Atslēgvārdi:

Vienlīdzīga pieeja – vai gaumes jautājums? 8

Ko piedāvā “iekļaujošās skolas” kritiķi? Atgriešanos pie autoritatīvām mācību metodēm un agru orientāciju uz arodizglītību bērniem, kas vidusskolā “nevelk”! Šis modelis der sociālā status quo saglabāšanai, bet ne Latvijai, kuras nākotne pilnībā atkarīga no iedzīvotāju izglītotības līmeņa.

Iesaki citiem:

Mani iepriecina G.Ozoliņa komentārs par vienlīdzīgu pieeju izglītībai, tāpat kā viedokļu dažādība diskusijās, kas šo komentāru izraisījušas – tas nozīmē, ka izvēlēta aktuāla tēma, par kuru sabiedrībā nav līdz galam notikusi dažādu mērķu grupu pārstāvjus iesaistoša apspriešana. Atbildei vēlos piedāvāt savu skatījumu uz šo jautājumu, kas daļēji atspoguļojās diskusiju cikla organizatoriskajā uzstādījumā.

Ko Latvijas valsts pārvalde un sabiedrība saprot ar “vienlīdzīgu pieeju izglītībai” un kā šis princips varētu atspoguļoties nākotnē – par to bija runa G.Ozoliņa komentētajā diskusijā. Jāatzīst, ka atbilde uz jautājumu “Ko nozīmē vienlīdzīga pieeja izglītībai” ir gandrīz pilnībā atkarīga no sabiedrībā dominējošām politiskām vērtībām (šo vārdu neitrālajā nozīmē). Mūsdienu Eiropas kontekstā, kur dominē sociāli atbildīga liberālisma paradigma, vienlīdzīga pieeja izglītībai politikas plānošanas ietvaros nozīmē valsts un izglītības iestāžu vienādu attieksmi pret dažādu sociālo slāņu, etnisko grupu vai citu iedzīvotāju grupu pārstāvjiem, tai skaitā pret cilvēkiem ar dažādu reliģisku pārliecību, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, imigrantiem. Vienāda attieksme bieži izpaužas kā diskriminācijas izskaušana. Vienāda attieksme ne vienmēr nodrošina vienādu rezultātu (par atšķirībām starp tā saucamo “starta vienlīdzību” un “rezultāta vienlīdzību” daudz rakstījis liberālās demokrātijas teorētiķis Dž.Sartori).

Izglītības procesa rezultāts ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, un bērnu spējas, kā pareizi atzīmē Ozoliņa kungs, var nebūt vienādas. Tomēr izglītības vēsture pierāda, ka mūsu izpratne par spējām ar laiku mainās un tai ir vairāk kopēja ar ideoloģisku nostāju, nekā ar objektīvo realitāti. Mūsdienās ES valstīs un citur pasaulē ir populārs iekļaujošās skolas modelis, kur viens no pamatprincipiem ir plaša spēju definīcija. Šī pieeja nozīmē, ka izglītības iestādes darbiniekiem jāuztver katra bērna īpašās spējas, jāatrod, kādā veidā tieši šis bērns var veiksmīgi apgūt mācību vielu. Kā var noprast, šis modelis ir dārgs. Arī attīstītajās valstīs tam ir pretinieki. Lai uzzinātu viņu argumentus, var iepazīties kaut vai ar Lielbritānijas Konservatīvās partijas pirmsvēlēšanu programmu. Ko tad piedāvā iekļaujošās skolas prakses politiskie kritiķi, sludinot, ka “politkorektums skolā izmaksā pārāk dārgi”? Atgriešanos pie tradicionālām (“autoritatīvām”) mācību metodēm un agru orientāciju uz arodizglītību tiem bērniem, kas “nevelk” vidusskolas programmu! Neapšaubāmi, šis modelis labāk saskan ar sociālā status quo saglabāšanu, bet diez vai tas der Latvijai kā sabiedrībai, kuras nākotne ir pilnībā atkarīga no iedzīvotāju izglītotības līmeņa, vai arī jebkurai ES valstij, ņemot vērā kaut vai Lisabonas stratēģijas mērķus.

