Foto: haRee
Mārtins Luters Kings nerunāja, par to, ka rasu vienlīdzība ir panākama ar viena indivīda sasniegumiem, bet gan norādīja, ka vienlīdzība ir jāsasniedz nācijai kā tādai.
ASV parlamenta ēka (US Capitol), kas ir arī viens no brīvības simboliem, 1793. gadā tika celta, galvenokārt izmantojot Virdžīnijas un Merilendas štatu afroamerikāņu vergu darbaspēku. Pēc 216 gadiem kāds afroamerikānis, jau vairs nevis kā vergs, bet gan kā valsts pirmā persona, stāvēja pie tās pašas ēkas, sakot runu, kuru visā pasaulē noklausījās 45 miljonu liela auditorija. Baraka Obamas, pirmā melnādainā ASV prezidenta, ievēlēšana bija simboliska un vēsturiska diena, tomēr tā nespēj pilnībā atrisināt joprojām pastāvošās rasu problēmas ASV.
Afroamerikāņu vēsture un cīņa par savām tiesībām ir pilna ar stāstiem par drosmi, grūtībām un necieņu pret cilvēka eksistenci. Tomēr viena Džordžijas štata mācītāja un politiskā aktīvista runa ir spējusi apbrīnojamā veidā artikulēt un attēlot lielu daļu no melnādaino cerībām un posta. Mārtina Lutera Kinga nozīme Amerikā ir milzīga. ASV 650 ielas ir nosauktas Kinga vārdā [1]. Ikvienā sevi cienošā pilsētā var atrast Kinga pieminekli, un viena no valsts oficiālajām brīvdienām — 19. janvāris, kas ir M.L.Kinga dzimšanas diena, — ir veltīta viņa dzīves godināšanai. Slavenā runa Man ir sapnis bieži tiek izmantota kā mēraukla, lai noteiktu, cik tuvu vai tālu afroamerikāņi atrodas no „apsolītās zemes”.
Piens un piķis
Spriežot pēc statistikas datiem, „apsolītā zeme” joprojām ir tālu. Amerikas Savienotajās Valstīs pastāv ievērojama ekonomiskā noslāņošanās. Kinga teiktais, ka „melnādainie dzīvo uz vientuļas nabadzības salas, kamēr apkārt atrodas pārpilnības okeāns”, joprojām ir aktuāls arī šodien. Salīdzinājumam — uz nabadzības sliekšņa dzīvo 24% afroamerikāņu un tikai 8% baltādaino no visas ASV sabiedrības. Kamēr vidējie ģimenes ienākumi ASV gadā sasniedz 50 622 dolāru, tikmēr afroamerikāņiem tie ir tikai 30 939 dolāru gadā.[2] Socioloģijas pētnieki norāda, ka rasisms ASV ir pārveidojies uz formu, kurā to ir grūti identificēt, lielākajai sabiedrības daļai to izpaužot netiešā veidā. Konektikutas Universitātes profesors Džeks Dovidio (Jack Dovidio), kurš pētījis rasu attiecības ASV vairāk kā 30 gadus, izsaka pieņēmumu, ka aptuveni 80% ASV balto sabiedrības ir rasistiskas jūtas, pašiem pat to skaidri neapzinoties. Piemēram, vienā no Čikāgas Universitātes slepeni veiktajiem pētījumiem atklājās, ka ar tādiem vārdiem kā Emīlija O’Braiena vai Neils Makkartijs ir daudz vieglāk iegūt darbu nekā ar tādiem vārdiem kā Tamika Vilijamsa vai Džamāls Džeksons, lai gan abām minētajām grupām bija vienlīdzīga izglītība.[3] Nav pārsteigums, ka afroamerikāņu bezdarbs ASV ir divreiz lielāks (13%), salīdzinot ar balto (6%) bezdarba līmeni. [4]
Baraka Obamas ievēlēšana spēja radīt lielu eiforiju, kuras rezultātā noteikta sabiedrības grupa izteica pieņēmumu, ka Kinga sapnis beidzot varētu būt piepildījies. Daudzi jau aizmirsuši, ka savas kampaņas sākumā Obama pārdzīvoja noteiktu identitātes krīzi, kuru tikai intensificēja skeptiski noskaņotie mediji. Obama nekad nav īpaši centies pielāgoties kādai noteiktai sociālajai grupai, tieši uzsverot, nevis noliedzot savu multikulturālo izcelsmi. Paša Obamas vārdiem, viņa māte esot bijusi „balta kā piens, bet tēvs melns kā piķis”.[5] Jaunā toreizējā prezidenta kandidāta izcelsme radīja jautājumu, vai Obama ir „pietiekami melns”, lai viņu varētu uzskatīt par autentisku afroamerikāņu kopienas pārstāvi. Dzīve Havaju salās un mācības Hārvardā tomēr ir krasi atšķirīgs stāsts no vidusmēra afroamerikāņa, kurš ir uzaudzis Hārlemas vai Bruklinas geto. Tomēr ar savām darba spējām un neatlaidību Obama spēja iemantot patiesu afroamerikāņu kopienas cieņu.
Politikas eksperti pēc vēlēšanām norādīja uz Obamas kampaņas pārsvaru savāktās naudas daudzumā, kas esot bijis viens no uzvaras priekšnoteikumiem. Tomēr nevajadzētu aizmirst, kā Ilinoisas senators uzsāka savu kampaņu — ar politiski izcili neveiksmīgu vārdu Huseins, mazu ofisu Čikāgā un ar minimāliem finanšu resursiem. Afroamerikāņu sabiedrība novērtēja un identificēja sevi ar Obamas spēju pārvarēt daudzās grūtības par spīti sākotnējām pesimistiskajām prognozēm, tādējādi liekot aizmirst muļķīgos jautājumus par to, cik tad īsti melns ir Obamas ādas tonis. Interesanti, ka vienā no intervijām Obamam tika vaicāts, vai pēc viņa domām Mārtins Luters Kings būtu balsojis par viņu kā prezidentu. Uz to Obama atbildēja, ka Kings būtu balsojis par to kandidātu, kuram būtu visatbilstošākā politiskā pieeja, nevis par to, kuram būtu melna ādas krāsa. ASV izdarīja savu izvēli, par visatbilstošāko politikas veidotāju ievēlot Baraku Obamu.
