Atslēgvārdi:

Vēlēšanas Vācijā – sabiedrisko attiecību neatvairāmais spēks 6

Šīs vēlēšanas uzskatāmi nodemonstrēja, ka pareiza reklāma, bet vēl svarīgāk – pareiza PR darbība nodrošina vēlamo iznākumu. Tādas lietas kā ideoloģija, ideālisms ir novecojušas. Vēlēšanu iznākumu izšķir pareizie izteikumi pareizajās vietās un otrādi.

Iesaki citiem:
Plakats 255x203
Foto:U. Perrey

Vēlēšanas Vācijā ir pagājušas. Vācijas kanclera Šrēdera sociāldemokrāti (SPD) kopā ar ārlietu ministra Fišera Zaļo partiju atkal veidos valdošo koalīciju. Valdība vēl tiek veidota, bet vismaz divi amati jau ir droši: kanclers – Šrēders, vicekanclers un ārlietu ministrs – Fišers. Tieši šie divi cilvēki bija tie, kas “izglāba” vēlēšanas par labu valdošai koalīcijai. Patiesībā vēlēšanas izšķīra tieši Fišers, kurš ir absolūti vispopulārākais vācu politiķis un ar savu personīgo iniciatīvu spēja sasniegt zaļajiem vislabākos vēlēšanu rezultātus šīs partijas pastāvēšanas vēsturē.

Pirms astoņiem gadiem Zaļie savu vēlēšanu kampaņu balstīja uz komandu, nevis konkrētām personībām, kā to darīja divas lielās partijas – SPD un Kristīgo demokrātu savienība (CDU), apgalvodami: “Mūsu vēlētāji ievēl programmu un ideālus, nevis politiskās izkārtnes”. Tagad situācija ir mainījusies, un zaļie visu vēlēšanu kampaņu balstīja uz Fišera personību, gandrīz nepieminot savas programmatiskās nostādnes. Šī taktika attaisnojās. Arī sociāldemokrāti darbojās līdzīgi un arī guva panākumus, kaut arī saņēma par 2,5% mazāk balsu nekā iepriekšējās vēlēšanās 1998. gadā.

Šīs vēlēšanas uzskatāmi nodemonstrēja, ka pareiza reklāma, bet vēl svarīgāk – pareiza PR darbība nodrošina vēlamo iznākumu. Tādas lietas kā ideoloģija, ideālisms ir novecojušas. Vēlēšanu iznākumu izšķir pareizie izteikumi pareizajās vietās un otrādi. Lai uzvarētu šajās vēlēšanās, valdošā koalīcija lika “uz spēles” pat attiecības ar Ameriku, atklāti kritizējot ASV par Irākas politiku un salīdzinot Bušu ar Hitleru. ASV valdības pārstāvji, preses konferencē jautāti par vēlēšanu iznākumu Vācijā, atteicās tos komentēt, tādējādi norādot, ka ir pamatīgi “uzmetuši lūpu”. Šrēders paziņojis, ka jaunizveidotās valdības prioritāte būs attiecību normalizēšana ar ASV, bet, kā tautas parunā mēdz teikt, – “izlietu ūdeni nesasmelsi”...

Knapā sociāldemokrātu un zaļo koalīcijas uzvara vēlēšanās kopīgajā Eiropas bildē pozitīvas pārmaiņas noteikti neienesīs. Vācijas ekonomika, kas ilgi bijusi Eiropas sirds, jau ilgāku laiku pukst ar pārsitieniem. Vācijai ir nepieciešama stipra un stabila valdība, lai īstenotu ekonomiskās reformas un uzlabotu situāciju darba tirgū. Diez vai šis knapais vairākums valdošajai koalīcijai (302 balsis ir absolūtais vairākums šajā Vācijas bundestāgā, bet valdošā koalīcija ir ieguvusi 306 balsis) spēs garantēt veiksmīgu reformu izpildi.

Vēlēšanas Vācijā izšķīra vienu PR panākumi un citu PR neveiksmes. Šrēders un kompānija veiksmīgi izmantoja pašreiz Vācijā valdošo antiamerikānismu, viņš baidīja cilvēkus ar II Pasaules kara rēgu, kategoriski nosodot akcijas Irākā. Pat plūdus Vācijā viņš spēja vērst savai politikai par labu. Tāpat ir arī pretējā pusē. Liberāļu (FDP) pārstāvis Molemanns neveiksmīgi kritizēja Izraēlas politiku attiecībās ar Palestīnu un arī dažus sabiedrībā populārus ebrejus. Viņš un visa liberālā partija nekavējoši tika “apzīmogota” kā partija, kas savu vēlēšanu kampaņu balsta uz antisemītiskām parolēm un cieta vēlēšanās sakāvi. Kristīgo demokrātu kanclerkandidāta Štoibera neveiksmīgās uzstāšanās un pārteikšanās medijos tika nemitīgi apspēlētas un izsmietas, tādējādi pārvēršot Štoiberu par “dumiķīti”.