Tāpēc varam redzēt, ka īstenībā mums nav alternatīvas iekļaujošam izglītības attīstības scenārijam. Un ar šo atziņu varam atkal paskatīties uz diskusijā minētām Latvijas izglītības politikas problēmām un padomāt, vai masveidīga neuzticēšanās savu bērnu vienlīdzīgām iespējām nacionālā izglītības sistēmā (pretreformas protestu gadījums) vai atsevišķas grupas daļēja segregācija skolās (čigānu gadījums) ir tikai mazsvarīgas blakusparadības vai rādītāji izglītības sistēmas neatbilstībai iekļaujošajam attīstības scenārijam.

Izglītības politikas iekļaujošais aspekts saskan arī ar citu Ozoliņa kunga minēto dilemmu – pozicionēt bērnu (vai pieaugušo) kā “izglītojamo” jeb “objektu” vai arī kā “izglītības apguves subjektu”. Vai varam apgalvot, ka valsts izglītības sistēma, īpaši tās vadība, jebkurā sabiedrībā mijiedarbojas ar skolēnu (studentu, mūžizglītības kursu apmeklētāju) vai nu tikai kā ar “objektu” vai ar “subjektu”? Manuprāt, šī viltus dilemma, kaut ar cēlākiem nolūkiem, piespēlē konservatoru pozīcijai izglītības politikā, kad visi retoriski nevainojamie argumenti (“Vai gribam totāli uzspiestu vienlīdzību?”) tomēr noved pie tā paša, uz ko ir tendēta Lielbritānijas konservatoru piedāvātā skolu politika – pie status quo saglabāšanas, kad katrs pats atbildīgs par savu izglītību. Tad parasti gadās, ka turīgo vecāku bērni vai vairākuma kultūras pārstāvji ir daudz talantīgāki izglītības apguvē.

Ja valsts iestāde nav “izglītības pakalpojuma sniedzējs”, bet tikai viens no brīvprātīgajiem sabiedrotājiem, kas palīdz skolēnam pašam apgūt izglītību, no tās nevar pieprasīt, lai tā darbos, nevis vārdos nodrošinātu vienādu attieksmi pret visiem bērniem. Paralēle starp izglītību un jebkuru citu pakalpojumu nemaz nav tik ierobežojoša – skolēns vai students kā pakalpojuma saņēmējs var arī uz vienlīdzīga pamata runāt ar pakalpojuma sniedzēju par to, kādam viņa skatījumā jābūt pakalpojuma saturam, un to pašu var darīt skolēna vecāki. Šajā brīdī “izglītojamais” tiešām pārtop par izglītības apguves subjektu.

Noslēgumā pāris vārdu par citu sabiedrību pieredzes vērtību. Kā mēģināju pierādīt šajā rakstā, problēmas, par kurām runājām diskusijā, nav unikālas Latvijas sabiedrībai. Vairāk vai mazāk ideoloģiskas diskusijas par to, kādām jābūt izglītības sistēmas vērtībām, notiek visu laiku vairākās ES valstīs. Daudzās no tām viens no faktoriem, pie kura apelē visas puses, ir samērā jauna sabiedrības daudzveidība, kuras pamatā ir imigrācija. Tikai vieni redz tajā objektīvās realitātes sastāvdaļu un attīstības resursu, bet citi – traucēkļi izglītības un kultūras vērtību saglabāšanai. Diskusijā apelējot pie to ES valstu (Lielbritānija, Zviedrija) prakses, kur pašlaik dominē “iekļaujošās skolas” principi, es aktīvi centos aizstāvēt pozīciju, ka Latvijas sabiedrībai der tikai iekļaujošais izglītības attīstības modelis.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 03.05.2005 12:51
Jaa juus nevarat runaat par izgliitiibas politiku vispaar.. var runaat tikai konkreeti par to, vai sabiedriibai ir vajadziigas shiis iekljaushnaas skolas idejas...

Agdams ieskicēja vienu jautājumu, kas saistīts ar iekļaušanas idejām - cik daudz elitisma ir vēlams valsts izglītības politikā. Ja elitisms ir nekontrolēts, rodas "geto skolas"; elites skolām savukārt traucē bagātnieku ekscesi. Ja elitisma ir par maz, izveidojas formāli taisnīga, bet neefektīva mācīšanās vide, kur labākajiem skolotājiem ne tikai nav izredžu pulcināt ap sevi spējīgākos skolēnus un veidot viņiem perfektu mācību vidi, bet laiks paiet, strādājot ar disciplīnas pārkāpējiem, rakstot atskaites un veicot citu mazkvalificētu darbu.

