Foto: Balázs Bondár
Vai Latvijas mediji tiešām tik ļoti uzticas Saeimai, ka atdod mediju īpašnieku regulāciju likumdevēja rokās? Šo lietu varētu nokārtot žurnālisti paši savā starpā.
Ja arī Saeima pieņems likuma grozījumus, kas paredzēs mediju īpašnieku atklāšanu[1], Latvijas mediju vidē no tā nekas īpaši nemainīsies. Šajā ziņā esmu vienisprātis arī ar mediju īpašnieku atklāšanas kaismīgākajiem pretiniekiem. Ne jau tāpēc, ka es būtu pret atklātību vai saskatītu Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) virzītajos priekšlikumos kaut kādu sazvērestību.[2] Tāpat neuzskatu mediju īpašnieku jautājumu par pseidoproblēmu. Taču šis jautājums ir jārisina pēc būtības, nevis formāli, virspusēji un turklāt riskējot ar pašu mediju brīvību un neatkarību.
Šeit ir jārunā par četriem aspektiem. Pirmkārt — kā ierobežot (vai vismaz regulēt) mediju īpašnieku ietekmi uz mediju saturu. Otrkārt — kā novērst pārmērīgu mediju koncentrāciju viena vai dažu īpašnieku rokās. Treškārt — kā garantēt, lai regulācija mediju īpašnieku jomā nenoved līdz vārda un preses brīvības nepamatotiem ierobežojumiem un/vai cenzūrai. Ceturtkārt — kā šajos jautājumos vienot visus Latvijas žurnālistus.
Uzticamības cena
No Eiropas Padomes (EP) pārstāvja plašsaziņas līdzekļu brīvības jautājumos Matsa Johansona teiktā LŽA 13. jūnija diskusijā[3] man cieši atmiņā iespiedušās divas frāzes. Pirmā: “Mediju uzņēmuma darbība balstās auditorijas uzticībā.” Otrā: “Ja jūs jaucat kopā mediju un politikas veidošanu, tas vienmēr noved pie sliktām sekām.” Šie divi kodolīgie apgalvojumi būtībā pasaka visu būtiskāko par to, kādām būtu jābūt mediju īpašnieka un medija redakcijas attiecībām. Ja īpašnieks izmantos avīzi politisku mērķu sasniegšanai, tā zaudēs savu lasītāju uzticību. Apstāsimies uz mirkli. Zaudēs? Vai Latvijā tiešām tā būs? Pieņemsim, ka beidzot tiek noskaidrots, ka Neatkarīgā patiešām patiesībā pieder Aivaram Lembergam, nevis Armandam Pučem, Lilitai Seimuškānei un Uldim Dreiblatam. Juridiski precīzi izsakoties, Lembergs ir “patiesā labuma guvējs”. Avīzei dramatiski kritīsies abonentu skaits? Ļoti šaubos.
Šeit drīzāk jādomā, kā uzlabot sabiedrības (tajā skaitā — pašu žurnālistu) izpratni par to, kas ir uzskatāms par brīvu un neatkarīgu mediju. Ne jau kurš katrs drukāts izdevums tāds ir. Bija mums kādreiz tāda masu politiskās apstrādāšanas skrejlapa Rītdiena, tāpat, cik zinu, joprojām pastāv arī odiozā propagandas lapiņa DDD. Šādus marginālus tipogrāfijas produktus diez vai kāds uztver nopietni un uzskata par medijiem klasiskajā izpratnē. Taču mazliet citādāk ir ar izdevumiem, kuri izskatās solīdi un kuru redakcijās ir arī atrodami īsti žurnālisti, nevis tikai pildspalvu piekabes. Ar “naming and shaming” stratēģiju šeit nepietiks, jo lasītāju — grozies kā gribi — vispirms interesē saturs, nevis satura finansētājs.[4]
Īpašnieku vārdi — un ko tālāk?
