Vārda indīgais zieds — bez cenzūras 2

Raidījumu apturēšana un mediju sodīšana par likumam neatbilstošu saturu ir ārkārtīgi nopietni soļi. Tas ir sods, kas jāpieņem apdomīgi un sniedzot detalizētu pamatojumu.

Iesaki citiem:
Briviba
Foto:bestarns

Vai uzskatu aizliegums un to izplatīšanas ierobežojums jebkad var būt nepieciešams? Un ja jā, tad kādos gadījumos un kā šādu aizliegumu ieviest praktiski? Šādi jautājumi rodas, vērojot vismaz daļēji mākslīgi sakāpināto ažiotāžu par Radio Naba raidījumu Tēvijas laikmets[ 1 ], kā arī Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) satraukumu par TV5 žurnālista Andreja Mamikina raidījumu „Bez cenzūras”[ 2 ]. „Tēvijas laika” gadījumā Izraēlas vēstnieces sūdzība NEPLP par 20. marta raidījumu, kurā pastiprināta uzmanība tika pievērsta ebreju dalībai komunistiskā režīma represijās, ir rezultējusies ar raidījuma apturēšanu. Tomēr galīgo lēmumu par raidījuma saturu gan vēl nav sniegusi ne NEPLP, ne arī tiesībsargājošās iestādes. Savukārt Mamikina raidījumā atsevišķi NEPLP pārstāvji saskatījuši, viņuprāt, kārtējos pārlieku radikālos izteikumus — gan cinisku attieksmi pret okupācijas jautājumu, gan arī situācijas apzinātu sakaitēšanu pirms 9. maija svinībām.

Bez ierobežojumiem vārda un preses brīvības jomā nevar iztikt. Tomēr svarīgi ir arī ļaut uzdot kritiskus jautājumus par šādu ierobežojumu nepieciešamību. Līnija, kas atdala demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamus ierobežojumus no nepamatotas iejaukšanās indivīdu tiesībās, ir ļoti smalka.

Šodien reti kurš vairs mēģinās apšaubīt, ka tiesības brīvi paust savus uzskatus ir demokrātiskas sabiedrības stūrakmens. Šīs fundamentālās tiesības gan nodrošina katra indivīda autonomiju, gan arī garantē demokrātisko procesu norisi sabiedrībā kopumā. Katram pilsonim ir jābūt iespējai patstāvīgi, bez vardarbīga spiediena no ārpuses veidot pašam savus uzskatus un dalīties savos secinājumos ar citiem līdzpilsoņiem[ 3 ]. Demokrātija bez šādas vārda brīvības nebūtu iespējama. Tāpat arī otrādi — īsta vārda brīvība bez demokrātijas nav iedomājama. Ziņas no tādiem karstajiem punktiem kā Sīrija ļauj mums skaidri saprast, kas notiek ar opozicionāriem un disidentiem diktatoriskos režīmos. Tas ir apburtais riņķis, kurā vārda brīvības apspiešana neļauj attīstīties demokrātijai, savukārt demokrātijas neesamība neļauj uzplaukt vārda brīvībai.


Vārda brīvība — arī Ku Klux Klan?

Pazīstamais lingvists un ASV politikas kritiķis Noams Čomskis (Noam Chomsky) ir viens no kaismīgākajiem vārda brīvības aizstāvjiem. Var pat šķist, ka viņš vēlas teju absolūtu vārda brīvību. Čomskis uzskata, ka konsekvences vārdā cilvēkiem ir jāiestājas tieši par nosodāmu un sev netīkamu uzskatu atļaušanu. Jāatzīst, reizēm šāda taktika ir pat ļoti auglīga. Tā plašā vārda brīvība, kāda šodien pilsoņiem tiek garantēta ASV, ir Augstākās tiesas 1969. gada lēmuma rezultāts. Toreiz tiesa atzina par spēkā neesošu lēmumu pret kukluksklanu (Ku Klux Klan) un iestājās par šo radikāļu tiesībām izteikties. Tas nekas, ka runa bija par vīriem baltās kapucēs ar ieročiem rokās, kuri bija murminājuši tādas frāzes kā „nāvi nēģeriem” un „sūtiet ebrejus atpakaļ uz Izraēlu”. Taču šis prejudikāts vēlāk pasargāja daudzus citus aktīvistus no varasiestāžu tramdīšanas uz ”vardarbības propagandas” pamata.