Neskatoties uz katastrofāli augsto bezdarbnieku skaitu, zemo vācu skolnieku izglītības līmeni, nekontrolējamo ārzemnieku politiku, aizvien augošo noziegumu skaitu, valdošā koalīcija paliek pie varas.

Ko tas nozīmē Latvijai? Visdrīzāk neko. Kaut arī Šrēders ir liels Putina draugs, pret Baltijas valstīm viņš ir noskaņots pozitīvi un vismaz runās veicinās Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Ko tas nozīmē Vācijai? Pakāpenisku ekonomisko, sociālo un politisko bankrotu ar šovkancleru Šrēderu galvenajā lomā, iespējams, vēl četrus gadus.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (6) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Axel Reetz 01.10.2002 13:03

Knapie vēlēšanās rezultāti ir ļoti relatīvi, pat Vācijā, kur ilgus laikus pastāvēja tikai divarpus partiju sistēma no Kristīgiem Demokrātiem (CDU vai Bavāriā Kristīgu Sociālā Apvienība CSU) , sociāldemokrātiem (SPD) un liberāļiem (Brīvie Demokrāti, FDP). Jau 1949.g. pirmajā “Bundestag” CDU pārstāvis Adenauer kļūva par Kancleru tikai dēļ tā, ka vinjš sevi pats ievēlēja. Vairākums viena balss no deputāta Adenauer. Cik mazais pārsvars tagad sarkan-zaļajiem ir, tik vajš vairakums bija Kohl vēlēšanās1994.g. – abiem diviem tikai dēļ “Überhangmandate”. Tie mandāti iznāk no tā, ka federālās zemēs pēc otrās balss kādai partijai būtībā piešķirtu mazāk vietas nekā ar pirmo balsi taisni iecirkņos ievēlēja. Maz cilvēku zina, ka katrā federālu zemju parlamentā “Landtag” notiek “Überhangmandate” izlīdzināšana, lai balsu skaitu precenti sakristu ar mandātiem parlamentā – tieši iznjemot Bundetag. Konstitūcijas tiesa šo sistēmu apstiprināja pēc 1994.g. vēlēšanām ar argumentu, ka arī 5%-barjeru ietekmē rezultātu noteiktajā veidā netaisnīgi, kas visiem vēlētājiem ir zinams un jāņem vērā.

Bez tā protams citreiz tieši šie noteikumi taisa vairākumus. Piemēram 1969.g. Brandt nebūtu iegūvis vairakumu, ja nebūtu knapi palikusi ārpus parlamenta nacionālisti no NPD. Savukārt 1976.g. Kohl sasniedza 48,6% atbalstu, bet pie varas palika kanclers Helmut Schmidt. Knaps rezultāts varbūt knaps, bet demokrātieskais rezultāts paliek rezultāts.

1998.g. vācieši balsoja tieši pret Kohl, kristīgiem demokrātiem viena no lielākām sakāvēm pēckara vēsturē. Kohl toreiz nepārtraukti pie varas bija 16 gadus un tautas kā arī ekonomikas pārstāvju izpratnē reformu un līdz ar to attīstības kāvējošais kanclers – “Reformstau” (reforma sastrēgums) palika par “Unwort des Jahres” (gada nevārds). Tagad pēc četriem gadiem Schröder vadībā protams daudz vēlētāju ir vīlušies, ka pat par ambīcijām lielākas gaidas pirmajai sarkan-zaļai reforma koalicjiai neizpildījās. Tāpēc atbalsts Schröder krita.