Patiesībā caurspīdīgums mediju īpašnieku jomā ir pašsaprotama lieta. Vismaz tā tam būtu jābūt. Kā augstākminētajā diskusijā norādīja Johansons, Latvijai optimālāk būtu veikt izmaiņas Komerclikumā un citos likumos, lai visu uzņēmumu akcionāri būtu zināmi arī pēc akciju īpašnieku maiņas. Taču šī informācija pati par sevi neatrisina mediju īpašnieku ietekmes jautājumu. Un šo jautājumu diez vai vajag risināt ar likumdošanas palīdzību.
Dīvaini ir tas, ka Latvijā teju vispār nerunā par mediju monopolizācijas risku. Johansons savā runā minēja Norvēģiju, kur Schibsted ietekmi iegrožo ar likumu, jo citādi šis milzis izplestos un sāktu pārlieku dominēt mediju tirgū. Līdzīga problēma savulaik bija Zviedrijā ar mums labi pazīstamo Bonnier, taču tā vismaz daļēji atrisinājās līdz ar Schibsted ienākšanu zviedru tirgū. Jāatzīst gan, ka diskusijas par lielo mediju uzņēmumu pārlieku spēcīgo ietekmi Zviedrijā nav beigušās. Kritiķi nepārstāj norādīt, ka mūsu ziemeļu kaimiņvalsts mediju tirgū būtībā pastāv trīs uzņēmumu-milžu — Bonnier, Schibsted un Stampen — monopols. Lai arī šie uzņēmumi redakciju darbā tieši neiejaucas, tiem piederošie preses izdevumi visi kā viens pārstāv labēju ideoloģiju, kas jo īpaši izpaužas ekonomikas ziņās un analīzē.
Vai pie mums kāds vispār analizē mediju telpu šādā grieziena un uztraucas par šādām tendencēm? Šeit nu tiešām paveras plašs lauciņš dažnedažādām iniciatīvām, sākot ar tīru līdzvērtīgas konkurences nodrošināšanu mediju tirgū, lai ierobežotu lielo korporāciju mediju ietekmi, un beidzot ar īpašu palīdzību maziem un neatkarīgiem izdevumiem. Veselīgai demokrātijai ir nepieciešams pēc iespējas plašāks viedokļu un skatījumu spektrs, lai veidotos saruna, kurā sabiedrība risina sev svarīgus jautājumus. Latvijas mediji tikmēr teju visi kā viens ir sasvērušies uz labējo pusi. Paužu visu cieņu žurnāla un portāla Ir komandai, tomēr arī viņu izplešanās nav jāvērtē tikai un vienīgi pozitīvi, jo viņi radījuši priekšstatu, ka pārstāv tikai vienu, “pareizo”, viedokli. Reizēm rodas sajūta, ka pat liberālu un progresīvu žurnālistu uzstādījums ir — ja vien Latvijā būtu viens „pareizais” medijs, kurš dominētu mediju telpā, un vēlēšanās ar milzīgu pārsvaru uzvarētu viena „pareizā” partija, tad visas mūsu problēmas būtu atrisinātas. Mani šāds scenārijs, pat teorētisks, biedē.
Likums — glābiņš un drauds
Sadalījums, kas parasti tiek lietots Latvijas žurnālistu vidū, — oligarhu mediji, sorosītu mediji, krievvalodīgie mediji — patiesībā neko neizsaka. Gribam mēs to vai nē, visi sēžam vienā laivā, visi strādājam vienā mediju telpā. Un visu mūsu interesēs ir padarīt šo vidi pēc iespējas daudzveidīgāku. Mediju koncentrācija dažu īpašnieku rokās (un šajā kontekstā pat nav noteicošais, vai īpašnieki ir “Lemberga cilvēki” vai Schibsted) daudzveidīgumu nekādi neveicina. Un tas, ka mēs zināsim šo uzņēmumu akcionāru vārdus, diez vai automātiski bagātinās mūs šajā jomā.
