Atslēgvārdi:

Vienā laivā 16

Tas patiesi būtu milzīgs solis uz priekšu, ja politisko lēmumu pieņēmēji spētu vienoties un mēģinātu visā nopietnībā saskatīt, kā rīcībpolitika atspoguļojas cilvēku pašsajūtā, pašnovērtējumā, viņu vēlmē dzīvot un veidot savu nākotni Latvijā.

Iesaki citiem:

Biznesa ļaudis sāk justies neomulīgi, kad izsīkst apgrozāmais kapitāls. Politikā līdzīga loma ir varas leģitimitātei — proti, iedzīvotāju pārliecībai, ka valsts vara pār viņiem ir vajadzīga un pamatota. Tas ir resurss, kurš ir uzkrājams ilgākā laika periodā un ļauj politiķiem būt daudzmaz drošiem par savu mērķu sasniegšanu. Vienlaikus to var arī izšķiest, izniekot un notērēt līdz pēdējam — tieši šādam procesam mēs šodien esam liecinieki. Latvijā hroniski valda visu ES dalībvalstu vidū viszemākā uzticība parlamentam, politiskajām partijām un valdībai. Vēl būtiskāk: iedzīvotāji netic, ka paši varētu šeit kaut ko ietekmēt. Vēlētāju dezorientācija politisko piedāvājumu vidū, saskaņā ar SKDS datiem[ 1 ], ir augusi vismaz kopš 2002. gada. Pats par sevi leģitimitātes zudums varbūt nav nekas katastrofāls. Valstis mūsu reģionā spēj ilgstoši sadzīvot ar zemu pilsoņu uzticēšanos, un tas nebūt ne vienmēr noved pie revolūcijām un nemieriem. Taču ilgtermiņā tā var kaitēt ļoti dažādos veidos, sākot no vispārējas nevēlēšanās maksāt nodokļus, līdz pat gatavībai atdot savu balsi vēlēšanās par jebkuru populistisku piedāvājumu, kurš pagadās pie rokas, vai emigrācijai, kura pašlaik no jauna pieņemas spēkā.

Tas, kas šodien pārsteidz, nav pats leģitimitātes zudums, kurš ir labi zināma lieta jau ilgākā laika periodā. Drīzāk pārsteidz veids, kā Latvijas oficiālajās pozīcijās sēdošie ļaudis uz to reaģē. Žurnālistam Andrejam Mamikinam gan var pārmest zināmu nacionālu nihilismu, taču noteikti ne žurnālista vārda brīvības robežu pārkāpšanu[ 2 ]. Tā, kā to parādīja TV aptauja, cilvēki vienkārši domā un viņi neprasa atļauju savām domām no Ministru Kabineta, Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) vai tamlīdzīgām institūcijām. Savukārt tiem skarbajiem moralizētājiem, kuri nesen aicināja vērsties pret šo žurnālistu ar represīvām metodēm, būtu vērts pašiem sev atbildēt uz jautājumu: kā līdzīgu jautājumu par Latvijas valsti atbildētu latviešu auditorijas vairākums? Vai patiesi varas leģitimitātes problēmas joprojām būtu risināmas kategorijās „lojālie latvieši pret nelojālajiem krieviem”? Vai varbūt tomēr ir pienācis laiks paskatīties uz šīm problēmām mazliet skaidrākām acīm un saprast, ka varas leģitimitātes trūkums nav tikai kādas etniskas grupas problēma?

Skaidrs, ka leģitimitātes problēmas demokrātiskā sabiedrībā ir saistītas ar tiem priekšstatiem par politiskās varas rīcību, kuri valda publiskajā telpā: kas vada politiķu rīcību? Vai tie ir spējīgi mērķtiecīgi vadīt valsti? Vai šiem ļaudīm var uzticēties? Vai viņi ir spējīgi paveikt iecerēto un vispār saprot, ko dara? Galvenās grūtības slēpjas faktā, ka politika tomēr ir publiska māksla — tajā bieži mazāka nozīme ir tam, kas kurš ir, lielāka — pēc kā viņš izskatās, mazāk — labiem nodomiem, vairāk — šķitumam un parādībai. Mūsu politiķu vidū droši vien ir daudzi kompetenti cilvēki, kuri vēl šai valstij tikai labu un ir gatavi strādāt tās labā. Taču kopējais publiskais iespaids par Latvijas politiku ir ārkārtīgi bēdīgs. Te nav runa tikai par ekonomiskām interesēm un nekompetenci. Te ir runa par nemitīgiem konfliktiem, sīkmanīgu kašķēšanos, triviālu apsaukāšanos, principiālu nespēju saskatīt ilgtermiņa perspektīvu, gatavību ieriebt citiem ne tikai uz sabiedriskās intereses, bet pat uz savas paša politiskās nākotnes rēķina, un tamlīdzīgi, un tā bez gala. Pagājušajā nedēļā mēs redzējām īstus paraugdemonstrējumus šai „Latvijas politikai” vārda sliktākajā nozīmē. Vēlme kaut kā, vienalga kā, iezāģēt nebūt ne perfektajai Dombrovska valdībai te darbojās tīri bioloģiskā, instinktīvā līmenī. Nav skaidrs, ko vēlamies panākt, nav skaidrs, kādas būs mūsu alternatīvas, taču tik ļoti gribas iegriezt un nopulgot pretinieku, ka tā vārdā esam gatavi riskēt ar jebko uz šīs pasaules.

