Varas kampēji III: Andris Šķēle 2

Šķēles laiks ir beidzies. Tomēr biznesa varu, naudu un īpašumus, ko sev nodrošinājis politiskās ietekmes gados, viņš zaudējis nav. Un vismaz pagaidām KNAB uzsāktā izmeklēšana „oligarhu lietā” Šķēli nopietni neapdraud.

Iesaki citiem:

Politika.lv turpina rakstu sēriju, kā par oligarhiem dēvētie cilvēki sagrāba varu valstī. Šodien žurnāliste Baiba Rulle stāsta, kā stingrais valdības vadītājs Andris Šķēle pieņēma izdevīgus privatizācijas lēmumus, ieguva politisko un biznesa ietekmi un gala beigās attapās politiskā bankrota priekšā.


Kad 1995. gada nogalē pie partijām nepiederošais uzņēmējs Andris Šķēle, kādreizējais pirmā Latvijas lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera vietnieks, kļuva par valdības vadītāju, par oligarhu viņu neviens nesauca.

Šķēle politikā ienāca kā 6. Saeimā ievēlēto politisko partiju kompromiss — skarbs
valdības vadītājs, kurš ir gatavs būtisku reformu īstenošanai. Premjera krēslā viņš sēdās smagā laikā, kad bija jāizvēlas par virzību uz ES un NATO un jāglābj valsts budžets, ko viņš kopā ar savu premjera biroja komandu, kas vēlāk ieguva „asiņaino punduru” vārdu, arī izdarīja. Šķēles palīgi toreiz bija viņa biroja vadītājs, ilgāku laiku ar Šķēles ģimenes biznesu pārvaldību saistītais Edgars Šķenderis, Edmunds Krastiņš, politikā apķērīgais, bijušais veselības ministrs Gundars Bērziņš un sabiedrisko attiecību lietpratēji, aizvien par lecīgajiem dēvētie PR līmeņa polittehnologi Mārcis Bendiks un Jurģis Liepnieks.

Šķēles kā skarbā un stingrā premjera darbu ēnā palika jautājumi par viņa patiesajām biznesa saiknēm, par viņa ekonomisko ietekmi un iespējamo amata izmantošanu privātās interesēs. Deviņdesmito gadu vidū mediji neuzkrītoši runāja par Šķēli, kā patieso, toreiz miljonus vērtās pārtikas pārstrādes uzņēmuma grupas Ave Lat Grupa (ALG) patieso īpašnieku. Bet oficiāli politikā Šķēle bija ienācis kā uzņēmējs, Latvijas kuģniecības padomes priekšsēdis, ALG stratēģiskais menedžeris, 2004. gadā izveidotās Privatizācijas aģentūras (PA) ģenerāldirektora vietas izpildītājs.


Kompromisa premjers

Versijas tam, kurš par Šķēli iedomājās un kāpēc viņš 1995. gada beigās tika nominēts par premjeru, ir dažādas. Populārākā saistītā ar ietekmīgā advokāta Andra Grūtupa nospiedumu. Proti, tieši Grūtupu sauc par to personu, kas 1995. gada rudenī kuluāru sarunās partiju līderiem, kad pēc 6. Saeimas vēlēšanām parlaments divas reizes nespēja vienoties par valdības izveidošanu, bija iedvesis, ka risinājums valdības veidošanas krīzei ir bezpartejiska premjera kandidāta Šķēles nominēšana. Uz Grūtupa mestā āķa uzķērās gan partijas, gan toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Viņš vēlāk intervijās medijiem atzinis gan to, ka toreiz neko nav zinājis par Šķēles biznesa interesēm, gan teicis, ka Lembergs un Šķēle bija ļaunuma ass, gan arī 10. Saeimas vēlēšanās piekritis būt par formālo līderi Šķēles un Aināra Šlesera izveidotajā apvienībā Par labu Latviju (PLL).

Šķēles laiks sākās 1995. gadā īsi pirms Ziemassvētkiem. Viņa pirmo valdību[1] apstiprināja ar Saeimas deputātu 70 balsīm. Šī valdības koalīcija sasniedza divus rekordus — tā atjaunotās Latvijas vēsturē bija plašākā un arī mainīgākā. Valdību veidoja septiņas partijas: Latvijas ceļš, Tēvzemei un brīvībai, LNNK, Demokrātiskā partija Saimnieks, Latvijas Zaļā partija, Latvijas Zemnieku savienība un Latvijas Vienības partija, un Šķēles pirmās valdības laikā demisionēja 17 ministri.