Tomēr nevar gaidīt, ka tik īsā laikā kā četros gados pārveido tik lielu valsti kā Vācijā būtiski. Tālāk stabilajā demokrātijā nav vēlams, ka valdība vai varas partijas mainās it pēc četriem gadiem. To Vācijā tomēr vēlētāju vairākums acīmredzot saprata. Bez tā gan žurnālisti gan zinātnieki ir vienprātībā, ka lielākais trūkums opozījicai, proti Stoiber un Westerwelle, bija alternatīvu ideju trūkums vai izskaidrojumu trūkums. Westerwelle ar savu “Spaßwahlkampf” (prieka kampaņa) spēja piesaistīt partijai jaunus vēlētājus, bet ne nopietnu skaitu, jo atbaidīja “Stammwähler” (tos, kas parasti balso par partiju neskatoties uz priekšsēdētāju). Kristīgiem demokrātiem arī zināmā mērā bija grūti četrus gadus pēc tam, kad vinjus Kohl stagnācijas dēļ sūtīja opozīcvija, paskaidrotz, kāpēc viņiem ir labāki risinājumi Vācijas problēmām, ja viņi savas idejas budams 16 gadus pie varas nespspēja īstenot agrāk. Tiesa Kohl nāca pie varas 1982.g. protestējot par budžeta deficitu un bezdarbnieku skaitu. Bet kad viņš atkāpjās vai labāk teikt vēlēšanās zaudēja, abi divi ekonomiskie raditāji bija daudz sliktāk nekā viņa valdīšaanas laika sākumā.

Ja Vācijai draud stagnācija tūvākos četrus gados, tad viens vēl ir skaidrs, nopietnām reformām pretī ir stipras intereses un tās aizstāvējošas organizācijas, kurām pretoties kristīgie demokrati tik maz spēj ka sociāldemokrati, kā nesena vēsture rada. Tas arī ir vairumam vēlētāju skaidrs. Tāpēc arī balsoja drīzāk par politikas stilu. Stoiber nevar pārvarēt ziemeļvāciešu brīnumu par bieži sastopamo arrogantu bavāriešu attieksmi pret pārejiem vāciešiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Cundurs 26.09.2002 14:15

Priekšvēlēšanu laikā nebiju Vācijā (atrodoties tur, iespējams, manis secinājumi būtu savādāki), taču Vācijas plašsaziņas līdzekļi ir pieejami arī Latvijā.

Piekrītu, ka Vācijas politikā personības (nevis partiju programmas un ideoloģija) spēlē lielāku lomu, ka pašiem politiķiem un politologiem gribētos. Vācijas politiskajā kultūrā joprojām ir prasības pēc spēcīgiem līderiem. Tomēr, pretēji šī raksta autoram, politologs Claus Leggewie žurnālā "Der Spiegel" (http://www.spiegel.de/politik/deutschland/0,1518,215202,00.h...) norāda, ka interese par politikas satura jautājumiem drīzāk pieaug, sevišķi naunatnes vidū.

Protams, būtu bijis muļķīgi, ja zaļie nebūtu balstījuši savu kampaņu uz Vācijas populārāko politiķi - Fišeru. Šādu muļķību viņi pieļāva iepriekšējās vēlēšanās, taču toreiz tam iemesli bija meklējami partijas iekšienē, jo tur notika cīņas par ietekmi starp vadītājiem - partija bija nesavākta, ar vēlētājiem nesaprotamām intrigām partijas iekšienē. Vēlētāji nebalsoja par partiju, kurā nav skaidrības, kas ko darīs un vai komandas cilvēkiem būs atbalsts.

Līdzīga situācija bija SPD 1994.g. vēlēšanās, kad partija prezentēja "troiku" (Šarpings, Lafontēns un Šrēders) un katram no viņiem bija sava "aizmugure" partijā un intrigas. Viņi, protams, prezentēja sevi kā "vadības komandu", taču reālais iemesls, liekas, bija pata situācija par varu partijā. Rezultātā turpināja valdīt H. Kola valdība. Pēc vēlēšanām troika bija "ēnu kabineta" kodols, bet 1998.g. vēlēšanas jau tika veidotas pēc citiem principiem: Šrēders - modernais kreisais a la Tonijs Blērs. To, ka nesaskaņas "troikā" bija, pierāda tas, ka gan Lafontēns, gan Šarpings (vēlāk) atkāpās no ministru amatiem Šrēdera valdībā un pazuda no skatuves.

To, ka partiju reitingus un vēlēšanu rezultātus ietekmē partijas vienotība, pierāda arī CDU zemais reitings laikā, kad par kanclera amata kandidatūru cīnījās E. Štoibers un A. Merkela. Savulaik H. Kols ar "partijas organizācijas problēmu" veiksmīgi cīnījās "nozāģējot" jaunos aktīvistus, kas varētu sacensties ar viņu par varu partijā.