Tieši Eiropas sirdī uzplauka antisemītisma indīgais zieds, kas noveda pie holokausta. Šī vēsture burtiski uzliek pienākumu neļaut kaut kam līdzīgam atkārtoties.



Jāatzīst, ka Eiropa ir izvēlējusies iet mazliet citu ceļu. Šī reģiona tradīcijas vārda brīvības jomā raksturo centieni garantēt šo brīvību, tajā pašā laikā uzsverot arī atbildību par paustajiem uzskatiem. Tieši Eiropā ir attīstījies un guvis atbalstu rasu un etniskā naida kurināšanas aizliegums[ 4 ]. Tam ir pamats. Eiropai ir pietiekami gara rasisma ideju attīstības vēsture, ar kuru mēs vēl nebūt neesam tikuši galā[ 5 ]. Un tieši Eiropas sirdī uzplauka arī antisemītisma indīgais zieds, kas noveda pie holokausta. Šī vēsture burtiski uzliek pienākumu neļaut kaut kam līdzīgam atkārtoties, un pieprasīt atbildību par skaļi izskanējušiem apgalvojumiem nebūt nenozīmē kaitēt nopietnām diskusijām par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Jā, atsevišķos gadījumos runa var būt arī par atbildību tiesas priekšā. Radikāli liberāli noskaņoti cilvēki pret to mēdz iebilst, sakot, ka pret meliem, pret nepatiesiem apgalvojumiem ir jācīnās diskusiju ceļā, pierādot, ka attiecīgais viedoklis ir nekorekts. Taču tas ne vienmēr ir iespējams. Kā gan var argumentēt, piemēram, pret uzrakstu pie kafejnīcas ieejas, kurš vēsta: „Čigāniem ieeja aizliegta”? Šo apgalvojumu nevar verificēt vai falsificēt. Tas gluži vienkārši ir pretrunā ar tādu demokrātiskas sabiedrības pamatvērtību kā līdztiesība, tāpēc nav atļaujams. Jo rupjāks un nekaunīgāks ir šāds apgalvojums, jo vairāk tas pietuvojas tiesiskas sodāmības zonai.


Kontroversālu raidījumu kontroversāla pazušana

Latvijas mediju uzraugiem — gan NEPLP, gan Latvijas Radio vadībai, kurai ir Radio Naba sargsuņa loma — nav pietiekami skaidra skatījuma ne par to, kādos gadījumos vārda brīvība medijos būtu ierobežojama, ne arī par to, kā to darīt korekti un objektīvi.

Ne NEPLP, ne Latvijas Radio vadībai nav pietiekami skaidra skatījuma, kādos gadījumos vārda brīvība medijos būtu ierobežojama.



Nav šaubu, ka Radio Naba raidījums ”Tēvijas laikmets” bija kontroversāls un provokatīvs. Tāpat arī pastiprinātas uzmanības pievēršana konkrētu etnisko grupu līdzdalībai komunistiskā režīma represijās pret latviešiem nekādi nevar būt saskaņā ar pat maigākajiem žurnālistikas objektivitātes standartiem. Taču notikumu attīstības secība, galarezultātā uz laiku apturot minēto raidījumu, neizskatās diez ko glaimojoši. Skaidrs, ka Izraēlas vēstniecei, gluži tāpat kā visiem citiem, ir iespējams vērsties NEPLP un paust savu nepatiku vai pretenzijas par radio un TV raidījumiem. Un NEPLP gluži vienkārši dara savu darbu — izskata iesniegumu un konstatē, ka šajā gadījumā tiešām varētu būt noticis Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma pārkāpums. Lietu NEPLP turpinās skatīt maijā, bet padomei esot arī informācija, ka paralēli policija izskata iesniegumu par rasu naida kurināšanu. Tiktāl viss būtu labi, taču te nu pēkšņi Latvijas Radio vadība tās ģenerāldirektora Jāņa Sikšņa personā žigli parūpējas, lai raidījums vismaz pagaidām ēterā vairs neparādītos.


