Foto: Saeimas Administrācija
Ringolds Balodis, Saeimas deputāts, Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par Latvijas valsts rīcību, izvērtējot 2013. gada 21.novembrī Zolitūdē notikušās traģēdijas cēloņus un turpmākās darbības, kas veiktas normatīvo aktu un valsts pārvaldes un pašvaldību darbības sakārtošanā, lai nepieļautu līdzīgu traģēdiju atkārtošanos, kā arī par darbībām minētās traģēdijas seku novēršanā, priekšsēdētājs
Grāmatā ’’Latvijas parlamentārisma apskats’’, kas nesen iznākusi, Saeimas Juridiskā biroja ilggadējais vadītājs, tagadējais Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kusiņš ir norādījis, ka:
’’Parlamentārisms, tā rašanās un attīstība ikvienā valstī lielā mērā ir saistīta ar konkrētās valsts vēsturiskajiem un politiskajiem apstākļiem, ar tās tradīcijām un tiesisko kultūru.’’ Manuprāt, šis citāts ir īstā vietā, skaidrojot iemeslus, kāpēc Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas atzinumi netiek ieviesti ar lielu entuziasmu. Latvijas parlamentārismā izmeklēšanas komisiju secinājumus tradicionāli neņem vērā vispār. Atziņas, ko komisijas izsecinājušas netiek uzklausītas. Deputāti, ministri, kā arī sabiedrība galvenokārt pievērš uzmanību izmeklēšanas procesam (parasti tie ir skaļi un skandālu apvīti), lai pēc komisijas darbības beigām aizmirstu pašu komisiju un tās veikumu. Zināmā mērā to var saprast, jo mūsdienu publiskajā telpā informācijas plūdi ir milzīgi. Cilvēki vakardienas ziņas aizmirst, jo jauna diena atnes jaunas ziņas, kas ”pārklāj” agrāk dzirdētās. Sabiedrības atmiņa ir ļoti īsa.
Otrkārt, Latvijas parlamentārismā ir raksturīgi, ka Saeimas komisiju darbu vispār nopietni neņem vērā, kur nu vēl izmeklēšanas komisiju viedokļus, kas lielākoties tomēr ir opozicionāri, jo šīs komisijas ir opozīcijas inspirētas. Turklāt ir vispār pieņemts, ja kaut kas ir viedokļa formā, nevis saistoša likuma veidolā ietērpts, tad tas nav obligāts. Tā sacīt birokrātija un valsts pārvalde kopumā seko vienam no Mērfija likumiem: ’’Ja kaut kas ir zemsvītras atsaucēs rakstīts – to var nelasīt, jo tas nav obligāts.”
Patiešām Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likums nosaka, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojums un tajā ietvertie fakti nav saistoši amatpersonām. Likumā teikts, ka komisijas galaziņojumā norādītās institūcijas, kuru kompetencē ir attiecīgo trūkumu novēršana, vērtē galaziņojumā ietverto informāciju, un lemj par galaziņojumā konstatēto trūkumu novēršanu. Starp citu, šis iepriekš citētais formulējums ir no 16.panta, kas šādā redakcijā ir tapis pēc mana ierosinājuma. Līdz 2015. gadam komisiju secināto varēja vienkārši ignorēt – šobrīd tomēr likums paredz ka informācija, ko komisija ir sniegusi, valsts pārvaldei ir jāpārbauda.
Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas komisijas atzinums bija pamatīgs un pats galvenais daudzu ekspertu kopprodukts. Šai ziņojumā ir iekļautas neskaitāmas lietas, kas bija ilgstoši ’’paslaucītas zem tepiķa’’, jo bija vai nu pārāk dārgas vai komplicētas deputātiem vai amatpersonām. Manuprāt, tas, ka 5 uzdevumi no visiem komisijas norādītajiem ir izpildīti, bet 26 atlikti uz laiku ir laba zīme. Es augsti vērtēju manis vadītās komisijas darbu, taču neuzskatu tās galaproduktu –galaziņojumu par ‘’augstāko patiesību’’. Uzskatu, ka valsts pārvaldei mūsu komisijas secinājumi un priekšlikumi ir rūpīgi jāanalizē, tāpēc tie būtu ieviešami pēc rūpīgas aprobācijas un analīzes. Būtu tieši jāseko manis piesauktā likuma noteiktajam – amatpersonām ir ’’jāvērtē galaziņojumā ietvertā informācija un jālemj par galaziņojumā konstatēto trūkumu novēršanu.’’ Manuprāt, tieši tas arī notiek!
Protams žēl, ka ir atsevišķi jautājumi, piemēram, lobisma jautājums, kas tiek vienkārši ignorēts, taču ir arī labas lietas, piemēram, Saeimas Analītiskais dienests, kas pateicoties komisijas pūliņiem, beidzot tiek veidots un drīzumā uzsāks darbu. Kopumā esmu gandarīts, ka būvniecības nozare ir augsti novērtējusi komisijas atziņas. Komisijas darba mērķis nevarēja būt sniegt galējas rekomendācijas un likuma grozījumus, bet izvērtēt situāciju, saprast, kas iespējams ir politiski atbildīgs par radušos un sniegt analītiskus secinājumus. Izmeklēšanas komisijas veica parlamentāro izmeklēšanu, tātad realizēja parlamenta kontroli pār izpildvaras darbībām.
Tas mums izdevās. Komisija, protams ne bez politiskiem ķīviņiem (tas piederās pie parlamenta dzīves!) spēja iedziļināties traģēdijas cēloņos ne tikai politiski, bet arī ļoti skrupulozi kopā ar dažādu nozaru ekspertiem nonāca līdz konkrētiem priekšlikumiem par būvniecības procesa uzlabošanu. Papildus vēl vēlos pateikt, ka parlamenta un valdības patstāvīgajām institūcijām (Tautsaimniecības, Valsts pārvaldes komisijai un Ekonomikas ministrijai) šie jautājumi ir beidzot jāsakārto! Esmu optimists un ceru, ka tas arī notiks.
2016. gada 21. septembrī
Viedoklis ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par viedokļa saturu atbild PROVIDUS.
