Atslēgvārdi:

Viņa līķis izturēs visu (intervijas ar Aleksandru Fedutu) 0

Aleksandrs Lukašenko ir noguris, bet prom neies.

Iesaki citiem:

1994.gadā Aleksandrs Feduta aktīvi palīdzēja vienam no Baltkrievijas prezidenta kandidātiem, Aleksandram Lukašenko, veidot priekšvēlēšanu kampaņu. Pašam Fedutam vēl nebija 30 gadu, bet Lukošenko vēl nebija 40. Uzvarot vēlēšanās, Lukašenko piedāvāja viņam vadīt Prezidenta administrācijas Sabiedriski politiskās informācijas galveno pārvaldi.

De facto Feduta kļuva par pirmo oficiālo Lukašenko ideologu. Taču viņa karjera šajā amatā ātri vien beidzās. Turklāt beidzās skaļi — ar akciju, ko pats Feduta vienā no intervijām nosauca par “Baltkrievu preses politisko pašnāvību”. 1994.gada decembra beigās, nevēloties pakļauties vadības spiedienam, avīzes iznāca ar baltām lapām, tādējādi demonstrējot, ka teksts no tām ir “izgriezts.”

Šodien Feduta nodarbojas ar publicistiku un literatūrzinātni. Par rakstnieku viņš sevi nesauc, kaut arī paguvis uzrakstīt vairākas grāmatas, starp kurām ir arī “Lukašenko: politiskā biogrāfija.”



Kāpēc jūs uzskatāt, ka Aleksandrs Lukašenko atsakās no savām līdzšinējām funkcijām?

Redziet, nevar īsti apgalvot, ka viņš atsakās. Ir radusies situācija, ka viņa dzīvē parādījusies cita jēga — puika. Dēls. Pārējos savus bērnus viņš audzināja tik, cik nu varēja. Tas bija laiks, kad viņš bija jauns un kad viņam bija jācīnās par statusu. Taču tagad šis mazais puika viņam neļauj atbildēt uz jautājumu “Kad es iešu prom?” ar frāzi “Kad mani iznesīs kājām pa priekšu.” Lukašenko saprot — ja viņš zaudēs varu vardarbīgā ceļā, ja viņu nogalinās vai arī viņš uztaisīs pašnāvību, tad par visu atbildēt nāksies puikam. Viņš to saprot. Pašlaik ir izveidojusies pilnīgi neticama situācija, un Lukašenko uzdevums ir kontrolēt varas nodošanu vēl stingrāk, nekā to savulaik darīja Jeļcins. Taču Jeļcinam bija kaut kādas izvēles iespējas. Lukašenko tādas nav — viņš ir iznīcinājis visus, kam viņš varēja uzticēties un uz ko varēja balstīties. Jo balstīties var līdz brīdim, kamēr nesāk pretoties. Bet viņš taču iznīcina tos, kas pretojas.

Mazais puika, par kuru runā Feduta, ir Aleksandra Lukašenko trešais dēls. Nikolajs piedzima 2004.gadā, taču informācija par viņu sāka parādīties tikai četrus gadus vēlāk. Viņš dzima ārlaulībā un par viņa māti oficiālas informācijas nav. Lukašenko bieži ņem maz līdzi, tā teikt, “uz darbu.” Piemēram, brauciena laikā uz Vatikānu Nikolajs Romas pāvestam uzdāvināja ābeci (starp citu, krievu valodā). Koļa arī vēroja mācības “Rietumi – 2009,” kas norisinājās pie Latvijas robežas. [1]



Vai tas nozīmē, ka Lukašenko gatavo pēcteci?

Domāju, ka nē. Lukašenko savulaik sacīja: “Ziniet, ja es kādreiz iešu prom, nekādu pēcteču nebūs. Es aiziešu, un neaiztieciet mani!” Un tas ir absolūti pareizi. Jo, ja pat viņu kāds arī “aiztiks” kaut vai šīs krīzes dēļ, viņš vienalga paliks pats populārākais. Viņš iznāks laukumā. Opozīcija nevarēs savākt kādus 50 000 cilvēku, bet Lukašenko gan varēs. Viņam ir ko teikt cilvēkiem.