Sankcijas ir, skaidrojuma nav

Saprotams, Latvijas Radio nav nekāda privāta kaktu bodīte, bet gan sabiedriskais medijs ar likumā noteiktām funkcijām un uzdevumiem, tāpēc šeit ierobežojumi būtu pieļaujami plašākā amplitūdā. Taču lēmuma pieņemšanas steiga šajā gadījumā nešķiet attaisnojama. Turklāt ģenerāldirektora apgalvojumi, ka tam neesot absolūti nekāda sakara ar vēstnieces iesniegumu NEPLP, ir klajš populisms. Bez vēstnieces (vai kāda cita cilvēka) iesnieguma raidījums būtu turpinājis netraucēti skanēt. Šajā gadījumā visvairāk pietrūkst Latvijas Radio vadības izvērsta, analītiska skaidrojuma, kāpēc raidījums jāaptur. Ar pāris aprautiem komentāriem medijos ir stipri par maz.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse rāda, ka ar raidījuma laikā izskanējušiem rasistiskiem komentāriem vien nepietiek, lai sodītu attiecīgo mediju vai žurnālistu. Piemēram, lietā Jersild v. Denmark 1994. gadā[ 6 ] tiesa nolēma par labu dāņu žurnālistam, kurš savā televīzijas programmā bija ļāvis izteikties jauniešu ekstrēmistiem. Izskanējušo rasistisko komentāru dēļ žurnālistu tiesa Dānijā atzina par vainīgu rasistisku uzskatu izplatīšanas līdzdalībā. Taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka televīzijas programmas mērķis nebija izplatīt rasistu idejas, bet gan veicināt plašāku diskusiju, tāpēc žurnālists sodīts nepamatoti.

Pārsteidzīgi lēmumi var tikai kaitēt — Kļimovičam un Inkinam nu ir visas iespējas ieņemt mocekļu un apspiesto lomu.



Raidījuma „Tēvijas laikmets” vadītāji Roberts Kļimovičs un Leonards Inkins publiski ir plaši pazīstami kā cītīgi nacionālradikāla viedokļa popularizētāji. Lai nonāktu pie skaidra secinājuma, vai viņi mērķtiecīgi ir ļāvuši ēterā izskanēt pretrunīgi vērtētiem viedokļiem, kā arī lai šādu secinājumu noformulētu, ir nepieciešams laiks. Pārsteidzīgi lēmumi šajā gadījumā var tikai kaitēt — Kļimovičam un Inkinam nu ir visas iespējas ieņemt mocekļu un apspiesto lomu. Un to, vismaz vērojot Kļimoviča Twitter kontu[ 7 ], viņi arī dara. Savu artavu mocekļu tēla stiprināšanā deva arī Latvijas Televīzijas raidījuma „Panorāma” sižets, kurā Izraēlas vēstnieces vēršanās NEPLP tika raksturota kā vēl nepieredzēta cenzūra[ 8 ]. Patiesībā neviens jau nav neko cenzējis vai vispārīgā nozīmē ierobežojis abu personu vārda brīvību arī pēc raidījuma noņemšanas no ētera — viņi joprojām var brīvi izteikties ārpus Radio Naba ētera. Varbūt ir pienācis laiks nopietnāk sakārtot Latvijas Radio un „Radio Naba” attiecības, lai izveidotos normāli funkcionējošs redakcionālais filtrs, kas ļautu šādas problemātiskas situācijas risināt jau sākumstadijā un bez skaļiem publiskiem paziņojumiem.


