Vārda brīvības vārdā

Ja pastāv iespēja bez jebkādām papildus ierīcēm piekļūt informācijai, kurai ir jābūt aizsargātai, nav problēmu, ja žurnālists pats pārbauda, vai tā var. Bet, ja, ejot garām dzīvoklim, žurnālists attaisa logu, iekāpj un paņem ābolu, tad tiek izdarīts likumpārkāpums.

Iesaki citiem:

Intervija ar Mārtiņu Mitu, tiesību zinātņu doktoru un Rīgas Juridiskās augstskolas prorektoru

Kratīšana pie raidījuma De facto žurnālistes Ilzes Naglas ir rosinājusi žurnālistus Saeimai prasīt labot vairākus likumus, lai padarītu drošāku savu darba vidi. Cik pamatota, no jurista viedokļa raugoties, ir šāda žurnālistu reakcija?

Tā ir dabiska profesionāla reakcija. Protams, ir pamats runāt par to, vai žurnālistu avotu noslēpums ir pietiekami aizsargāts Latvijā. Protams, sekas [avotu vājai aizsardzībai] — cilvēki baidīsies sniegt žurnālistiem riskantu informāciju, un līdz ar to līdz sabiedrībai nenonāks svarīga informācija. Tā kā medijiem ir jāpilda sava sargsuņa loma, kas ir ārkārtīgi svarīga demokrātiskā valstī, Neo gadījums iezīmē jautājuma nopietnību, un tas ir labi, ka šāda diskusija sāk raisīties.



Tās ir pamatpatiesības — mediji kā sargsuns, avotu aizsardzība. Bet kāpēc vēl 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas mēs par šīm pamatpatiesībām runājam?

Mēs runāsim arī pēc 40 un 100 gadiem, un iemesls tam ir ļoti vienkāršs — šie ir gadījumi, kur nepastāv stingri definēta robeža — par vārda brīvības aizsardzību no vienas puses un par privātās dzīves aizsardzību no otras puses. Līdz ar to būs līdzīgi gadījumi arī nākotnē, un šī diskusija raisīsies atkal, bet, cerams, ka nākotnē diskusija pievērsīs ne tik lielu uzmanību pašiem pamatprincipiem, bet būs jau par to, vai novilktā robeža ir vai nav samērīga.



Vai tāda novilkta robeža vispār patlaban ir?

Robeža ir, bet diezgan neskaidra. Regulējums Preses likumā un Krimināllikumā šo robežu skaidri nenovelk. Tāpēc loģiski, ka tiesību piemērotājiem rodas problēmas ar robežas novilkšanu.



Vai robežu vispār var novilkt?

Nē, bet, kas vajadzīgs — principu līmenī ir jānodefinē tiesību aktos tie principi, pēc kādiem robežas tiek vilktas, tāpēc ka nav iespējams visiem iespējamajiem gadījumiem paredzēt detalizētu regulējumu. Vienīgais, ko iespējams izdarīt, ir — nostiprināt principus, kas tad praksē tiks izvērtēti un piemēroti konkrētajos gadījumos.



Žurnālisti ir mēģinājuši piepalīdzēt vilkt robežas. Viens no viņu konkrētajiem priekšlikumiem — lūdzu uzlieciet mums par pienākumu aizsargāt savus avotus!

Es saprotu mērķi, un mērķis ir pozitīvs, bet man uzreiz ir, teiksim, bažas, vai, uzliekot šādu pienākumu, nerodas pārāk nevēlami blakus efekti. Ja tas ir pienākums, kas aizliedz atklāt informācijas avotu, tad faktiski žurnālistam tiek atņemta iespēja pašam izvērtēt, vai šis gadījums ir tāds, kad sabiedrības un tiesībsargājošo institūciju interesēs būtu jāatklāj avots. Pie žurnālistiem nonāk dažāda veida informācija, un nereti tā ir saistīta ar noziedzīgiem nodarījumiem. Es pieļauju, ka var būt tādi gadījumi, kad žurnālists pats var izvērtēt un nonākt pie secinājuma, ka patiesībā sabiedrības interesēs būtu informācijas avotu atklāt un tiesībsargājošajām institūcijām darīt savu darbu.

Es žurnālistus uztveru kā domājošas būtnes, un es drīzāk to formulētu kā tiesību žurnālistam izsvērt jau pašam pirmajā kārtā, vai šis ir tas gadījums, kad sabiedrības interesēs ir atklāt avotu. Un tad tas nākamais filtrs ir caur tiesu — ja tiesa uzskata, ka šis būtu tas gadījums, tad tiesa uzliek par pienākumu žurnālistam atklāt.