Vai Lukašenko pašlaik runā par jautājumiem, kas bija ļoti aktuāli 90. gados? Piemēram, virzība uz Eiropu, uz Rietumiem?

Viņš par to runā citādāk. Viņam tas ir vajadzīgs, lai saglabātu kontroli valstī līdz varas nodošanai un lai nepieļautu sociālo sprādzienu. Krievija ir noskaņota pret. Un tas ir acīmredzami. Turklāt Krievijas pozīcija ir saskaņota politiskajā elitē, tāpēc jautājums “Kas ir misters Putins” vai “Kas ir Kremlis” šajā kontekstā nav aktuāls. Līdz ar to, Lukašenko saprot, ka viņam ir vajadzīgi Rietumu. Tie var iedot naudu ar politiskiem, nevis ekonomiskiem nosacījumiem. Lukašenko to saprot un maina retoriku. Viņš saka: “Es mainos, nepieprasiet manu atkāpšanos.”



Vai tas nozīmē, ka Baltkrievija arī definē citādāk, jo nāk jauns ienaidnieks?

Un tā ir Krievija. Lukašenko sācis šo maģisko pārvēršanos laikā, kad Krievija pārvēršas par ienaidnieku. Un tā ir milzīga kļūda. Viņš baltkrievu elektorātu noskaņo nevis pret Krieviju, bet gan pret sevi un savu agrāko rīcību. Ja Krievija ir tik slikta, tad kāpēc viņš to nemanīja jau agrāk?



2002. gads kļuva par savdabīgo pagrieziena punktu Baltkrievijas attiecībās ar Krieviju. Līdz tam bija runa par Savienības būvēšanu. Taču arī vēlāk bija vērojama īpatnēja ideoloģija attiecībā uz Krieviju: augstskolās bija pat speciāls kurss, kuru jūs esat analizējis. Tur Krievija neietilpst “mēs” tēlā, taču ir tam pietiekami tuvu. Un pretrietumnieciskā retorika tur ir acīmredzama. Kāpēc tāda pretruna?

Lukašenko mēģināja veidot ideoloģiskās attiecības, balstoties uz savu galveno koncepciju: “šejienieši,” atkārtojot – mēs, mēs, mēs esam vietējie.

“Šejienieši” (“тутейшие”), pēc Baltkrievu zinātnieka G. Joffes uzskata, ir savdabīga baltkrievu identitātes kvintesence, kas atspoguļo galvenās “-sifikāciju” pārmaiņas (piemēram, rusifikācija, poļu valodas ietekme u.t.t.) un vietējas identitātes saglabāšanu. Šis specifiskais jēdziens tiek plaši izmantots Baltkrievu literatūrā, un tā saucās arī literātu apvienība, kas aktīvi piedalījās perestroikas laiku politiskajā dzīvē.

Bet krievi? Baltkrievi? Politika tāda — mēs esam tie paši krievi tikai ar kvalitātes zīmi. Ja paskatāmies uz šodienas kariem ar Krieviju — gāzes, naftas, piena — tas viss balstās uz pašu svarīgāko: katrs baltkrievs ir orientēts uz sevi. Viņš taču maksā viņiem visiem! Un tas palīdz izveidot situāciju, kurā Lukašenko ir uzvarētājs. Viņam vajadzēja slēgt šos kanālus, lai neparādās alternatīva. Viņam bija no kā baidīties — bija liela spēle ar kompromatu pret viņu. Bet tagad viņam pat nav jābaidās no kompromata, jo viņa līķis visu izturēs.



Pastāv viedoklis, ka Lukašenko bija iespējams, tikai pateicoties Krievijas elitei. Daudzi Rietumu pētnieki, kas analizē pārmaiņas Austrumeiropā, runā par to, ka režīms balstījās uz pro-Krievijas politiku.

Es nepiekrītu. Režīms balstījās uz Krievijas elites kompleksiem, uz šo kompleksu ekspluatāciju, nevis uz Krievijas elites pretimnākšanu.



Par kādiem kompleksiem ir runa?

