdošanu un saskaņot to ar Konvencijas normām.

Trūkumi.
Pastāv visai plašas iespējas interpretēt atsevišķas Konvencijas normas. Tā sabiedrības daļa, kura neatbalsta pārmaiņas valodas politikā, var ierosināt referendumu par Konvencijas ratifikāciju, t.i., varētu atkārtoties 1998. gada scenārijs, kad tika ierosināts referendums par izmaiņām Pilsonības likumā.

Ja latviešu vēlētāju vairākumam izveidosies priekšstats, ka Konvencijas ratifikācija radīs nepieciešamību būtiski mainīt pašreizējo likumdošanu, pastāv liela varbūtība, ka liela daļa no viņiem referendumā nobalsos pret Konvencijas ratifikāciju.

Pat ja referendums nenotiek vai arī vairums vēlētāju nobalso par konvencijas ratifikāciju, pastāv iespēja, ka likumdošanas harmonizācija var kavēties, jo valdības koalīcijai nebūs viegli vienoties par izmaiņām Valodas likumā[10].

Lai gan starptautiskais politiskais spiediens var veicināt Konvencijas ratifikāciju, tomēr pastāv draudi, ka šajā gadījumā palielināsies to cilvēku skaits, kuri 2003. gada referendumā nobalsos pret Latvijas iestāšanos Eiropas savienībā[11].

Otrais scenārijs: 1. Latvijas likumdošana tiek saskaņota ar Konvencijas normām; 2. Tiek saņemts Eiropas Padomes ekspertu vērtējums par likumdošanas atbilstību EP prasībām; 3. Konvencija tiek ratificēta; 4. Valdība izstrādā programmu šo normu izpildei.

Priekšrocības.
Pēc tam, kad tiktu izvērtēts tas:

  • cik lielā mērā Latvijas likumi veicina vai, tieši otrādi, kavē sabiedrības integrācijas procesus;
  • vai agrāk pieņemtie likumi nodrošina to mērķu sasniegšanu, kuru dēļ viņi tika izstrādāti;
  • vai agrāk pieņemtie likumi tiek pildīti vai „apieti”,

un ekspertu līmenī tiktu panākta vienošanās par nepieciešamām izmaiņām, likumdošanas saskaņošana ar Konvencijas normām būtu mazāk politizēta.

Eiropas Padomes ekspertu vērtējums par Latvijas likumdošanas atbilstību EP prasībām, ļautu latviešu vēlētāju vairākumam noticēt, ka Konvencijas ratifikācija nenozīmēs Valodas likumdošanas radikālu pārskatīšanu un nestimulēs sabiedrībā segregācijas tendences.

Trūkumi.
Likumdošanas harmonizācija var ieilgt, it īpaši, ja starp valdības koalīcijas locekļiem jau sākotnēji netiks panākta rakstiska vienošanās par Konvencijas ratifikācijas termiņiem.

PIELIKUMS

PĒTĪJUMA APRAKSTS

Pētījuma uzdevums bija izpētīt kā Konvencijas ratifikāciju vērtē masu mediju analītiķi, nevalstisko organizāciju un partiju pārstāvji, kuri var tikt vērtēti kā eksperti šajā jomā. Nosacījums ekspertu izvēlei ir nepastarpināta iesaiste informācijas plūsmas veidošanā un izmantošanā. Viens no pētījuma uzdevumiem bija izpētīt kā Konvencijas ratifikāciju vērtē to pašvaldību pārstāvji, kurās lielā skaitā apdzīvo personas, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm. Kā mērķa grupa tika izraudzīti vidējo un mazo Latgales pašvaldību pārstāvji, jo tikai šajā apvidū ne tikai lielajās pilsētās, bet arī mazpilsētās un ciemos dzīvo liels skaits nelatviešu iedzīvotāju (krievu, poļu, baltkrievu).

Visi intervētie eksperti un pašvaldību vadītāji pauda tikai savu personisko un nevis savu organizāciju viedokli. Interviju vidējais ilgums bija aptuveni viena stunda (īsākās aptuveni 40 minūtes, garākās – aptuveni divas stundas).

Lai noskaidrotu kā sabiedrības dažādu grupu pārstāji vērtē Konvencijas ratifikāciju un pašu Konvenciju Delfu latviešu un krievu portālā (4. un 5. jūnijā) tika publicēts Aivara Tabuna raksts „Eiropas Padomes komisija par minoritāšu stāvokli Igaunijā”. Latviešu portālā tika saņemti 55 komentāri, bet krievu 16 komentāri. Nelielais komentāru skaits liecina, ka neitrālā veidā pasniegtā informācija par „Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību” un minoritāšu stāvokli Igaunijā neprovocēja publiskas diskusijas. Lai noskaidrotu kā dažādas iedzīvotāju grupas reaģēs uz informāciju, kura pieļauj visai atšķirīgu interpretāciju, tika sagatavots otrs raksts „Vai par daudz prasīts no latviešiem?” (Delfi, 24.jūnijs). Tika saņemti vairāk nekā 230 komentāru. Lai gan daudzos gadījumos ir grūti noteikt Interneta rakstu komentatoru etnisko piederību, tomēr daudzas tiešās un netiešās pazīmes liecināja, ka diskusijā piedalījās ne tikai latvieši, bet arī citu etnisko grupu pārstāvji.

