Foto: E. Rudzītis © AFI
Akmeņogles un dimantus mēs nerokam, budžeta iespējas ir tādas, kādas ir, bet policistam tas ir vājš mierinājums. Situācija mums šobrīd ir tāda pati kā pirms 15 – 20 gadiem, tikai toreiz nevarēja uz Īriju braukt, bet gāja trepes slaucīt, kapos strādāt, dzīvokļus remontēt.
Cik veiksmīga Jūsu skatījumā šobrīd ir starpministriju sadarbība, gatavojot dažādas koncepcijas un izstrādājot likumprojektus?
Atzīmju sistēmā – apmierinoša. Manuprāt, sistēma sāk buksēt tad, kad ir strīdi par to, kuram ir jāuzņemas atbildība. Vēl problēmas rada profesionālisma un komunikācijas trūkums. Ja šos trīs aspektus noņem, tad ar sadarbību viss ir kārtībā.
Vai kontroles sistēma ir pietiekami efektīva, lai svarīgi jautājumi tā vienkārši nepazustu?
Iekšlietu ministrijā tā ir nostādīta augstā līmenī. Es negribu teikt, ka vienmēr visu spējam izdarīt paredzētajos termiņos. Reizēm rīkojamies kā revolucionārie optimisti, kas darbam noteikuši ļoti īsu termiņu, vai arī ir tā saucamais studentu komplekss – termiņš garš, bet vienalga viss notiek pēdējā brīdī. Svarīgi ir ne tikai termiņi, bet arī kvalitāte. Ja tā neatbilst, tad termiņi tiek pārkāpti, kamēr tiek panākta kvalitāte.
Otrs kontroles līmenis ir Valsts Kanceleja, kas veic savus uzdevumus un ir bieds valsts sekretāriem.
Kā Jūs vērtējat darbinieku profesionalitāti Iekšlietu ministrijā, cik lielā mērā tā atbilst priekšstatam par labiem valsts pārvaldes darbiniekiem?
Man ir ļoti patīkami strādāt, ministrijā ir jauniešu kolektīvs. Visi atnāk jauni, entuziasma pilni, strādāt griboši, taču viņiem trūkst pieredzes, rutīnas. Paiet trīs, pieci gadi, viņi sasniedz augstu profesionālu līmeni un atrod citu darbu, kur mazāk jāstrādā, bet ir lielāka alga.
Ja mēs gribam stipru, stabilu valsts pārvaldi, ir jābūt vairākiem nosacījumiem, lai ierēdņi pastāvīgi strādātu vienā vietā. Es pat šeit nesāktu ar algu. Vispirms ir jārada stabilitātes izjūta un tad nāk alga, darba apstākļi un izaugsmes iespējas.
Šobrīd esam kā mācību kombināts. Apmācam labu speciālistu, un viņš nomaina darbu. Ja vēl aiziet uz privātām struktūrām, man ir mazāk sāpīgi, jo ar viņiem konkurēt ir ļoti grūti, bet, ja aiziet uz citu ministriju vai valsts iestādi, kur piedāvā lielāku algu, ir skumji.
Kādam ir jābūt labam ierēdnim?
Profesionālim, pirmām kārtām. Otrām kārtām, zināt gribošam un tādam, kurš apgūst zinības. Dzīve nestāv uz vietas. Piemēram, pirms diviem mēnešiem mums bija korifeji krimināloprocesā, šodien korifeju nav, visi sāk no nulles.
Cik lielā mērā ministrijas un ierēdņu darbu ietekmē politiskā situācija valstī?
Kad nav politisko kolīziju un valdībā, kā arī Saeimā ir normāls ikdienas darbs, tad praktiski neietekmē. Ja rodas kolīzijas, sākas problēmas. Mums ir dažādas situācijas bijušas, IeM ir tāda īpaša ministrija… Daži ministri pat sev ir uzlikuši tādu kā uzdevumu – es gandrīz sagrāvu iekšlietu ministrijas sistēmu. Ja būtu tas uzstādījums otrādi – es uzbūvēju jaunu iekšlietu ministrijas sistēmu, tad būtu ok. Bet tagad…
Vai šo kolīziju kontekstā var runāt par ilgtermiņa politisko pēctecību?
