Vēlēšanu kampaņas ierobežojumi – kā neiebraukt grāvjos? 1

Ja kampaņas regulējums netiktu vispār mainīts, tā būtu viena no 8.Saeimas lielākajām neveiksmēm. Noteikti nav pieļaujams, ka uz ilgiem laikiem tiktu izgāzta politiskās reklāmas aizlieguma ideja, kas atbilst attīstīto Eiropas valstu praksei.

Iesaki citiem:

Pērkons no skaidrām debesīm – tāds ir pirmais iespaids, uzzinot par Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) priekšlikumu trīs mēnešus pirms vēlēšanām aizliegt politiskās reklāmas. Politisko reklāmu aizliegums kopumā atbilst attīstīto Eiropas valstu praksei, un ir apsveicami, ka šī ideja beidzot ir nonākusi arī Latvijas politiskajā dienas kārtībā. Tomēr bažas rada priekšlikuma formulējumi, no kuru visaptveramības aizraujas elpa un rodas jautājums – vai likumprojekta atbalstītāji būs gatavi atteikties no pārmērībām un uz ilgiem laikiem neizgāzt ideju par kampaņas nosacījumu maiņu?


Pārmērības un pusotrs racionāls grauds

Zinot, cik ilgi Saeimā ir nīkuļojis jaunais Priekšvēlēšanu aģitācijas likumprojekts, pārsteidzoša šķiet ZZS priekšlikuma straujā virzība, jo tas ar minimālām diskusijām un lielu balsu vairākumu jau 26.janvārī nodots Saeimas komisiju izskatīšanai.

Likumprojekta iesniedzēji piedāvā pēc 90.dienas līdz Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanām aizliegt priekšvēlēšanu aģitāciju un reklāmu raidorganizācijās, presē, kā arī aizliegt izvietot priekšvēlēšanu materiālus publiskās vietās.

Šis plašais aizliegums rada vismaz trīs būtiskus jautājumus: 1) ko īsti ir iecerēts aizliegt, 2) kas pamato šos aizliegumus katrā no trim nosauktajiem forumiem (proti, raidorganizācijās, presē, publiskās vietās) un 3) vai likumprojekta atbalstītāji ir gatavi atteikties no pārmērībām un ieviest pamatotus reklāmas aizliegumus?

Atbilde uz pirmo jautājumu nebūt nav pašsaprotama – projektā ir noteikts, ka aizliegta tiek reklāma un aģitācija. Kas ir reklāma? To šis likums nepasaka. Taču ir definēta aģitācija: “Tā ir kādas politiskās organizācijas, politisko organizāciju apvienības vai arī kāda deputāta kandidāta reklamēšana masu informācijas līdzekļos vai citādā veidā, ja tā satur tiešu vai netiešu aicinājumu balsot par vai pret kādu politisko organizāciju, politisko organizāciju apvienību vai arī kādu deputātu kandidātu.” Principā zem šī aizlieguma ērti pakļūst ļoti daudzas lietas:


  • raidorganizāciju rīkotās diskusijas, kurās piedalās vēlēšanu kandidāti un slavē savas programmas vai padarītos darbus;

  • kandidātu skaidrojumi masu medijos par savas politiskās vīzijas pārākumu par konkurentu solījumiem;

  • komentāru lapaspuses laikrakstos, ja tajās ir slavētas vai kritizētas kādas partijas;

  • presē publicētie vēlētāju viedokļi par partijām.



Ja šī aizlieguma mērķis ir tieši tāds, tad tas rada nopietnas bažas par likuma tiesiskumu. Savukārt, ja aizliegums radies ar mērķi ierobežot slēpto reklāmu vai masu mediju netaisnīgu attieksmi pret dažādām partijām, tad obligāti jādomā par daudz niansētāku pieeju, nevis mehāniski jāaizliedz jebkāda aģitācija [1].

Atbildot uz otro jautājumu par ierobežojumu pamatojumu, izplatītākie iemesli par labu politisko reklāmu aizliegšanai centrējas ap četriem mezglu punktiem: politiskās komunikācijas kvalitāti, politiskās konkurences taisnīgumu, vēlētāju spējām pieņemt racionālu, izsvērtu lēmumu un partiju atkarības no sponsoriem mazināšanu[2].

Politiskās reklāmas (apmaksātas aģitācijas) aizliegums raidorganizācijās atbilst mūsdienu attīstīto valstu tendencēm, taču to nekādi nevar apgalvot attiecībā uz presi un, it sevišķi, reklāmas plakātiem.