Latvijā reizēm traucē gan elitisms nevietā, gan arī pārmērīga tieksme pēc novienādošanas vai standartizēšanas. Teiksim, Latvijas Universitātē ir tādi pasniedzēji, kuri ilgus gadus ir gatavojuši jaunos pedagogus, bet viņiem pašiem neļauj strādāt skolā, ja viņiem nav "pareizā diploma" pedagoga specialitātē. Valsts skolu neinteresē, ka šādam pretendentam ir doktora grāds vai ir izdoti mācību līdzekļi specialitātē. Skolotāji ir kļuvuši par noslēgtu kastu, kas tiek radināta bez ierunām izpildīt visus norādījumus no augšas. Skolotājs, kurš savā zinību nozarē būtu atzīta autoritāte, šobrīd ir retums un tādam te nemaz neļauj izveidoties.

Ja mees runaajam par skolu, tad maaciishanaas organizaacija ir taa, kas skolai ir jaanodroshina... taatad tas ir liidzeklis kaa realizeet izgliitibas politiku..

Iekļaušanas skolas idejas tīrā veidā valsts skolām, manuprāt, neder. Tā kā tajās mācīsies vairums bērnu no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem, ir vajadzīgi realitātei pieskaņoti kompromisi - piemēram, populārākajām skolām dotas tiesības zināmās robežās izvēlēties savus audzēkņus ar iestājpārbaudījumu palīdzību. Jo "iekļaušanas princips" šobrīd nozīmē vienkārši šmaukšanos ar dzīvesvietas deklarēšanu Rīgas centrā. (Tas nenozīmē, ka nekur nevajadzētu kontrolēt sociālo taisnīgumu, ziedojumu brīvprātību, utml., un ļaut visu izšķirt skolotāju subjektīvismam un vecāku naudasmaka biezumam.). Mums Latvijā taču ir arī privātas skolas (t.sk. valdorfpedagoģijas vai kristīgās) - tā ir piemērota vieta, kur tiek piekoptas iekļaušanas idejas. Varbūt M.Golubeva vai sorosiešu organizācijas var izveidot privātskolas un praksē pierādīt savas pieejas priekšrocības?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

tiina 03.05.2005 11:16
Jaa juus nevarat runaat par izgliitiibas politiku vispaar.. var runaat tikai konkreeti par to, vai sabiedriibai ir vajadziigas shiis iekljaushnaas skolas idejas...

Ja mees runaajam par skolu, tad maaciishanaas organizaacija ir taa, kas skolai ir jaanodroshina... taatad tas ir liidzeklis kaa realizeet izgliitibas politiku.. Kameer mees neraudziisimies sisteemiski uz sabiedribaa norisosiem procesiem .... mums sanaaks kaa ar to vezumu tai fabulaa par gulbi, veezi un liidaku...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

agdams 02.05.2005 11:23
Elitārisms izglītībā nav nekas slikts, ja vien tas ir balstīts spējās, nevis bagātībā. Tā nedrīkst būt dominējoša parādībā, jo tad veidotos mākslīga plaisa starp mazāk spējīgajiem (kuri automātiski tiktu novirzīti uz Golubevas kundzes aprakstītajām "geto" skolām) un vairāk spējīgajiem (kuri kļūtu par elites kalvi tikai tāpēc, ka kādā vecumposmā uzrāda labākas spējas). Tādā veidā tiktu grauta izglītības sociālā funkcija (integrācijas nodrošināšanas uzdevums, kuru pilda izglītības pieejamības politika). Visiem skolēniem ir jādod iespēja iegūt vidējo izglītību un uzsākt studijas augstskolā.