Mums 15 gadus ir labējās valdības, politiskais kurss jau ir viens un tas pats, bet ir dažas nianses. Ja valdība pilnīgi nopietni paziņo, ka prioritāte ir iekšlietas, un turklāt ir ministrs un premjers no vienas partijas, tad vilciens kustas ātrāk. Ja tikai vārdos drošība ir prioritāte, tad iet lēnāk. Bet, ja nepasaka nemaz, tad vilciens nekustas ne no vietas. Visus gadus esam virzījušies uz priekšu, tikai ir bijis atšķirīgs ātrums.
Piemēram, ir koncepcija, kas pieņemta pieciem gadiem uz priekšu. Ministri mums mainās vidēji ik pēc 9 mēnešiem. Ja pie viena ministra kaut kas tiek izdarīts, tad, nomainoties ministram, nereti mainās prioritātes, dokuments tiek aizmirsts un pēc kāda laika atkal viss jāsāk no sākuma. Piemēram, ir 5 gadu programma valsts policijas autotransporta attīstībai. Pie viena ministra to izpildīja, pie otra arī vēl bija rezultāts, bet tad koncepciju nolika tālākā plauktiņā, un tagad mēs atrodamies tur pat, kur bijām pirms diviem gadiem. Solis uz priekšu, divi atpakaļ.
Vai ministru, partiju konfliktēšana ietekmē IeM darbu?
Neietekmē. Es, piemēram, vispār esmu apolitisks. Valsts sekretāriem un ierēdņiem ir svarīgs profesionālisms, ne ministru politiskie strīdi. Cita lieta, protams, ir tad, kad profesionāli izstrādāts jautājums nonāk līdz politiķu lemšanai.
Kā tad tas nākas, ka gandrīz ar katru iekšlietu ministru jums izdodas sastrīdēties, turklāt ne bez politiskas pieskaņas?
Es esmu cilvēks, kurš spēj sastrādāties ar jebko, pat ar lāci, bet dzīve parāda pretējo. Nē, man tomēr liekas, ka tā vairāk ir sagadīšanās.
Tomēr šajos strīdos izskan aizdomas par operatīvās vai konfidenciālās informācijas izmantošanu politiskiem mērķiem. Kā Jūs vērtējat, cik liela ir politiķu interese izmantot IeM kā spēka struktūras iespējas un tās rīcībā esošo informāciju politiskiem mērķiem?
Parasti valstīs uz austrumiem IeM ir spēka ministrijas, mēs tomēr esam servisa ministrija. Pakalpojums, ko mēs sniedzam iedzīvotājiem, ir drošība.
Neapšaubāmi, ministram ir pieeja operatīvai informācijai, tāpēc viņam ir pielaide valsts noslēpumam. Tas, ka viņš šo informāciju varētu izmantot politiskās interesēs, ir uz viņa kā politiķa un ministra sirdsapziņas. Izdarīt spiedienu izmeklēšanas laikā, to ministrs nevar. Tas ir tīri teorētiski tikai iespējams.
Vai līdz ar policistu biedrības, kuru var uzskatīt arī par policistu arodbiedrību, izveidošanu ir kaut kas mainījies ministrijas un ierindas policistu attiecībās?
Viņi vēl nav arodbiedrība. Visumā es uz to skatos ļoti pozitīvi. Pirmkārt, aktīviem cilvēkiem ir iespēja izpausties, pavirzīt idejas uz priekšu. Otrs, iespēja diskutēt par daudziem jautājumiem.
Mīnusu puses, kas ir pārejošas lietas, ir mēģinājums biedrību izmantot politiskiem mērķiem. Piemēram, izsaka policijas viedokli par piedalīšanos Irākā – tas nav normāli. Otrs mīnuss, ka šobrīd tā vairāk ir kārtības policijas biedrība, tajā nav operatīvo darbinieku, taču arī viņus vajadzētu mēģināt piesaistīt.
Pēc 1.janvāra biedrība veidosies kā arodbiedrība. Man ļoti gribētos, lai arodbiedrība veidotos demokrātiski un viņu darbība nebeigtos pie iekšlietu ministra durvīm. Perspektīvā, ja profesionāli spēki būs šajā arodbiedrībā, daudzas lietas varēsim daudz labāk izdarīt.
