Raksts

Vara un nauda ceļā uz Saeimu


Datums:
30. septembris, 2010


Autori

Dmitrijs Serostanovs


Foto: Ryan Roberts

Sabiedrībā joprojām dominē viedoklis: turīgs cilvēks nevar būt bagāts. Taču lielākoties Latvijas vēlētājus kandidātu mantiskais stāvoklis neinteresē. Viņi balso “par bildi.”

Uz 10.Saeimu kandidē pietiekami daudz cilvēku gan ar iespaidīgiem īpašumiem un uzkrājumiem, gan arī politiķi ar lieliem parādiem. Kāda ir Latvijas vēlētāja attieksme pret kandidātu materiālo stāvokli? Vai vēlētājs būtu gatavs atbalstīt savu favorītu, zinot, ka viņš figurē bagātāko cilvēku sarakstā? Aptaujātie eksperti uzskata, ka informācija par maciņa biezumu kandidātam var gan palīdzēt, gan arī būtiski kaitēt. Daudz atkarīgs no tā, kā šī informācija tiek interpretēta medijos.

Bagātnieku ducis

Pēc Centrālās Vēlēšanu komisijas informācijas šajās vēlēšanās kandidē padsmit miljonāru. Pēc bagātnieku skaita līderos ir apvienība Par labu Latviju (PLL). Tās sarakstos ir bijušais uzņēmuma Cido pārtikas grupa līdzīpašnieks Andrejs Ceplītis, Rīgas Centrāltirgus vadītājs Dainis Liepiņš, transporta un mašīnbūves uzņēmuma Felix līdzīpašnieks Aivars Ločmelis, izdevējs, uzņēmuma Petits valdes priekšsēdētājs Aleksejs Šeiņins, Tautas partijas līderis Andris Šķēle (kuram turklāt ir arī milzīgi parādi — ap 19 miljoniem latu), Rīgas vicemērs Ainars Šlesers, kā arī Daugavpils uzņēmējs Aleksejs Zakrževskis.

Divi miljonāri ir arī Saskaņas Centra sarakstos: viens no saskaņiešu galvenajiem sponsoriem un partijas ģenerālsekretārs Aivars Bergs un otrs — jaunais biznesmenis Mārtiņš Lauva. Savukārt četru citu apvienību sarakstos ir pa vienam miljonāram katrai: PCTVL — uzņēmējs Gints Lazdiņš, ZZS — bijušais banķieris Andris Bērziņš, VL!-TB/LNNK — maizes ceptuves Lielezers īpašnieks Normunds Bomis, bet Vienotībā — Aigars Štokenbergs.

Ideāla kandidāta tēls

Kādam ir jābūt kandidātam, lai tas varētu iepatikties vēlētājiem? Pētnieki saka, šādu aptauju nav bijis. Tajā pašā laikā sociologi domā, ka pastāv svarīgs noteiktu īpašību kopums — gan politiķa pievilcība, gan viņa reputācija un materiālais stāvoklis. Kuru kandidātu uztvers labāk — bagāto vai tādu, kas pārstāv vidusšķiru? Lielā mērā tas atkarīgs arī no tā, kādi ir vēlētāju vidējie ienākumi. Tāpēc princips ir vienkāršs: jo tuvāk finanšu ziņā kandidāts stāv vidējam Latvijas vēlētājam, jo lielākas viņa izredzes tikt ievēlētam. Faktiski tas nozīmē sekojošo — ne pārāk lieli parādi un ne pārāk lielie uzkrājumi.

Pēc sociologa, firmas SKDS vadītāja Arņa Kaktiņa domām, kandidātu mantiskajam stāvoklim nav lielas ietekmes uz kandidātu popularitāti vēlētāju vidū: “Latvijas iedzīvotāji, atnākot uz vēlēšanām, balso gan par miljonāriem, gan par cilvēkiem ar salīdzinoši zemiem ienākumiem. Vismaz tā ir bijis iepriekšējos gados. Daudz kas ir atkarīgs no žurnālistiem. Ja viņi akcentēs to, ka kāds ir pārāk turīgs, tad cilvēki noteikti to ņems vērā. Bet ja ne, tad pats vēlētājs, visticamāk, neinteresēsies par to, cik bagāts ir kandidāts, vai arī kādi viņam ir parādi.” Turklāt jāņem vērā arī tas, ka turīgie kandidāti ir normāla parādība Latvijas politikā — šķiet, vēlētāji jau ir pieraduši, ka bagātie cilvēki tiecas pie varas. Cita lieta, ka šie fakti tiek izmantoti priekšvēlēšanu cīņā.