Tomēr ir jāapsvēr iespēja koncentrēt labākos resursus (kuri nekad nebūs pietiekami, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas visiem skolēniem (arī studentiem utt.), jo vienkārši labāko pasniedzēju resurss vienmēr būs ierobežots), lai sniegtu visspējīgākajiem iespējas attīstīt savas spējas vairāk. Tādā veidā tiktu apmierināta vēl viena būtiska izglītības funkcija - ekonomikas konkurētspējas nodrošināšanas funkcija. Diemžēl vispārēja viduvējība nevar nodrošināt sekmīgu inovatīvās ekonomikas attīstību. Tam ir nepieciešama individuāla ekselence (jo ekselence, diemžēl, nevar būt vispārēja). Tāpēc izglītības politikai ir jāuzrunā arī nepieciešamība veidot šo nosacīto zināšanu eliti.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 29.04.2005 22:14
Manuprāt, ir vērts nupat citēto priekšvēlēšanu paziņojumu apskatīt plašākā kontekstā:

M.Howard: So a Conservative Government will give head teachers back control over their schools.
They will have the power to expel disruptive pupils. I will not allow the minority to ruin the education of the majority.
Of course, a child's future is far too precious simply to be written off if they are expelled from school. Today, too many expelled children simply fall out of education altogether, wasting their potential and, quite possibly, getting into crime.
So a Conservative government will invest heavily in these schools giving troubled youngsters get the help they deserve: learning the basics; a practical skill so that they can get a job when they leave; drug treatment if they need it.

Manuprāt, te ir aizstāvētas skolas tiesības izslēgt no skolas tos bērnus, kuri rupji pārkāpj disciplīnu un tādējādi dezorganizē mācību darbu vairākumam, t.sk. narkotiku lietotājus. Turklāt, viņus nav paredzēts atstāt likteņa varā, bet gan iemācīt kādu praktisku amatu. Šeit ir izvirzīta svarīga problēma (bieži disciplīnas pārkāpēji jeb disruptive pupils) - arī iekļaujošā izglītības modeļa piekritējiem ir jāpiedāvā, kā risināt šo jautājumu. Arī Latvijā ir skolēni, kuri draud izrēķināties ar skolotājiem, stundās trokšņo vai staigā pa klasi, skolas pasākumos lieto un izplata alkoholu un narkotikas.

Būdams pasniedzējs un tēvs, pievienojos M.Golubevas iebildumam pret citu Mr.Howard'a tēzi - ka tiem, kuri tobrīd negrib doties uz universitāti, akadēmisko zinību vietā esot jāmāca vien amats un pamatprasmes. Gluži tāpat, priekšvēlēšanu paziņojums nebūtu īstā vieta, kur iztirzāt didaktikas nianses - fonisko lasītmācīšanas metodi vai reizrēķinu. Tomēr britu konservatīvo izglītības filozofija prasa nopietnāku iedziļināšanos un daudzkas tajā ir ļoti vajadzīgs. Nevajadzētu censties lielas un tradīcijām bagātas partijas ideoloģiju tūlīt atmest, vienkārši nocitējot dažus "politnekorektus" teikumus viņu paziņojumos. (Tikpat labi varētu, teiksim, ātri un vienkārši mēģināt "pamatot", kāpēc Islāms ir slikta reliģija.)

M.Golubeva: Mūsdienās ES valstīs un citur pasaulē ir populārs iekļaujošās skolas modelis, kur viens no pamatprincipiem ir plaša spēju definīcija. Šī pieeja nozīmē, ka izglītības iestādes darbiniekiem jāuztver katra bērna īpašās spējas, jāatrod, kādā veidā tieši šis bērns var veiksmīgi apgūt mācību vielu. Kā var noprast, šis modelis ir dārgs.

Ziemeļvalstīs tik tiešām tiek izmantots šāds modelis, bet tās ir krietni bagātākas sabiedrības ar lielāku nodokļu slogu. Vai Latvijā tiešām visu šo var tik viegli aizgūt? Te Latvijā jau mēģināja aizgūt "humānas izglītības" principus, bezatzīmju novērtēšanu sākumskolā, mācību priekšmetu brīvas izvēles sistēmu, utml. Dažas no šīm reformām jau ir vai nu pilnībā atceltas vai arī ir izraudzīts vietējiem apstākļiem piemērots kompromiss. Arī man gribētos ticēt, ka Latvijā ir vajadzīga nevis kaut kāda "tīra" izglītības filozofijas sistēma (iekļaujošās skolas modelis vai vēl kas cits), bet gan vienlaikus dažādas izglītības filozofijas, kā arī iespējami to kopsalikumi, kas piemēroti mūsu apstākļiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Golubeva 29.04.2005 11:29
Aleksim:
http://www.conservatives.com/tile.do?def=news.story.page&obj...