Pēdējo mēnešu laikā ne reizi vien ir izskanējusi doma par jaunas principiālas vienošanās vai izlīguma nepieciešamību starp galvenajiem politiskajiem spēlētājiem, kura varētu pārtraukt ķildas un kalpot par pamatu valsts tālākai attīstībai. Šāds scenārijs patiesi būtu vismaz apsvēršanas vērts. Sava veida izlīgums starp ietekmīgākajiem spēkiem un ļaudīm ne tikai varētu efektīvi iztīrīt krīzes Augeja staļļus, bet arī no jauna atdot sabiedrībai pārliecību, ka tai tomēr ir sava valsts un sava valdība. Šāda vienošanās, atsaucoties uz veiksmīgajiem Īrijas, Brazīlijas vai Spānijas scenārijiem, nebūt nav neiespējama. Tomēr pašlaik šāds demokrātisks konsenss Latvijā ir grūti iedomājams vairāku iemeslu dēļ. Dažiem no šiem iemesliem tad arī būs veltīts šis raksts.


Pa Ļeņina ceļu

Viens no iemesliem, kuru dēļ vienošanās ir apgrūtināta, ir mūsu partiju dzīves kultūra. Jau pirms ilgāka laika tiku rakstījis, ka mūsu politisko partiju mentalitāte ir drīzāk ļeņiniska nekā eiropeiski demokrātiska[ 3 ]. Proti, katra no tām sevi apzinās kā „proletariāta avangardu”, kurš vienīgais aizstāv vēstures pareizo virzību. Šāda pieeja noliedz jebkādu viedokļu un vērtību plurālismu, kā arī demokrātisku procedūru nozīmi. Viss taču tāpat ir skaidrs — valstij klāsies labi tikai tad, ja nedalīta vara piederēs mums. Sadarbība ar citiem var būt vienīgi stratēģiska, visas vienošanās ir slēdzamas „ar pigu kabatā”, visi pārējie ir nejēgas, kurus pie nepieciešamības var „uzmest” bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem.

Skaidrs, ka šī ļeņiniskā mentalitāte būtiski kavē jebkādas vienošanās iespējamību. Veiksmīgie vienošanās piemēri no Spānijas vai Īrijas arī ietvēra daudz pretēju interešu, pagātnes aizvainojumu un domstarpību. Taču šajos gadījumos virsroku guva pārliecība, ka par spīti visām pretešķībām visi atrodas vienā laivā, un situācija, kurā pretējā puse nesadarbosies, būs pati sliktākā visiem. Ļeņiniskā mentalitāte šādu pārliecību izslēdz. Vienalga, vai runa būtu par Tautas partiju vai Jauno laiku, te vienmēr ir jaušama īsteni boļševistiska pārliecība, ka sadarbība var būt vienīgi pagaidu risinājums ceļā uz nedalītu varu un pretinieka iznīcināšanu.

Dažādo veiksmīgo vienošanās gadījumu pamatā ir atskārsme, ka pretinieks par spīti savai neģēlīgajai dabai nekur no zemes virsas nepazudīs un ar viņu, dziedi vai raudi, ir jārēķinās arī ilgtermiņā. Mūsu ļeņinisko partiju vidū turpretī valda pārliecība, ka vienīgi pretinieka izzušanas vai krāšņas sagrāves gadījumā partijai būs iespējams vest tautu pie „laimes laikiem”. Tas parasti neizdodas, tādēļ nākas vien dzīvot tālāk ar tādu kā publiska sarūgtinājuma un bezspēcības apziņu, kura vēl jo vairāk padziļina sabiedrības neuzticību: sak’, mēs jau gan gribējām, bet nesanāca, piedodiet, ja varat. Jebkuras vienošanās pamatā ir dažādo politisko grupējumu spēja atzīt vienam otru par realitāti. Vai mums tas patīk, vai nē, taču nedz „krievi”, nedz „oligarhi” tuvākajā nākotnē nekur no zemes virsas nepazudīs. Mēs, protams, varam izlikties, ka to nezinām un nesaprotam. Taču tad nevajadzētu arī runāt par kaut kādu vienošanos valsts attīstības vārdā.

Taču universālistiskās pretenzijas reizēm var būt arī visai noderīgas. Tās labi palīdz atšķaidīt atbildību un arī notrulināt vēlētāja atmiņu. Ja valdību veido piecas boļševistiskas partijas, no kurām nevienai nav izdevies iegūt vairākumu un realizēt pašai savu „vēstures beigu” scenāriju, nav nekādas skaidrības, kurš par ko šeit varētu atbildēt. Tad arī var atkārtoties tādi īsteni latviski scenāriji, kad vairāk nekā desmit gadu garumā pie varas esoša partija savos pašas nodarījumos pēkšņi vaino kādus nezināmus ļaundarus, kad ietekmīgi koalīcijas politiķi un eiroparlamentārieši, kas gadiem ilgi aizkulisēs bīdījuši savas intereses, aizgūtnēm presē vaino „sistēmu”, kura traucējot valstij attīstīties. Īsta, godīga vienošanās paredzētu pārtraukt šo atbildības novelšanas karuseli, kurš nepārprotami grauj varas leģitimitāti. Taču diez vai kādam tas būs īpaši izdevīgi.