Reklāmas aizliegumu raidorganizācijās, pretstatā presei, pamato daudz lielākās reklāmas izmaksas, tiešākais reklāmu efekts, kā arī raidorganizāciju lielākie pienākumi attiecībā pret sabiedrību (kas izriet no ierobežotā frekvenču skaita un ļauj raidorganizāciju darbību ierobežot stingrāk, nekā preses darbību).

Nav viegli atrast valstis, kur būtu noteikts reklāmas aizliegums presē – kā retu izņēmumu var minēt Franciju. Reklāmas plakātu aizliegums ir vēl grūtāk saprotams un pamatojams. Protams, tas nenozīmē, ka šajā jomā būtu jāvalda anarhijai. Lai padarītu priekšvēlēšanu nosacījumus pēc iespējas vienlīdzīgus, ir iespējams ar likuma prasību noteikt visiem kandidātiem vienlīdzīgas reklāmas cenas un nosacījumus, samērīgus priekšvēlēšanu plakātu izvietošanas ierobežojumus.

Šie apsvērumi liek nonākt pie trešā un galvenā jautājuma – vai likumprojekta atbalstītāji ir gatavi nodalīt racionālo no pārmērībām? Un racionāla šajā projektā ir pusotra ideja. Noteikti: reklāmas aizliegums raidorganizācijās (varbūt – ja tam ir nopietns pamats – arī presē). Un daļēji – no likumprojekta radikālajiem formulējumiem nojaušamās bažas par netaisnīgu priekšvēlēšanu notikumu un kandidātu atspoguļojumu medijos.


Kas nāks reklāmu vietā?

Kas notiks, ja 2006.gadā Latvijā tiks aizliegta politiskā reklāma raidorganizācijās? To grūti prognozēt, taču aplūkojot līdzšinējo kampaņu praksi ir redzami vairāki problēmjautājumi, kuri būtu jārisina, lai nepieļautu divu “drūmo” scenāriju īstenošanos. Pirmais no šiem negatīvajiem scenārijiem ir tas, ka reklāmas aizliegums tiek ieviests, bet netiek kompensēts ar kvalitatīvu informāciju vēlētājiem, bet otrais – ka ierobežojumu pārspīlējumu dēļ netiek pieņemti arī racionāli pamatojamie reklāmas aizliegumi.

Kā pirmā potenciālā problēma, kas prasa risinājumu, jāmin risks, ka reklāmas vieta informācijas ziņā paliks tukša vai to aizpildīs tā saucamā slēptā reklāma. Lai arī cik vēlama ir kandidātu tiešā komunikācija ar vēlētājiem, tomēr tā mūsdienās nespēj aizstāt informāciju, ko vēlētājs iegūst no masu medijiem. Tāpēc, atsakoties no reklāmām, raidorganizāciju organizēto diskusiju, priekšvēlēšanu raidījumu skaitam jābūt lielākam, lai kandidātiem saglabātos iespēja sasniegt pēc iespējas plašāku auditoriju. Turklāt šiem mediju piedāvātajiem forumiem jābūt pret kandidātiem neitrāliem. Tas plašākā kontekstā ir jautājums arī par dažādu mediju plurālismu Latvijā (mediju īpašnieku struktūras, dažādu politisko vai ekonomisko grupu ietekmes, mediju redakcionālo līniju daudzveidības ziņā).

Liels jautājums ir arī mediju darba profesionalitāte jaunajos apstākļos, kad nesalīdzināmi var pieaugt to saturiskā pienesuma loma. Žurnālistiem būtu jāmāk ignorēt pseidonotikumus, nošķirt politiķi kā vēlēšanu kandidātu un kā amatpersonu, nepakļauties uzpirkšanas vai citādiem ietekmēšanas mēģinājumiem, taisnīgi attiekties pret visiem kandidātiem.

Dīvainā kārtā šie jautājumi visai maz satrauc politiķus. To apliecina vairākus gadus Saeimā “marinētais” Priekšvēlēšanu aģitācijas likumprojekts, kurā bija izdevība ietvert vismaz kaut kādas garantijas sabiedrības tiesībām saņemt vispusīgu informāciju un vēlēšanu kandidātu vienlīdzīgai konkurencei.

Piemēram, tika piedāvāts priekšvēlēšanu periodā par valsts līdzekļiem apmaksāt priekšvēlēšanu raidījumus kā sabiedriskajās, tā komerciālajās televīzijās, ļaut dalīt bezmaksas raidlaiku posmos, savlaicīgi īstenot tiesības uz atbildi, reaģējot uz nepatiesu informāciju. Projektā bija iespējams arī iestrādāt normas pret slēpto reklāmu, stingrāku aizsardzību pret tā saucamo administratīvo resursu izmantošanu, atrisināt jautājumu par priekšvēlēšanu strīdu savlaicīgu risināšanu, noteikt medijiem prasību sniegt nepieciešamo informāciju par publiskotajiem partiju reitingiem, lai vēlētājs varētu patstāvīgi izvērtēt to ticamību u.tml.

Ja tiks aizliegta priekšvēlēšanu reklāma raidorganizācijās, tad tieši Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā (ne)noregulētās lietas iegūs īpašu nozīmi. Un vairākām partijām paveras brīnišķīgas iespējas iekrist pašu neaizbērtajā bedrē.


Vai reklāmu aizliegums netiks izgāzts?

Otrs pieminētais “drūmais” scenārijs īstenotos tad, ja kampaņas regulējums netiktu vispār mainīts.

Piemēram, ja juridiskie argumenti par to, ka kampaņas gaitā nedrīkst mainīt tās nosacījumus, tiek izmantoti kā iegansts, lai pilnībā atteiktos no reklāmas aizliegšanas idejas un apturētu darbu pie priekšvēlēšanu aģitācijas regulējuma.

Vai arī - kādi no likumprojekta atbalstītājiem savu politisko aprēķinu rezultātā tīšām uzstāj uz iesniegtā likumprojekta radikālajiem formulējumiem, apzinoties, ka tad šis projekts netiks pieņemts. Tādā gadījumā spēkā paliktu pašreizējie noteikumi, kuri pēc būtības politiskās reklāmas ziņā nav nekas cits kā otra galējība. Pat ASV, ko bieži min kā piemēru uz reklāmu balstītai politiskajai sistēmai, mežonīgais kapitālisms politiskās reklāmas tirgū ir ierobežots ar visiem kandidātiem vienlīdzīgām reklāmas cenām un nosacījumiem, kā arī prasību, lai šī cena nebūtu augstāka par zemāko cenu, kas tiek piemērota komerciālajām reklāmām.

Ja īstenotos šis scenārijs, to varētu uzskatīt par vienu no 8.Saeimas lielākajām neveiksmēm. Tāpēc, ka šī Saeima nopietni sāka darbu pie priekšvēlēšanu noteikumu uzlabošanas un tai vajadzētu šo darbu pabeigt, noteikti nepieļaujot, ka reklāmas aizlieguma ideja tiktu uz ilgiem laikiem izgāzta.

_____________________________

[1] Šajā sakarā atsevišķas diskusijas vērta būtu tēma par preses izdevumu tiesībām uz “partejiskumu” , savām politiskajām simpātijām un antipātijām, tai skaitā uz aģitāciju par vai pret kādu partiju. Vadošais viedoklis šajā jautājumā Eiropā – presei ir tādas tiesības, taču likuma normu un žurnālistikas profesionālo standartu ietvaros. Viens izņēmums, kas ir vispārēji atzīts: var tikt noteikts kāds īss laika brīdis (parasti vēlēšanu diena un 24h līdz vēlēšanu sākumam), kad uz visiem medijiem var tikt attiecināts aizliegums veikt jebkādu aģitāciju. To pamato vēlme ļaut vēlētājiem bez mediju spiediena pārdomāt visu priekšvēlēšanu aģitācijas periodā iegūto informāciju. Bet tie nekādā ziņā nav trīs mēneši!

[2] No finansiālās puses politiskās reklāmas ir dārgs sevis atrādīšanas veids, kurš ir izdevīgs turīgākajām partijām un rosina partijas meklēt visa veida līdzekļus, tai skaitā apšaubāmus, lai varētu reklāmas apmaksāt. Tomēr partijām ir grūti labprātīgi atteikties no reklāmām, jo pastāv uzskats (kurā ir sava daļa mīta un sava daļa patiesības), ka reklāma ir ļoti iedarbīgs pārliecināšanas instruments. Pret politiskajām reklāmām var arī iebilst, norādot, ka reklāmas drīzāk apgrūtina, nevis veicina jēgpilnu izvēli, kā arī pamudina kandidātus aizstāt tiešas sarunas ar vēlētāju ar vienvirziena manipulatīvu informāciju.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

waijaw 01.02.2006 07:51
nu dziivos redzees...

Saistītie raksti
Citi autora darbi