Komentāri par vēlēšanu rezultātiem atbilstoši CVK 5.oktobra rīta informācijai
Atruna: šis raksts balstās uz pieņēmumu, ka vēlēšanu rezultāti ir tādi, kā secināms 10 no rīta CVK mājaslapā. Proti, Saskaņa – 25 mandāti, Vienotība – 23 mandāti, ZZS – 21 mandāts, Nacionālā apvienība – 17 mandāti, No sirds Latvijai – 7 mandāti, Latvijas Reģionu Apvienība – 7 mandāti.
Man ir trīs komentāri, kas attiecas uz politiskās vides maiņu kopumā. Nedaudz vēlāk papildināšu ar īsu apskatu par katru partiju.
1. Jebkura valdība: potenciāli nestabila. Pašreizējai valdības koalīcijai pie šāda mandātu sadalījuma ir 61 mandāts no 100, vienlaikus šāda matemātika rada maldinošu iespaidu, ka nav notikušas dziļākas pārmaiņas Saeimas spēku samēros. Pēc 2011.gada vēlēšanām pati “spēcīgākā” (ietekmīgākā) Saeimas partija bija trešās vietas ieguvēja Vienotība – tās ietekmi noteica tas, ka bez tās nebija iespējams izveidot koalīciju. Tas nozīmē, ka pārējām partijām bija jārēķinās, ka tās ir savstarpēji aizvietojamas un līdz ar to jāsamazina savas ambīcijas. Šobrīd partiju “sarkanās līnijas” ir novilktas tā, ka visām koalīcijas partijām ir aptuveni vienāda ietekme: teorētiski valdību var izveidot arī bez Vienotības, vienlaikus koalīcijā neņemot Saskaņu. Koalīcijā var netikt uzņemta arī jebkura cita no partijām vai pat vairākas (piemēram, koalīcija ir iespējama bez NA un NSL vienlaicīgi). Iespēja mainīt koalīcijas robežas ir politiskās vides nestabilitātes avots, tādēļ šobrīd neņemos prognozēt jebkādas koalīcijas ilgdzīvi. Mandātu sadalījums rāda, ka jebkura koalīcija varētu tikt šūpota biežāk nekā iepriekšējos 3 gados.
2. “Zelta kārts” tiesiskuma jautājumos – Reģionu Apvienībai un No sirds Latvijai. Galvenais iemesls tam, kādēļ 10.Saeima bija skandalozi slavena ar saviem balsojumiem tiesiskuma jautājumos (t.sk. par imunitātes neatcelšanu A.Šleseram)- – Saskaņas Centrs un ZZS kopā kontrolēja 51 mandātu, turklāt varēja rēķināties ar Par labu Latviju 8 balsīm. Tātad par spīti tam, ka formāli koalīcijā bija Vienotība un ZZS, tomēr atsevišķos balsojumos Saeimā bija vēl spēcīgāka “ēnu” koalīcija ar 59 balsīm. Pēc 2011.gada ārkārtas vēlēšanām ZZS un SC balsu kopskaits bija 44 balsis, tādēļ šādi balsojumi vairs nebija iespējami (V + RP + NA šajos jautājumos bija vairāk vai mazāk vienota). 2014.gada vēlēšanās Saskaņai un ZZS kopā ir 46 balsis. Tas nozīmē, ka “zelta kārts” tieši tiesiskuma jautājumos visvairāk varētu būt atkarīga no tā, kas īsti ir divi šo vēlēšanu jaunpienācēji – reģionāļi un Sudrabas partija. Abas šīs partijas kampaņoja ar saukli, ko varētu rezumēt kā “būsim tīrāki par Vienotību!”, kā arī ļoti skaidri ir tiesiskuma jautājumos nopozicionējušās, taču tikai laiks rādīs, vai tās vispār funkcionē kā vienotas partijas un vai spēj pildīt savus solījumus.