Nošķiršanas māksla

Otrs faktors, kurš būtiski apgrūtina kādu vispārēju izlīgumu, ir krietni triviālāks. Sociologi jau kopš Makša Vēbera laikiem ir secinājuši, ka modernās sabiedrības pamatā ir tā sauktā vērtību sfēru diferenciācija. Proti, politiskā vara tiek nošķirta gan no ticības jomas (reliģiskā tolerance), gan no ģimenes (aristokrātiskās dinastijas); māksla un zinātne tiek nošķirtas no morāles, morāle — no tiesībām, savukārt tirgus ekonomika — no politiskas iejaukšanās. Modernais cilvēks tādējādi ir piederīgs nevis vienai, bet daudzām vērtību sfērām, starp kurām viņam pašam ir jāspēj orientēties. Tas ir atšķirībā no viduslaikiem, kad reliģiskās pasaules ainas ietvaros baznīca iemiesoja gan morālu, gan intelektuālu, gan estētisku, gan politisku autoritāti. Citiem vārdiem, modernas sabiedrības institūcijas nodala dažādas vērtību sfēras un neļauj tām pilnībā pārņemt vienai otru. Pretējā gadījumā jebkura attīstība kļūst neiespējama.

Arī Latvijā politiska vienošanās būtu iespējama tikai tad, ja politiķi patiešām nodarbotos ar politiku, proti, uzstādītu sev politiskus mērķus un apkarotu savus politiskos konkurentus. Taču tas pie mums izklausās pilnīgi neiespējami. Politiskā vara mums ir strukturāli atkarīga no ekonomiskām interesēm, turklāt šī atkarība krīzes laikos nebūt negrasās mazināties. Milzīga naudas ietekme uz vēlēšanu rezultātiem no vienas puses un privātā biznesa peļņas tieša atkarība no politiskajiem kontaktiem no otras puses veido to kontekstu, kurā pie mums norisinās politiskā konkurence. Īsteni politiski apsvērumi, proti, balsu piesaistīšana un amatu ieņemšana vairumu mūsu lēmumu pieņēmēju interesē vienīgi tiktāl, cik tā ir „atprečojama” ekonomiskā ietekmē, proti, naudā. Tādēļ „politiķis” pie mums bieži nav vis patstāvīga karjera, bet gan tāds kā servisa personāls ekonomisko grupu ietekmei. Piemēru daudzskaitlīguma dēļ tos šeit nav vērts pat pieminēt. Taču politikas tiešā, nepastarpinātā atkarība no saimnieciskajām interesēm ir būtisks šķērslis jebkuram izlīgumam un kopējai izpratnei par valsts attīstību. Ne tādēļ, ka privātā ekonomiskā interese būtu kaut kādā ziņā „sliktāka”. Nebūt ne, tā ir ļoti vajadzīga un svētīga. Taču jau Hēgelis savulaik ievēroja, ka valsts ir kopīgās intereses joma, kura pēc definīcijas nevar tikt „privatizēta”. Tādēļ ar tiem, kuriem politika būs privātas peļņas avots, nekāda vienošanās nebūs iespējama.

Es šeit, protams, neesmu pateicis neko jaunu: izpratni par valsts nozagšanu kā nepārprotamu Latvijas realitāti šodien ir sākuši nojaust arvien vairāk cilvēku. Taču nelaime tā, ka šo trūkumu joprojām tiek cerēts pārvarēt ar moralizēšanu pēc shēmas: „Ak, kādēļ jūs tā? Jel apdomājieties! Kā jums nav kauna nedomāt par māti Latviju? Nāciet tak vienreiz pie prāta un kļūstiet par īstiem patriotiem!” Apelēšana pie patriotisma gan ir laba lieta, taču tā spēj paveikt ļoti, ļoti maz. Tā neņem vērā to, ko Josifs Brodskis savulaik nosauca par „cilvēka sirds banalitāti”: ļaudis vairumā gadījumu piemēro nevis intereses sirdsapziņai, bet gan sirdsapziņu — interesēm. Ja Latvijas vidējam politikānim kāds „oligarhs” piedāvās ērtu, drošu un prestižu eksistenci apmaiņā pret abstraktu „patriotismu”, viņam nebūs vajadzīga pat ne minūte laika, lai izšķirtos par pirmo, turklāt ar pilnīgi tīru sirdsapziņu pašam savā izpratnē. Tādēļ tiem, kas vēlas izlīgt un vienoties par kādu Latvijas ilgtermiņa attīstību, būtu mazāk jādomā par sirdsapziņu un moralizēšanu, vairāk — par to, kā ar institucionāliem un likumdošanas mehānismiem mazināt naudas dzelžaino tvērienu pār Latvijas politiku, lai atšķetinātu to politikas un ekonomikas savīšanos, kura patiesībā vienlīdz kaitē gan vienai, gan otrai. Iesākumam varbūt pietiktu ar efektīvu priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežošanu un sākumdeklarēšanas ieviešanu. Par to gan neviens pie mums „nevienosies”, tas ir skaidrs kā āmen baznīcā. Taču tad varbūt vajadzētu aiztaupīt arī patētisko miglas pūšanu par augsti morāliem principiem un ideāliem, ja reiz praksē nespējam vienoties ne par ko, kas kaut nedaudz apdraudētu kāda mūsu tēvoča naudas maciņu.


