Labrīt, lasītāji!Šodien tēma neizbēgami sasaucas ar vakardienas tēmu, proti, par to, kā demokrātiskā pasaule veido attiecības ar nedemokrātisko. Reti nākas ieteikt kaut ko no Atkarīgās Rīta Avīzes, bet tajā jau vairāku dienu garumā aizraujoši par mūsu prezidenta vizītēm pie diktatoriem stāsta žurnāliste Agnese Margeviča. Šodien par to, kā gluži padomju stilā mūsu prezidenta un Uzbekistānas diktatora preses konferencē latviešu žurnālistiem nācās ļoti cīnīties, lai gūtu tiesības uzdot pat vienu jautājumu. Par butaforisko procesu, kura laikā mūsu prezidents "iepirkās" Taškentas tirgū. U.tml. Ļoti interesanti.

Tikams mūsu buldozeriskais satiksmes ministrs, kurš arī piedalās vizītē pie diktatoriem, ir atradis par vajadzīgu citēt franču klasiķi Širakdžaku par “iespēju paklusēt”. Arī šoreiz ieteikums raidīts Latvijas virzienā, vien triecienraķete to attiecina nevis uz karu Irakā, bet gan uz attiecībām ar Krieviju. Nevajagot lieki jaukt gaisu ar kaut kādām tur pārrunām par “demokrātiju pasasulē.” Kombains pat bijis asprātīgs. Grib kāds Latvijā cīnīties pret diktatoriem, lai vispirms tiek galā ar Kastro Kubā un Čavesu Venecuēlā, jo ar tiem Latvijai neesot nekādu attiecību — tā mūs instruējis satiksmes ministrs. Pēc tam var ķerties klāt pie Krievijas.

Te ir tas, par ko rakstīju vakar. Pasaulē netrūkst cilvēku, tajā skaitā politiķu, kuriem pragmātisms ir liekams pirmajā vietā vienmēr un visur. Pats Valdis Zatlers, tā ziņo Diena, esot minētajā preses konferencē licis saprast, ka cilvēka tiesības ir jautājums, kuru abi prezidenti “labprātāk noliktu malā.” Nu, jā. Uzbekistānas diktators, kura sarīkoto slaktiņu Andižanā ta neviens nav aizmirsis, noteikti to gribētu “nolikt malā.” Taču palieku pie pārliecības, ka šīs ir lietas, par kurām demokrātiskā pasaule nedrīkst klusēt, jo patiesībā runa ir mazāk par demokrātiju kā par elementārām un civilizētām cilvēka tiesībām. Vakar pie bloga kāds pierakstīja, ka esot ciemojies ar kazahiem, kuri nebūt nav likušies nelaimīgi par to, ka viņu valstī valda diktators. Var jau būt. Arī mūsu kaimiņvalstī vidējais baltkrievs varbūt nemaz nerūpējas par to, ka pie teikšanas ir diktators Lukašenko. Nemaz nerunājot par vidējo krievu attiecībās ar caru Vladimiru. Arī padomju laikā vidējais latvietis nesacēlās pret pastāvošo varu, dažs labs letiņš pat ar to veidoja ārkārtīgi labas attiecības. Tas ir sakāms arī par tiem, kuri mūsdienās ir paši niknākie latvieši, tajā skaitā kādreizējais Latvijas radio kompartijas cenzors. Taču gluži citu dziesmu, nekā lasītāja minētie kazahi, kā arī baltkrievi, krievi un latvieši stāstīs minēto režīmu apcietinātās, spīdzinātās, nogalinātās un pazudinātās personas. Jautrie kazahi noteikti būtu pat ļoti daudz mazāk jautri, ja kādam no viņiem ienāktu prātā Astanas pilsētas centrā sarīkot demonstrāciju pret Nursultana Nazarbajeva varu. Protams, var jau teikt pat ļoti ciniski — ja veikalā ir desa, un pensija var nosegt komunālos maksājumus, tad pilnīgi pie vienas pakaļas ir kaut kādi disidenti. Vien latvietim šī pārliecība var drusku saļodzīties, ja vārdu “kaut kādi disidenti” vietā rakstīsim Gunārs Astra, Lidija Doroņina-Lasmane, Ints Cālītis…

Jā, pasaulei ir svarīgi Uzbekistānas izrakteņi. Tā lielākoties pievēra acis minētā slaktiņa laikā, tāpat tā rija vienu krupi pēc otra, kad Turkmenistānā valdīja maniakālais “Turkmenbaši,” un patlaban ir jāizdomā, ko darīt ar Lukašenko, kurš šoreiz sarīkojis vēlēšanas, kuras ir bijušas mazliet “demokrātiskākas” par iepriekšējām un tāpēc uzskata, ka nu rietumu pasaulei ir jāsmaida, jāaplaudē un jāsauc uravas. Vēl vairāk, ne visur, kur tauta ir nometusi diktatūras važas, rezultāts ir bijis patiesi spīdošs, piemēram, par Gruzijas prezidentu laikā pirms cars Vladimirs nolēma, ka pienācis laiks uzsākt militāru avantūru, bija pietiekami lielas šaubas, jo arī viņš pret “pārāk lielu” demokrātiju neizturējās īpaši laipni. Ukrainā parlamentārā demokrātija ir radījusi pamatīgu haosu.

Taču vienalga. Padomju laikā Latvijai tomēr tas bija svarīgi, ka reizi gadā Amerikas Savienoto Valstu kongress atgādināja, ka tā ir okupēta un amerikāņi šo okupāciju neatzīst. Brūkot Padomju savienībai, Latvijai bija būtiski, ka Zviedrija, ja arī te nevarēja ierīkot vēstniecību, vismaz ierīkoja oficiālu kultūras centru. Pēc četriem vai pieciem gadiem Latvijai bija būtiski, ka ASV prezidents Bils Klintons Borisam Jeļcinam bez aplinkus vārdiem pateica, ka Krievijas karaspēks no Baltijas valstīm būs jāizved, turklāt agrāk, nevis vēlāk. Gruzija ļoti labi zina, ko nozīmē karaspēka atrašanās tās teritorijā vēl joprojām, ja arī “miera uzturētāju” statusā. Vienmēr latviešu disidentiem bija būtisks tādu organizāciju, kā Amnesty International atbalsts, un cēlas bija tās valstis, kuras tai piebalsoja un uz brīdi piemirsa par “pragmātismu.” Nē, droši vien Valdim Zatleram tiekoties ar Uzbekistānas diktatoru nebija jānēsā krekliņš ar tekstu “likt mierā Dadahonu Hasanu!” (viņš ir dzejnieks un mūziķis, kurš patlaban izcieš trīs gadu nosacītu cietumsodu par diktatora “aizvainošanu” kādā dziesmā). Taču tajā pat laikā nevajadzētu mūsu prezidentam pat mājienos teikt, ka cilvēka tiesības ir “noliekamas malā.” Neba jau viņam būtu pat minimālas iespējas diktatoru pabīdīt tiesību virzienā. Taču par to stāstot žurnālistiem, pilnīgi noteikti ir izmantojams minētais Širakdžaka jēdziens.

Jauku visiem dienu!