Vēstures sarkanās līnijas

Vēl kutelīgāka ir situācija ar TV5 raidījumu „Bez cenzūras”, kurš ne jau pirmo reizi pievērš sabiedrības un NEPLP uzmanību. 2009. gadā A. Mamiks savā raidījumā provocēja sabiedrību, īsi pirms valsts svētkiem 18. novembrī skatītāju aptaujā piedāvājot jautājuma atbildes versiju, ka Latvijas neatkarība ir vēsturiska kļūda. Šoreiz NEPLP pa prātam nav „ironiskais un sarkastiskais” skatījums, ar kādu, pēc NEPLP priekšsēdētāja vietnieces Aijas Cālītes-Dulevskas uzskata, raidījumā izcēlies uzaicinātais krievu vēsturnieks. Turklāt raidījuma gaitā notikusi skatītāju aptauja, kurā uz jautājumu „Ko darīt ar tiem, kuri neatzīst Padomju okupāciju Latvijā?” bija iespējams izvēlēties arī šādu atbildi: „Piešķirt Triju Zvaigžņu ordeni kā patiesības cīnītājam”. Savukārt kādā citā raidījumā Cālītei-Dulevskai nav izprotama temata izvēles pamatotība — īsi pirms 9. maija svinībām, kas Rīgā regulāri notiek pie Uzvaras pieminekļa, raidījumā „Bez cenzūras” runāts par Uzvaras pieminekli, kuru studijas viesis Uldis Freimanis — pašpasludināts nacionālists, kurš bieži redzams dažādās demonstrācijās — aicina nojaukt. A.Cālīte-Dulevska uzskata, ka konkrētajā laikā runāt par Uzvaras pieminekli neesot aktuāli. Ekspertu atzinumi par šiem gadījumiem vēl gaidāmi, un NEPLP Mamikina raidījuma lietu vēl tikai gatavojas izskatīt, taču tas netraucē NEPLP priekšsēdētāja vietniecei medijos jau burtiski nolasīt spriedumu: ”Lai cik kvalitatīvi raidījumi Mamikinam ir par saimnieciskajiem jautājumiem, Rīgas domi, ir lietas, kur sarkanā līnija ir pārkāpta, un pat liekas, ka apzināti”[ 9 ]

NEPLP Mamikina raidījuma lietu vēl tikai gatavojas izskatīt, taču tas netraucē NEPLP priekšsēdētāja vietniecei medijos jau burtiski nolasīt spriedumu.



Šeit nu salīdzinājumam ir jāpiesauc salvenā ANO Cilvēktiesību komitejas lieta Robert Faurisson v. France[ 10 ]. Roberts Forizons (Robert Faurisson) bija akadēmiķis, kurš apgalvoja, ka nekāda ebreju masveida iznīcināšana gāzes kamerās nav notikusi. Francijā viņu notiesāja, jo holokausta noliegšana šajā valstī ir kriminalizēta. ANO Cilvēktiesību komiteja lēma par labu Francijai un atzina, ka Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) 19. pantā garantētās vārda brīvības ierobežojums ir bijis pamatots. Taču uzmanības vērti šajā gadījumā ir atsevišķu komitejas locekļu komentāri, kuros viņi atšķirīgos veidos argumentē par labu vienam un tam pašam lēmumam. Piemēram, Sesīlija Medina Kviroga [Cecilia Medina Quiroga] norāda, ka konkrētā likuma teksts „tā pielietojumā varētu radīt nepārprotamu pakta 19. panta pārkāpumu”, taču Francijas tiesa esot interpretējusi likumu, ņemot vērā ICCPR normas. Tādā veidā tiesa „pielāgoja likumu Francijas starptautiskajām saistībām vārda brīvības jomā”. Arī pašā komitejas lēmumā norādīts, ka holokausta noliegšanu aizliedzošais likums citos atšķirīgos gadījumos varētu izraisīt ICCPR normu pārkāpumus.


Objektivitātes meklējumos

Tātad nav svarīgi tikai tas, ko prasa likums. Svarīgi ir arī tas, kā tas tiek interpretēts un ieviests praksē. Un attiecīgi es atkal vēlētos sagaidīt no NEPLP detalizētu konkrēto lietu analīzi, spilgtos komentārus medijiem pataupot līdz laikam, kad ir skaidrs slēdziens, vai ir bijis pārkāpums. Okupācijas jautājums Latvijā ir īpaši jūtīgs. Pieļauju, ka līdzīgi ir ar holokausta jautājumu Francijā. Tieši tāpēc šeit jābūt īpaši uzmanīgiem ar jelkādiem vārda brīvības ierobežojumiem. Jā, arī naudas sods ir traktējams kā zināms vārda brīvības ierobežojums, jo tas rada tā saukto chilling effect. Proti, sodītais medijs var vairs neuzdrošināties analizēt pretrunīgi vērtētus jautājumus, pat ja tie ir sabiedrībai nozīmīgi.