Vienkāršība un košums

Ja kāds vēlētājs arī mēģina iegūt informāciju par kandidāta mantisko stāvokli, tad tā visbiežāk ir parasta ziņkārība. Jo izvēli parasti ietekmē citi faktori. Piemēram, par to, ka Ainārs Šlesers (PLL) ir viens no turīgākajiem kandidātiem, zina daudzi. Taču cilvēki, kas viņu ievēl, balso par viņa publisko tēlu. Šajā ziņā viņa iespaidīgie īpašumi palīdz uzturēt viņa tēlu, jo Šlesera vēlētāji ir pārliecināti, ka viņš ticis pie bagātības, vēl pirms bija ienācis politikā, kaut gan viņa bagātība vairojās arī laikā, kad viņam valsts amatpersonas statuss nodrošināja tiešu piekļuvi valsts resursiem.

Ir arī pretēji piemēri, kad tieši pieticība palīdz politiķim veidot izdevīgu tēlu. Pašreizējā premjerministra Valda Dombrovska (Vienotība) partijas biedri vienmēr akcentē to, ka viņam pieder tikai dzīvoklis daudzdzīvokļu mājā un vecs auto. Un ka pārtiek viņš tikai un vienīgi no savas algas. Pašlaik, kad valstī ir krīze, no politiskā mārketinga viedokļa šāds valdības vadītājs ir ļoti izdevīgs.

Taču ir vēl viens svarīgs aspekts. Politologs Ivars Ījabs to skaidro ar Ventspils mēra un ZZS mūžīgā premjera kandidāta Aivara Lemberga fenomenu: “Viņš ir turīgs cilvēks. Turklāt medijos bieži vien izskan mājieni par viņa kapitāla visai miglaino izcelsmi. Taču Lemberga lielo popularitāti tas nemaz neietekmē.” Tas ir skaidrojams ar Latvijas vēlētāju visai dīvaino attieksmi pret korupciju — nav nekas slikts, ja zog, galvenais — lai dalās. Visgrūtāk ir kandidātiem ar lieliem parādiem. Uz šādiem politiķiem vēlētāji skatās aizdomīgi — vai viņi neiet politikā tikai tāpēc, lai tiktu vaļā no parādsaistībām?

Stereotipu spēks

Latvijas sabiedrībā pastāv arī ļoti daudz dīvainu priekšstatu par “labiem” un “sliktiem” kandidātiem. Ļoti populāri ir tādi izteicieni kā “bagāts politiķis mazāk zog” vai arī — “ja turīgs spējīgs sapelnīt sev, spēs sapelnīt arī valstij.” Un ir arī pretēji viedokļi — “kāpēc bagātajiem jāiet politikā, ja tur salīdzinoši maz maksā?” Tajā pašā laikā, pēc ekspertu domām, šādiem spriedumiem nav lielas nozīmes balsošanas procesā, jo vairums vēlētāju Latvijā joprojām balso “par bildi.”

Šajā ziņā mēs neesam aizgājuši tālu no 90. gadiem, kad vēlētāji varēja nobalsot par kādu kandidātu, piemēram, par Anatoliju Gorbunovu (toreiz — no Latvijas ceļa) tikai tāpēc, ka viņam ir glīta frizūra. Šarms un pievilcīgums bieži vien izrādās svarīgāki faktori nekā kandidāta mantiskais stāvoklis.

Arnis Kaktiņš uzskata, ka kandidātu pievilcībai joprojām ir liela nozīme: “Galvenais ir reputācija. Ja kandidātu uzskata par kārtīgu un godprātīgu, tad viņa īpašumiem nav lielas nozīmes.”

Vēl viens izplatīts stereotips — “bagātie mazāk zog.” Pieņemts domāt, ka Latvijas vēlētāji tic, ka politiķi, kas jau tikuši pie naudas, nokļūstot valsts amatos, vairāk domās par sabiedrību, nevis par to, kā tikt pie vēl lielākas naudas. Taču eksperti saka — šis stereotips nav aktuāls Latvijas sabiedrībā, jo vidējais Latvijas iedzīvotājs ir arī skaudīgs. Un drīzāk viņš domās tā — kāpēc man jābalso par tiem, kas ir turīgāki par mani? Daudzu cilvēku finansiālais stāvoklis krīzes laikā ir pasliktinājies. Un kad cilvēki sāk salīdzināt savas finanses ar kandidātu iespējām, diez vai daudziem rodas pozitīvas emocijas.

Sabiedrībā arī dominē viedoklis, ka godīgs cilvēks nevar būt bagāts. Tad turīgiem kandidātiem iekļūt parlamentā ir daudz sarežģītāk, pat ja kapitāls ir iegūts godīgā ceļā.

Nepatika pret turīgajiem cilvēkiem krīzes laikā tikai pieaug. Tajā pašā laikā eksperti atzīst — lielāka agresija kopā ar krīzi jau palikusi 2009.gadā. Un aktualizēt to spēs tikai mediji. Bet tendence, kas saglabājas neatkarīgi no krīzes, ir vēlētāju apātija un neuzticība varai. Šo priekšstatu nespēj ietekmēt arī informācija par kandidātu mantisko stāvokli.


Ak, mirkli, apstājies: 9. Saeima in memoriam I

Bīstamie sakari

Mūsu jautrais Titāniks: 9. Saeima in memoriam II

Un es nezinu starp zemēm simtām: 9. Saeima in memoriam III


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!