Jautājums, vai toreizējās varas partijas 1995.g ada Ziemassvētku gaisotnē apzinājās, ka līdz ar Šķēles apstiprināšanu premjera amatā ir devušas zaļo gaismu jauna oligarha dzimšanai, ir grūti atbildams. Medijos bija izskanējuši viedokļi, ka Šķēle nav tikai talantīgs uzņēmējs, bet ka viņa un ar viņu saistītā Valmieras grupējuma intereses ir dziļākas un, iespējams, tendētas uz varas izmantošanu ekonomiskās ietekmes nostiprināšanai.

Tikpat grūti atbildams ir jautājums, kurš tieši bija tas brīdis, kad Šķēle apzinājās, ka, būdams premjers, var kalpot ne vien valsts un sabiedrības, bet arī personīgajām interesēm pēc arvien lielākas labklājības un ietekmes. Iespējams, frāze, ko Šķēle izteica savas politiķa karjeras rītausmā, ka „valsts jāvada kā uzņēmums”, bija brīdis, kas signalizēja par Šķēles kā oligarha dzimšanu.


Šķēles un Lemberga interešu sadursme

Zīmīgs Šķēles ekonomiskās ietekmes nostiprināšanā bija viņa pirmās valdības laikā, 1996. gada 21. februārī, pieņemtais Ministru kabineta (MK) rīkojums Nr. 58 Par valsts īpašuma objektu nodošanu privatizācijai. Ar šo Šķēles kā premjera un Guntara Krasta (TB) kā ekonomikas ministra parakstīto MK rīkojumu privatizācijai kopumā tika nodoti vairāk nekā 230 privatizējami objekti, to vidū vairāk nekā 100 valsts uzņēmumu, starp kuriem bija arī Ventspils nafta (VN), Latvenergo, Latvijas balzams, Liepājas metalurgs, Ventspils ostas rūpnīca (Ventamonjaks), Rīgas vagonu rūpnīca, u.c.. Toreiz mediji neziņoja, ka Šķēle sev noskatījis, piemēram, Latvijas balzamu vai ka viņš tīko pēc Latvenergo. Šis Šķēles valdības lēmums lielākoties tika slavēts, jo ar šo savas pirmās valdības rīkojumu Šķēle bija iekustinājis valsts uzņēmumu privatizāciju.

1996. gada sākumā, dodot startu vērienīgai valsts uzņēmumu privatizācijai, Šķēles ietekmes nostiprināšanai būtisks pluss bija tas, ka toreiz galvenās privatizācijas institūcijas — Privatizācijas aģentūras — vadības grožus turēja „savējais” — Jānis Naglis.

Tiesa, Šķēles un Valmieras grupējuma uzvaras gājiens par vietu zem oligarhu saules 1996.-1997. gadā nebija ilgs. Šķēles ceļu šķērsoja Lembergs un Ventspils grupējums. Jau 1996. gadā abu intereses sadūrās jautājumā par miljonus pelnošās VN privatizāciju. Saeimas un valdības kuluāros runāja, ka premjers Šķēle par valdības lēmumu par VN privatizācijas noteikumu apstiprināšanu[2] pieprasījis daļas LNT, kam, savukārt, Lembergs nav piekritis, uzskatot, ka Šķēle ar aiz viņa stāvošo ALG un Valmieras grupējumu nav reāls spēks, ar kuru būtu jārēķinās. Tomēr Šķēle Ventspils grupējuma priekšā par VN privatizāciju nepadevās, līdz 1997. gada vasarā[3] bija spiests atkāpties no premjera amata saistībā ar tā saukto Latvenergo 3 miljonu lietu[4].

Pēc Šķēles otrās valdības krišanas tika izveidota Krasta (TB/LNNK) valdība, kas tad arī deva startu VN privatizācijai un Ventspils grupējuma ietekmes nostiprināšanai. Vienlaikus tas deva startu arī Šķēles oligarha komplekta dzimšanai. Jau 1997. gada nogalē bija skaidrs, ka skarbais Šķēle ar savu „asiņaino punduru komandu” veidos jaunu politisku partiju. Oficiāli Tautas partija (TP) dzima 1998. gada 2. maijā.