Eksperti

  1. Ina Druviete, Latviešu valodas institūta vadoša pētniece, partijas” Jaunais laiks” Etnopolitikas programmas izstrādes darba grupas vadītāja
  2. Ilmārs Šlāpins, žurnāla “Rīgas laiks” redaktors, pārstāv “Tautas partiju” Nacionālajā radio un televīzijas padomē
  3. Baiba Pētersone, partijas “Tēvzeme un Brīvība” biedre, Ministru kabineta darbiniece
  4. Jānis Sils, Latvijas jaunatnes organizācijas “Klubs 415” Valdes priekšsēdētājs
  5. Elmārs Vēbers, Rīgas Domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta direktors, Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas biedrs, 8. Saeimas deputāta kandidāts
  6. Vladimirs Lindermans, NVO “Pobeda” vadītājs
  7. Miroslavs Mitrofanovs, 7. Saeimas deputāts
  8. Vjačeslavs Vasins, NVO „Pilsoniskā iniciatīva XXI” Padomes sekretārs
  9. Sergejs Mirskis, 7.Saeimas deputāta palīgs, “Tautas saskaņas” partijas Domes loceklis, Krievijas Federācijas Domes “Sovet Sootečestinnikov” loceklis
  10. Māris Pūķis, Pašvaldību savienības vecākais padomnieks
  11. Ivita Peipiņa, Pašvaldību savienības izglītības un kultūras padomniece
  12. Agris Timuška, Valsts valodas centra direktora vietas izpildītājs

Masu mediju pārstāvji

  1. Jānis Mellēns, Latvijā pirmās privātās radiostacijas RNR Ltd- Rīgas neatkarīgais raidītājs dibinātājs, Radio-2, MixFm102.7 direktors
  2. Andrejs Trukša, Radio Ef-Ei 91.4 Fm izpilddirektors
  3. Nils Ušakovs, TV 5 programmas vadītājs, bijušais laikraksta “Telegraf” ziņu nodaļas vadītājs
  4. Tatjana Gerasimova, laikraksta “ Novaja gazeta” žurnāliste, Jelgava
  5. Anna Stroja, laikraksta “Večernjaja Riga” žurnāliste
  6. Abiks Elkins, laikraksta “Vesti” politikas nodaļas vadītājs
  7. Askolds Rodins, Laikraksta “Diena” politiskais komentētājs
  8. Dainis Lemešonoks, laikraksta ‘Neatkarīgā Rīta Avīze” politiskais komentētājs

Pašvaldību pārstāvji

  1. Vitālijs Skudra, Maltas padomes priekšsēdētājs
  2. Juris Tučs, Viļānu padomes priekšsēdētājs
  3. Pēteris Breidags, Stoļarovas padasta padomes priekšsēdētājs
  4. Jānis Batarags, Čornajas pagasta deputāts
  5. Uldis Augulis, Dobeles rajona Bērzes pagasta padomes priekšsēdētājs

________________________

[1] Saskaņā ar 2000. gada tautas skaitīšanas rezultātiem Latvijā dzīvoja tikai 75 tūkstoši nekrievu minoritāšu pārstāvju, kuri par dzimto valodu uzskatīja sava etnosa valodu (25% no visiem nekrievu minoritāšu pārstāvjiem). 178 tūkstoši nekrievu minoritāšu pārstāvji par savu dzimto valodu uzskatīja krievu valodu (tajā skaitā 71 tūkstotis baltkrievu, 43 tūkstoši ukraiņu, 34 tūkstoši poļu, 8 tūkstoši ebreju), 41 tūkstotis par dzimto valodu uzskatīja latviešu valodu un 9 tūkstoši kādu citu valodu. Šo procesu visai labi raksturo ebreju asimilācija. Tā saskaņā ar 1989.gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā sava etnosa valodu par dzimto uzskatīja tikai 23% ebreju (krievu valodu par savu dzimto valodu uzskatīja 75% ebreju). 2000.gadā sava etnosa valodu par dzimto uzskatīja jau tikai 8% ebreju, bet krievu valodu par savu dzimto valodu uzskatīja jau 79% ebreju.

