Foto: stav
Pragmatiski raugoties, nav noticis nekas tāds, kas Latvijas politiskajā sistēmā nebūtu paredzēts.
Valsts prezidenta 28.maijā 2011.gadā izdotais rīkojums Nr. 2 satricināja Latvijas sabiedrisko telpu kā daudzu magnitūdu stipra zemestrīce. Demagoģiskākās reakcijas uz šo Valda Zatlera lēmumu ietvēra apgalvojumus par pirātu karoga pacelšanu vai pat valsts apvērsuma gatavošanu. Tās visas ir muļķības. Pragmatiski raugoties, nav noticis nekas tāds, kas Latvijas politiskajā sistēmā nebūtu paredzēts.
Ārkārtas vēlēšanas nav krīze
Notikušā sensacionālo raksturu un krīzes auru nākas uzlūkot daudz mierīgāk, ja to ieliekam parlamentārās sistēmas, kāda tā pazīstama jau kopš 18. – 19. gadsimtu mijas, kontekstā. Šai sistēmai raksturīga iezīme ir garantijas politiskai saskaņai starp likumdevēju un izpildvaru. Pamatmehānisms, kas šo nodrošina, ir prasība, lai Ministru Kabinets baudītu likumdevēja uzticību. Bet vēsturiski vēl senāka procedūra ir monarha iespēja neapmierinātības gadījumā atlaist parlamentu, cerot uz sev tīkamāku tā sastāvu pēc jaunām vēlēšanām. Kaut monarhi savu politisko nozīmi demokrātijās pārsvarā zaudējuši, laika gaitā šī iespēja nav atmirusi. Tādās parlamentārajā sistēmās kā Lielbritānijā vai Dānijā vēlēšanas vispār notiek tikai tad, kad premjerministrs to nolemj, tiesa gan, nepārsniedzot noteiktu maksimālo termiņu. Igaunijā un Lietuvā valsts prezidents drīkst izsludināt pirmstermiņa vēlēšanas, ja to ierosina valdība, kurai likumdevējs izteicis neuzticību. Turklāt šim prezidenta lēmumam neseko referendums. Būtībā konstitucionālu dramatismu prezidenta ierosinājumam atlaist Saeimu piešķir tieši tautas nobalsošana.
Desmitiem argumentu par un pret
trs un daudz sarežģītāks jautājums ir par to, kāda jēga ir Zatlera solim. Atbildes ir meklējamās daudzās dimensijās. Daļu jau gana plaši ir izklāstījusi, piem., Iveta Kažoka.[ 1 ] Nevar noliegt arī simbolisko nozīmi un pleca sajūtu cilvēkiem, kuriem rūp tiesiskums Latvijā. Prezidenta lēmums sūta signālu, ka viņi nav tikai margināli dīvainīši pragmatiskā šeptmaņu sabiedrībā. Tiesiskumu cienošam cilvēkam, manuprāt, dabiska ir arī sajūta „tā tai Saeimai (Saeimas vairākumam) vajag” par cilvēktiesībās nekompetenta cilvēka iecelšanu tiesībsarga amatā, par nepamatotu tiesu varas izvirzīta tiesneša kandidāta noraidīšanu, par Saeimas deputāta imunitātes ļaunprātīgu izmantošanu, arī par pasīvu noraudzīšanos, kā neprasmīgs vai ļaunprātīgs priekšnieks grauj KNAB. Galu galā prezidenta solis ir ļoti populārs. Ņemot vērā gauži zemo sabiedrības uzticību, ko bauda valsts institūcijas, vajadzētu krietni apdomāties pirms mētāties ar apzīmējumu populisms kā lamuvārdu. Demokrātiskā iekārtā sekošana sabiedrības noskaņojumam ir un paliks cienījams arguments tā vai cita politiska lēmuma izvērtējumā. Šādā garā var turpināt uzskaitīt desmitiem argumentu par un arī pret Saeimas atlaišanas ierosināšanu.
Sausais atlikums – nākamās Saeimas kvalitāte
Un tomēr, saskaņā gan ar Satversmes attiecīgās normas vēsturisko jēgu, gan ar politisku pragmatismu, lēmums ierosināt Saeimas atlaišanu kļūst viennozīmīgi attaisnojams tikai tad, ja Valsts prezidentam Valdim Zatleram ir pamats uzskatīt, ka Saeimas sastāvs pēc nākamajām vēlēšanām varētu kļūt labvēlīgāks viņa aizstāvētajām vērtībām. Neatkārtošu citu ekspertu, piemēram, Ivara Ījaba analīzi, kāpēc ir vērā ņemams risks no jauna ievēlēt tiesiskumam ne par matu draudzīgāku Saeimu.[ 2 ]
Tēlaini izsakoties Zatlers dīķī ir iemetis lielu akmeni, bet, lai sastāvējies ūdens pa īstam apskaidrotos, nepieciešams mest akmeņus vēl. Tāpēc, manuprāt, Zatleram vajadzētu būt gatavam savu cīņu turpināt un cerēt, ka viņu Valsts prezidenta amatā nepārvēlēs. Ja ārkārtas vēlēšanās kāršu (vēlēšanu kandidātu sarakstu) komplekts būs gandrīz tāds pats kā pērn, ir arī pamats sagaidīt aptuveni tādu pašu Saeimu. Tāpēc ir ne tikai jāsatricina 10. Saeima, bet arī politiskā piedāvājuma spektrs. Uz jauniegūtās autoritātes viļņa Zatlers to var mēģināt izdarīt, veidojot jaunu politisko spēku.
Savukārt visām politiskajām partijām un kandidātiem, kuri tiešām gribētu, lai nākamās Saeimas vairākumu veidotu deputāti ar būtiski lielāku respektu pret tiesiskumu, ir jāatmet krietna daļa lavierēšanas, skaidri jāpozicionējas pret oligarhu politiku. Turklāt kandidātiem aktīvi jāuzstāj, lai arī viņu konkurenti Saeimas vēlēšanās rīkotos tāpat.
Daudziem Vienotības politiķiem pēdējā pusgadā raksturīgā nespēja dabūt pār lūpām skaidru attieksmi pret korumpantiem un to kalpotājiem, nākamo Saeimu var padarīt par vāju purvu, kas mazinās prezidenta vēsturiskā lēmuma jēgu. Zatleram ir visas iespējas cīnīties pret šādu scenāriju. Viņam jākļūst par vienu no buldogiem, kas šajā jautājumā iekodīsies un līdz pat rudenim neļaus ne vēlētājiem, ne vēlēšanu kandidātiem no tā izvairīties. Atkal – ja Zatlers vairs nebūs valsts prezidents, tādā gadījumā viņa rokas būtu daudz brīvākas šādai rīcībai.
Un, protams, šī vasara būs vēl viens pārbaudījums visiem medijiem, nevalstiskajām organizācijām un pilsoņiem, kuriem oligarhu valdīšana derdzas.