Ne krāsa, bet būtība
ASV kā izteikti multikulturālai valstij, kurā 13,5 % sabiedrības daļas veido afroamerikāņi, ir svarīgi, ka pēc 43 balto rases prezidentiem 44. prezidents beidzot ir afroamerikānis. Tas parāda, ka ASV spēj ne tikai deklarēt ideju par vienlīdzīgu iespēju ikvienam, bet dažkārt to arī patiešām realizēt. Lai cik daudz atkārtots un pat banāls ir Obamas stāsts no Kenijas aitu audzētāja dēla līdz ASV valsts prezidentam, tas tomēr ir patiess. Afroamerikāņi var stāstīt saviem bērniem, ka, ieguldot darbu, ir iespējams kļūt ne tikai par amerikāņu futbola vai mūzikas zvaigzni, bet pat par pašu valsts prezidentu.
Jāatzīmē arī tas, ka uz Balto namu kopā ar Baraku devās arī viņa sieva Mišela (Michelle Obama) un abu divas meitas. ASV prezidentu sievām vēsturiski ir bijusi ļoti dažāda loma — no politiski neieinteresētas, mazsvarīgas un lielākajai sabiedrībai neredzamas līdz tādai, kura aktīvi piedalās politiskajos procesos. Mišela Obama viennozīmīgi pieder pie pēdējās grupas. Pēc pirmajām simts prezidentūras dienām viņas popularitāte izrādījās augstāka par paša Baraka Obamas jau tā augsto popularitāti. Washington Post veiktā aptauja liecina, ka 76% sabiedrības atbalsta Mišelas kā pirmās lēdijas darbību.[6] Salīdzinājumā — Loras Bušas (Lora Bush) augstākais atbalsta punkts bija 64% 2001. gada jūlijā, bet Hilarijas Klintones (Hillary Clinton) — 60% 1993. gada maijā [7]. Pozitīvo novērtējumu Mišela Obama galvenokārt ir ieguvusi, pateicoties savam darbam ar bērniem, un dažādu sociālo jautājumu risināšanas dēļ. Arī iegūtā Hārvardas un Prinstonas universitātes izglītība par ļaunu nenāk. ASV politikas komentētāji Mišelu Obamu ierindo starp princesi Diānu un Žaklīnu Kenediju, kuru ģērbšanās stilu un izturēšanos centās imitēt liela daļa nācijas. Mišelas Obamas veiksmīgā publiskā stāja vienlaikus pozitīvi veicina divus procesus — ceļ afroamerikāņu kopienas prestižu un arī uzsver sievietes nozīmi sabiedrībā un politikā.
Tomēr, lai arī cik pozitīvu efektu ir radījusi Obamas ievēlēšana, jaunais ASV prezidents nav uzskatāms par Mārtina Lutera Kinga sapņa iemiesojumu. Kings nerunāja par to, ka rasu vienlīdzība ir panākama ar viena indivīda sasniegumiem, bet gan norādīja, ka vienlīdzība ir jāsasniedz nācijai kā tādai. Iedvesmot un ietekmēt viens indivīds šo procesu, protams, var, bet ne piepildīt. Kinga runai piemīt noteikts vēsturiskais konteksts — pilsoņtiesību kustība, Rozas Parkas atteikšanās autobusā sēdēt tikai melnajiem paredzētajā vietā, Alabamas un citu Dienvidu štatu atklātais rasisms. Tomēr galvenā doma, ka ikviens indivīds ir jāvērtē pēc noteiktām rakstura iezīmēm nevis ādas krāsas, nav specifiski afroamerikāniska, bet gan universāla. Tā var tikpat labi tikt izmantota un būt aktuāla Turcijā, kur tiek apspiesti kurdi, vai arī Dienvidāfrikā, kur rasu segregācija joprojām ir ikdienas realitāte, kā arī citur pasaulē, kur indivīda ārējās pazīmes tiek uzskatītas par svarīgāko elementu, lai noteiktu tā vērtību.
[1] “Along Martin Luther King”, Book Chronicles Life on Black America’s ‘Main Street’ http://www.npr.org/templates/story/story.php?storyId=1602178
[2] “Census report: Broad racial disparities persist”, Associated Press,November 14, 2006, http://www.msnbc.msn.com/id/15704759
[3] “Poll: Most Americans see lingering racism — in others”, CNN News, http://www.cnn.com/2006/US/12/12/racism.poll/index.html
[4] United States Department of Labor, “Labor Force Statistics from the Current Population Survey”, http://www.bls.gov/cps/
[5] Barack Obama, “The Audacity of Hope: Thoughts on Reclaiming the American Dream”, Crown, October 17, 2006.
[6] Caitlin Millat,”Michelle Obama’s Popularity Goes Through the Roof President in shadows of First Lady”, http://www.nbclosangeles.com/news/us_world/Michelle-Obamas-Popularity-Goes-Through-the-Roof.html
[7] Mark Silva,“Washington Bureau, Michelle Obama’s popularity soars, topping recent first ladies”, Chichago Tribune, April 24, 2009, http://www.chicagotribune.com/news/nationworld/chi-talk-michelle-popularapr24,0,7472730.story