3. Sastiķēto koalīciju lāsts. Manuprāt, iepriekšējie 3 gadi un vēlēšanu rezultāti parāda, ka idejiski jāmaina izpratne par valdību veidošanu. Pēc 2011.gada vēlēšanām izveidotā Valda Dombrovska valdība bija ačgārna ar to, ka sadalīja starp koalīcijas partijām “atbildības jomas” un partijas varēja nelikties ne zinis par to, kas notiek vai nenotiek tajās jomās, kur “saimnieko” kolēģi. Vienotība uzskatīja, ka neatbild par izglītības reformām, jo tā taču RP “atbildības sfēra”, Nacionālā apvienība neizjuta atbildību par veselību, jo tā taču Vienotības “atbildības sfēra”, utt. Rezultāts: nopietnas, ambiciozas reformas bija teju neiespējamas. Savukārt šogad izveidotā Laimdotas Straujumas valdībai bija cita kaite – tā gandrīz iznīcināja tās vadošo partiju, Vienotību, ļaujot, ka koalīcijas partneri ekspluatē priekšstatu, ka par visiem valdības slikti paveiktajiem darbiem un darbu kopumā (t.sk. neizdarītajām lietām) atbild Vienotība. Proti, ZZS un NA kampaņas laikā reizēm uzvedās kā opozīcijas partijas, paši gūstot papildus popularitāti, kamēr Vienotība pat šo partiju “baļķus” – Ventspils oligarhu, maksātnespējas administratoru sasaisti, neizsniegtās pielaides – centās pieklušināt, kur nu vēl līdzatbildību par valdības darbu kopumā. Jaunajā Saeimā, kur Vienotībai nebūs tādas kontroles pār Saeimu un valdību, kā tas bija iepriekšējās Saeimas pēdējā gadā (faktiski palielinoties uz RP mandātu skaita), nedomāju, ka kāda partija atļausies šādus kamikadzes gājienus. Vajadzīgs, lai prezidents nosauc premjera amata kandidātu, kas ar potenciālajiem sabiedrotajiem definē ambiciozus darbus, un pēc tam VISAS valdošās koalīcijas partijas rēķinās, ka tām VISĀM nāksies atbildēt gan par tās labajiem, gan sliktajiem, gan neizdarītajiem darbiem. Pieeja “sadalīsim lēņu muižas” un pieeja “viens atbild par visiem” izrādījās destruktīvas, tādēļ tās jāmaina.
Par partijām (mandātu secībā):
1. Saskaņa. Nomināls uzvarētājs (23%), iegūstot mazāk mandātu (25 vietas) nekā 2010.gada (26%) un 2011.gada (28%) vēlēšanās. Tas vērtējams kā saprātīgs rezultāts, ņemot vērā dīvaino priekšvēlēšanu kampaņu un līderības problēmas Saeimas līmenī. Joprojām izolēta partija, par kuru skaidrs, ka, ja nenotiek nekas negaidīts, tā būs dziļā opozīcijā. Manevra iespējas dažādos “ēnu” balsojumos atkarīgas no tā, kas izrādīsies partijas NSL un LRA, kā arī no tā, cik ļoti kopš 2010.gada ir mainījies ZZS. Man ir liels prieks, ka daži paši strādīgākie deputāti, kas sarakstos bija ievietoti pa vidu vai lejasgalā tomēr ir ievēlēti. Kopumā deputātu sastāvs līdzīgs esošajam. Vēl prieks par jaunpienācēju Regīnu Ločmeli.
2. Vienotība. Uzskatu, ka Vienotībai šis ir neveiksmīgs rezultāts šajās vēlēšanās. Lielā mērā to izskaidro tas, ka Vienotība uz sevi paņēma visus iepriekšējo trīs gadu grēkus (skat.augstāk) – gan reālos, gan iedomātos, bet vienlaikus tikpat liela problēma bija tā, ka netika atrasts kāds motīvs, kas liktu cilvēkiem vēlēties doties balsot tieši par šo partiju. Partijai ir jāveido entuziasms, jāmudina cīņā tieši par sevi (nevis koalīciju kopumā), jāpiedāvā idejas, nevis jāpaļaujas, ka vēlētājam jau tāpat nebūs izvēles. Dažreiz vēlētājs var sev kaut ko tomēr piemeklēt. Pēc partijas vadītājas Solvitas Āboltiņas neievēlēšanas partijai būs jārisina līderības problēmas. Mana personiskā lielākā nožēla: Saeimā nav ievēlētā visu laiku kompetentākā Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Zanda Kalniņa-Lukaševica. Priecājos, ka Saeimā ir pārstāvēti daudzi konstruktīvākie un ar lielākajām darbaspējām apveltītie līdzšinējie deputāti.
3. ZZS. ZZS rezultāti vēlēšanās ir atgriezušies 2010.gada līmenī: ap 20% (pēc krituma uz 12% 2011.gadā). Pēc visa spriežot, viņu kampaņai tomēr nāca par labu sava skandalozā premjerministra amata kandidāta Aivara Lemberga “pieslēgšanās” kampaņai – politiskie konkurenti šogad viņa klātesamībā problēmu vairs neredzēja (vismaz viņu publiskajā retorikā), tādēļ tas gāja cauri. Grūti pateikt, vai ZZS šādi ieguva savu tradiconālo vēlētāju vai ir ieguvuši kaut ko papildus no citām partijām (piemēram, Saskaņas). Viena no pēcvēlēšanu laika lielajām mistērijām: kas īsti šobrīd ir ZZS un vai funkcionēs kā vienota politiska organizācija? Personālsastāva ziņā: prieks, ka Saeimā ir dažas papildus patstāvīgi domājošas sejas, kas ļauj cerēt, ka šī ZZS vairs nav tas pats ZZS, kas tā bija pēc 2010.gada vēlēšanām.