[2] Baltijas Sociālo zinātņu institūts, 2002

[3] Dr.soc. Vladislavs Volkovs, Pētījums ”Krievu un krievvalodīgo sabiedriskās organizācijas un Latvijas sabiedrības integrācijas jautājumi 2001. gadā”, Rīga, 2002

[4] Saskaņā ar 2000.gada tautas skaitīšanas datiem 70% no nekrieviem zina krievu valodu, bet latviešu valodu zina 50% no nelatviešiem, t.i. kopumā krievu valodu Latvijā zina 1,93 miljoni iedzīvotāju, bet latviešu valodu 1,88 miljoni iedzīvotāju. Latvijas galvaspilsētā Rīgā latviešu valodu nezina vairāk nekā 200 tūkstoši nelatviešu, t.i. 26% no visiem Rīgas iedzīvotājiem, bet Daugavpilī (otrajā lielākajā Latvijas pilsētā) latviešu valodu nezina 59% iedzīvotāju ( aprēķini ir veikti pamatojoties uz Centrālās statistikas pārvaldes apkopotiem 2000.gada tautskaites datiem, Valdības vēstnesis, 2002.g.6.junijs).

[5] Kā liecina sabiedriskās domas aptaujas dati aptuveni piektā daļa no respondentiem, kuri nevēlas uzlabot savas latviešu valodas zināšanas, šo attieksmi pamatoja ar to, ka “nav vajadzības, nenoderēs” (Baltijas Sociālo zinātņu institūts, 2002).

[6] Arī aptauju dati liecina to, ka liela daļa nelatviešu (47%) neatbalsta to, ka 75% mācību priekšmetu būtu jāpasniedz latviešu valodā (Bilingvālās izglītības ieviešanas analīze, Baltijas Sociālo zinātņu institūts, Rīga, 2002, 13. lpp.).

[7] Novērtējot savas valodas zināšanas 30% skolēnu, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda izvēlējas atbildi “protu sarunāties latviešu valodā tikai par vienkāršākajiem jautājumiem” (14% izvēlējās atbildi “runāju brīvi”; 54% atbildi ar nelielām grūtībām varu sarunāties par jebkuru jautājumu”// Bilingvālās izglītības ieviešanas analīze, Baltijas Sociālo zinātņu institūts, Rīga, 2002, 24. lpp.

[8] Kā liecina sabiedriskās domas aptaujas dati radio stacijas, kuras raida latviešu valodā neklausās aptuveni divas trešdaļas to respondentu, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda (Baltijas Sociālo zinātņu institūts, 2002).

[9] to partiju ideoloģija, kuras līdz šim propagandē Konvencijas ratifikāciju ir izteikti kreisi un pro-Maskaviski orientētas un daudzi no viņu līderiem it bijušie Latvijas komunistiskās partijas aktīvisti (divi no trim PCTVL līderiem – A.Rubiks un T.Ždanoka bija aktīvi 1991.gada anti-Gorbačova puča dalībnieki)

[10] Par to liecina gan valdošās koalīcijas partiju, gan opozīcijas partiju priekšvēlēšanu programmas. Tā „Jaunais laiks” (lielākā 8.Saemas partija – parlamentā 26 vietas ) savā programmā paziņo, ka tā „ nepieļaus latviešu valodas ignorēšanu ne valsts un pašvaldību, ne sabiedriskajā un apkalpojošajā sfērā”. Zaļo un Zemnieku savienība (parlamentā 12 vietas ) vēlētājiem apsola, ka tā „veidos Latviju kā nacionālu, daiļu un spēcīgu valsti, ar latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un latviešu kultūru kā dominējošo…. iestāsies par to, ka tikai latviešu tautai ir tiesības noteikt Latvijas valsts nākotni”. Apvienība „Tēvzemei un brīvībai/ LNNK” (parlamentā 7 vietas) savā priekšvēlēšanu programmā norāda, ka tās mērķis ir „Attīstīt latvisku Latviju”. Arī „Tautas partija” (parlamentā 20 vietas), kas uz atskaites nodošanas brīdi atradās opozīcijā savā vēlēšanu programmā norāda, ka tā iestājas par „latviski runājošu Latvijas sabiedrību……par latviešu valodu … kā galveno sazināšanās valodu Latvijas teritorijā, kuru prot un kurā runā visi Latvijas iedzīvotāji”. Līdz ar to no 100 deputātiem 65 pārstāv partijas, kuras savos priekšvēlēšanu programmās ir izteikušās par nepieciešamību nostiprināt latviešu valodas statusu.

[11] 2002.gada septembrī par Latvijas iestāšanos ES balsotu 48% pilsoņu (pret 34%, bet, 17% nav izlēmuši).


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!