'So a Conservative government will invest heavily in ... schools giving troubled youngsters get the help they deserve: learning the basics; a practical skill so that they can get a job when they leave.' (Michael Howard)

'And what about those youngsters who know they are not going to make it to university, but just want to learn a practical craft so they can get on in life? How depressing is it for them to have to stick to an inflexible academic curriculum.' (Michael Howard)

Manuprāt, šie citāti labi ilustrē manu apgalvojumu par arodizglītību. Un prakstiski noliedz nepieciešamību attīstīt to bērnu intelektu, kam tradicionālas metodes neļauj ātri apgūt akadēmiskus priekšmetus. Un manuprāt, informācijas sabiedrībā katram jābūt spējīgam uztvērt, sķirot un apstrādāt lielu informāciju daudzumu, nevis tikai jāprot 'basic skills'.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 28.04.2005 22:19
Lai uzzinātu viņu argumentus, var iepazīties kaut vai ar Lielbritānijas Konservatīvās partijas pirmsvēlēšanu programmu. Ko tad piedāvā iekļaujošās skolas prakses politiskie kritiķi, sludinot, ka “politkorektums skolā izmaksā pārāk dārgi”? Atgriešanos pie tradicionālām (“autoritatīvām”) mācību metodēm un agru orientāciju uz arodizglītību tiem bērniem, kas “nevelk” vidusskolas programmu!

Izlasot britu konservatīvo partijas programmu izglītībā (http://www.conservatives.com/tile.do?def=policy.listing.page ), tur bija runa par daudzām Latvijai aktuālām lietām - disciplīnu un cieņu pret skolotājiem, iespēju vecākiem izvēlēties skolu, izglītības standartu ievērošanu un lielāku uzsvaru uz pamatprasmēm. Pats par sevi tas nav nekas slikts un arī nekādi nenozīmē konkrētu ("autoritatīvu") mācību metožu vai arodizglītības uzspiešanu - tātad programmā nav nekā tāda, par ko raksta M.Golubeva.

Tās visas ir Latvijas izglītības sistēmā reāli pastāvošas problēmas - daži skolēni klasē, kuri ar nemotivētību un disciplīnas pārkāpumiem traucē mācīties vairākumam, skolu beidzējiem ir nepietiekamas iemaņas matemātikā un valodās, bieži sastopami skolotāji un skolas, kuri nav motivēti maksimāli attīstīt audzēkņu spējas, bet gan pareizi atskaitīties savai priekšniecībai. Ja M.Golubevas ieteiktā "iekļaujošā prakse" ļauj šos jautājumus optimāli risināt (turklāt jau "te un tagad" - ar esošajiem kadriem un esošo finansējumu), tad būtu interesanti dzirdēt atbildes tieši uz šādiem konkrētiem izglītības praktiķus interesējošiem jautāumiem. Citādi programmatiskas tēzes prot piedāvāt daudzi un šajā līmenī ir grūti pateikt, kura argumentācija ir pārāka - vai britu konservatīvās partijas programmā, vai "Providus" pētījumā dotā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Golubeva 28.04.2005 17:54
Paldies par interesantu komentāru!