Mediju atbalsts

Viens no TP galvenajiem uzstādījumiem 1998. gada rudenī notikušo 7. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā bija Šķēles vēstījums, ka politiskā vara Latvijā atrodas Ventspils grupējuma un oligarha Lemberga ietekmē. Šķēle bija atklājis oligarha Lemberga apkarošanas fronti. Un tas nostrādāja. TP uzvarēja 7. Saeimas vēlēšanās, iegūstot 24 deputātu vietas. Lai arī pie varas TP un Šķēle uzreiz pēc vēlēšanām netika, jo Lemberga ietekmē tika izveidota Viļa Krištopana (LC) valdība, TP atstājot opozīcijā, Šķēle tomēr savas oligarha pozīcijas jau bija nostiprinājis.

Formāli raugoties, pilnam oligarha komplektam Šķēlem toreiz, deviņdesmito beigās, pietrūka ietekmes medijos. Tomēr netieši tā toreiz tika nodrošināta ar ietekmīgā laikraksta Diena un tās galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes (tagad — Vienotība) starpniecību[5]. 90. gadu otrajā pusē Diena netieši atbalstīja Šķēli un TP darbus — skaidroja gan Šķēles attiecības ar ALG, gan pretrunīgi vērtētā 29 miljonu dolāru vekseļa rašanos, par kuru ziņas parādījās pēc tam, kad 7. Saeimas laikā Šķēlem trešoreiz tika uzticēta valdības vadīšana.

Dienas atbalstam gan bija robežas. Kad 2001. gadā vidū kļuva skaidrs, ka Šķēle ar Lembergu ir izlīdzis, noslēdzot tā saukto „vienošanos par Latvijas uzņēmējdarbības vides sakārtošanu”, Ēlertes vadītās Dienas „labās attiecības” ar Šķēli beidzās. 2002. gadā par Dienas favorītu kļuva Einars Repše un viņa dibinātā partija Jaunais laiks.


Varas ass maiņa

Faktiski jau pēc 2001. gada noslēgtās Šķēles-Lemberga vienošanās no mediju sniegtās informācijas bija skaidrs, ka divi oligarhi Latvijā ir un tie ir Šķēle un Lembergs. Abu politiskā un ekonomiskā spēka izrādes kulminācija 2002. gadā bija Latvijas kuģniecības (LK) privatizācija. Kā liecina līdz šim publiskotie Lemberga krimināllietas materiāli, LK privatizācijas īstenošanas patieso plānu izkala nevis tā laika valdība, ko vadīja LC premjerministrs Andris Bērziņš un kurā par privatizāciju atbildīgs bija ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis (TP)[6], bet gan divi grupējumi — „A.L. un Co” un „A.Š. un Co”. Ieguvējs toreiz bija „A.L.” vadītie ventspilnieki, jo LK akciju vairākums nonāca VN un ar Ventspils grupējumu saistītu personu kontrolē[7].

Lai arī Šķēle bija it kā ārpus politikas, viņa ietekmi stiprināja TP atrašanās pie varas.
2003. gada janvārī, neilgi pēc 8. Saeimas vēlēšanām, Šķēle paziņoja, ka pamet politiku un turpmāk nodarbosies ar uzņēmējdarbību. Savukārt 2003. gada vasarā, Repšes valdības laikā, atklājās, ka Šķēles vārds, iespējams, saistīts ar vienu no vērienīgākajam afērām, tā saukto digitālgeitu[8]. Vēlāk sekoja arī pārmetumi un aizdomas par Šķēles slēptu līdzdalību vēja enerģijas biznesā, interesēm atkritumu apsaimniekošanas biznesa, vērienīgiem darījumiem Rīgas ostā, tajā skaitā Andrejsalā. Visiem ar Šķēli saistītajiem skandāliem vienojošas ir aizdomas, ka privātajā biznesā ir izmantota viņa ietekme uz politisko varu[9].

Lemberga un Šķēles varas ietekmes ass mainījās 2007. gadā pēc Lemberga apcietināšanās. Toreiz Šķēles kā oligarha loma pieauga, turklāt, lai arī Šķēle tad bija it kā ārpus politikas, viņa ietekmi stiprināja TP atrašanās pie varas un valdības stūres. Tolaik divas TP valdības — 8. un 9. Saeimā — vadīja Aigars Kalvītis[10].