Cilvēka faktors

Šajā pašā ietvarā būtu aplūkojama arī bieži dzirdamā doma par nepieciešamību pēc „jaunas ideoloģijas” Latvijas valstij. Ne vienmēr ir skaidrs, ko tas īsti varētu nozīmēt, taču ideja pati par sevi ir apsvēršanas vērta. No vienas puses ir skaidrs, ka par nožēlu dažiem satrauktiem prātiem nekādi XIX gadsimta ideoloģiskās politikas un piespiedu smadzeņu skalošanas modeļi šodienas Latvijā nedarbosies. Taču no otras puses — Latvijas politikā līdz šim ideoloģiskajiem apsvērumiem patiesi ir bijusi atvēlēta sekundāra loma, brīžiem pat pilnībā noliedzot jebkādu politikas saikni ar domāšanu. Šobrīd bieži dzirdamā intuīcija, ka krīzes pārvarēšanai ir nepieciešams „mainīties prātā”, ir ļoti pareiza un pamatota, lai ko arī nedomātu tīri tehnokrātiskas politikas piekritēji. Jautājums vienīgi ir: kādā virzienā?

Pirms dažiem gadiem man kādā pasākumā bija saruna ar bijušo Igaunijas premjeru Martu Lāru. Viņš, viens no visveiksmīgākajiem un starptautiski pazīstamākajiem Baltijas jaunās paaudzes politiķiem, stāstīja par savu pieredzi premjera amatā. Tā, pēc viņa piedzīvotā, esot fantastiska sajūta, kad politiķis iziet savā valstī uz ielas un redz, ka viņam pretim nākošie cilvēki smaida — tāpat vien, bez kāda īpaša iemesla, vienkārši tādēļ, ka labi jūtas šajā laikā un šajā vietā. Šāda mentalitāte un šāds domu gājiens Latvijas politikai kopumā ir bijis visai svešs. Kuru gan ir interesējis, kā šajā valstī īsti jūtas ierindas cilvēki un kā ar politiskiem līdzekļiem viņu pašsajūtu, drošības, brīvības un cilvēka cieņas un pašcieņas izjūtu ja ne vairot, tad vismaz nemazināt? Šie jautājumi var likties ārkārtīgi primitīvi un naivi. Taču diez vai kāds noliegs, ka līdz šim tie ir atradušies Latvijas politikas perifērijā. Patiesi, kāds reiz varētu visā nopietnībā pavaicāt, kā īsti šajā valstī jūtas cilvēki neatkarīgi no tā, vai pie mums ir vai nav progresīvais ienākumu nodoklis, vai 2014. gadā tiks ieviests eiro, vai TEC-2 tiks vai netiks pārbūvēts. Tas patiesi būtu milzīgs solis uz priekšu, ja politisko lēmumu pieņēmēji spētu vienoties par šādu perspektīvu un mēģinātu visā nopietnībā saskatīt, kā tā vai cita rīcībpolitika atspoguļojas cilvēku pašsajūtā, viņu pašnovērtējumā, viņu vēlmē dzīvot un veidot savu nākotni Latvijā, viņu ticībā savai individuālajai nākotnei šajā zemē. Tā gan ir ļoti triviāla lieta, kura demokrātiskās valstīs politiķiem varbūt šķiet pašsaprotama. Taču pie mums tas tā nav. Pilsoņu pašsajūta līdz šim ir bijusi vienīgi sekundārs jautājums, kuram visbiežāk ir bijis jāpiekāpjas visādu augsta līmeņa partiju politikas, makroekonomikas, fiskālās un monetārās politikas, ģeopolitikas un etnopolitikas apsvērumu priekšā. Tas nav palicis bez rezultātiem — spriežot pēc sabiedriskās domas aptaujām, Latvija ir kļuvusi par cilvēkam izteikti nedraudzīgu zemi, kurā ļaudis nevienam netic un nespēj atrisināt nekādas problēmas savā dzīvē. Padarīt Latviju no jauna draudzīgu cilvēkam, kurš gribētu šeit dzīvot — tā, manuprāt, būtu vienīgā „ideoloģija”, kurai šodien būtu kāda jēga un izredzes uz sekmēm. Pārējais viss ir vienīgi tukša patētiska vāvuļošana, kuras aizsegā ļaudis balsos ar kājām arvien pieaugošā skaitā. Savukārt pati valsts pārtaps par to, ko tajā tik ļoti vēlas redzēt mūsu nelabvēļi, proti, par īgņu, atpalicēju un neveiksminieku republiku, kuras atrašanās Eiropā ir vienīgi ģeogrāfiska nejaušība.

____________________

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (16) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 01.02.2010 21:43
Viesturs Āboliņš:'' Vecās politiskās kultūras noraidošā attieksme pret vairākpartiju sistēmu ir mazinājusies, taču nav izzudusi arī pēc PSRS sabrukuma. " - GODĀTAIS tak' jaunākos Eirobarometra pētījuma datus ir redzējis - noraidošā attieksme visā pilnībā/krāšņumā (uzticēšanās reitings 2% - būtībā tas ir nulles līmenis). Ņemot vērā 20-it gados sasniegto ("Depopulācija, migrācija un IKP - visi trīs rādītāji mums ir negatīvi.'' R.Ķīlis) - tas ir likumsakarīgs rezultāts, tā noraidošā attieksme. 2009.g.13.janvāris 4. maija politiskās ''kultūras'' veidotājiem tas nekādas pārdomas izraisījis, nekādās izmaiņas nav stimulējis. Pat politiskās kultūras pētniekiem nav licis pārskatīt savas atziņas - I.Ijaba raksts to pilnībā apliecina. Nākas vien piekrist dr.Māra Ruka secinājumam:''Viņš pārstāv tā intereses, kas vairāk maksā'' ('Rīgu grib..'', LA,03.09.2009). Kas seko I.Ījaba bloga rakstiem vietnē Satori, tas viegli var pārliecināties par uzstājīgo aizbraukšanas/emigrēšanas ieteikumu Latvijas iedzīvotājiem ( Jābrauc ).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Easy - Autors 01.02.2010 13:24
Mums nevajag nekādu vienotību, vajag nežēlīgu konkurenci 2 partiju sistēmā. Patreiz ideoloģiski valstī ir tikai 1 liberāla partija ( visas esošās partijas) , kuras sastāvdaļas atšķiras pēc korumpētības pakāpes.