Domāju, ka FDP reitingu kritumu īsi pirms pēdējām vēlēšanām ietekmēja ne tik daudz "antisemītisma" izkārtne (par antisemītismu vairāk uztraucas tradicionālie kreiso vēlētāji), bet gan partijas vadības, sevišķi G. Vestervelles, nespēja tikt galā ar "izlēcēju" (viņš arī izplētņlēcējs) J. Mellemanu, kurš veidoja pats savu vēlēšanu kampaņu saviem vēlētājiem (savā vēlēšanu apgabalā dubultājot iegūto balsu sakaitu no 4,5% 1998. g. līdz 9,3% šogad). Turklāt, neaizmirsīsim, ka Mellemans ir Vācu - arābu biedrības prezidents un vēršanās pret Izraēlu (TA konflikta kontekstā) no šāda amata pozīcijām ir loģiska. Tomēr Vācijas vēlētāji nebalsoja par partiju, kas nevar nodrošināt kārtību "savās mājās".

Jā, Šrēders nosacīto uzvaru (jo patiesībā vēlētāju skaits samazinājās) "izrāva" ar PR gājieniem attiecībā uz iespējamo karu Irākā un plūdiem (turpretī G. Vestervelle (FDP) uz plūdu fona nebija redzams). Šrēders pārrēķinājās ar amerikāņu pacietību, taču viņam svarīgāki tobrīd bija vēlētāji, nevis ASV (jo citādi pie Blēra būtu aizbraucis vēl pirms vēlēšanām), turklāt Vācijai bija laba izdevība parādīt savu neatkarību no ASV arī diplomātiskajā pasaulē.

Personības nevar "pārdot" vēlētājiem ar ideoloģijām, bet gan ar PR (kam jāspēj maksimāli vienkārši un īsi pasniegt partiju ideoloģiju sasaistē ar partiju spēju rīcībai) bet tas Vācijas politikā nav nekas jauns (K. Adenauers, V. Brants, H. Kols). Priekšvēlēšanu laiks Vācijā bija līdzīgs citām iepriekšējām vēlēšanām, tikai vieni bija mācījušies no savām kļūdām (zaļie), bet citi ne (FDP). Vienīgais jaunums bija slavenais TV duelis, kam šoreiz (atšķirībā no iepriekšējām vēlēšanām) piekrita abi kanclera kandidāti.

Cundurs, kuram Vācijā, pēc www.wahl-o-mat.de testa rezultātiem, vajadzētu balsot par FDP

P.S. Jāatzīmē vēl autora nespēja atturēties no subjektīviem secinājumiem raksta beigās. Topošais politolog, nav skaidrs, kur tie rodas!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

skolniek 25.09.2002 21:07

Autoram pietrūkst spēja nostāties ne vienā pusē. Kas politikas studentam būtu ļoti svarīgi. Ja nostājas, tad vismaz tā, lai nevar piekasīties. Frāze par bankrotiem pārāk skaidri norāda uz autora antipātijām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Bekere 25.09.2002 15:26

Andris, tik labi visu ir pateicis un sasummejis, ka man vairs gandriiz nav ko teikt..

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

andris 25.09.2002 15:11

Visumaa labs, diskusiju rosinosh raksts. Noteikti japiekrit sabiedrisko attiecibu spekam. Latvijaa to apstiprina politisko partiju popularitates reitingu izmainas, kas lielaa meeraa ir saistitas ar atsevisku partiju uzmanibas pieversanu (vai ne-pieversanu) sabiedriskajaam attiecibaam. Japiebilst gan ka "ideologijas, idealisma" nozimes mazinasanas konstatacija tomer ir neviennozimiga, jo sabiedriskaas attiecibas balstas tiesi uz sabiedribaa valdoso noskanojumu adekvatu izmantosanu. Sabiedriskas attiecibas notiek nevis abstraktaa videe ,bet sabiedribaa, ar savaam iipatnibaam, uztveri, "ideologiju un idealismu" (ko butiba autors ir gan tiesi, gan netiesi atzinis).

Vienigais...nu, nevajag "piekabinaat" raksta beigaas dazos teikumos kaut kaadus visparigus apgalvojumus/minejumus par Sredera atkartotas ieveelesanas ietekmi uz Latviju. Piemeram, runajot par Sredera un Putina draudzibu, vini var guleet arii vienaa gultaa: tas pats par sevi neko ne pieradis, ne nepieraadiis.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Bekere 25.09.2002 12:30

Nu bet Latvijā jau tas pats..