Bet tikpat labi mēs, ļoti iespējams, nepaļaujamies uz tiesām.

Bažas būs vienmēr. Bet mums ir jārada sistēma, kādai tai jābūt. Ja praksē rodas problēmas, tad tās ir jāizdiskutē un jānovērš. Tikai bažās, ka sistēma varētu nestradāt, mums nav jārada nepareiza sistēma. Īpaši mediju gadījumos — ja būs lēmumi, kur samērīgums nepareizi izsvērts, tad tie noteikti nonāks sabiedrības uzmanības lokā, jo mediji ir ieinteresēti publiski apspriest šādus gadījumus.



Jā, bet, teiksim, Naglas gadījumā kratīšana notika bez tiesas akcepta, un tur ir zināmas bažas. Žurnālista datorā var būt ne tikai viens avots, bet gūzma informācijas, ko nevajadzētu zināt citiem.

Protams, un šis gadījums kā reiz arī raisa diskusiju par to, vai pamatprincipi ir pareizi atrasti un pareizi piemēroti. Bet uzreiz šeit ir jāizdara viena atruna, ka mums [par Neo gadījumu] nav tās informācijas, kas ir izmeklēšanas iestādēm, un mēs patiešām nezinām to pamatojumu. Par šo gadījumu mēs varam runāt teorētiski, bet tas, kas iezīmējas no šā gadījuma — principa līmenī nformācijas avota aizsardzība ir ļoti spēcīga, bet tā nav absolūta. Ja pastāv ļoti nopietni iemesli sabiedrības interesēs, īpaši, ja ir izdarīts smags vai sevišķi smags noziegums, tad sabiedrības interesēs būtu, ka attiecīgās personas tiek sauktas pie atbildības, līdz ar to pastāv iespēja atklāt informācijas avotu. Bet tāpēc arī ir mehānisms, ka ir vajadzīgs tiesas akcepts.

Neo gadījumā šis mehānisms tika apiets, un vismaz no tiem faktiem, kas mums ir zināmi, nevar izsecināt, ka pastāvēja steidzīga un ļoti spēcīga leģitīma sabiedrības interese apiet esošo mehānismu. Vēl viens aspekts ir, ka tiesību normu piemērotājiem ir grūtības profesionālo darbību reglamentējošo tiesību aktu skatīt plašākā pamatprincipu kontekstā. Vismaz no argumentācijas tas tā neizriet, ka policija pietiekami nopietni būtu izsvērusi informācijas avota nozīmību, kas izriet no Preses likuma un sakņojas mūsu Satversmē.

Tā ir vēl viena problēma, ka tieši jautājumos, kur pamattiesību principi saduras un ir jāpiemēro, ļoti bieži tiesību normu piemērotājiem iztrūkst spējas paskatīties uz savu darbu plašākā pamattiesību kontekstā un samērot šos principus. Tās ir loģiskas sekas mūsu nesenajai pagātnei, kad Padomju Savienības tiesību doktrīnā cilvēktiesību principiem nebija nekādas nozīmes. Es domāju, aizvien, gribam vai negribam, Latvija ir tādā pārejas stadijā tieši šajos jautājumos un kādu laiku problemātiski pamattiesību piemērošana būs redzama. Bet, kas ir pozitīvi — kad pamattiesību ievērošanā nobīdes praksē notiek, tās nepaliek nepamanītas. Tās tiek pamatīgi apspriestas un, es domāju, tas arī palīdz samazināt šādu darbību skaitu.



Cik es saprotu, Zviedrijā tomēr žurnālistiem ir pienākums neatklāt avotus.

Katrā valstī attīstās savas konstitucionālo tiesību tradīcijas, un Zviedrijā tieši informācijas pieejamības jomā ir savas īpatnības. Viņiem informācijas pieejamība, atklātība ir reglamentēta īpaši atsevišķi konstitucionālā likuma līmenī. Zviedrija ir viena no tām valstīm, kura ir visatvērtākā informācijas pieejamības jomā pasaulē. Tāpēc pilnīgas paralēles es starp Zviedriju un Latviju nevilktu, bet, protams, principu līmenī mēs Zviedrijas pieredzi varam apspriest.

Bet manā skatījumā Latvijas modelis būtu pietiekams ar to, ka žurnālistam tiek dotas tiesības, kuras viņš var izmantot un var neizmantot attiecībā uz informācijas avota noslēpumu. Es nedomāju, ka pienākuma uzlikšana ir tas pozitīvākais risinājums.