Latvijā nav konservatīvu partiju, un tāpēc visa šī cīņa un vienošanās ap komisāru sistēmas uzlabojumiem atgādina perestroikas sākumu.

Jācer, ka arī beigas būs tādas pašas, un liberālas ( ASV izpratnē) vienpartijas valdīšana beigsies jau ar 10.Saeimas vēlēšanām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Viesturs Āboliņš - Autoram 31.01.2010 14:22
Piekrītu analīzei - kas, kā un kāpēc notiek Latvijas politikā. Oponēju attiecībā uz laika kontekstu. Jūsu teiktais ir loģisks un aktuāls PAŠLAIK (2010.g. janvārī). Teiktajam ir pievienotā vērtība. Jūsu argumentos ir vērts ieklausīties. Tiktāl viss ir jauki...

BET... vai Latvijā šāda situācija jau nav bijusi iepriekš? Piemēram, vai 90.-to gadu vidū šī situācija nebija līdzīga, vai 30. gadu sākumā situācija nebija līdzīga? Iebilstu pret to, ka Jūs akcentējat ŠODIENU KĀ LATVIJAS VALSTS POLITIKAS SĀKUMPUNKTU un velkat caur to iedomātu skaidrojošu prognostisko taisni: "mēs esam šajā punktā (sākumstāvoklī) un ja neko nemainīsim, tad nonāksim tur, kur es iezīmēju jums savu vīziju!" (Iedomātais taisnes nogrieznis grozās ap sākuma punktu, "nākotnes" gals gan cerīgi slienas augšup, gan biedējoši slīgst lejup - atkarība no lasītāja noskaņojuma, dzīves pieredzes un pragmatiskajām ekonomiski politiskajām interesēm.)

Cilvēkus, kuri 20 gadus veidojuši Latvijas politiku, Jūsu vīzija neuzrunā un nepārliecina. Viņi ir rūdīti un pašpārliecināti praktiķi ar REĀLU finansiālu varu, Jūs esat analītiķis - komentētājs, kurš nevienam netraucē un nenes politisku atbildību par saviem brīdinošajiem ieteikumiem. Reālā politika, diemžēl, attīstās citos vēlētāju auditoriju ietekmējošākos informatīvos laukos, ne portālā "Politika"...

Iedomāsimies, ka Jūs savu brīdinošo prognozi ("Latvijas politiskās partijas ŠODIEN var uzkāpt uz politiska grābekļa!") iezīmējat ar taisni, kura pamatojas uz vēl kādām iepriekšējām situācijām - iet cauri trim neapstrīdamiem punktiem, kad Latvijas politiskās partijas REĀLI uzkāpa uz grābekļa. Tad Jūsu prognozes "nākotnes" galu nevar cerīgi sacelt gaisā tie "politiķi", kuriem īslaicīgās privātas interesēs ir izdevīgi solīt "visiem visu". Tad "politiķiem" ir PROBLĒMA - KĀ PĀRSTĀT LATVIJAS POLITISKAJAI SISTĒMAI RAKSTURĪGAJĀ VEIDĀ KĀPT UZ GRĀBEKĻA? Attieksme pret šo ilgtermiņā aktuālo tēmu atšķir īstermiņa "privātpolitiķus" no Latvijas politiķiem - valstsvīriem.

Manuprāt, Latvijas valsts politiskās sitēmas attīstībai pietrūkst profesionāla, uzrunājoša politologu pienesuma, kas palīdz izprast politiskās sistēmas būtību. Man radusies pārliecība, ka Latvijas akadēmiskās aprindas un "elite" savā vairākumā nemaz nealkst pēc politiskās sistēmas, kurā "neakadēmiskais" vairākums var apturēt sev nevēlamus vai neizprotami skaidrotus procesus. Šķiet, labāk patīk turpināt "šoka terapijas" gadu tradīcijas, kad "zinošie" ar "nesaprātīgajiem" var manipulēt pēc savas vajadzības... Ir, jau protams, dažas nekritiski svarīgas problēmas - iedzīvotāji aizbrauc, zaudē pozitīvu attieksmi pret valsti, bet REVOLŪCIJAS TAK NEBŪS, sabiedrība tāpat klusi un padevīgi pūs, bet puvekļos plauks daži krāšņi ziedi, kuri liecinās, ka "Latvija tak var!", bet diemžēl, vairākums vēl nevar, jo vēl ir bez smadzenēm... Kāpēc Latvijas "gudrajiem" vajadzīgs konkurētspējīgi izglītots un domājošs "vairākums"? Kādam tak Latvijā jāveic kalpa darbs, jāaizstāj prombraucošie, lai "kungi" nepaliek bez aprūpes...