Jau ilgu laiku esmu domājis par raksta sākumā pieteikto trešo aspektu — lai mediju īpašnieku regulācija nenoved līdz vārda brīvības ierobežojumiem. Atklāti sakot, man nav saprotama Latvijas žurnālistu tieksme panākt dažāda veida regulācijas mediju jomā tieši ar likumdošanas palīdzību. Kamēr citās valstīs mediji savu dārziņu cenšas maksimāli sakopt paši, mums ir vajadzīga “mammas-valsts” gādīgā roka. Vai tā būtu postpadomju sabiedrībai raksturīga iezīme? Demokrātijas deficīts? Ulmanisma spokošanās arī žurnālistu zemapziņā? Man nav atbildes uz jautājumu, kāpēc tas ir tā. Taču nav šaubu, ka šī tieksme ir ne tikai pārspīlēta, bet arī bīstama. Mēs aizmirstam, ka valsts varai jau pašai par sevi vienmēr ir tendence paplašināt kontroli, nostiprināt ierobežojumus, sakārtot lietas, “kā vajag”. Galu galā — nodrošināt stabilitāti. Savukārt mediju varas funkcija būtībā ir pretēja — apšaubīt kontroles nepieciešamību, analizēt ierobežojumu pamatotību, dekonstruēt lietu kārtību. Un tas viss tiek darīts, lai valsts varai tik dārgā stabilitāte nepārvērstos par stagnāciju.
Vai Latvijas mediji tiešām tik ļoti uzticas mūsu Saeimas 100 „gudrajām galvām”, ka uzskata par nepieciešamu atdot mediju īpašnieku regulācijas jautājumus likumdevēja rokās? Pat Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komitejas priekšsēdētājai Ingrīdai Circenei (Vienotība) diskusijā ar Matsu Johansonu paspruka teksts par “deformētu informāciju”, kuru medijos būtu jāierobežo. Tāpat arī komplektā ar mediju īpašnieku caurspīdīguma principu deputāti plāno preses likumā iekļaut vēl līdz galam nenoformulētu mediju uzraudzības institūciju. Kāda tā būs, kas ietilps tās sastāvā, kādi būs tās darbības principi un kas piedalīsies tās darbā, nav zināms. Bet šeit gan drīzāk ir jāvaicā nevis par šādām detaļām, bet gan, vai mediji šādu politiķu izdomātu uzraugu vispār vēlas.[5]
Mediju mazspējas sindroms
Rosināto likuma grozījumu mērķis esot “nodrošināt atklātību, lai katrs medija lietotājs varētu novērtēt medija darbību un pārstāvēto ideoloģiju, samazināt risku, ka mediji koncentrējas viena īpašnieka rokās un apdraud viedokļu daudzveidību, kā arī nodrošināt redakcionālās neatkarības principu”[6] . Visas šīs lietas varētu nokārtot žurnālisti paši savā starpā. Mēs visi zinām, kā tas saucas un kā tas darbojas. Tā ir pašregulācija un tā darbojas uz brīvprātības principa.
Un te nu mēs esam nonākuši līdz ceturtajam aspektam — līdz Latvijas žurnālistu cunftes vienotībai un sadarbībai. Jeb, ja būsim pilnīgi godīgi, līdz mūsu sašķeltībai un savstarpējām ķildām. To ļoti labi demonstrē Latvijas Žurnālistu asociācijas iniciatīva jaunajiem grozījumiem preses likumā un Latvijas Žurnālistu Savienības kategoriskā poza “pret”. No malas raugoties (pašlaik neesmu nevienas šīs organizācijas biedrs) pat sāk šķist, ka šāda pretnostatīšanās ir nekas vairāk kā ietiepīga pozas ieņemšana. Sak’, ja “tie tur” ir par, tad “mēs” būsim pret. Nedomāju, ka auditorija par šādu cunftes brāļu bezjēdzīgu ķīvēšanos, kas atgādina bērnu strīdus smilšukastē, ir sajūsmā. “Kāpēc tad auditorija nereaģē? Tai taču ir visas iespējas „balsot ar savu maku,” daudzi noteikti vaicās. Pirmkārt, sašķelts ir viss mediju tirgus (to saprotam mēs visi, taču nezin kāpēc pieveram acis uz šo patiesību), un tāpēc tam nabaga lasītājam nemaz nav izvēles. Otrkārt, šīs “apakšas” vairs nespēj reaģēt. Vidusmēra pilsonim pietiek jau ar ekonomisko krīzi un politisko trādirīdi, kur nu vēl domāt un just līdzi tam, kas notiek mediju telpā. Ir avīze pastkastītē, un tas jau ir “gana labi”.