2009. gada rudenī, kad TP jau stāvēja uz partijas beigu sliekšņa, Šķēle izsludināja savu atgriešanos, TP augšāmcelšanu un gatavību startēt 10. Saeimas vēlēšanās. Viņš kopā ar Aināru Šleseru (LPP/LC) izveidoja apvienību Par labu Latviju (PLL), taču gan PLL, gan vēl jo vairāk TP 2010. gada vēlēšanās faktiski cieta sakāvi. Deputāta mandātus ieguva pats Šķēle un vēl tikai divi viņa partijas biedri — Māris Kučinskis (tagad ārkārtas vēlēšanās startē no ZZS) un Edgars Zalāns. 10. Saeimas vēlēšanas arī iezīmēja Šķēles un viņa radītās TP beigu sākumu.

Šovasar, 2011. gada 9. jūlijā, TP 15. kongresā Šķēle ar asarām acīs aicināja balsot par TP likvidēšanu. Aicinājums guva atbalstu. Vēl tikai nav skaidrs, vai valstij pēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) rosinātās lietas atbilstoši tiesas lēmumam no TP izdodies piedzīt vairāk nekā miljonu latu par 2006. gada TP priekšvēlēšanu „pozitīvisma kampaņā” konstatētajiem partiju finansēšanas likuma pārkāpumiem.

Vērtējot pašreizējo situāciju, vismaz pagaidām rodas iespaids, ka Šķēles laiks ir beidzies. Vai tā būs? To rādīs laiks. Biznesa varu, naudu un īpašumus, ko Šķēle sev ir nodrošinājis daudzajos politiskās ietekmes gados, viņš zaudējis nav. Turklāt vismaz pagaidām, izskatās, ka KNAB maija vidū uzsāktā izmeklēšana tā sauktajā „oligarhu lietā” Šķēli nopietni neapdraud.


______________________

[1] Andris Šķēle Latvijā ir vadījis trīs valdības (pirmā — 1995.gada 21.decembris – 1997.gada 13.februāris; otrā — 1997.gada 13.februāris – 1997.gada 6.augusts un trešā — 1999.gada 16.jūlijs – 2000.gada 5.maijs): http://www.mk.gov.lv/lv/mp/lr-ex-mp/

[2] Noteikumi paredzēja, ka par 37% VN akciju privatizētāju kļūst Lemberga ietekmē esošā vairāku Latvijas tranzīta kompāniju veidotā a/s Latvijas naftas tranzīts.

[3] Šķēles otrā valdība krita 1997. gada 6. augustā.

[4] Caur Lihtenšteinā reģistrētu trasta kompāniju bija pazuduši 3 no 8 miljoniem latu, kuri Latvenergo iepriekš Bankai Baltija galvota kredīta cesijas līguma ietvaros bija pārskaitīti kādai Lihtenšteinas kompānijai.

[5] TvNet: http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/..; Diena: http://www.diena.lv/sabiedriba/politika/elerte-skele-raujas-ka-nocieties-bokseris-ringa-742395

[6] Andra Bērziņa valdība strādāja no 2000. gada 5. maija līdz 2002. gada 7. novembrim

[7] Ir.lv: http://www.ir.lv/2010/8/25/..; TvNet: http://www.tvnet.lv/zinas/..;

Kandidati uz delnas: http://aigars.digibrand.lv/kandidatiuzdelnas/media/file/Lembergs/LembergsSkelem.pdf

[8] Atklājās, ka tiek plānota apšaubāma digitālās TV apraides ieviešana. Patlaban lietu iztiesā Rīgas apgabaltiesa un uz apsūdzētu sola sēž arī vairākas ar Šķēli cieši saistītas personas.

[9] Kandidāti uz delnas: http://webcache.googleusercontent.com/search..

[10] Aigara Kalvīša pirmā valdība: 2004. gada 2. decembris – 2006. gada 7. novembris; Aigara Kalvīša otrā valdība: 2006. gada 7. novembris – 2007. gada 20. decembris.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

No malas 14.09.2011 10:51
Par šo tēmu video http://www.youtube.com/watch?v=wTNOpyhzSsc

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ruvell

This "free sharing" of infrotamion seems too good to be true. Like communism.

Saistītie raksti
Izmileja

Izmīlēja 10 Autors:Ivars Ījabs

Patriarha rudens

Patriarha rudens 33 Autors:Ivars Ījabs

Elerte 255x203

Ēlerte nāk 28 Autors:Dmitrijs Petrenko, Dita Arāja

Araja

Pacel roku pret Šķēli! 12 Autors:Dita Arāja

Citi autora darbi
Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Repše uz politikas sliekšņa Autors:Ināra Egle, Baiba Rulle