Pirmkārt, par impērijas kompleksu. Tā ir amputēta kāja, kuras nav, bet tā joprojām sāp. Kājas nav, bet pakutiniet to! Nav ko masēt, bet jūs pamasējiet! Ak, Krievija, lielā valsts! Jā, mēs esam ar Krieviju! Faktiski pēc 1991. gada Krievija kļuva par valsti, kas zaudēja savas teritorijas. Krievija it kā palika plika. NATO “nogrieza” pat Kaļiņingradu. Un te nāk Lukašenko un saka: “Jā, mēs esam ar Krieviju!” Ak, viņš taču ir tik jauks!



Tas notika 1994.gadā, kad jūs strādājāt vienā komandā, nodarbojāties ar informācijas un ideoloģijas jautājumiem.

Jā, tieši tā!



Kāds bija šis ideoloģijas kodols?

Sākotnējā Lukašenko ideoloģijā bija divas svarīgas komponentes. Aizsardzības koncepts — tevi aizvaino, bet es tevi pasargāšu un vainīgo sodīšu. Un otra komponente tiem, kas dzīvoja lielajā valstī, kurai neviens nav uzbrucis. Tika pateikts — tūlīt jums uzbruks, un Lukašenko jūs izglābs. Un viss būs labi.



Cik vēl pēc tam bija ideoloģiju?

Vēl divas. Otrā ideoloģija sāka parādīties vēl Jeļcina laikos 1998.gadā, kad Maskava saka saprast, ka Lukašenko laužas iekšā tās teritorijā. Lukašenko mēģināja uzbrukt vecajam Jeļcinam, domājot, ka viņš nevarēs atbildēt. Un tas turpinājās līdz Putina pirmajam termiņam. Putina otrā termiņa laikā jau parādījās ne tikai pašpietiekamība, bet arī, es teiktu, baltkrievu tautas mesiānisms ar domu, ka tikai un vienīgi tā var atrast pareizo ceļu. Rietumi trūd. Tas bija īpaši aktuāli 2001.gadā pēc 11.septembra terora akta. Lukašenko bija uzsācis retoriku, ka Rietumi ir nolemti. Un tad viņš sāka runāt, ka Krievija ir mūsu glābšanas ceļš. Es pat teiktu, tāds sektantisms.



Kāpēc sektantisms?

Baltkrievijā tika izdots kāds romāns, kas, starp citu, iztulkots arī krievu valodā. Tur galvenais varonis būvē paradīzi. Kad es gatavoju savu grāmatu izdošanai, es to izlasīju un biju šokā, cik citāti ir līdzīgi! Lukašenko, protams, to romānu nav lasījis...


No Fedutas grāmatas “Lukašenko: politiskā biogrāfija”: “Lukašenko publisko uzstāšanos efekts bija satriecošs. Atceros, es braucu viņam līdzi uz Gomeļu. Šī brauciena laikā viņš uzstājās stadionā, kur viņu klausījās divarpus tūkstoši cilvēku. Viņš stāvējis arēnas centrā un stāstīja savu mīļāko “epopeju” par to, kā viņš cīnījās ar korupciju. Tas ilga aptuveni divas stundas. Pēc tam vēl divas stundas viņš atbildēja uz jautājumiem. Tad viņš novilka žaketi — mugura viņam bija slapja — un apsēdās. Viņa bālā seja kļuva neizteiksmīga. Bet cilvēki sāka pamest tribīnes. Likās, viņi soļo pāri tribīnēm un plūst uz sava varoņa pusi. Rokas stiepās pie runātāja. Cilvēki lūdza viņa autogrāfu — uz grāmatām, blociņiem, papīru gabaliem. Kāds pasniedza viņam savu pasi, kāds simt dolāru banknoti. Cilvēki pie viņa nāca nevis kā pie popmūzikas elka, bet kā pie svētā.” [2]

_________________________


[1] (29 сентября 2009). Коля Лукашенко показал Медведеву свой пистолет. Белорусские новости. См. (6. 11. 2009) http://naviny.by/rubrics/bomond/2009/09/29/ic_articles_121_164707

[2] Федута, А. (2005). Лукашенко: Политическая биография. Москва: Референдум. С.127.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Citi autora darbi