Neesmu politologs, esmu praktiskās politikas veidotājs. Jau 1996. gadā rakstīju par Jūsu šodien iezīmēto problēmu:

Pirmais mēģinājums izveidot neatkarīgas Latvijas valsts likumdošanas un pārvaldes mehānismu ilga 16 gadus - no 1918. gada līdz 1934. gadam. Šajā laikā tika meklēta pāreja no Latvijas kā Krievijas Impērijas eiropeiskās daļas nelīdzsvarotās un vēlētājiem neizprotamās daudzpartiju politiskās sistēmas uz Latvijas kā Eiropas valsts politisko sistēmu. Partijas, kuras sāka darbību vēl Impērijas laikos un jaundibinātās partijas mēģināja kopīgi radīt Latvijas valsts pārvaldes sistēmu.

Taču demokrātiski un līdzsvaroti politiskie pamati Latvijas valstij netika radīti. Latviešu valodā neieviesās atšķirīgu sabiedrības daļu apzīmējumi, kuri būtu brīvi no augstprātības un "šķiriska" naida. Neizdevās Latvijā radīt kultūru, kura būtu pielāgota kompromisu veidošanai starp dažādu sabiedrības daļu atšķirīgajām interesēm.

1939. gadā Ulmaņa grupējuma ierēdņi BRĪVĀS LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ skaidri izsaka noraidījumu visām partijām un parlamentam: "Sevišķi tagad, pēc 1934.g.15.maija, kad esam nokratījuši pēdējos šķēršļus mūsu tautas attīstības ceļā, kad esam atsvabinājušies no latvju tautas veselīgā organisma graujošās un ruinējošās parlamentārās un politisko partiju varas, kad esam savu valsti atjaunojuši un atguvuši atkal visas tautas vienību, mums ir atklājies ceļš, pa kuru ejot gūsim vēl lielākus panākumus kā līdz šim, jo atjaunotā valstī visiem pilsoņiem iespējams izmantot visus uz augstās materiālās un garīgās kultūras atrodošās valsts labumus." ( Latvija citu valstu saimē", Rīga, 1939.g., Militārās literatūras apgāds, skat. 121.lpp.)

Tautas vadonis un Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis 1937.g. 25.jūlijā teica: "Mūsu valdība nav un nebūs nekad ne šķiru, ne partiju, ne grupu, ne arī organizāciju valdība. Viņa tāda nav bijusi un nebūs ! Viņas gādība un rūpes būs vērstas nevis uz tautas atsevišķām daļām, uz kaut kuras grupas vai šķiras nepelnītu, nesamērīgu labumu vairošanu vai uz grupu, šķiru un organizāciju stāvokļa celšanu vai varas ielikšanu viņu rokās. Mūsu sabiedriskā, saimnieciskā, kulturālā politika ir bijusi un būs visas tautas politika, kuras vienīgais uzdevums būs patiesi kalpot visai tautai." ("Latvija citu valstu saimē", Rīga, 1939.g., Militārās literatūras apgāds, 121.lpp. )

1940. gadā Kārļa Ulmaņa grupējuma diktatūru nomainīja Latvijai uzspiestā PSRS politiskā sistēma. Vara Latvijā pārgāja kompartijas rokās, taču varas pamatā nemainīgi palika tā pati ideja : gan K.Ulmaņa grupējums, gan komunisti darbojās VISAS VIENOTĀS TAUTAS VĀRDĀ, noliedzot atšķirīgu tautas daļu politisko patstāvību. Tas atbilda tā laika cilvēku domāšanas veidam, politiskai kultūrai. Gan K.Ulmaņa, gan J.Staļina ierēdņi piesavinājās varākpartiju politiskās sistēmas funkcijas - atšķirīgu sabiedrības daļu interešu izteikšanu un līdzsvarošanu.

Tāpēc K.Ulmaņa grupējuma valdīšanas laikā nebija vēlēšanu, tāpēc arī Padomju Latvijā vienīgais likumīgais valdošais un virzošais spēks bija kompartijas nomenklatūra. No 1934.gada politiskas partijas Latvijā tika uzskatītas par valstij bīstamiem un krimināli vajājamiem svešādiem veidojumiem. Vecās politiskās kultūras noraidošā attieksme pret vairākpartiju sistēmu ir mazinājusies, taču nav izzudusi arī pēc PSRS sabrukuma. "

Atvainojos par paša garo citātu. Vai tiešām doma nav skaidra? Vai politologi neredz to, ko grūti nepamanīt pat mārketinga analītiķim? Ko Latvijas politiskajā sistēmā meklējušas un meklē sīkpartijas ar "vistautiski" aptverošajiem pretenciozajiem nosaukumiem: Tautas partija, Tautas kustība "Latvijai" (Zīgerista partija), Pirmā partija, Latvijas ceļš, Visu Latvijai, Tēvzemei un Brīvībai, Pilsoniskā Savienība, Saskaņas Centrs, Jaunais Laiks u.tt. ?

Kādas ir šo partiju paustās ideoloģiskās atšķirības? Kā tās pamanīt un vai partijas vēlas būt ne boļševistiski "vistautiskas"?