Jums taisnība, es pārsvarā piekrītu skolotāja kunga nostājai, tikai savā tekstā izvēlējos vairāk polemizēt par tiem punktiem, kur es viņam tomēr nepiekrītu. Kas attiecās uz skolēnā centrēto mācību procesa organizāciju, 'iekļaujošā skola' ar to pilnīgi saskan - uzsverot, ka skolēni ir dažādi un skolai jāpieliek pūles, lai nodrošinātu katram labu izglītību, cienot viņu atšķirības. Mana interese tomēr ir drīzāk nevis didaktika, bet izglītības politika - tāpēc izvēlos runāt skarbā polemiskā valodā, nevis sajūsmināties par mūsdienu pedagoģijas sasniegumiem. Manuprāt, izglītības politikas diskurss Latvijā ir nedaudz pārblīvēts ar skaistiem pedagoģiskiem terminiem, un dažreiz par politiku atbildīgās institūcijas ļoti labi prot aiz tiem paslēpties. Runājot par izglītību skarbā tirgus attiecību un menedžmenta valodā - pieminot 'publisko pakalpojumu', 'pakalpojuma saņemēju' (daudzveidīgu un ar dažādām vajadzībām), stratēģiju un mērāmu rezultātu nepieciešamību - var labāk norādīt uz sistēmas vadības vājām vietām. Un tas ir pirmais solis situācijas labošanā.

Ar cieņu,

Marija Golubeva

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

tiina 27.04.2005 12:10
Ieklaujoshaa skola .. skan aizdomiigi... Ieklaujoshaa tomer noraada attieciibaam subjekts-objekts.. gribam mees to vai nee... Iekljaushanaas ( briivapraatiiga) par to vareetu runaat skoleenu centreetas maaciibu organizaacijas kontekstaa. Bet varbuut vadoshaa peetniece zina labaak, kaadus jeedzienus kur lietot:) ...Te shkjiet , ka sanaak matu skaldiishana starp vienaadi domajoshajiem. Gan vadoshaas peetnieces, gan skolotaaja kunga , gan arii manaa tekstaa, labi gribot , var atrast, kur piekasiities. Tikai ne jau par to ir shis staasts. Cik raksturiigi mums ir, arii domu biedriem, nevis uztvert ideju kaa taadu , bet gan nodoties ar vietas noraadiishana citiem.

Man domaat, ir jaarunaa ar tiem , kas veel kaadu maaca :) Liidziibaas runaajot, piespiezh zirgu par katru variiti dzert, jo kaadam shkjiet, ka zirgam jaadzer.

Mees varam nosaukt to da par jebkoo... par modeli... par pieeju, teoriju vai veel kaaut kaa, tad, raknjaajoties pa graamatu kaudzeem, mekleet pareizo terminu. Arii taa var dariit, noteikti. Tachu shaja kontekstaa , galvenais saskrieties kopaa tiem, kuriem ruup tas, ka skolaas daudz kas jaamaina.. Vaacijaa ( jaateic arii ne masveidiigi, tikai atsevishkjaas universitaatees vai peetnieciibas centros ir zinaatnieki) , piemeeram, runaa par iespeeju nodroshinaashanas didaktiku. Proti, par maacishanaas organizeeshanu taada veidaa, kad katram skoleenam ir iespeejas guut sev noziimiigu pieredzi ( liidz ar to arii attistiisies speejas). Lai to vareetu skolotaajam ir jaamaina domaashana , pirmkaart, jaamiil shii dziive un savs darbs, jo taa ir pievienotaa veertiiba naakotnei un ne tikai eksistences liidzeklju avots ( par to vajadzeetu padomat arii valdiibai). Jaiemaacaas vienam otru uzklausiit, tad ir daudz vieglaak uztvert, ko otrs saka... un galvenai iemaaciities kopaa darboties... ij zinaatniekiem, izveershot profesionaalas diskusijas par reformu un taas buutiibu, nekautreejoties atziit, ka maciibu saturs tikko izstraadaatajos pamatizgliitiibas standartos dazhaas jomaas nav profesionaali vai nu uzrakstiits vai nu ( kaa zinaams) izredigjeets un "apgraiziits"... ij skoleeniem un skolotaajiem, ij abiem savstarpeeji... Ja mees domaajam par subjekta centreetu pieeju, jaatziist, ka jebkursh no mums ir unikaals un liidz ar to respekteejams... Taadeejaadi zuud konkurences jeega kaa taada.. Konkurence, kura ir destruktiiva jau savaa buutiibaa... Tikai, sadarbojoties cilveekiem dazhaadiem savaa pieredzee, ir iespeejas naakotnee tik galaa ar nepiecieshamiibu jebkuram realizeeties... "Vairojot" lielaaku daudzumu liidziigo...nekas nesanaaks, to konstateejushas jau daudzas valstis...

Saistītie raksti
Citi autora darbi