Kā vērtējat ministrijas sadarbību ar citām nevalstiskajām organizācijām? Arī ar tām, kuras izteikušas kritiku par cilvēktiesību pārkāpumiem iekšlietu sistēmā?
Mēs ar sabiedriskām organizācijām, man tā vismaz liekas, ļoti labi un pamatīgi sadarbojamies. Mums ir vairākas padomes. Piemēram, es vadu padomi, kas skar intelektuālo īpašumu, viņi nāk ar savām idejām, kuras mēs iestrādājam likumdošanas iniciatīvās. Mums pat nodaļu intelektuālā īpašuma jautājumiem izdevās izveidot.
Ir vēl sabiedriskā padome pie ministra. Trešais, ir dažādi konkursi, kur vienmēr aicinām – lūdzu, ja gribat piedalīties kā novērotāji, nevienu laukā nemetīsim. Arī starptautiskā ziņā ir laba sadarbība. Piemēram, starptautiskā policijas apvienība, atsauces starptautiskajā līmenī bija ļoti labas par pasaules policijas šefu kongresu Latvijā.
Ar cilvēktiesībām ir problēma, taču tā pamatā ir naudas problēma. Starptautiskā spīdzināšanas novēršanas padome mums ir izteikusi pārmetumus par stāvokli mūsu izolatoros. Es tam piekrītu, taču jāsaprot, ka policija ir mantojusi visu no padomju laikiem. Cik iedod līdzekļus tik atjaunojam, remontējam.
Bet ir arī lietas otra puse. Mēs izremontējam kameras, viss ir skaisti un standartiem atbilstoši, bet otrā stāvā sēž policists un mēs viņam kabinetu neremontējam, jo nav naudas. Vai tas ir pareizi?
Viena no pēdējā laikā spilgtākajām sistēmas problēmām ir policistu algu jautājums. Daudzi spējīgi policisti vienkārši aizbrauc uz Īriju strādāt, citi aiziet uz privātstruktūrām. Vai Jums ir zāles pret šo slimību?
Slimības simptomi ir redzami, recepte kā ārstēt arī zināma, tikai jautājums, vai pietiek naudas zālēm?
Bet vai recepte ir pietiekami skaidri uzrakstīta? Valdībā, skatot nākamā gada budžetu, taču skaidri pateica – piešķirt papildus naudu IeM nevar, jo nav īsti skaidrs, kur tā aizies. Tāpat nav skaidrs, kāpēc priekšniekam ir lielas prēmijas, bet izmeklētājam, kurš izdara visu melno darbu, prēmiju labākā gadījumā samaksā reizi gadā.
Es ministrijā jau pirms diviem gadiem domāju, ko lai dara, jo jebkura prēmija ir subjektīva, bet man patīk būt objektīvam.
Minēšu piemēru. Buša vizīte, atbildība visiem liela. Policista atbildības zona no punkta A līdz punktam B, ideāli atstrādāts, un viņš saņem 40 latu prēmiju. Cik maksāt cilvēkam, kurš izstrādājis visu plānu, atbildīgs par visu pasākumu kopumā? Ierindas policists saņem 120 latu algu, bet tas, kurš izstrādā plānu, saņem 800. Vieni saka, jāmaksā prēmijas tam, kurš saņem mazāk, otrs pretī – bet atbildība tam priekšniekam ir daudz lielāka. Ko man darīt? Kas ir kritērijs?
Ja nevar izstrādāt kritērijus, tad varbūt vienkārši visa nauda jāsadala algās?
Bija pirms diviem gadiem ideja, nerakstīsim prēmijas, pieliksim pie algas. Man ministrijā strādā 126 cilvēki. Visi paskaitīja, pie algas tas ir 1 lats, un tad saka, nē, labāk tomēr prēmijas atstāt. Prēmija ir tāda kā loterija, cerība. Tas, ko cilvēks nav gaidījis. Mēs tagad esam izstrādājuši dokumentu par prēmiju samaksu un kritērijiem, bet nekad visi nebūs apmierināti. Visvienkāršākais, protams, ir noņemt prēmijas, pielikt pie algām, bet dzīvē darbinieks ir jāpastimulē.