Reiz jau sodīts medijs var vairs neuzdrošināties analizēt pretrunīgi vērtētus jautājumus, pat ja tie ir sabiedrībai nozīmīgi.



Gan holokausts, gan Padomju okupācija ir temati, par kuriem Latvijā ir jārunā. Arī medijos. Jā, šajā jomā ir un vēl ilgi būs grūti ievērot arī Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā pieprasīto objektivitāti[ 11 ]. Taču citos tematiskajos lauciņos medijiem nebūt neklājas vieglāk. Kā piemēru var minēt neseno Latvijas Radio sižetu par abortiem[ 12 ]. To nekādi nevar nosaukt par objektīvu, jo tas piedāvā pilnīgi vienpusēju skatījumu, ko turklāt liela daļa abortu veikušas sievietes nosauktu arī par cinisku. Taču šis sižets nav izpelnījies NEPLP vai Latvijas Radio vadības uzmanību. Kur pazūd konsekvence? Acīmredzot nemaz nav izstrādāts mehānisms, kā atlasīt un skatīt objektivitātes un līdzīgu normu pārkāpumus. Rezultātā padomes un radio vadības rīcība šajā lauciņā ir haotiska un bieži vien vairāk liecina par vēlmi spodrināt savu sabiedrisko tēlu, nevis patiešām darboties žurnālistiskās ētikas un tiesiskuma labā.


Ierobežojumi — tikai demokrātiskas sabiedrības vārdā

Un visbeidzot — satraucošs šajā kontekstā ir arī varas faktors. Proti, ja jau Latvijas Radio ģenerāldirektors tik ātri un bez lielas skaidrošanās var apturēt vienu raidījumu, tad tā tas būtībā var notikt arī ar citiem raidījumiem. Piemēram, pietiks ar kritisku materiālu par valdību vai vadībai netīkamu viedokļu paušanu, un gan jau attiecīgu pamatojumu piemeklēs (kaut vai radio publiskā tēla bojāšanu vai to pašu neobjektivitāti). Tāpat arī aizdomīgi izskatās NEPLP satraukums par Mamikina raidījumu pēc telefoniskas sūdzības un tikšanās ar ārlietu ministru.

Ja Latvijas Radio ģenerāldirektors tik ātri un bez lielas skaidrošanās var apturēt vienu raidījumu, tad tā tas var notikt arī ar citiem raidījumiem.



Varai vienmēr būs interese par mediju satura kontroli. Gan politiskajai varai, gan mediju vadībai. Taču raidījumu apturēšana un mediju sodīšana par likumam neatbilstošu saturu ir ārkārtīgi nopietni soļi. Tas ir sods, kas jāpieņem apdomīgi un sniedzot detalizētu pamatojumu. Pretējā gadījumā, it īpaši, ja tas tiek darīts selektīvi, tā ir tikai politisko punktu vākšana kādai iestādei vai politiķiem. Un tas nu nekādi neatbilst principam, ka cilvēktiesības var ierobežot tikai tad, ja tas ir nepieciešams demokrātiskās sabiedrības interesēs.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Grigorijs Popenkovs

Tas parāda ka trūkst nopietnu rakstu presē par Izraēlas izveidošanas apstākļiem,par jaunizveidotās valsts agresiju pret kaimiņvalstīm,par savādākdomājošo slepkavošanu kā valsts politiku,par naidu pret arābu tautu. Ši ņemšanās , apkarojot patiesību un ar holokaustu piesedzoties,sāk izskatīties pēc ņirgāšanās par tiem daudzajiem tūkstošiem kas tika nogalināti . Paši žīdi holokaustu ir pārvērtuši par trakoti ienesīgu biznesprojektu,un te nu neviens nedrīkst traucēt.Nauda nesmird.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Vea

Vienas no labākajām Japānā. Karatē es izsvītroju A, kas zin varbūt arī ir Piemēram samuraji arī nebūtu tika labi, ja nebūtu ņindzas, kas pairadja visus melnos darbus.

Saistītie raksti
Pretvalstisks jautajums

Pretvalstisks jautājums 10 Autors:Māris Brants

Soks 255x203

NRTP — ar cenzūru 4 Autors:Anete Erdmane

Noam Chomsky chomsky.info

Citi autora darbi