4. Nacionālā apvienība. Nacionālā apvienība turpina uzlabot savus rādītājus, pateicoties saprātīgai priekšvēlēšanu uzvedībai. Šajās vēlēšanās viņi salīdzinoši maz spēlēja uz “etnisko kārti”, rādot sabiedrībai savu konstruktīvo seju – visvairāk premjera amata kandidāta R.Zīles un kultūras ministres D.Melbārdes personās. Šāda konstruktīvā taktika strādāja Rīgas vēlēšanās, tā nostrādāja arī šoreiz. Pārprofilēšanās viņus daudzu acīs padarīja par mazāko no ļaunumiem, šādi partijai piesakot savas pretenzijas uz tradicionālo Vienotības nišu. Protams, viņiem palīdzēja arī tas, ka pret NA, atšķirībā no Vienotības, netika organizētas arī melnās kampaņas no citu konkurentu puses un arī koalīcijas partneri tai maz ko pārmeta. Prieks, ka Saeimā ievēlēti vairāki cilvēki, kas ne tikai pirms vēlēšanām, bet arī starpvēlēšanu posmā neuzvedas kā ksenofobi.
5. No sirds Latvijai – tikai laiks rādīs, kas ir šis vēlēšanu jaunpienācējs, un vai tā vispār funkcionē kā vienota partija. Blakus Vienotībai tieši Sudraba pret sevi saņēma vispamatīgāko “melno kampaņu”, kas kaut kādā mērā ietekmēja arī tās vēlēšanu rezultātus. No partijas kandidātiem ievēlēts ir Romāns Mežeckis, kas, kopsakarā ar NSL kampaņas materiāliem, man liek domāt, ka par pagaidām neskaidro partijas finansējumu atbildīgs ir nevis Kremlis (kā asociatīvā līmenī būtu jāpieņem, ja pakļautos medijos dominējošajam diskursam par/ap Sudrabu), bet gan viens jau vairākus gadus Saeimā neievēlēts eks-oligarhs. Šobrīd izskatās, ka partija būs dziļā opozīcijā, bet vienlaikus ceru, ka Sudrabas zināšanas ļaus Saeimas opozīcijai kļūt jaudīgākai un konstruktīvākai alternatīvu piedāvāšanā tam, ko dara valdība.
6. Latvijas Reģionu Apvienība – šo vēlēšanu lielākais pārsteigums. Droši vien šis ir pats eklektiskākais veidojums uz Latvijas politiskās skatuves, salīdzinoši īsā laikā tiekot salasīts no dažādām, lielākoties konservatīvām, sīkpartijām un personībām. Nezinu, vai partijas līderis pats – M.Bondars – zina, vai spēs vadīt pārējo 6 ievēlēto deputātu darbu. Līdztekus respektabliem kandidātiem (Mārtiņš Šics, Juris Viļums), parlamentā iekļuvis A.Šlesera līdzgaitnieks Dainis Liepiņš. Partijai ir diezgan labas iespējas tikt uzņemtai jaunajā koalīcijā – gan tādēļ, lai koalīcijai pietiktu balsis pat konstitūcijas grozīšanai (vajadzīgas 2/3 no visiem deputātiem, ko nodrošinātu LRA), gan tādēļ, ka ar savu skaļumu un līdera ambīcijām šis varētu būt jebkurai valdībai neērts spēlētājs opozīcijā.Tieši LRA ir šo vēlēšanu lielākā individuālā zvaigzne Artūrs Kaimiņš (15 tūkstoši plusu!) bez kura partijai Rīgā noteikti nebūtu tāds rezultāts, un tā nebūtu arī kopumā pārvarējusi 5%. Viņa politiskā “programma”: skaļš un radikāls pretkorupcijas populisms (gan vārda labajā, gan sliktajā nozīmē). Kaimiņa personības ģenerētais entuziasma vilnis ir atsevišķas analīzes vērts fenomens, taču šobrīd vēlos novēlēt, lai Kaimiņa vēlētāji rūpīgi sekotu līdzi tam, ko viņu ievēlētā partija darīs Saeimā: vai tiešām tā gan vārdos, gan darbos iestāsies par tiesiskumu tieši tādā mērā, kā to sagaida Kaimiņa skaļie un uz politisko eliti niknie vēlētāji.