Un tomēr, kāpēc tad izskanēja pārmetumi, ka algu un prēmēšanas sistēma policijā ir necaurskatāma?
Ir Ministru kabineta noteikumi par algām un prēmijām. Mums nav atklāts neviens pārkāpums. Ja politiķis saka, ka policijas priekšnieks saņem varbūt par daudz, tad man ir jautājums, vai policijas priekšnieks pats sev raksta algu, pats sev piešķir to prēmiju? Nē, tas politiķis jau nosaka, cik liela būs priekšnieka alga.
Es varu pateikt pilnīgi droši, ka redzējums un sistēma ir pilnīgi skaidra, problēma ir tā, ka naudas pietrūkst. Mēs nerunājam par cēloņiem, bet par kaut kādām spekulācijām. Cēlonis visam ir mazais atalgojums. Turklāt mēs nevaram atrauti runāt tikai par atalgojumu policijā, blakus ir mediķi, skolotāji. Tās ir profesijas, kuras ir valsts atbildība. To problēmu vajag risināt kompleksi.
Akmeņogles un dimantus mēs nerokam, budžeta iespējas ir tādas, kādas tās ir. Taču policistam tas ir vājš mierinājums. Policists ir jauns cilvēks, vidējais vecums 25 gadi. Laiks, kad veido ģimeni, piedzimst bērniņš. Viņam alga ir 150 – 170 latu. Vai ar to var izdzīvot? Nevar. Es pats tam visam esmu izgājis cauri. Cik ilgi esmu valsts sekretārs – 3 gadus, bet pirms tam esmu ielas slīpējis, ar bruņu vesti un automātu skrējis. Situācija mums šobrīd ir tāda pati kā pirms 15 – 20 gadiem. Tikai toreiz nevarēja uz Īriju braukt, bet gāja trepes slaucīt, kapos strādāt, dzīvokļus remontēt. Kur gan visur neesmu strādājis otrajā darbā.
Cik daudz naudas un laika ir nepieciešams, lai IeM patiešām būtu servisa struktūra?
Es uzdošu pretjautājumu. Cilvēks vecumā no 20 līdz 40 gadiem, 186 cm garš ar augstāko izglītību, zina trīs valodas, datoru zina, zelta uzvedības grāmatu ir izlasījis, ieročus pārvalda, mašīnas – cik viņš maksā?
Mēs esam reālisti, budžetā tādas naudas nebūs. Nu ko mēs varam izdarīt, pieļausim, ka šodienas situācijā varētu iztikt ar divām valodām, un no zelta uzvedības grāmatas puse nodaļas neizlasītas, un summa nokritīsies. Viss pārējais ir tas nepieciešamais. Jābūt reālistam, IeM darba algām ir jābūt nedaudz augstākām par vidējo darba algu valstī.
Bet cik ilgs laiks nepieciešams, lai uz IeM struktūrām iedzīvotājs patiešām raudzītos kā uz servisa institūcijām?
Man ir sapnis, ka visas iekšlietu sistēmas reitings būs augstāks par baznīcas reitingu, bet tam ir vajadzīgs laiks.
Ja mēs salīdzinām to, kā ir šodien ar 1991., 95.gadu, tad tas ir kā diena pret nakti. 1991.gadā es domāju, kā iemācīšu latviski runāt visiem policistiem, bet tagad domāju – kā iemācīt angliski runāt. 90-to gadu sākumā rekets, šaušana, bandītismi. Tagad ir savādāk. Ir problēmas, kuras nevaram atrisināt – algas, nauda, bet ir problēmas, kuras izveido paši un tad veiksmīgi tās pārvar. Sabojāta nervu sistēma, imidžs un viss pārējais. Kaut vai tie paši reorganizācijas jautājumi! Mēs IeM sakām, ka policija ir nogurusi no reorganizācijas. Policists iet mājās pie ģimenes un nezina, vai rīt strādās šeit vai citā kolektīvā, vai vispār nestrādās. Stabilitāte ir vajadzīga vispirms, tikai tad pārējais.
Abi gali zili, vidū ūdensgalva. Ko tālāk?