Var būt gadījumi, kad nacionālās tiesas uzskata, ka avots ir jāatklāj, bet žurnālists atsakās, tad attiecīgi kāds sods tiek uzlikts. Bet ja žurnālists uzskata, ka viņa tiesības ir pārkāptas, tad aiziet uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu, un te atkal var būt dažādi risinājumi. Var žurnālistam izrādīties taisnība, var valstij izrādīties taisnība. Te svarīgi, kādas sekas žurnālistam no tā var iestāties.



Ja likumā ir iestrādāts pienākums neatklāt avotus, tad ko lai dara žurnālists, ja pie viņa ierodas kratītāji?

Es neredzu būtisku atšķirību starp tiesību un pienākumu. Žurnālists, ja uzskatīja, ka viņam ir tiesības neatklāt, to arī nedarīja. Tas būtu tas pats, ja būtu pienākums.



Kā nedarīja? Policija savāca žurnālista datoru un aiznesa.

Mēs atkal atduramies pret to, ka nezinām detalizētu informāciju. Varbūt tiesībsargājošās institūcijas varētu pateikt, ka žurnāliste arī ir iesaistīta šajā noziedzīgajā nodarījumā.



Bez stingrākas avotu aizsardzības žurnālisti vēl prasa 157.panta dekriminalizāciju. Ko sakāt par šo priekšlikumu?

Atkal — tas ir nopietns jautājums, un, protams, es redzu pozitīvu pamatojumu, kādēļ tas tiek darīts. Tajā pašā laikā ir pamatīgi un līdz galam šī doma jāizdomā, vai mēs sasniegsim mērķi. Varbūt 157.pants ir jāsaglabā, bet varbūt ir nepieciešami tam grozījumi.

Aizsargājot vārda brīvību, nedrīkst aizmirst par otru pusi, jo katrs šis pants mēģina novilkt balansu starp vārda brīvību un privātās dzīves aizsardzību. 157.panta mērķis ir vērsties pret gadījumiem, kad ļaunprātīgi tiek izmantota vārda brīvība pazemot un nomelnot cilvēku. Ja 157.pants tiek izslēgts no Krimināllikuma, tad paliek tikai civilatbildība, tas ir — morālā kompensācija. Un jāatceras, ka 157.pants neattiecas tikai uz žurnālistiem, bet uz ikvienu sabiedrības locekli. Es pieņemu, ka šis pants uzliek zināmas barjeras dažādās dzīves situācijās. [157.panta svītrošana no Krimināllikuma] faktiski noņemtu bremzes un ļautu ļoti netīrus paņēmienus izmantot, lai politiskos oponentus kādā brīdī pastumtu malā.

Līdz ar to es pieņemu, ka galējas ļaunprātīgas vārda brīvības izmantošanas gadījumi varētu būt krimināli sodāmi. Bet, atgriežoties pie žurnālistiem, te atkal jāskatās, vai šis pants nepaver pārāk plašas iespējas to izmantot mērķiem, kam tas nav domāts. Vai pārāk vienkārši neļauj vērsties pret žurnālistiem, kas raksta neērtus rakstus.



Tāda ir situācija — daži mūsu kolēģi jau ir iesūdzēti.

157.pants ir privāta apsūdzība — pašam cietušajam jāpierāda, ka ir izdarīts kriminālpārkāpums. Vai tas padara žurnālistu situāciju sliktāku? Vai tam būtu nozīme, ja prasību uzturētu un virzītu prokuratūra?



Žurnālists ir ļoti godīgi darījis savu darbu, un par to iesūdzēts. Tas ir nepatīkams process, kas žurnālistu ierobežo, jo tik ļoti vienkārši var kļūt par apsūdzēto. Šī process var vilksies gadiem, tas ir nepatīkami un uzliek smagu slogu, un nākamreiz varbūt vairs nerakstīsi neko kritisku. Kāpēc gan? Lai tev būtu otrā, trešā, ceturtā apsūdzība?

Tad tas nozīmē — ja tiek saglabāts 157.pants, tad ir jāpaaugstina kvalifikācijas slieksnis, lai, teiksim, vienkārši gadījumos, kad žurnālists ir uzrakstījis rakstu un, iespējams, paudis savu viedokli, to pantu vispār nevarētu iedarbināt. Bet lai tas pants būtu iedarbināms tikai gadījumos, kad ir pietiekami nopietns iemesls uzskatīt, ka ļaunprātība varētu būt notikusi.