P.S. Ceru, ka neuztversiet manu kritiku personiski. Ļoti augstu vērtēju Jūsu sniegumu. Bet vienmēr jau vajag ko vairāk, īpaši, šajā Latvijas pagrieziena iespēju laikā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

dejavu - autoram 29.01.2010 20:53
Izcils raksts. Vienīgi iebildīšu teiktajam "Sadarbība ar citiem var būt vienīgi stratēģiska". Būtu jau labi, ja šīm boļševiku partijām būtu kaut jel kāda stratēģiska domāšana, kaut vai merkantilā līmenī, bet šādas domāšanas nav. Viņu domāšana ir "taktiska" ne "stratēģiska". Taktiskā rīcība raksturīga totalitārai domšanai - Hruščovs ar savu kukurūzas audzēšanu un ķīmijas nozares lobēšanu, Šlesers ar saviem taktiskajiem plāniem lidostā, pastā, ceļos utt. utt., kur šeit stratēģija? Kur vīzija? Tikai taktika, jeb īstermiņa taktiskā domāšana....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rita Ruduša - autoram 29.01.2010 17:29
Lielisks raksts, paldies!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 28.01.2010 22:43
>>> Mūsu intelektuāļu, mūsu 'gaišāko prātu' nespēja un/vai nevēlēšanās atzīt 4. maija republikas 'slimības' simptomu patiesos cēloņus var dārgi maksāt - jo dārgi tagad jāmaksā par to ekspertu secinājumiem, pamatojoties uz kuriem tika sākts karš pret Iraku (Irakai esot masu iznīcināšanas ieroči !- alaram !, kurus varot sagatavot 45 min. laikā).
======
No Irākas tak Latvijas militārpersonas jau ir pilnībā izvākušās.
Atjaunotā Latvijas Republika, manuprāt, ir ļoti sakarīga valsts. Mēs vienkārši nenovērtējam to, ko šī valsts mums nodrošina. Cilvēki pārāk ātri aizmirst to, kā bija padomju laikos (atskaitot, varbūt, pārdesmit gadus relatīvas labklājības un stabilitātes - 1960.-1980.g.), kā bija vācu laikos, utt. Pat Ulmaņa laiki nemaz nebija visos aspektos tik svētīgi mūsu tautai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


reality 28.01.2010 13:03
>KĀLEBS - PĀRDOMĀM par intelektuāļu sludināto 'esam vienā laivā' iesaku pārdomāt par tiem CĒLOŅIEM, kas bija pamatā tai piemiņas plākses noņemšanai dzejniekam, kas šarakstīja dzejoli ' Pret ko mēs esam ' :''Pret tādu iekārtu, kas visu atļauj jums, - pret tādu likumu, kas rakstīts tikai mums, ..... (Leons Paegle). 'Zāģē intelektuāļi, zāģē zaru uz kura paši sēž' - un dažs labs tagad sāk posties uz 'siltākām aizjūras zemēm' ? http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/lasitaji_raksta/ar-kauj...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 28.01.2010 12:54
KĀLEBS:'' Un ļeninisms jeb boļševisms ir viena no īpatnībām, ....'' - SKATIES 'saknē' - ATCERIES kur tas Uļjanovs-Ļeņins tās teorētiskās zināšanas apguva (Ženēva u.c. R-Eiropas valstis ), ATCERIES - no kurienes Markss& Engelss un viņu mācības saknes meklējamas ( Kampanella, Mors, Russo....u.c.) !

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 28.01.2010 12:50
Mūsu intelektuāļu, mūsu 'gaišāko prātu' nespēja un/vai nevēlēšanās atzīt 4. maija republikas 'slimības' simptomu patiesos cēloņus var dārgi maksāt - jo dārgi tagad jāmaksā par to ekspertu secinājumiem, pamatojoties uz kuriem tika sākts karš pret Iraku (Irakai esot masu iznīcināšanas ieroči !- alaram !, kurus varot sagatavot 45 min. laikā). Karu varēja sākt - a kā tagad to izbeigt, teroristus/''brīvības cīnītājus'' karam pret PSRS varēja sagatavot un atbalstīt - bet kā tagad uzvarēt 'War against terorism'? Pus-patiesības un līdz galam nepateiktais var kļūt bīstams (ko līdzīgu jau Nicše secināja) - vairāk drosmes novēlu Ijaba kungam un visai 'gaišo prātu' saimei !