Situācija Latvijas mediju telpā nav vienkārša. Taču tā nav neatrisināma — arī jautājumā par īpašnieku lomu laikrakstu un interneta portālu redakcijās. Šajā kontekstā ir lietderīgi atcerēties Aleksandra Pjatigorska vārdus: “Dzīvē un zinātnē vajadzētu daudz biežāk lietot divus izteicienus: “grib” un “negrib”. Nevis desmit lappusēs rakstīt: “Radās ārkārtīgi sarežģīta situācija, kuras galvenie faktori..” un tamlīdzīgus murgus”.”[7] Vai visa Latvijas žurnālistu kopiena grib risināt mediju īpašnieku ietekmes jautājumu? Vai varbūt vēlamies turpināt murgot.
___________________________________________
[1] Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija ir vienprātīgi atbalstījusi Latvijas Žurnālistu asociācijas priekšlikumus likuma “Par presi un citiem masu saziņas līdzekļiem” grozījumiem. Saskaņā ar šiem priekšlikumiem likumā tiks iestrādāta prasība nosaukt mediju īpašniekus, kuriem pieder vismaz 5% akciju. Masu medijiem, kas jau darbojas, tas būs jāizdara sešu mēnešu laikā pēc likuma grozījumu stāšanās spēkā un viena mēneša laikā, kad notiks izmaiņas mediju īpašnieku sastāvā.
[2] Tā, ja var ticēt viņa bloga ierakstiem, uzskata Reportieru bez Robežām pārstāvis Latvijā Imants Liepiņš – http://www.diena.lv/blogi/rinka-dancis-ap-mediju-ipasnieku-atklasanu-draud-iegut-interesantu-paversienu-770015
[3] LŽA rīkoja diskusiju ar nosaukumu “Plašsaziņas līdzekļu īpašnieki: regulācija, problēmas, risinājumi””. Tieši pēc tās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija izlēma atbalstīt LŽA priekšlikumus.
[4] Vēlos vēlreiz uzsvērt, ka neuzskatu caurspīdīgumu mediju īpašnieku jomā par kaut ko nevēlamu. Taču Latvijas mediju vidusmēra patērētāju vienkārši neinteresē, kam kura avīze vai žurnāls pieder. Daudz svarīgāka tāpēc ir pašu žurnālistu kā kopienas izpratne par to, kas ir pieļaujams un kas nav pieļaujams no mediju īpasnieku puses.
[5] Par varas un mediju saspēli, īpaši jaunajām tendencēm interneta un moderno tehnoloģiju laikmetā, kritiskas piezīmes ir paudis filozofs Žaks Deridā grāmatā “Paper Machine”. Visnopietnākā problēma, patiesībā “aporija” ir tieši acīmredzamā nepieciešamība regulēt medijus, tajā pašā laikā nepieļaujot cenzūru un ekspertu diktātu. Tieši šādā šķērsgriezumā valsts ietekmei būtu jābūt pēc iespējas minimālai.
[7] Aleksands Pjatigorskis, “Kas ir politikas filosofija”, Tapals, 2009, 24. lpp