Foto: J. Pipars © AFI
Tas ir vēlēšanu paradokss – pat tad, ja mēs nepiedalāmies vēlēšanās, mēs tomēr balsojam, jo tāpat ietekmējam kāda iespējas uzvarēt.
Šā gada 21.aprīlī Francijā notika prezidenta vēlēšanu pirmā kārta, kuras rezultāti pārsteidza ne vien politiskos analītiķus, bet arī pašus francūžus. Francijas vēlētāji savu “pārsteigumu” izpauda plašās demonstrācijās, un tā bija visai negaidīta reakcija vismaz no tiem aptuveni 25% vēlētāju, kas vēlēšanās nepiedalījās, un no tiem aptuveni 40% vēlētāju, kas vēl īsi pirms vēlēšanām nebija izlēmuši, par ko balsot.
Vēlēšanas Francijā, tāpat kā 8.Saeimas vēlēšanu tuvums tepat Latvijā, aktualizē jautājumu par vēlētāju līdzdalību. Turklāt balsstiesīgo ceturtās daļas nepiedalīšanās vēlēšanās neraksturo tikai Franciju, jo aptuveni tikpat daudz vēlētāju parasti nepiedalās arī parlamenta vēlēšanās Latvijā. Pašvaldību vēlēšanās šis skaitlis ir vēl augstāks. Piemēram, pagājušā gada pašvaldību vēlēšanās nepiedalījās 38 procenti jeb vairāk nekā viena trešā daļa vēlētāju. Vēlētāju līdzdalība ir jautājums, kas uztrauc vēlēšanu speciālistus, politologus un sociologus daudzās valstīs, un ir vienlīdz liela problēma gan vecās, gan jaunās demokrātijās.
Šādā kontekstā Francijas piemērs, līdzīgi kā 2000.gada Amerikas prezidenta vēlēšanu notikumi, kalpo par uzskatāmu un nepārprotamu atbildi uz jautājumu, ko ikviens no mums apsver pirms katrām vēlēšanām, proti, kāpēc gan vispār jāpiedalās vēlēšanās? Ja Amerikas prezidenta vēlēšanas, kurās tika skaitīti un pārskaitīti rezultāti, parādīja, cik liela nozīme ir katrai balsij, tad nesenie notikumi Francijā mudina apzināties vēlēšanas kā iespēju. Un izmantota iespēja vienmēr ir labāka par neizmantotu. Savā ziņā tas ir vēlēšanu paradokss, pat tad, ja mēs nepiedalāmies vēlēšanās, mēs tomēr balsojam, jo tāpat ietekmējam kāda iespējas uzvarēt.
Tāpēc pārdomu vērts ir jautājums par to, kādi iemesli kavē vēlētājus piedalīties vēlēšanās. Pirms pašvaldību vēlēšanām Centrālā vēlēšanu komisija veica aptauju, kurā cita starpā skaidroja arī vēlētāju viedokļus šajā jautājumā. Iegūtās atbildes nebija pārsteidzošas. Lielākā daļa vēlētāju kā galvenos iemeslus tam, ka nepiedalās vēlēšanās, minēja piemērotu kandidātu trūkumu un izjūtu, ka piedalīšanās vēlēšanās tāpat neko nemainīs. Daļa atzina, ka vēlēšanās nepiedalās laika trūkuma dēļ.
Ja laika trūkums ir aizbildinājums tam, ko parasti mēdz dēvēt par slinkumu, tad apgalvojums, ka piedalīšanās vēlēšanās neko nemainīs vai nav kandidātu, par kuriem varētu balsot, jau ir daudz nopietnākas “slimības” simptomi. To galvenais cēlonis ir pašapziņas trūkums, ko raksturo sevis vai citu noniecināšana tā vietā, lai meklētu problēmas risinājumu.
No otras puses, jebkurš motivācijas trūkums liecina par nespēju atrast pietiekami spēcīgu pamatojumu, lai piedalītos vēlēšanās, jo, iemetot aploksni vēlēšanu kastē, vēlētājs taču kā uz burvju mājienu pretī nesaņem tūlītēju algas pielikumu vai pensijas paaugstinājumu, labāku darba piedāvājumu, investīcijas uzņēmējdarbībai, bērnu pabalsta pieaugumu vai ko citu, ko nu mēs varētu vēlēties no valsts tuvākā vai tālākā nākotnē. Turklāt interesanti, ka lielākā daļa vēlētāju kā galveno motīvu, kas mudina piedalīties vēlēšanās, min pilsoņa pienākumu. Lai gan tas, protams, ir labāk par nepiedalīšanos, arī šādā atbildē ir visai maz no apzinātas un pārdomātas motivācijas.
Līdz ar to jāsecina, ka vērtība, ko sevī slēpj iespēja piedalīties vēlēšanās, līdzīgi lielākajai daļai citu vērtīgu iespēju, ir grūti pamanāma. Francūžiem gan ir dota vēl viena iespēja, kad šā gada 5.maijā notiks vēlēšanu otrā kārta. Citādi ir vēlētājiem Latvijā – tiem, kas nepiedalīsies Saeimas vēlēšanās 2002.gada 5.oktobrī, sava otrā iespēja būs jāgaida vēl četrus gadus.