Varbūt te patiešām zināmu nepatīkamu lomu noslēpē tas, ka tā ir privāta apsūdzība, jo tad faktiski nenotiek valsts leģitimēti apsvērumi, vai šis ir tas gadījums, kad process vispār būtu jāierosina. Tas ir atstāts pilnībā privātpersonas rokās, un privātpersona to var izmantot saviem mērķiem. Šajā gadījumā tas nospēlē negatīvu lomu.



Kā tad to likumiski varētu sakārtot?

Tad ir jāsaglabā valsts kontrole sākotnējā stadijā, vai vispār pastāv pietiekams iemesls uzsākt kriminālprocesu, kas ir ļoti nopietna lieta. Tad faktiski, iespējams, būtu šis pants jāizņem ārā no privātās apsūdzības. Un otrs — prasītos apsvēršana, vai kvalifikācija, vainas forma, ir pietiekami definēta, lai šis pants tiktu iedarbināts tikai gadījumos, kad tas sabiedrības interesēs būtu nepieciešams. Te es atkal nonāku zināmās pretrunās — iespējams, to varētu atrisināt ar privātās apsūdzības mainīšanu, jo tad faktiski būtu kāds loģisks filtrs no valsts puses, kas pateiktu, ka šis nav tas gadījums, kad kriminālprocess jāierosina.

Patiesībā kvalifikācija ir diezgan skaidra — apzināti nepatiesu un otru personu apkaunojošu paziņojumu izplatīšana. Bet te mēs, protams, saduramies ar to, ka vārda brīvības jautājumos ir jāprot nošķirt fakti no viedokļa, kas atkal ir sarežģīti, kur nu vēl tādā postsociālisma valstī kā Latvija, kas gan nav vienīgā, kur šādas lietas parādās. Kā mēs redzam no Latvijas zaudētajām lietām Eiropas Cilvēktiesību tiesā vārda brīvības jomā[1], tā ir problēma, kur [nacionālajām] tiesām ir grūtības nošķirt, vai tas ir viedoklis, ko paudis žurnālists, par ko vispār nedrīks sodīt, vai tie ir fakti, ziņas, kuru patiesumu var prasīt pierādīt. Ja nepierāda, var attiecīgas sankcijas piemērot. Tas, kā šis pants ir formulēts, nepalīdz viedokli no faktiem nošķirt.



Bet tikpat labi žurnālists raksta par politiķi, un avots viņam pavēsta informāciju, kuru nemaz nevar pierādīt.

Žurnālists netiek atbrīvots no pienākuma atbildēt par faktu patiesumu, par ko viņš raksta. Pienākums pārbaudīt informācijas patiesumu žurnālistam vienmēr pastāvēs. Arī par viedokli žurnālistu var sodīt, ja šis viedoklis nav pietiekami balstīts uz kādas faktiskās bāzes. Bet, protams, latiņa ir ļoti zema attiecībā uz to, kāda bāze ar faktiem pastāv, uz kuriem šis viedoklis ir balstīts.

Es nedomāju, ka 157.pantu pilnībā vajadzētu izslēgt, bet tas, par ko ir vērts domāt, — lai šis pants netiktu vērsts pret žurnālistiem. Pirmām kārtām varētu apsvērt, vai nav jāmaina privātās apsūdzības forma, jo tad tas nodrošinātu valsts kontroli sākotnējā stadijā, vai vispār ir pamats uzsākt kriminālprocesu. Un otrs — padomāt par kvalifikāciju un formulējumu, lai šis pants būtu piemērojams tikai tādos patiešām acīmredzami ļaunprātīgas vārda brīvības izmantošanas gadījumos, nevis ka to varētu iedarbināt gadījumos, kad pausts viedoklis uz pietiekamas faktu bāzes. Par šādiem gadījumiem vēl varētu cīnīties civilprocesā, bet Krimināllikuma ietvaros šim pantam būtu jābūt iedarbināmam tikai acīmredzamos ļaunprātības gadījumos.



Vai žurnālistiem nevar paredzēt imunitāti?

Tad nedrīkst būt situācija, kad, slēpjoties zem žurnālista profesionālā pienākuma, ļaunprātīgi tiktu izmantota vārda brīvība. Bet fakts, ka žurnālists pilda savus profesionālos pienākumus, ir obligāti apsverams gan gadījumos par goda un cieņas aizskaršanu, gan Krimināllikuma piemērošanas gadījumiem, jo tas ir saistīts ar preses kā sargsuņa funkciju. Šādi apsvērumi ir obligāti jāizdara un jāņem vērā.