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


reality 28.01.2010 12:38
KĀLEBS:'' Un ļeninisms jeb boļševisms ir viena no īpatnībām, ....'' - NEVIS demokrātija &kapitālisma 'neredzamā roka' ? Nevis 40% Latvijas iedzīvotāju 'uzmešana' pataisot par ne-pilsoņiem, nevis privatizācija (- izlaupīšana), nevis denacionalizācija, nevis visi tie n-tie pasākumi, lai iestātos ES un NATO, nevis visi tie pārbūves (graušanas) pasākumi 'svētās' rietumu demokrātijas un 'svētā' tirgus labā ? Prātiņ, nāc mājās ! Tak' vakar par Sarkozī atzina skarbo patiesību ..... - bet 'Nekā personīga, tikai BIZNESS' - I.Ijaba kungs dara savu darbu apzinīgi un centīgi.....A par 'slimības simptomiem' jau sociologs A.Zinovjevs pirms 30-it gadiem rakstīja pat PSKP CK, pēcāk to atzinīgi novērtēja Rietumu zinātnieki (piešķirdami prestižo 'Aleksa Tokvilli' balvu. Par to, kā 'slimība' progresē var daudz palasīt A.Zinovjeva publicētajos un elektroniskajā formātā brīvi pieejamajos darbos. To, ko šodien cenšās apjēgt vietējie politologi, sociologi u.c.sociālo zinātņu pārstāvji - par to jau sen, sen kā rakstījis A.Zinovjevs. To, ko mūsu vietējie 'gaišie prāti' negribīgi sāk atzīt - '(..)ka krīzes cēloņu meklējumos mums ir darīšana ar kādu plašāku fenomenu. Ievads. Pārskatā par tautas attīstību 2008/2009...) - par to jau A.Zinovjevs stāstīja 1978-1979.g. Sk. plašāk Лекция Александра Зиновьева Постсоветизм.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kālebs 28.01.2010 11:19
Manuprāt Ijabs ir labi parādījis vairākas Latvijas politiskās kultūras īpatnības. Un ļeninisms jeb boļševisms ir viena no īpatnībām, diemžēl. Lai no kaut kā ārstētos, vispirms jāuzstāda diagnoze. Šajā rakstā vismaz viens slimības simptoms, maunpār, ir labi izcelts. Un nevajag jau nokārt degunus, slimības vajag izārstēt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 27.01.2010 19:58
>Aleksis:' Bija vēl arī tāds populārs citāts..' - TAS pats vien ir, taču es akcentēju uzmanību uz I.Ijaba pielieto metodi - skaidrs. Raksta/runa I.Ijabs, manuprāt, labi - vispār šodien, - gluži kā pēc PSKP 20.kongresa, kad bijušie staļinisti kļuva par aktīviem anti-staļinistiem, vai kvēlie komunisti kļuva par anti-komunistiem pēc 1991.g. augusta - kad ir krīzē un uzskatāmi redzamas liberālo un neo-liberālo ideju (u.c. 'bulšita) īstenotāju 20-it gadu darbu sekas, ir pilnīgi likumsakarīga kļūdu seku norakstīšanā norādīt/minēt kaut kādu 'ļeņinisko mentalitāti', 'padomju atavismiem' u.c. birkām ( o - tikko TV3 svensonu augstskolas pasniedzējs saldas runas teica ). Tagad visi 'zinošies' bezmaz vienbalsīgi apgalvo - es teicu, es brīdināju...utt..utml. Nu un ? Nu un, ka Latvija ir 'failed state' ? - "Дело не в том, чтобы открыть правду о себе. На это много ума не нужно. Дело в том, как после этого жить", - читаем мы в "Зияющих высотах" (т. 1, с. 296).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 27.01.2010 19:09
>>> tagad vien' tikai plakāta tekstu atceros - ''Marksa mācība ir pareiza, jo ....'',
======
Bija vēl arī tāds populārs citāts, kuru piedēvē Ļeņinam - "Учение Маркса всесильно, потому что оно верно" (Marksa mācība ir visspēcīga, jo tā ir pareiza).

I.Ijabs, manuprāt, raksta labi un trāpīgi. Es gluži labprāt piekrītu tam, ka Latvijas valsts ir "failed state". Gluži tāpat var pamatot, ka žirafes ir nenormāli dzīvnieki - pārāk garais kakls izraisa ķermeņa līdzsvara trūkumu, arī ļoti augstu asinsspiedienu tievajās kājās. Vienlaikus Latvija un žirafes tomēr eksistē - par spīti tam, ka ir no teorijas viedokļa neizdevušās. (Kaut kāds līdzīgs pārspriedums bija 2010.g. janvāra žurnālā "Rīgas Laiks").

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 26.01.2010 23:53
'' Skaidrs, ka šī ļeņiniskā mentalitāte būtiski kavē jebkādas vienošanās iespējamību.'' - SKAIDRS, skaidrs par 100%, nekādu iebildumu, āmen, Ijab' kungs. Kāds tur SVF, kāds tur Sorosa fonds, kāds tur n-to tūkstošu stundu laiks lekcijās par demokrātiju (jautājumu 'Kur ir nauda?' var neuzdot ).Skolas (padomju) gados šitādus tekstus 'a la ijab' daudz dzirdēju, daudz lasīju - tagad vien' tikai plakāta tekstu atceros - ''Marksa mācība ir pareiza, jo ....'', jo tiešām skaidri V.I.Ļeņins par Krievijas 'ijabiešu' izturēšanos 1917.g.(pļāpāšanu reālas darbošanās vietā) uzrakstīja savā vēstulē M.Gorkijam - ' (..) inteleģenti ir 'ģe..o '. Skarbi, taču, manuprāt, patiesi un vēsturiski objektīvi. Varbūt atrašanās ASV palīdzēs Ijaba kungam tik' vaļā no liekajiem miesas un prāta 'intelektuālajiem' taukiem ? Ceru, ka I.Ijabs atbrīvosies no 'treknajos gados' uzkrātā, 'pārlādēsies' un atgriezīsies Latvijā. Cerams, ka neīstenos savu 2009.g.21.aprīlī rakstā ''Failed state.Latvija?' pausto:''Visas šīs atbildes izklausās vienlīdz naivi un aplami. Vienīgais, ko šādam cilvēkam varētu ieteikt neliekuļojot, ir — pagaidīt aptuveni gadu, kamēr civilizētajā pasaulē sākas ekonomikas augšupeja, un tad iemainīt mirušās vecmāmiņas laulības gredzenu pret vienvirziena biļeti līdz Dublinai (Londonai, Varšavai, Tallinai) sev un savai ģimenei.'' Cerība ir.....

Saistītie raksti
Atbildiba par valsti

Atbildība. Par valsti 68 Autors:Māris Brants

Republikas varda

Republikas vārdā 25 Autors:Ivars Ījabs

Patriarha rudens

Patriarha rudens 33 Autors:Ivars Ījabs

Failed state latvija

Failed state. Latvija? 108 Autors:Ivars Ījabs

Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs