Vēlēšanās var uzvarēt gadījums 0

Neatkarīgā rīta avīze, 29.04.2002.

Iesaki citiem:

Ābrams Kleckins: «Tā ir zaudētāja psiholoģija, ko latviešiem potē ar milzīgu neatlaidību»

Latvijas Universitātes pasniedzējs Ābrams Kleckins pieder tiem sabiedrības viedokļu līderiem, kurus Latvijā plaši pazīst kopš atmodas sākuma un agrāk.

– Kas gaidāmajās Saeimas vēlēšanās gūs lielākus panākumus – kreisais vai labējais politisko partiju spārns?

– Mums nav stabila ne labējā, ne kreisā spārna. Uzskatīt mūsu sociāldemokrātus par kreisiem? Stokholmā satiku kādu paziņu, sociāldemokrātu. Jautāju, kādēļ tik maz veidojat sakarus ar Latvijas sociāldemokrātiem? Viņš atbildēja: «Pirmkārt, viņi nav demokrāti. Otrkārt, ja viņi ir sociālisti, tad drīzāk nacionālsociālisti.» Tas bija jociņš. Tomēr ne tik tālu no patiesības. Politisko partiju ideoloģiskās nostādnes ir tik neskaidras, ka grūti tās dalīt labējās vai kreisās. Var runāt par zināmām kreisām vai labējām nosliecēm.

– Eiropas demokrātijās ir pazīstams svārsta princips – ja ilgstoši pie varas ir bijuši labējie, viņus pēc kāda laika nomaina kreisie, un otrādi.

– Ja vajag risināt ekonomikas problēmas, labējie to dara drošāk, efektīvāk, radikālāk un vienlaikus nežēlīgāk. Pazīstam tečerismus un reiganismus, kuri ir jānovērtē. Taču, kad sāk atpalikt sociālā puse, ir jānāk kreisajiem.

– Vai jūs pašlaik redzat nopietnu politisko spēku, kurš varētu risināt sociālās problēmas?

– Neredzu. Visa politiskā elite, kas bijusi pie varas visus deviņdesmitos gadus, ir izsmēlusi sabiedrības uzticības kredītu. Un pie varas šajā laikā lielākā vai mazākā mērā jau ir paspējuši pabūt visi politiskie spēki. Pati elite ir pagurusi. Politiķiem nav ne jaunu ideju, ne enerģijas. Tas ir radījis tādu bezvaras situāciju. Vara mētājas zem kājām. Nevaram pateikt, kas uzvarēs vēlēšanās. To var noteikt gadījuma faktors. Var uzvarēt pat tādi, kuri uz skatuves parādās pēdējā brīdī.

– Ir parādījušās vairākas jaunas partijas, kuras var puslīdz nopietni pretendēt uz iekļūšanu Saeimā, – Repšes partija, mācītāju partija un partija, kurā ir Čevers. Baldzēns arī mēģina.

– Repše ir vecās elites pēdējā rezerve. Rodas iespaids, ka pastāv spēki, Latvijā un ārpus Latvijas, kurus neuztrauc, kas konkrēti nāks pie varas, bet kuri gribētu redzēt prognozējamu varu. Protams, Repšem pašam vienmēr ir bijušas vēlmes pašapliecināties, tomēr viņam pietika piesardzības politikā neiet. Bet tagad, man tā šķiet, Repšem ļoti palūdza. Pārējās partijas ir vairāk veidotas ne tik daudz, lai kaut ko iegūtu, bet gan, lai atņemtu balsis citām. Tie, kuri sekmēja Baldzēna soli, domāja ne tik daudz par viņu, kā par to, kā atņemt balsis Bojāram. Tas bija svarīgāk, jo ir iespaids, ka Bojāra gājienus ir grūti paredzēt.

– Tieši tāpat, kā Repši izvēlējās viņa prognozējamības dēļ, negrib Bojāru...

– Protams. Repše kā cilvēks, ja kaut ko ieņem galvā, viņu grūti ir izkustināt uz ko citu. Viņš pat neņem vērā to informāciju, kura neatbilst tam, ko viņš iepriekš atzinis par pareizu. Tāpēc Repše var būt zināmas stabilitātes garants. Repši izcēla bailes, ka visas tās partijas, kuras ir paredzamas (ietekmējamas), var pēkšņi atrasties opozīcijā. Taču, ja nekas spilgts neparādās, lielais jūklis ar jaunajām partijām galu galā var iznākt par labu Latvijas ceļam, ko vēlētājs pazīst kā jau zināmu politisko spēku.

– Latvijas ceļš politikā simbolizē visu to, kas jau ir bijis.

– Ja paskatāmies atpakaļ mierīgi, bez ierastā negatīvisma, var saskatīt ne tikai mīnusus. Negatīvisma kultivēšanā, starp citu, liela loma ir nekvalitatīvajā žurnālistikā, kurai daudz vieglāk iegūt lasītājus ar negācijām. Tā nav politiska, tā drīzāk ir mārketinga nostāja. Taču blakus pastāv kvalitatīvā prese, kas nezaudē ietekmi un nekļūst dzeltena. Tā ietekmē viedokļu līderus.

– Arī kvalitatīvā prese ir vairāk kritiska.

– Kriticisms nav slikts. Slikts ir negatīvisms. Mēs esam iedzinuši sabiedrību dziļā pesimismā attiecībā uz pašu spējām, uz visu, kas notiek. Mēs neķeramies pie cēloņiem. Mums skandāls ir kriticisma līmenis. Bet skandālā meklē vainīgos. Skandālā nemeklē cēloņus. Rezultātā rodas iespaids, ka tas tā jau ir nolemts, ka visi politiķi ir zagļi un korumpanti, bet no mums nav atkarīgs nekas. Mēs esam tie baltie un pūkainie, un ar mums dara, ko grib. Sabiedrībā ir radīta bezspēka izjūta. Pēdējos desmit gados ierindas cilvēka priekšstats par spēju ietekmēt varu ir pat mazāks nekā padomju laikos. Formula – mīlu šo zemi, un nemīlu šo valsti – ir ļoti bīstama.

– Vai tikai sabiedrības vairākums šodien šai formulai jau nepievienotos?

– Jā, tur jau tā lieta. Mēs neesam demokrātiska valsts ne jau pēc likumiem, bet pēc realitātes. Pilsonis nejūtas šīs zemes saimnieks, kurš ierēdņus, kam ir jākalpo sabiedrībai, uztur par saviem līdzekļiem. Ir otrādi. Katrs no mums, ienākot valsts institūcijā, jūtas kā lūdzējs, bet ierēdnis ir priekšnieks. Taču šo kārtību ir radījuši politiķi, kurus mēs paši vairākkārt esam ievēlējuši. Un tad ir jājautā, kas ir muļķi – politiķi vai mēs, kas viņus ievēlējām. Galvenā dezintegrācija Latvijā nav etniskā. Lielākā ir plaisa starp valsti un sabiedrību. Tie ir viņi, un tie esam mēs. Ja tā ir demokrātija, tad nezinu, ko saukt par nedemokrātiju.

– Gandrīz pusei Rīgas iedzīvotāju nav pilsonības, savukārt gandrīz puse no tiem, kam ir pilsonība, uz vēlēšanām neiet. Cik tad lielu pilsētas iedzīvotāju daļu pārstāv šī pašvaldība? Labi, ja ceturto daļu. Tas pats attiecas arī uz valsti kopumā.

– Esmu pārliecināts, ka pašvaldību vēlēšanu tiesībām ir jābūt visiem, kas maksā nodokļus. Igauņi to ir atrisinājuši. Latvieši gaida, kad ES piespiedīs. Tas ir tāds sabiedrības domāšanas veids.

– Sabiedrības domāšanas veidu ietekmē tie, kas ir pie varas. Socioloģiskās aptaujas 1990. gadā liecināja, ka 90% sabiedrības atbalsta pilsonības nulles variantu un tikai 10% uzskata, ka par pamatu jāņem pilsonība līdz 1940. gadam. Tagad pilsonības nulles variants, kas ir tikai normāla politiskā ideja, ir bubulis.

– Nekā galēja pilsonības nulles variantā nav. Pirmais punkts, ko 1988. gadā vienbalsīgi pieņēma Latvijas Tautu forumā, bija tas, ka pilsonībai atjaunotajā Latvijā jāpienākas visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

– Nu, lūk, nebijāt vēl izauguši nacionālajā domāšanā...

– Mēs vēl domājām, ka taisīsim demokrātiju. Es patiesībā baidos par to runāt. Manā uztverē nacionālais tika izmantots pret Latviju un pret latviešu tautu. To vispirms izspēlēja, lai tiktu vaļā no nelatviešiem kā konkurentiem politikā. Mēs tik ilgi esam trenējušies nacionālajā domāšanā, ka diez vai spējam uz to normāli paraudzīties no malas. Padomājiet, kāpēc tieši tad, kad mēs atjaunojām savu neatkarību, sākās tie paniskie bļāvieni, ka latviešu tauta iet bojā. Pasakiet, kad astoņsimt gadu vēsturē latviešu tautai ir bijuši labāki apstākļi? Daudz atradīsiet tādus laikus?

– Un tieši tad sāka bļaut, ka latviešu tauta iet bojā.

– Socioloģijā ir tāds Tomasa likums: tas, ko sabiedriskā doma sāk uztvert par patiesību, par patiesību arī kļūst. Ja tu sev iestāsti, ka ej bojā, ar tevi tas arī sāk notikt. Tā ir zaudētāja psiholoģija, ko latviešiem potē ar milzīgu neatlaidību. Cik optimistiska bija pirmā atmoda! Tā sākās ar Mērnieku laikiem. Tad, kad tu spēj par sevi pasmieties, tu esi vesels. Tad, kad tu vaimanā, tu esi slims ar nepilnvērtības kompleksu. Un to potē latviešu tautai, kura var lepoties ar fantastiskiem sasniegumiem, tautai, kura spēja izveidoties par nāciju pēc 800 nebrīves gadiem. Latvieši sevi nenovērtē.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733