Nākamais žurnālistu priekšlikums — noņemt žurnālistam personīgo atbildību un nesūdzēt tiesā viņu, bet gan redakciju, kuras uzdevumā viņš strādā.

Es domāju, ka tas ir labs ieteikums. Protams, būtu jādomā, kā to precīzi noformulēt, bet principā tas ir pareizi — ja žurnālists darbojas sava izdevuma vai redakcijas uzdevumā, tad kāpēc viņam ir individuāli un privāti par to jāatbild? Tas ir darba devēja interesēs un pienākums — aizsargāt savu darbinieku. Tas kā reiz arī praktiski žurnālistam sniegtu papildus drošības sajūtu un garantiju, ka pret viņu nevar iedarbināt visus iespējamos likumā paredzētos mehānismus tikai tāpēc, ka viņš pilda savus profesionālos pienākumus.



Ja vēl varētu pamodelēt situāciju, ko darīt žurnālistam, ja pie viņa atnāk avots un saka — es esmu atradis robu datu bāzē! Kāds ir likumiskais ceļš, lai žurnālists izpildītu savu pienākumu un sabiedrība uzzinātu tai svarīgo informāciju, bet vienlaikus lai žurnālists spētu pasargāt arī sevi?

Ja žurnālistam nāk klajā tāda informācija, viņš taisa sižetu un šo informāciju padara publisku — ka pastāv iespēja informācijas noplūdei. Žurnālists arī izsver sabiedrības interesi un informācijas avota noslēpumu. Gadījumā, kur informācijas avots likumpārkāpumus nav izdarījis, žurnālists var izmantot savas iespējas un neatklāt avotu.



Bet žurnālists var arī nezināt, vai avots ir vai nav izdarījis likumpārkāpumu.

Tieši tā. Pieņemot, ka nav informācijas par nopietniem likumpārkāpumiem, žurnālists var izmantot savas tiesības neatklāt savu avotu. Tad, ja policija informē par iespējamiem likumpārkāpumiem, žurnālists vienalga var izdarīt savus apsvērumus, kādas, iespējams, negatīvas sekas varētu būt. Ja nav, tad žurnālists var īstenot savas tiesības neatklāt informācijas avotu. Tad ieslēdzas kontroles mehānisms no valsts puses un tiesa izlemj, vai konkrētajā gadījumā ir vai nav jāuzliek pienākums atklāt.

Bet tur jau tā lieta, ka abstrakti ir ļoti vienkārši uzmodelēt situācijas, bet praksē ir ļoti daudz nianšu. Svarīgi ir novilkt robežšķirtni, ka žurnālista pienākums ir sniegt sabiedrībai būtisku informāciju. Tas, kur šis pienākums beidzas, ir — iesaistīties darbībās, kas ir pretrunā ar likumu. Žurnālista pienākums ir informēt sabiedrību, veicināt diskusiju, bet ar to šis pienākums beidzas, jo sabiedrības interešu vārdā nedrīkst veicināt likuma pārkāpumu. Ja žurnālists vienalga — zinot vai nezinot, pārkāpj likumu, tad tā ir viņa atbildība. Ja par to paredzēts sods, tad žurnālistam ir jābūt gatavam šo sodu saņemt.



Tātad, ja informācijas avots piedāvā parādīt veidu, kā var tikt pie slepeniem datiem, tad žurnālists iesaistās likumpārkāpumā?

Ja pastāv iespēja bez jebkādām papildus ierīcēm piekļūt informācijai, kurai ir jābūt aizsargātai, es neredzu problēmu, ja žurnālists pats pārbauda, vai tā var. Bet, ja, ejot garām dzīvoklim, var attaisīt logu, iekāpt un paņemt ābolu, un žurnālists to pamēģina, tad tiek izdarīts likumpārkāpums.



Un tā ir žurnālista atbildība.

Jā. Bet, ja durvis ir vaļā un ikviens var ieiet un apskatīties, un žurnālists ieiet un apskatās — jā, patiešām tā ir! Un sniedz šādu informāciju sabiedrībai, tas ir pilnīgi leģitīmi un to var darīt. Bet tālāk tas atkal būt atkarīgs no detaļām.

______________________________

[1] Latvija ir zaudējusi Vides aizsardzības klubam un Dienai un Ozoliņam, bet ar publicistu Selecki tika slēgts mierizlīgums.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Kaut kas krasains

Un atkal jauns sākums 5 Autors:Dita Arāja